VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ullas fon Brandenburgas laika „izgriezumi” Maija Rudovska „Kalns, grimsti! Ieleja, celies” „kim?” laikmetīgās mākslas centrs 29.04.–07.06.2015. | |
 Ulla fon Brandenburga. Kalns, grimsti! Ieleja, celies! Kadrs no video. 2015 Publicitātes foto | |
| Francijā mītošās vācu izcelsmes mākslinieces Ullas fon Brandenburgas (Ulla von Brandenburg) personālizstāde „Kalns, grimsti! Ieleja, celies”, ko rīkoja „kim?” laikmetīgās mākslas centrs, piedāvāja telpiski organizētu, gandrīz vai scenogrāfisku pieredzi, pārvēršot „kim?” telpas par savveida skatuvi un aizkulisēm vienlaikus. Fon Brandenburgas interese par teātri, skatuves mākslu un tās iekārtojumu, aizrautība ar rekvizītiem, tērpiem, telpas dizainu un tajā izmantotajiem materiāliem, to visu kombinējot ar aktiermākslu un mūziku, šķiet, gandrīz vai pārdroši neiederīgi laikmetīgās mākslas „sterilajā vidē”. Ienesot mākslas telpās milzīgas teātra skatuves drapērijas, podestu, tērpus un citus objektus, ar atsevišķu elementu un kopējās kompozīcijas palīdzību tiek radīta sajūta par to vidi, kuru mēs katrs tradicionāli asociējam ar teātri un kura šķiet zināmā mērā atrauta no ikdienas realitātes. Manierē un veidā, kā māksliniece pasniedz materiālu, ir kaut kas ļoti pievilcīgs un performancei raksturīgs – tajā atpazīstama nostalģija pēc „Vecās Eiropas smaržas” un vēlme atcerēties ko aizgājušu. Izstādes centrālais darbs bija ietilpīgs kopprojekts – filma-performance, kas tapusi sadarbībā ar Jauno Rīgas teātri, tās aktieriem Maiju Apini, Jevgēniju Isajevu, Andri Keišu, Vari Piņķi un Edgaru Samīti, kā arī Latvijas Bankas kori un tās diriģentiem, zviedru komponistu Joakimu Saksenbornu (Joachim Saxenborn) un vēl daudziem citiem palīgiem. Filmas un visas izstādes pamatā ir pētījums par sensimoniešiem – sociāli politisku kustību Francijā 19. gs. sākumā –, kuri savas idejas balstīja uz domātāja Kloda Anrī de Ruvruā jeb Sensimona teorētiskajiem uzskatiem. Sensimonieši attīstīja utopiskas idejas par sabiedrības pārstrukturizāciju, kas būs iespējama, atsakoties no tradicionālajām vērtībām. Viena no kustības idejām, kura vēlāk tika ievīta „sociālisma” diskursā, atbalstīja vienlīdzību un sabiedrības produktivitāti, kam par pamatu kalpoja sadarbība jeb brālīgums starp vīriešiem. Tomēr femīnais aspekts sensimoniešu vidū bija ļoti būtisks, proti, viņi ne tikai tiecās būt „sievišķīgi”, bet arī gaidīja savu mesiju – sievieti, jo uzskatīja, ka sievišķais spēks glābs pasauli. Sensimoniešu idejas noteikti bija pamats daudziem sekojošajiem notikumiem, idejām un procesiem Eiropā, bet kādēļ ir vērts atcerēties viņus tieši tagad? Kāds bijis mākslinieces nolūks, ņemot darbiem par pamatu šo vēsturiski visai marginalizēto brālību? Iespējams, atbilde meklējama vēlmē atgriezties pie vēsturiskiem „izgriezumiem”, ar kuru palīdzību var aktualizēt šābrīža balsi un rast dzirdīgu klausītāju / skatītāju. Filmā aktieri kā lelles izspēlē tādu kā fiktīvu stāstu par sevi – sensimoniešiem –, kurš noslēdzas ar mesijas – sievietes ierašanos, ko iemieso aktrise Maija Apine. Darba melnbaltā noskaņa, tēlu mehāniskās, it kā bezpersoniskās darbības un mūzika savā mierīgajā plūdumā pakļauj skatītāju zināmai ritualizētai hipnozei, kas ļauj iejusties vairāk abstraktā realitātē. Filmai raksturīgs miers un līdzsvars, to pat neizjauc noslēguma aina ar Apines tēla augšāmcelšanos, tomēr viņas izpildītā dziesma un iespaidīgais veidols patiesi liek noticēt tam, ka Dievs ir sieviete. Formas izspēle tēlos, kustībā, ritmā, atveidos un materiālos, kā arī objektu materialitātes klātbūtne un telpiskums, šķiet, kļūst par galvenajiem fon Brandenburgas darba „aktieriem”, apslāpējot sociāli un vēsturiski it kā zīmīgo kontekstu, uz ko balstās pats darbs. Tuvplānā izvirzās arī vēsturisks un telpisks atkārtojums, izspēle un akts. Bet sensimonieši uz to fona kļūst par tādām kā lellēm, kas balsta dekorācijas, esot pakļauti to smagnēji nomācošajam spēkam. | |
| Atgriezties | |
