VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Barišņikova brīvības valdzinājums Raimonds Kalējs Mihaila Barišņikova kolekcijas izstāde „Māksla man līdzās” Mākslas muzejs „Rīgas Birža” 16.05.–05.07.2015. | |
 Leonora Finī. Divi tēli. 44,5 x 36,19 cm. Bez datējuma Publicitātes foto | |
| Viena no izstādes iniciatoriem ir Latvijas prezidentūras ES Padomē sekretariāta Latvijas prezidentūras publiskās diplomātijas un kultūras programmas vadītāja Selga Laizāne, bet projekta realizācija tika uzticēta „kim?” laikmetīgās mākslas centram, kas sadarbībā ar Barišņikova Mākslas centru Ņujorkā (ASV) šo kolekciju veiksmīgi nodeva Rīgas skatītāju rīcībā. Ja, ejot uz izstādi, cerējām skatīt pasaules mākslas tirgus treknā gala atlasi, tad zināmā mērā nācās vilties, jo jāatceras, ka Mihails Barišņikovs pārstāv dejas un aktiermākslas profesionāli radošās virsotnes, līdz ar to viņa izvēle ir dziļi personiska un brīva no oficiālajiem mākslas vērtēšanas kritērijiem. Lai arī kolekcija bagātīgi pārstāvēta ar hrestomātiskiem vārdiem, kuri katrs apzīmē svarīgu mākslas vēstures virzienu, tomēr pamatkopsaucējs nešaubīgi ir kustības un skatuves māksla tās dažādajās izpausmēs – deja, balets, tērpi un scenogrāfija. Tieši pateicoties šai specifiskajai Barišņikova izvēlei, skatītājiem tiek dota unikāla iespēja redzēt tos pasaulslavenu mākslinieku darbus, kuri nav publicēti attiecīgo mākslas laikmetu atspoguļojošos sējumos, bet saistāmi ar katra autora individuālo, atsevišķos gadījumos garāmejoši īslaicīgo aizraušanos ar cilvēka figūras kustības grāciju un dinamiku, kas pārsvarā ir skices un uzmetumi, nevis pabeigti darbi. Tikai daži no kolekcijā pārstāvētajiem eksponātiem, kā Josifa Brodska zīmējumi, Nikolaja Lapšina un Konstantīna Gorbatova pilsētainavas, izvēlēti kādu citu, ne ar baletu saistītu personisku vēlmju rezultātā – kā intīma nostalģija vai nacionāls sentiments. Izstāde bija piesātināta un spilgta virzienu daudzveidībā: 19. gadsimta krievu reālisms ar Iļjas Repina skicēto „Sievietes portretu”, avangards ar Natālijas Gončarovas gleznoto figurālo kompozīciju un viņas laikabiedra Mihaila Larionova dinamisko studiju baleta mēģinājumam, krievu sirreālista Pāvela Čeļiščeva zemapziņas diktētās „Spirāļgalvu” struktūras un pat padomju laika nonkonformisma mākslas disidentu Mihaila Šemjakina un Anatolija Zvereva abstraktās kompozīcijas. Ekspozīcijā sastopami arī Rietumu kultūras vēsturē atpazīstami vārdi – Rauls Difī, Žans Kokto, Kristiāns Berārs, Leonora Finī, Antoni Klevē, Deivids Saless, Andrē Borepērs un citi, kuri sev vien raksturīgajā stilistikā pievērsušies dejas un skatuves estētikai. Acīmredzama ir Barišņikova sirsnīgā pieķeršanās vairāku atsevišķu mākslinieku daiļradei – to norāda kolekcijā iekļauto viņu darbu skaits. Visplašāk pārstāvēts Aleksandrs Benuā – nozīmīgs krievu 20. gadsimta pirmās puses modernisma pārstāvis, scenogrāfs, grafiķis, literāts un mākslas teorētiķis, kura kostīmu skices pārliecina par katra tēla raksturu un lomas izpratni. Krāsās intensīvi un kustību valodas izteiksmībā emocionāli pārliecinoši ir gleznotāja un tērpu mākslinieka Sergeja Sudeikina darbi – „Velns no tabakdozes”, mīlnieku pāra tērpu skices akvarelī vai austrumnieciskie burvju kostīmi. Kā garīgi piesātinātākos noteikti jāmin argentīniešu izcelsmes sirreālisma gleznotājas, grāmatu ilustratores, skatuves mākslinieces un rakstnieces Leonoras Finī dvēseliski gaisīgie zīmējumi – „Sieviete, kas dejo ar aizvērtām acīm” un uz tonēta papīra intīmi jūtīgā dejā attēlotās sieviešu figūras. Būdams baleta un dejas kustības virtuozs, kas uz skatuves pārliecina par savu bezgravitācijas vieglumu, Barišņikovs kolekcijā izvēlējies savai ēteriskajai būtībai atbilstošus „vieglās” tehnikās izpildītus darbus – akvareļus, zīmējumus, skices un ideju metus. Virkne darbu ir dziļi personiskas cieņas apliecinājumi un dāvinājumi, kuru vērtība slēpjas ne tik daudz profesionālajā izpildījumā, cik radniecīgas gara tuvības apliecinājumā, kurā tēlojuma vizuālā estētika ir tikai sirds vēstījumu dokumentējošs līdzeklis. Kā spilgts apliecinājums šim apgalvojumam ir amerikāņu dejotājas, horeogrāfes un mākslinieces Trišas Braunas savu kāju raiti vieglais zīmējums, ko viņa pēc uzstāšanās izrādē uzdāvinājusi Mihailam Barišņikovam. | |
| Atgriezties | |
