VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ornamentālisms. Latviešu māksla Viktora Miziano skatījumā Elita Ansone | |
| Izstādi „Ornamentālisms. Purvīša balva”, kas ietverta Venēcijas 56. mākslas biennāles paralēlajā programmā, var apskatīt Arsenāla Ziemeļu 99. paviljonā līdz šīgada 22. novembrim. Projektu aģentūra Indie Daigas Rudzātes personā ir izdarījusi maksimālo, lai popularizētu Purvīša balvu un latviešu mākslu. Pateicoties Latvijas prezidentūras Eiropas Padomē finansējumam, bijis iespējams noīrēt ļoti pamanāmu vietu, kas nav mazsvarīgi, – to labi varam saprast pēc iepriekšējiem gadiem, kad latviešu mākslas dalība Venēcijas lielajā mākslas tusiņā bija jāmeklē dažādās pilsētā īrētās telpās, uz kurām galvenokārt devās paši latvieši vai kurās iemaldījās nejauši garāmgājēji. Izstādi veidot pieaicināts starptautiski pazīstams kurators – Viktors Miziano. Tik pamanāmi kā šogad mēs neesam bijuši vēl nekad. Ņaudēt par to, cik liels skaits Arsenāla apmeklētāju nu papūlēsies pārcelties ar bezmaksas kuģīti pāri kanālam un sasniegs Ziemeļu paviljonus, šķiet muļķīgi, jo kur gan vēl tuvāk biennāles centrālajām vietām varētu eksponēt paralēlās izstādes? Viktors Miziano izstādē ietvēris četru Purvīša balvas laureātu – Katrīnas Neiburgas, Kristapa Ģelža, Andra Eglīša un Miķeļa Fišera, kā arī Ievas Epneres, Romāna Korovina, Ģirta Muižnieka un grupas „Orbīta” darbus. Sanāk tāds kā variants Purvīša balvas izstādei, kurā parādīti astoņi pretendenti. Un skaidrs, ka varētu veidot arī vēl citas kombinācijas. Miziano esot godprātīgi apmeklējis autorus, pētījis darbus, meklējis un meklējis un nevarējis atrast neko aktuālu – tā teikt, Rietumu mākslas meinstrīmu latviešu mākslā viņš neieraudzīja. Arī mēs, protams, paši zinām, ka esam ļoti pašpietiekami. Pasaulē, lūk, terorisms, kaimiņos Ukrainas karš, Vidusjūrā slīkst Somālijas un Etiopijas bēgļi, bet tas un vēl daudz kas cits mūs nekādi neskar un neuztrauc, un pat tas, kas uztrauc, proti, Putina slēptie, tālejošie stratēģiskie plāni, arī nav materiāls introvertajai latviešu mākslai. Miziano konstatē: „Es ieraudzīju pretējo – īpašu tīksmi par to, ka māksla nav kritiska, ka mākslai nav vēlmes iegāzties realitātē.” Pasaules politisko aktualitāšu kontekstā veidojas pat visai neadekvāta latviešu mākslinieku uzvedība: Katrīna Neiburga savā videoinstalācijā ar mammu un vecomammu ekskluzīvi apkopj pēdas pie privātas pedikīres; Ģirts Muižnieks franču modernisma garā bauda katra sava otas pieskāriena nejauši veidotos rakstus; grupa „Orbīta” meditē par soneta ritmu, plauktiņos kā dzejoļu rindiņās glīti izkārtojot patīkamus priekšmetus; Andris Eglītis piekopj eskeipismu, dodoties uz laukiem, bet Romāns Korovins vienkārši laiž muļķi. Es, protams, ironizēju. Tomēr no tā visa rodas priekšstats, ka latvieši nav pasaules pilsoņi, mūs patiešām neinteresē, KAS VISPĀR NOTIEK. Latvietim viss notiek viņa personiskajā dvēselē, ģimenē, augstākais, attiecībās ar vēl kādiem citiem cilvēkiem, ja nu skarts valsts līmenis, tad tas ir lielākais, ko var gaidīt. Es nebūt nesaku, ka tas ir kaut kā ne tā, tas vienkārši IR TĀ. Viktors Miziano kataloga tekstā par latviešu mākslu raksta kā par „pašpietiekamu skaistumu”, tomēr viņš norāda, ka ornamentālismu, kā kurators nodēvējis visu izstādi, nevajadzētu jaukt ar dekorativitāti. | |
