VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Skaistais miers Ieva Ābola Jānis Deinats. „AINAS II / Pasaules mala” Dailes teātra mākslas telpa „Brīvības 75” 20.03.–12.06.2015. | |
 Jānis Deinats. 15.02.2015. Fotogrāfija, digitālā druka. 50x40cm. 2015 | |
| Izstāde bija skaista. Skatoties uz lielizmēra krāsainām fotoizdrukām, kuru bagātīgās kompozīcijas liek ilgi pētīt detaļas, ik pa brīdim gribējās nopūsties vai varbūt arī izsaukties, cik pasaule tomēr ir gaiša, skaista un laikam jau arī laba vieta. Autors izmantojis multiekspozīcijas paņēmienu, lai pēc iespējas tuvotos dabiskai uztverei. Ikdienišķas ainas – ielas un laukumi ar elektroinstalāciju un sabiedriskā elektrotransporta vadiem, romantiskas nomales ar pludmalēm un zāļainiem klajumiem, industriāli skati ar celtņiem, dažādas ūdenskrātuves – apstājušās un sakritušas gleznieciskā jūklī, kur, no vienas puses, uzreiz jaušamas visādas nepareizības no ierastās perspektīvas viedokļa, bet vienlaikus šķiet kaut kā ļoti pareizi, ka vidusplānā kundzītes, kas atlaidušās sauļoties, ir pat lielākas par bērnu priekšplānā upmalā. Tomēr salīdzinājums ar dabisko uztveri nebūs diez ko precīzs. Cilvēks un viņa acis taču lielākoties nemitīgi grozās, šaudās, maina tā saukto fokusu un asuma dziļumu un ir tamlīdzīgā nemierā ar redzamo pasauli. Jāņa Deinata fotogrāfijās visa šaudība rimusies. Iestājies miers. Izrādās, joprojām ir aktuāla līdz ar fotogrāfijas izgudrošanu aizsākusies sacensība – kā pavērst kameru pret kaut ko īpašas uzmanības vērtu vai pret kaut ko gluži ikdienišķu, liekot skatītājam minēt mīklas un mēģināt atšifrēt, kādas hierarhijas tiek būvētas, kādas – apkarotas un kādas – nojauktas. Deinats tātad izdomājis vai ieraudzījis, ka, kādu zīmīgu nenozīmību apvienojot vienā attēlā ar citu un dažreiz vēl citu zīmīgu nenozīmību, rodas interesanti attēli. Izstādes anotācijā bija lasāms: „Ir pieņemts savu un citu cilvēku dzīvi vērtēt, atzīmējot kādus svarīgus pieturas punktus un brīžus, nemaz nepamanot vai ātri aizmirstot tos bezgalīgi daudzos punktus jeb ainas, kas ir tikpat svarīgas, bet viegli gaistošas. Lai veidotos priekšstats par kādas noteiktas vietas un situācijas noskaņu, lietojot multiekspozīcijas paņēmienu, tiek fotografēti vairāki kadri viens uz otra, impulsīvi ļaujoties dievišķās nejaušības likumsakarību dinamikai.” Arī nosaukums izstādei skaists un poētisks – it kā ik reizi, uzņemot katru attēlu veidojošos kadrus, autors būtu nonācis vietā vai situācijā, kad tālāk iet vairs nav kur un vienīgais, ko fotogrāfs var darīt, ir skatīties apkārt. Vai iznāk, ka Deinata pasaule ir plakana un, uzņemot šos attēlus, viņš virzās pa tās perimetru? Kā citādi varētu zināt, ka mala ir klāt? Izstāde noderēja, lai, pagrozoties arī pa savu pasauli, mēģinātu konstatēt, kur būtu kāda mala vai brīdis, ko vērts fiksēt. Runāšana par to, ka visu laiku notiek kaut kas nozīmīgs, bet mēs tikai to nepamanām (ja līdzi nav kameras vai izcila fotogrāfa), manuprāt, vienkārši ir koķetēšana ar auditoriju. Iebilstu pret to, ka neviens neko nezina un nepamana, kamēr atnāk kāds, šai gadījumā fotogrāfs, kas kaut ko zina un pamana. Tomēr talantīgs fotogrāfs ļoti labi noder, lai atgādinātu, ka tāda iespēja – kaut ko zināt un pamanīt – vispār ir. Skaistums un krāšņums ir šīs kolekcijas vērtība, bet pretrunīgu nīgrumu raisa asociācijas ar kaut ko no pavisam citas pasaules, proti, ar Roberta Raušenberga tikpat gleznieciskajām kolāžām, kurās atbilstoši popārta ideoloģijai izmantoti un problematizēti popkultūras (at)tēli. Manuprāt, bez ideoloģijas vai bez koncepta kolāža kļūst par garantēti iespaidīgu attēla veidošanas metodi, bet tad precizitātes dēļ būtu jāraksta, ka izstāde bija tikai skaista. Izstāde „AINAS II / Pasaules mala” bija iekļauta „Rīgas Fotomēnesis 2015” notikumos. | |
| Atgriezties | |
