studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 Nr. 6 (105) Nr. 5 (104) Nr. 4 (103) Nr. 3 (102) Nr. 2 (101) Nr. 1 (100) 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Evakuācijas plāns Raimonds Kalējs Krišs Salmanis. Andris Breže „Viss, ko mēs meklējam, allaž ir tepat tuvumā, varbūt vien norādes tiek lasītas nepareizi?” Galerija "Alma" 05.05.–05.06.2015.

Andris Breže. Bez nosaukuma. 2015 Foto: Vents Āboltiņš

Galerija "Alma" ir viena no retajām Rīgas mākslas telpām, kam, šķiet, nerūp mākslas tirgus diktētā komercija un peļņa. Tās vērtību latiņa tradicionāli tiek turēta ļoti augstā līmenī, ko apliecina mākslinieku skrupulozā atlase un dziļi inteliģentas laikmetīgās mākslas izvēle. Izstāžu grafiks tiek veidots, balstoties uz analītisku vērtējumu, ņemot vērā konkrētā autora jaunrades specifiku un laikmetam atbilstošu aktualitāti. Katrs no pārstāvētajiem māksliniekiem, apzinoties galerijas uzticēto atbildību par kvalitāti, rada ekspozīciju, pakārtotu ne tikai savai idejai, bet arī pašai telpai – tās krāsai, arhitektoniskajiem parametriem, gaismai un noskaņai. Šo komponentu savstarpējā sabalansētība rada priekšnosacījumus daudz trāpīgākai mākslinieka vēstījuma nodošanai mākslas patērētājam – skatītājam. Nesen galerijā "Alma" notika divu latviešu konceptuālisma smagsvaru Andra Brežes un Kriša Salmaņa darbu izstāde „Viss, ko mēs meklējam, allaž ir tepat tuvumā, varbūt vien norādes tiek lasītas nepareizi?”. Neraugoties uz abu mākslinieku gandrīz vai divdesmit gadu lielo radošās darbības hronoloģisko atšķirību un faktu, ka katra autora ekspozīcija bija iecerēta kā autonoma un nesaistīta izstāde, abas koncepcijas veiksmīgi saliekamas vienā veselā stāstā, kurā atbilstoši literāri tēlainajām prasībām ir cerīgs sākums, dramatiskas realitātes iztirzājums un gaišs, didaktisks nobeigums. Krišs Salmanis ar savu jūtīgi trauslo uztveri piedāvāja skumjos simbolos iemiesotas vīzijas par globālās mediju telpas uzbāzīgi nekrofilo tīksmināšanos par cilvēces ģeopolitiski traģiskajām norisēm, dabas radītajām nelaimēm un kataklizmām. Piparkūku mājiņu ģimeniski atbildīgā būvēšana un Ziemassvētku sirsnīgi cerīgie mūžīga miera solījumi vienā brīdī neprognozētu ārējo apstākļu rezultātā var beigties ar neizbēgamu tukšumu un iznīcību. Lai reālistiskāk izdzīvotu paša piedāvāto traģisko stāstu un ironiski apliecinātu skumjā gala varbūtības teoriju visplašākajam cilvēku spektram, līdzīgi kā to darīja viduslaiku mākslinieki, tēlojot t. s. nāves deju, kurā netika saudzēts neviens neatkarīgi no vecuma, dzimuma, sugas vai sabiedriskā stāvokļa, Salmanis tiešām uzbūvē desmit dažādas piparkūku ēciņas – no rātsnama un lepna īres nama līdz pat bērnu rotaļu mājelēm, suņubūdai un lauku ķemertiņam. Projektējot, sadalot piparkūku masas detaļās, būvējot, cepot un dekorējot mākslinieks visā nopietnībā ar sev raksturīgo atbildību par rezultāta vizuāli estētisko kvalitāti rada daudzslāņainas sabiedrības arhitektoniskas, globāli nolasāmas mītnes – simbolus, kas, fotogrāfiski dokumentēti, bija fiksēti uz sienas eksponētās planšetes. Pēc šīs darbietilpīgās prelūdijas sekoja nežēlīgākā darba procesa daļa, kas radītāja lodlampas apokaliptiskajā ugunī iznīcinājusi visu radīto, atstājot vien apdegušas krāsmatas, grūti atpazīstamas civilizācijas celtņu paliekas un pagājušās svētku godības apdegušo piparkūku skumji rūgto pēcgaršu. Lai viegla sarkasma apdvestajā memoriālajā formā godinātu un individuāli pasvītrotu mākslinieka inscenēto katra objekta personisko traģiku, tas, kas palicis pāri no ugunī sadegušajiem namiņiem, bija novietots uz pastelīgos toņos krāsotiem podestiem, ļaujot skatītājam gara acīm apsekot un preparēt katru no šī ironiskā stāsta desmit liktenīgajām nodaļām atsevišķi. Krišs Salmanis savā ekspozīcijā apliecināja katras detaļas un materiāla absolūtu vienotību ar uzstādīto konceptuālo vēstījumu, kas viennozīmīgi bagātina viņa mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu arsenālu. Organisks turpinājums izstādes ekspozīcijai un glābiņa piedāvājums, atkāpjoties no Salmaņa smeldzīgās cilvēces traģēdijas skumjā atdzejojuma, bija laikmetīgās mākslas veterāna Andra Brežes telpiski apspēlētais evakuācijas zīmes palielinātais analogs, kurā skatītājam tika piedāvāts virtuāli ņemt dalību klasiskas piktogrammas kompozīcijā. Darba forma zināmā mērā saistīta ar Maļeviča supremātisma abstraktajiem ģeometrisko laukumu kārtojumiem, kur šajā gadījumā, iesaistot un pamainot vietām atpazīstamas zīmes, kā skrienošā cilvēciņa figūru, virzienu norādošo bultu un apli, panākts jauns vēstījums. Lai pastiprinātu piederības sajūtu kompozīcijai, mākslinieks evakuācijas zīmes tradicionāli divdimensionālās piktogrammas padarījis telpiskas un palielinājis līdz dabiskam cilvēka auguma lielumam. Visi trīs kompozīcijā iesaistītie ar iekšēju gaismas instalāciju aprīkotie objekti, izgatavoti no pienbalta orgstikla, tumšajā izstādes telpā spilgti izcēla un aktivizēja dinamisko cilvēciņa skrējienu uz cerīgo gaismas apli šī stāsta tuneļa galā.

Atgriezties