 Kristaps Ģelzis. Mākslīgais miers IV („Laikmetīgā ainava. Kopēšana”). Polietilēns, pašlīmējošā līmplēve, plastikāta līmlente, akrila pigments, skaņa. 100+ x 400+ cm. 2015 Foto: Katrīna Ģelze | |
| Manā skatījumā ornaments kā kodēts izteikšanās veids ir visai nopietna lieta, jo latviešiem LATVJU RAKSTI ietver ko vairāk par dekoratīvi rotājošu elementu. Katrai zīmei ir sava nozīme, pat mistisks „spēks”, kā uzskata ticētāji zīmēm. Ornamenta semiotiskā analīze, manuprāt, varētu pateikt daudz būtiska par latviešu mākslu. Miziano latviešu mākslas ornamentālismu analizējis no strukturālā, telpu organizējošā viedokļa. 20. gadsimta mākslā ir gūzma vizuālo kompozīciju, kuru virsmas un arī telpiskie risinājumi ir dekoratīvi ornamentāli, izmantojot ritmu, atkārtojumu un noteiktas struktūras. Tas ornamenta šifrēto būtību ir degradējis, liekot skatīties uz to kā uz virsmas rotāšanu. Nodēvēt latviešu mākslu par dekoratīvi ornamentālu nav nekāds kompliments. Tomēr Viktors Miziano ir virtuozs intelektuālis: lai arī, no vienas puses, viņš mūsu mākslai piekāris „ornamentālisma” birku, tomēr, no otras, – izstādes „Ornamentālisms” kataloga tekstā viņš visu sagriež kājām gaisā un eleganti reabilitē ornamentālismu kā mākslas pašvērtību. Kritiķis uzsver latviešu mākslas mākslīgumu, tās atdalītību no dzīves – mākslas darba rāmis iezīmējot robežu, atšķirtību no reālās pasaules, proti, latviešu mākslā mākslas darbs ir priekšmets par sevi. Nevar nepiekrist, ka estetizācija, darba pabeigtība, mākslas darba kā priekšmetiskās pasaules pārstāvja izgatavošana mūsu mākslā ir ļoti spēcīga. Ir ārkārtīgi interesanti, pamācoši un veselīgi lasīt Miziano kriticismu. Un tomēr paliek sajūta, ka kaut ko būtisku par mums viņš nav pateicis, varbūt nav sapratis. Galu galā, lai kādu teorētisku rotaļu un savas virtuozitātes demonstrējumus veidotu izcilais kurators un kritiķis Miziano, jāskatās jau uz pašiem mākslas darbiem. Tiesa, uzstājoties internacionālos mākslas forumos, vienmēr pastāv jautājums – vai lokāli mums pašiem saprotamā latviešu māksla tāda ir arī citu zemju kopienu cilvēkiem? Paviljons, kurā iekārtota izstāde „Ornamentālisms. Purvīša balva”, ir plašs, un tajā brīvi var eksponēt visu astoņu dalībnieku kolekcijas. Katram izveidota maza suverēna izstādīte. Tā teikt, katrs pats par sevi. Tiklīdz ienākam paviljonā, pretī ieejas durvīm kā siena eksponēts Kristapa Ģelža milzīgais plēves darbs „Mākslīgais miers IV” (2012). Ģelzis ar šīs savu darbu sērijas konceptuālo nosaukumu tomēr apstrīd Miziano teikto, ka latviešu māksla nav kritiska. Darba saturs pauž tieši tādu pašu kriticismu, kādu izteicis Miziano par mūsu nevēlēšanos „iegāzties dzīvē”. Ģelzis ironizē, cik saldi mēs guļam (Andra Indāna skaņas instalācija ar gulētāja krākšanu), kamēr pēdējos 20 gados valsti pametuši 207 600 cilvēku. Stāsts ir par aizbraukušajiem. Manifestēta Latvijas iedzīvotāju (datu) pārlādēšana uz citu zemju failiem, kas digitālā estētikā attēlota uz latvju rakstu ornamenta palaga. Pilnībā politisks darbs. Taču satraucošais saturs estetizēts aizplīvurotā formā atbilstoši mākslinieka koncepcijai par mūsu neizskaidrojamo un letarģisko mieru. Laikam