VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mārtiņš Zaurs. Globālu tēmu mazie mikrostāstiņi Irēna Bužinska | |
| „Kur tad jūs trakie gribat skriet? Es atkal atgriežos savā klusā iekšējā smaidīšanā. Suns kausē ledu, un bezdelīgas atlido. Lūk, kādas globālas tēmas manā mikrostāstiņā.” Mārtiņš Zaurs. No pierakstiem 1977. gada martā. Daudziem, dzirdot mākslinieka Mārtiņa Zaura (1915. gada 17. februāris – 1998. gada 21. novembris) vārdu, nav nekādu asociāciju. Daži tomēr atcerēsies kādreiz tik populāro koka skulptūru grupu „Vagara Trejača dzimta” (1965–1967), kas atrodas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un radīta kā grotesks stāsts par Zemgales muižas ļaužu dzīvi 19. gadsimtā. Kāds varbūt zinās, ka paralēli Mārtiņš Zaurs strādājis memoriālajā tēlniecībā (kapa pieminekļi fotogrāfam Mārtiņam Lapiņam (1954), māksliniekam Jūlijam Maderniekam (1957), rakstnieka Valda Grēviņa ģimenei (pēc 1968) u.c.) un stājtēlniecībā, veidojot alegoriskas sieviešu figūras, kas vēlāk daļēji atkārtotas porcelānā. Viņš pievērsās arī literārajai darbībai – rakstīja stāstus un dzejoļus, izstāžu recenzijas. Kinoļaudis dibinājuši balvu „Lielais Kristaps” (1977), kuras koka figūras autors ir Mārtiņš Zaurs. Mākslinieks bijis arī aizrautīgs kolekcionārs. Pēdējā laikā interesentu, kolekcionāru un speciālistu lielu uzmanību piesaista Mārtiņa Zaura ne mazāk aktīvā darbība porcelānā. Tā ir sīkplastika – dzīvnieki, putni, bērnu, sieviešu atveidi, daudzfigūru kompozīcijas – un apgleznoti dekoratīvie šķīvji, radīti ar perfektu 20. gs. 50. gadu beigu un 60. gadu stila izjūtu. Lai arī ir pienācis laiks ieviest korekcijas mākslinieka darbības vērtējumā, tomēr jāatceras, ka Mārtiņš Zaurs nav tipisks Hruščova „atkušņa” laika piemērs. Viņa darbiem raksturīgi paradoksi, vārdiem – „iekšējā smaidīšana”, kas apliecina nostāju un prasmi apiet tolaik pieņemtās oficiālās mākslas – sociālistiskā reālisma – prasības un kanonus. | |
 Mārtiņš Zaurs. Jautājums bez atbildes. Papīrs, linogriezums. 25 x 24 cm. Ap 1965 Privātkolekcija | |
| Atšķirībā no „skarbā stila” vadošajiem pārstāvjiem Edgara Iltnera, Džemmas Skulmes, Birutas Baumanes, Borisa Bērziņa un Induļa Zariņa viņš bija dzimis desmit gadus agrāk – 1915. gada 17. februārī Mežotnes pagasta mežsarga mājās Strautniekos. To, ka mākslas darbu „var izauklēt ar formulām, līnijām, diagonālēm, trīsstūriem, kvadrātiem, kubiem”, Mārtiņš Zaurs apguva pats personīgi vēl agrā jaunībā un no izciliem, harismātiskiem meistariem. 1933. gadā viņš iestājās Tautas augstskolā Rīgā, kur Tēlniecības nodaļā pie Emīla Meldera apguva tēlniecības, bet Romana Sutas studijā – zīmēšanas un gleznošanas pamatus. 1934. gadā Mārtiņš Zaurs uzsāka studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, Figurālās tēlniecības meistardarbnīcā pie profesora Konstantīna Rončevska, bet vēlāk arī pie Kārļa Zāles un Kārļa Jansona. Šiem meistariem savukārt bija pilnīgi citas attiecības ar „kvadrātiem un kubiem” – viņu skaistuma etalons bija renesanse. Arī Zauram tuvāki izrādījās klasiskās mākslas ideāli, kas tika pārņemti un saglabāti visu mūžu. Renesanses dižajos meistaros mākslinieks novērtēja nevis naturālismu, bet prasmi radīt saistošu vēstījumu par cilvēka ķermeņa plastiskumu. Par to liecina diplomdarbs „Zemes māte” („Zeme”, 1942), kas kalts granītā. 