VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zvejnieki uzvalkos Vilnis Vējš Sandra Krastiņa. „Vīrs. Un vārds” Mūkusalas Mākslas salons 10.04.–09.05.2015. | |
 Sandra Krastiņa. Vienošanās. Audekls, eļļa. 275x150cm. 2015 Foto: Jānis Nīgals | |
| Sandra Krastiņa kādā sanākšanā gribēja dzirdēt manus iespaidus par viņas tobrīd vēl apskatāmo izstādi „Vīrs. Un vārds”. Es iesāku neveikli: teicu, ka man viņas darbi atgādina Jāņa Oša gleznas. Burzma neļāva turpināt sarunu, bet es skaidri nomanīju, ka māksliniece manis teikto nebūt neuztvēra kā komplimentu. Kārtējo reizi atcerējos, ka visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas, tomēr vēlos šo domu turpināt, lai paskaidrotu, kādēļ gleznu skatīšanā bez salīdzināšanas – nu nekur. Māksliniece Mūkusalas Mākslas salonā bija izstādījusi vērienīgu gleznu ciklu, iespējams, pat vairākus vienkopus (atsevišķi par ciklu, piemēram, varētu uzskatīt kreklu gleznojumus). Tajā pašā laikā salona augšstāva zālē bija apskatāma neliela retrospekcija – mākslinieku grupas (kuras dalībniece savulaik bija arī Sandra Krastiņa) 80. gadu darbi. Jāatzīmē, ka Krastiņas devums tajā bija īpaši izcelts kā centrālais. Tas skaidri ļāva salīdzināt, cik ļoti mākslinieces rokraksts ir mainījies līdz ar kopējām pārmaiņām latviešu glezniecībā. Vienkārši sakot – tolaik gleznoja biezāk gan fiziski iztērētā audeklu sedzošā krāsas daudzuma ziņā, gan izpildīto profesionālo uzdevumu (zīmējuma un kompozīcijas pārdomātība, specifiski koloristiski risinājumi) nozīmē. Senie darbi, lai gan parādīja katra autora spilgto individualitāti, atgādināja par grupas vēl nesenajām studijām Latvijas Mākslas akadēmijā. Patiešām, mūsdienās gleznotāji izvēlas no daudziem „obligātajiem uzdevumiem” atteikties: kāds strādā tikai ar kolorītu, kāds – ar faktūru, cits fokusējas uz attēlotiem objektiem vai abstraktiem žestiem, bet reti vairs visu kopā. Arī Sandrai Krastiņai ir bijis, piemēram, monohromu abstraktu gleznojumu periods. Jaunākajā izstādē radās iespaids, ka viņa ir atgriezusies. Jautājums tikai – pie kā? Figurālā glezniecība būtu pārāk štampozs apzīmējums. Vēl vienu kontekstuālu ietvaru izstādē veidoja filozofa Jāņa Taurena prāvais sacerējums „Pārdomas par glezniecību. I–III”, kas skatītāja spīdzināšanas nolūkā tika piedāvāts kā A4 formāta izdrukas, piekārtas pie sienas. Skaidrs, ka tādā veidā ar pietiekami sarežģīto tekstu, ko papildina ar pildspalvu rakstītas piezīmes, pasvītrojumi utt., adekvāti nevar iepazīties, tādēļ acīs iekrīt vien atsevišķi lecīgi paziņojumi, piemēram: „(..)šodien neviens ar mierīgu sirdi vairs nevarētu gleznot neabstraktu, kaut ko reprezentējošu kompozīciju, ja mākslā, piemēram, nebūtu ienācis video un teksts (..)”, „jebkurš darbs ir tekstuāls ne tikai vārdu un teikumu (zīmju) nozīmē, kas pasaulē aizsākās 60. gados, bet it īpaši tad, kad tas pretendē būt „tīri” optisks, pateicoties diskursiem, kas aptver to, un vēl jo vairāk tad – kā varētu piebilst Latvijas mākslas gadījumā –, kad diskurss pretendē uzsvērt tīri optiskās (formālās) mākslas darba iezīmes” un „iepriekšējā vārdnīca un frāžu veidošanas formulas jāizmet miskastē”. Formālisma estētikas (lai ko tas nozīmētu) nolieguma patosa cauraustais teksts, ar ko man pilnībā bija iespēja iepazīties vēlāk, satur daudz vērtīgu, mākslas filozofijas jomai piederīgu domu, bet konkrēto Sandras Krastiņas darbu uztverei palīdz maz – filozofs savu interpretāciju balsta uz faktu, ka darbi veidoti īpatnējā tehnikā, krāsu no audekla noslaukot, nevis liekot virsū un atstājot ārpus attēla to, kam it kā (tradicionāli?) tur būtu jābūt. Taurens lieto līdzību ar rakstāmgaldu, uz kura var ieraudzīt kādas lietas iztrūkumu, vienkārši uzmetot aci. Tomēr