jau tāds ir tas latvieša raksturs vai temperaments. Par to brīnās arī Miziano. Latvisku raksturu savā mākslā iemieso Andris Eglītis. Un tas ir pa īstam. Te nu bez ironijas. Latvijā liela daļa sabiedrības joprojām ir cieši saistīta ar dabu, mīlestību uz rurālu dzīvesveidu, fizisku darbu, zemi – tam visam piemīt īstums un arī kaut kāda poēzija. Materialitāte, ko ietver minētās lietas, gluži ķermeniskā līmenī rezonē ar kādu ļoti pazīstamu sajūtu, kura rodas tad, kad viss ir paša rokām darināts. Eglīša radītās lietas ir reālas un īstas. Viņa būvēto neregulāro telpu ar gleznu ekspozīciju „Nav citas izejas” (2009–2015) Miziano sauc par totālo instalāciju. Ievas Epneres vizuālais videostāsts „Atsacīšanās” (2014) rāda katoļu mācītāju kā tādu romantisma laika varoni, kas savā dzīvē izdarījis izvēli starp profāno un sakrālo. Mākslinieka dzīvesveida vietā kļūstot par kalpu Dievam un draudzei. Mācītāja tēls veidots kā romantizēts vientuļnieks vējainā ainavā. Fascinējošas filmā ir ģērbšanās ainas, ko veic gan mācītājs, gan draudzes Alsungas sievas. Ģērbšanās process rādīts kā rituāls, kurā sagatavošanās kaut kam lielākam notiek vislielākajā rūpībā, mērķtiecībā un nopietnībā. Pilnīgs pretstats Epneres veiktajai dzīves sakralizēšanai ir Romāna Korovina jokošanās par vēlmi parastām lietām piešķirt kādu lielāku jēgu. Nepretenciozo fotogrāfiju kolekcijā „Tēvs darbā” necilām ikdienas ainām un nejaušībām viņš piemeklējis eksaltētus paskaidrojumus (publicēti katalogā) par cilvēka dzīvi mistisku spēku ietekmē, Universu, Dievišķo pasauli un tā joprojām tādā garā. Savveida spēli veikuši arī grupas „Orbīta” četri dalībnieki instalācijā „2 soneti no Laputas” (2015). Soneta ritms izveidots no priekšmetiem, glīti tos virknējot uz plauktiņiem rindiņās kā vārdus. Laputa ir Gulivera ceļojumos sastapta magnētiski levitējoša sala, un laputieši bija slaveni ar dažādu absurdu izgudrojumu ieviešanu. Centienus atrast kādu universālu valodu, kas būtu saprotama visiem, protams, var uzlūkot arī kā kāda ideāla meklējumus. Sonetu uzbūve veidota rūpīgi ritmizēta, savukārt Ģirta Muižnieka Non finito (2014–2015) abstraktais lielformāta gleznojums it kā cenšas nesekot striktiem uzbūves principiem un demonstrē vēlmi pēc brīva glezniecisku nejaušību kārtojuma. Lai arī Miziano grib visiem izstādes māksliniekiem piedēvēt savveida rāmjus, Muižnieks, gluži pretēji, raujas no rāmja laukā. Un tomēr tik profesionāls gleznotājs laikam jau nemaz nevar būt brīvs no kompozīcijas, līdzsvara un kārtības. Muižnieka darbs Venēcijā salīdzinājumā ar Rīgā (Mūkusalas Mākslas salonā un Purvīša balvas izstādē) redzēto ieguvis monumentālu vērienīgumu (par spīti ornamentālismam) un organiski dzīvo plašajā telpā. Venēcijā eksponēšanas veiksmes ir arī Ievas Epneres videostāstam un Miķeļa Fišera ogļu staigāšanas videodarbam, kuru, pakāpjoties pa trim pakāpieniem, jāskatās tādā kā trapecveida lūkā, ko ieskauj Fišera sērijas „Netaisnība” (2014–2015) ainas par reptiloīdu rases vardarbību pret mūsu civilizāciju. Protams, visus darbus var uzlūkot arī ornamentālisma diskursā, arī tādus, kuros nav ornamentālisma, jo kaut kāda struktūra vai zīme jau atradīsies vienmēr. Tomēr pie atsevišķiem darbiem tā šķiet netaisnība. | |
| Atgriezties | |