20. gs. 40. gadu vidū darināti vairāki ciļņi – medaļas marmorā, kuros skaidri nolasāma autora neviltotā vēlme tuvināties Mikelandželo cilvēka figūru monumentalitātei un majestātiskumam. Paralēli mācībām kopš 1936. gada Mārtiņš Zaurs sāka piedalīties mākslinieku biedrības „Zaļā vārna” rīkotajās izstādēs, kļūstot par tās biedru. Iepazīšanās un draudzība ar Aleksandru Čaku tuvināja viņu literārajai pasaulei, iespējams, nostiprināja stāstnieka prasmes, kas vistiešākajā veidā vēlāk noderēja arī porcelāna sīkplastikas darbos, kuru tapšanā no darbnīcas sienas nolūkojās dzejnieka pēcnāves maskas „mierīgais, nemainīgais klusējošais smaids”. 1944. gadā Mārtiņš Zaurs kļuva par Latvijas Mākslinieku savienības biedru, vadīja tēlnieku sekciju (1955–1958), kādu laiku strādāja arī kombinātā „Māksla”. 20. gs. 50. gadi vērtējami kā jauns posms Latvijas dekoratīvās mākslas attīstībā; šajā laikā porcelāna sīkplastikas formu izgatavošanai masu produkcijas vajadzībām Rīgas porcelāna fabrikā tika uzaicināta virkne tēlnieku, to vidu arī Mārtiņš Zaurs, kas no 1956. gada gan izpildīja pasūtījumus, gan veidoja sīkplastikas darbus – dzīvnieku, putnu, bērnu un sieviešu figūriņas, daudzfigūru skulpturālas kompozīcijas. Pasūtījuma darbu vidū jānosauc viena no „Komunistiskās partijas manifesta” autoriem Frīdriha Engelsa un izcilā krievu dzejnieka Mihaila Ļermontova bistes baltajā porcelānā. Pasūtījuma darbs noteikti bija ar Sarkanās Zvaigznes ordeni apbalvotās leģendārās snaiperes, vēlāk žurnālistes Monikas Meikšānes (1916–1956) portretējums (1956). Mārtiņš Zaurs godprātīgi pildījis uzdevumu un attēlojis sievieti šāvēju guļus ar ieroci rokā, pieplakušu pie zemes. Uz ķiveres obligātā zvaigznīte. Tomēr masu produkcijai darbs nav akceptēts, jo figūrai acīmredzami trūkst „varonības piešprices”; tas vēl vairāk saskatāms apgleznotajā variantā (abi darbi – Vitālija Ruskuļa privātkolekcijā). Te nu pilnā mērā īstenota mākslinieka „klusā smaidīšana” – apgleznojums neatkārto armijas tērpa aprises, turklāt lietotas neatbilstošas krāsas. Rodas iespaids, ka izcilā šāvēja it kā būtu novārtījusies dubļos. Arī sarkanā zvaigznīte uz ķiveres nav iegleznota. Var tikai minēt, vai šāds apgleznojuma variants tapis, burtiski izpildot prasības, vai tomēr radies kā ironisks komentārs par prasību absurdumu – naturāli attēlot šāvēju izpildām kaujas uzdevumu tam nepieciešamajā apģērbā, pozā, ar ieroci un atribūtiem. Neviļus nākas atcerēties Mārtiņa Zaura piezīmju kladē izlasītos vārdus par karu un konfliktiem: „Sarkanais cīnās ar melno. Abi sola mieru un brīvību. Norautās galvas klātu piešūt nespēj ne šie, ne tie.” Galva māksliniekam neripoja, un 1956. gadā tapa citas, ne mazāk savdabīgas figūriņas. Kā zināms, mākslā bija jāataino ne vien tautas varonīgā, nesenā pagātne, bet arī sabiedrības avangards − vienkāršie darba cilvēki. Lai gan pastāvēja uzskats, ka cienījama ir katra profesija, gan toreiz, gan, jo īpaši, tagad ir priekšstati, ka padomju laikos attēloja tikai darbaļaužu priekšpulku − strādniekus un kolhoznieces. Mārtiņš Zaurs izvēlējās savu darba cilvēka piemēru − sākotnēji tapa kurpnieks (mākslinieka ģimenes kolekcija), tad viņš radīja vēl vienu versiju un kurpnieku pārveidoja par zārku izgatavotāju! Tas ir ļoti rets tēls mākslā. Šiem darbiem ir nesaderība ar savu laiku