VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tieši iekšā saulē Aiga Dzalbe Helēna Heinrihsone. „Dienasgrāmata” Galerija „Māksla XO” 02.04.–26.05.2015. | |
 Helēna Heinrihsone. Ceļš no jūras. Audekls, eļļa. 198x147cm. 2015 Foto: Ivars Heinrihsons | |
| Jaunākie Helēnas Heinrihsones darbi, ar košām, kontrastējošām krāsām klātie lielformāta audekli, ir tik raksturīgi māksliniecei, ka saista rokas labas gribas recenzentam. Viņam atliek vien nopūsties: „Jā, Heinrihsone, kā vienmēr, ir lieliska...” – un postmoderni citēt savus un kolēģu trāpīgākos izteikumus par gleznotāju, kurai (pelnīti) ir veicies ar rūpīgiem biogrāfiem un labu publicitāti vietējā mākslas dzīvē. Ieteicamo tekstu autoru, Heinrihsones vizuālās valodas tulku sarakstu, zināms, pienāktos sākt ar Ilzes Žeivates, Viļņa Vēja, Eduarda Kļaviņa un Pētera Bankovska vārdiem. Izstādē „Dienasgrāmata” bija labi jaušama autores personība, no kuras strāvo viedums, vitāla, tieša, brīva un līksma dzīves izjūta. Visas piecas lielizmēra eļļas gleznas tapušas šoziem darbnīcā pēc vasarā Saunaga jūrmalā darinātām plaukstas izmēra skicēm vai akvareļiem. To tematika – jūra, nirēji, peldētāji – ir māksliniecei raksturīga visu mūžu tāpat kā krāsu lietojums, kas Heinrihsoni neļaus sajaukt ne ar vienu citu mūsdienu glezniecības daudzveidīgo attieksmju un prakšu jūklī, par kuru viņai, starp citu, ir savs regulāros pasaules mākslas mešu apmeklējumos balstīts viedoklis. Heinrihsone glezno tā, it kā visa pasaule būtu uzziedējusi košiem ziliem, zaļiem un sārti dzelteniem toņiem. Tieši krāsu salikumu valdzinājums neļauj atraut acis no šīm varbūt parastajām abstrahētajām ainavām ar debesīm un jūru, kurās kā tāda monogramma neuzkrītoši atkārtojas mīlnieku pārīša stilizētas kailfigūras. Īpaši izteiksmīgu kolorīta dramaturģiju panāk vijolīšu krāsas uzliciens, ko nu jau varētu uzskatīt par tādu kā mākslinieces koloristisko zīmolu. Vijolītes un atraitnītes guvušas vērā ņemamu lomu Heinrihsones daiļradē līdz ar 2013. gada personālizstādi „Karstums” tepat galerijā „Māksla XO”. Līdz tam viņas darbos biežāk figurēja rozes, kā arī citi mākslas vēsturē iecienīti memento mori simboli (krusti, galvaskausi u. c.). Nu tā vietā nācis brīvs apkārt notiekošās dzīves vērojums, savā ziņā līdzīgs gleznotājas skatījumam 20. gs. 80. gados. Atšķirībā no iepriekš nobriedušajiem priekšstatiem par Heinrihsones glezniecību var apgalvot, ka jaunākajos darbos ir negaidīti daudz dabas – mierīgu un stihisku dabas noskaņu portretējumu. Par to liecināja jau 2014. gadā izstādē „Jūrā” eksponētie akvareļi, kam, šķiet, ir daudz kopīga ar „Dienasgrāmatas” eļļas gleznojumiem, lai gan tie bija vēl lakoniskāki, gaisīgāki un trauslāki. Viens no „Dienasgrāmatas” darbiem ir citāds – stāstošs, turklāt simboliski intriģējošs. Tā ir glezna „Ceļš no jūras”, kurā nirēji nevis nirst jūrā, bet dodas tieši iekšā saulē. Kompozīcija risināta ar dinamisku vērienu, bet intensīvie, enerģētiskie krāsu klājumi ļauj noticēt, ka debesmala patiešām mēdz saplaukt košos ziedos. Izstādes anotācijā māksliniece izteikusi nožēlu, ka nespēj iedvesmoties no Raiņa un Aspazijas: „Bāzējos sevī, jo nesaprotu, kā var otra atziņās daudz smelties sev. Šajā ziņā man gan sevis nedaudz žēl, īpaši šogad, kad visi runā par Raini un Aspaziju. No viņiem gribētos smelties, bet laikam šinī dzīvē līdz viņiem netikšu.” Manuprāt, viņai nav vērts skumt par to, drīzāk jāpriecājas par tīši vai netīši sanākušo saspēli ar brīnišķīgo Jāņa Jaunsudrabiņa „Neskaties saulē”. | |
| Atgriezties | |
