VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dienvidu gaismas apburtie Vita Birzaka Izstāde „Provansas valdzinājums” Mākslas muzejs „Rīgas Birža” 30.04.–05.07.2015. | |
 Rauls Difī. Vansas strūklaka. Audekls, eļļa. 65 x 54 cm. 1919–1921 Nacionālais modernās mākslas muzejs / Pompidū centrs, Parīze. Suzannas Brustras novēlējums 1984. gadā ©ADAGP – 2015; AKKA/LAA (Latvija) Foto: © Centre Pompidou, MNAM-CCI, Dist. RMN-GrandPalais, Bertrand Prévost Publicitātes foto | |
| Izstādes „Provansas valdzinājums” nosaukums drīzāk ir simbolisks, jo izvēlētie mākslinieku darbi bieži vien tieši neatspoguļo konkrētu dabas skatu vai sadzīves ainu, bet tajos jūtams tas īpašais, kas raksturīgs Dienvidfrancijas gaismai, krāsām un kas uz mākslinieku audekliem ir pārvērties izteiksmīgās līnijās, piesātinātā kolorītā vai tēlu aprisēs, veidojot nojausmu par vietas atmosfēru. Tieši dabas un apkārtējās vides impulsu radoša transformācija savdabīgā, spilgtā mākslas tēlā ir izstādes darbus vienojošais elements. Izstāde veltīta tādām mākslas pasaules personībām kā Pjērs Ogists Renuārs, Vinsents van Gogs, Pols Gogēns, Pols Sezans, Marks Šagāls, Rauls Difī un Pablo Pikaso, kuri garāku vai īsāku savas dzīves periodu ir pavadījuši Dienvidfrancijā, nenoliedzami ietekmējoties no apkārtējās vides un radot izcilus darbus. Nosacīti izstādes sākumpunkts ir Vinsenta van Goga „Monmartras kafejnīcas terase” (1886) un Pola Gogēna „Bretaņas ainava” (1888), kas simboliski iezīmē daudzo dažādu paaudžu mākslinieku ceļu uz satikšanos ar Provansas sauli un krāsām, kur daba pati ir kā kvintesence tam, ko intuitīvi meklē mākslinieki uz audekla. „(..) krāsā meklējama dzīvība, zīmējums tiek modelēts tikai ar krāsu,” – tā van Gogs rakstīja savam draugam angļu gleznotājam Horasam Livensam (Horace Livens, 1862–1936) 1886. gada rudenī. Arī Pola Sezana krāsainajā litogrāfijā „Brokastis zaļumos” iezīmējas novatoriskā pieeja telpas un apjomu attēlošanai plaknē, kad, gleznojot krāsainas ēnas, strādājot ar tumšu kontūru un tieši ar krāsu veidojot formu, tiek sasniegts rezultāts, kas turpmāk ietekmēs vairākas 20. gadsimta gleznotāju paaudzes. Naratīvs atkāpjas otrajā plānā, lai notikuma, lietu vai konkrētas vietas būtībai tuvotos tikai ar tīri gleznieciskiem izteiksmes līdzekļiem. Līdzās Pjēra Ogista Renuāra vēlā perioda glezniecība, akcentējot maigos, dūmakainos zemes toņus un romantisku tēlu interpretāciju, it kā sasaista aizgājušo 19. gadsimtu ar nākamo. Izstādē eksponētais Ženevjēvas Bernheimas de Vijē portrets (1910) ir liecība mākslinieka noturīgajai interesei par figurālo glezniecību un apbrīnojamajai prasmei uzgleznot bērnus. Arī viņa ofortos tik raksturīgie tēli zīmēti vieglām, tikko jaušamām, bet precīzām līnijām, baltas lapas plaknē radot iluzoru telpiskumu. Ogista Šabo, Pola Siņaka, Luī Valtā un Otona Friēza glezniecība, inspirējoties no Dienvidfrancijas dabas un respektējot Sezana analītisko pieeju motīvu izvēlei, arī uzsver krāsas kā galvenā izteiksmes līdzekļa