gan no ikonogrāfiskā, gan formas viedokļa − te neredzam 20. gs. 60. gadiem raksturīgo stilizāciju un lakonismu. „Kurpnieks” un „Zārku izgatavotājs” ir lieliski apaļskulptūru paraugi, kuros veiksmīgi atrisināti figūru rakursi no vairākiem skatpunktiem. Plastiskums ir viens no galvenajiem radošajiem uzdevumiem, ko ar lielu atbildību Mārtiņš Zaurs risinājis dekoratīvajā porcelānā. Tā ir klasiskās mākslas tradīcijas saglabāšana vistiešākajā veidā. Paradoksu pilnais vēstījums ir šo darbu papildu pievienotā vērtība, ko novērtējam šodien. Lai gan glezniecībā viņam noteikti būtu bijis konkurents – mākslinieks Auseklis Baušķenieks, ar kuru viņu saistīja draudzība mūža garumā. Liekas, ka abu mākslinieku starpā valdīja tāda kā nepieteikta sacensība, kuras rezultātā katrs no viņiem izkopa savu oriģinālo rokrakstu ar vienmēr klātesošo labsirdīga humora, ironijas vai groteskas devu. Ne velti pieminēju renesansi. Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem Mārtiņš Zaurs uzrakstīja nelielu apcerējumu par Aleksandras Beļcovas personālizstādi, minot, ka līdzās viņas gleznām ekspozīcijā aplūkojami arī apgleznotie šķīvji – mūsu porcelāna „mazā renesanse”, ar to domājot izcilu māksliniecisko kvalitāti. Savu devumu renesanses līmeņa uzturēšanā ir ieguldījis arī pats mākslinieks. Viņa apgleznotie šķīvji ir no uzspiestajiem kanoniem atbrīvotās mākslas uzplaukuma laika (20. gs. 50. gadu otrā puse – 60. gadu sākums) ikonas. Mārtiņa Zaura gleznojumi apliecina slavenās porcelāna apgleznošanas darbnīcas „Baltars” (1925–1928) tradīciju turpinājumu un dzīvotspēju arī pēckara ideoloģiski piesātinātajā mākslā. Mākslinieka sīkplastika atgādina par klasisko tradīciju, savukārt dekoratīvo šķīvju kompozīciju risinājumi – par modernās mākslas pamatiem, kas gūti Romana Sutas vadībā. Mārtiņš Zaurs parāda lielu elastību tēlu traktējumā un porcelāna apgleznošanas tehniku variēšanā. Viņš izmantoja gan zemglazūras, gan virsglazūras gleznojumu, nereti papildinot vai lietojot krāsas slāņu uzklājumu caur trafaretu ar aerogrāfu, kas ļāva panākt blīvāku sedzošu toni vai arī pretēji – tā caurspīdīgumu. Mākslinieks eksperimentēja ar krāsas slāņa skrāpējumiem, drosmīgi kombinēja dažādas intensitātes krāsu salikumus un tikpat veiksmīgi veidoja grafiskās līnijas un melnu krāsu laukumu elegantu saspēli, kas kalpoja kā ietilpīga metafora, precīzi atklājot laikmeta romantisko noskaņu. Lai gan dekoratīvo porcelāna šķīvju kompozīciju tematika ir visnotaļ plaša, tos visus vieno gan tāds kā pārlaicīgs skatījums uz pasaules literatūras un mākslas klasiku („Pērs Gints”, „Dons Kihots”, „Rastrelli”), gan atsauce uz kosmosa tematiku („Kosmosa konstruktors”, „Sarkanā planēta”, „Saules aptumsums”) un arī uz mūžseno mātes un bērna, ģimenes tēmu. Nereti porcelāna apgleznojumos atrastās tēmas, tēli un to vizuāli plastiskie risinājumi pārceļoja uz vēl vienu Mārtiņa Zaura „stingri slepenu” radošās darbības jomu – grafiku, kur tie ieguvuši citu emocionālo jēgu, jo te konsekventi izmantotas vienīgi melni baltu laukumu un līniju attiecības. Mārtiņš Zaurs nereti atkārtoja, ka dzīvē jāmīl humors, lai ar vieglumu saprastu mākslas nopietnību. Viņa dekoratīvajā porcelānā iemūžinātie „globālu tēmu mazie mikrostāstiņi” apliecina, ka nopietnai mākslai nudien ir noderīgs itin viss. | |
| Atgriezties | |