jāatzīst, ka mākslinieka „rakstāmgalds” mūsdienās ir nevis noteikta lietu (uzdevumu) summa, pat ne vairs balts audekls, bet jebkura materialitāte, kurā autors nolēmis iejaukties, saskatot tur jaunrades potenciālu. Izvēloties audeklu un krāsu, mākslinieks neizbēgami nonāk uztveres (Taurens teiktu – saprašanas, es piebilstu – pazīšanas) jomā, kurā darbojas salīdzināšana „uz aci” un verbālas references kļūst sekundāras. Turklāt ne tikai attēlotā un neattēlotā (kas veido gleznas sižetu), bet elementārā līmenī. Glezniecības gramatikas piemēru varam atrast jau bērnu dzejolītī „punktiņš, punktiņš, komatiņš...”. Patiesi – kas mums liek Sandras Krastiņas plašajos otas vēzienos atpazīt divus runājošus onkuļus, nevis zigzaga ornamentu? Protams, tā ir gadsimtos izkoptā glezniecības valoda, ko cilvēki vēl šur tur speciāli mācās lietot, bet lasīt mēs it kā visi protam automātiski. Cilvēki taču atšķirībā no, piemēram, kaķiem pazīst savus radiniekus attēlos, vai ne? Arī noziedznieku noķert pēc zīmējuma, kaut vai neveikla, ir daudz vairāk cerību nekā pēc apraksta. Bet mākslai piemīt vēl papildu spēja provocēt pazīšanas spēju vienlaikus vairākos virzienos, un mākslinieki to izmanto. No neseniem pazīstamākajiem piemēriem varētu minēt skandalozo Pola Makartija Ziemassvētku eglīti Parīzē (2014) vai kādu „Putinam līdzīgu lelli” bijušajā Stūra mājā, kas sacēla mediju vētru pirms pāris mēnešiem. Inteliģentākā veidā attēlu, bet jo sevišķi gleznu lasīšana nav iedomājama bez salīdzinājumiem, cik vien skatītāja acs pazīst un prāts spēj atcerēties. Tā, protams, ir mana izvēle – atsaukt atmiņā latviešu padomju glezniecības klasiķa Jāņa Oša darbus (jāpateicas 2009. gadā izdevniecības „Neputns” izdotajai Ilzes Konstantes grāmatai par mākslinieku). Patiešām, arī viņš, gluži kā Sandra Krastiņa, gleznoja atraisītiem žestiem, turklāt modelējot cilvēku figūras no viņu apģērba krituma, krokām un apjoma (tolaik aktuālas bija zvejnieku melnās ādas jakas, šodien tā ir biroju proletariāta uniforma – uzvalki). Sācis ar akadēmiski blīvāku manieri, viņš, tāpat kā citi tolaik aktuālā „skarbā stila” mākslinieki, pie kuriem pieder arī Krastiņu skolojušais profesors Indulis Zariņš, arvien vairāk izmantoja zināmu tehniska pārrāvuma, bet optiskas vienības principu, liekot skatītājam piedomāt klāt vietas, kurās triepieni nav nogludināti vienotā laukumā. Turklāt, kā aizrāda Konstante, Osis bieži vien attēloja cilvēkus, aizgriezušos no skatītāja, – iespējams, tādēļ, ka izstrādāt sejas viņu neinteresēja. Lūk, vēl viena reference Jāņa Taurena aplūkotajam seju trūkumam gleznās! Sandras Krastiņas gleznās sižetiskā anturāža, protams, ir mainījusies: kolhoza zvejnieku sadzīves vietā stājusies biznesa un gadžetu pasaule. Tomēr nav grūti iztēloties, ka, piemēram, klēpjdators pēc desmit gadiem mūsu acīm izskatīsies tikpat laikmetīgs kā faksa aparāts. Es izvēlētos piekrist britu kritiķa Džonatana Džonsa domām, kuras viņš izteicis recenzijā par izstādi „Glezniecība tagad” (Painting Now) Teita muzejā 2013. gadā: „Ir apšaubāms pieņēmums, ka laba glezniecība jebkad būtu radīta ar tikai tagadnē vērstu skatienu,” – piebilstot, ka mākslinieks, pieskaroties ar otu audeklam, dara to pašu, ko Karavadžo un Rembrants (Jones, Jonathan. Tate Britain’s Painting Now exhibition: how can painting ever belong to ‘now’? Pieejams: www.theguardian.com). Paliks sajūsma par gleznotājas spēju viegli, kā skicējot radīt liela formāta gleznojumus, kuros mēs joprojām pazīsim figūras telpā, to ekspresiju un attiecības. Formālisma estētikas augstāko pilotāžu, ja gribat. Pazīsim arī mainīgos un nemainīgos lielumus latviešu glezniecības attīstības līknē, jo citu varētu radīt tikai citi citur. | |
| Atgriezties | |