prioritāti. Savukārt Rauls Difī varbūt vistiešāk glezniecībā tver konkrētu vietu valdzinājumu – ar caurspīdīgu krāsu, formu ņirboņu, uzsvērtu plakni radot vārdos grūti formulējamu Franču Rivjēras „mūžīgo svētku” noskaņojumu. Izstādes divi darbi, kas tapuši ar vairāk nekā desmit gadu starpību, savā ziņā trāpīgi iezīmē Difī glezniecisko interešu evolūciju: 1908. gadā gleznotā „Dāma rozā” ir skaidri nodalītu, dekoratīvu krāsu laukumu kompozīcijā balstīts darbs, toties „Vansas strūklaka” (1919–1921) vairāk saistās ar Sezana meklējumu virzienu, kad motīvu selekcijas rezultātā ar līniju un krāsu palīdzību tiek notverts, iemūžināts vietas gars. Pablo Pikaso seši izstādītie 20. gs. 40.–50. gadu darbi atspoguļo nezūdošo mākslinieka interesi par ģeometrisku formas stilizāciju, bet jau apvienojumā ar piesātinātu krāsu gammu. Grimaldi pilī Antibā radītās gleznas, keramika un zīmējumi formveidē šķiet iedvesmoti gan no antīkās pasaules un primitīvo tautu kultūrām, gan Azūra krasta dabas kolorīta: fauni, kuru galvas atgādina Knosas pils mītisko labirintu, zoomorfu formu trauki, skulptūras. No vizuālā stāsta viedokļa raugoties, varētu šķist, ka Marka Šagāla glezniecība ir ārpus laika un telpas, jo bērnības, dzimto vietu un folkloras refleksijas mākslā mūža garumā ir mākslinieka galvenā tēma, kur reālās dzīves detaļas saplūst ar atmiņu un fantāziju tēliem. Franču kultūra un Dienvidfrancija kā mākslas centrs, komunikācija un radoša sacensība ar Nicā dzīvojošo Matisu un tolaik Valorisā mītošo Pikaso veidoja fonu, uz kura uzplauka Šagāla māksla. Fransuāza Žilo savā grāmatā atceras Pikaso teikto: „Kad Matiss nomirs, Šagāls paliks vienīgais, kurš saprot, kas ir krāsa... Viņa darbi ir tiešām uzgleznoti, nevis tikai salikti kopā. Tas, ko viņš pēdējā laikā dara Vansā, liek man domāt, ka kopš Renuāra neviens vairs nav tā izjutis gaismu, tikai Šagāls.” (Gilot, Françoise. Lake, Carlton. Life with Picasso. New York: Anchor Books, 1989, p. 282). Izstāde Latvijai ir ļoti būtiska griezumā „Dienvidfrancija kā iedvesmas avots”, jo gan konkrētā reģiona dabas valdzinājums, gan Francijā dzimušie modernisma virzieni gadsimta garumā inspirējuši vairākas Latvijas mākslinieku paaudzes no Jāzepa Grosvalda 20. gadsimta sākumā līdz pat šodien strādājošajiem. Izstādē Latviju pārstāvēja divi radikāli atšķirīgi dažādu paaudžu mākslinieki: Aleksandra Beļcova, kas Vansā periodiski dzīvoja 20. gs. 20. gadu beigās, un mūsu laikabiedrs Aleksejs Naumovs, kurš regulāri jau gadiem glezno plenērā, meklējot savām gleznieciskajām interesēm atbilstošus motīvus krāsu pārplūdinātajā Provansā vai Azūra krastā līdzīgi kā 20. gadsimta sākuma fovisti. Izstādes mecenāts – Borisa un Ināras Teterevu fonds. Izstāde tapusi sadarbībā ar Orsē muzeju un Francijas Nacionālo modernās mākslas muzeju / Pompidū centru Parīzē, Pikaso muzeju Antibā, A. Puškina Valsts tēlotājas mākslas muzeju Maskavā, M. K. Čurļoņa Nacionālo mākslas muzeju Kauņā, Belgazprombank Minskā un Francijas institūtu Latvijā. | |
| Atgriezties | |
