VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Politika un Latvijas laikmetīgā māksla Mg. phil., Mg. art. Krista Burāne | |
| Manu interesi par politisku dokumentu un rīcības klātbūtni Latvijas laikmetīgajā mākslā radīja 2014. gada notikumi, sākoties Ukrainas karam, kad Latvijas mākslinieki sadalījās divās frontēs – tajos, kas skaļi uzskatīja, ka mākslai ar politiku nav nekāda sakara, un tajos, kuri ar savu rīcību apstiprināja pretējos uzskatus, aicinot izmantot mākslu, lai ietekmētu politiku, t. i., sabiedrības dzīvi un vērtību izpratni. Par karognesējiem pirmās frontes līnijā nostājās Raimonds Pauls, bet ierakumu otrā pusē stāvēja Jaunais Rīgas teātris, Alvis Hermanis un Guna Zariņa. Masu medijos Raimonds Pauls pauda viedokli, ka kultūras cilvēki nav politiķi, tāpēc viņiem nevajadzētu iejaukties konfliktā starp Krieviju un Ukrainu. „Ne jau mēs – aktieri un mūziķi – tos konfliktus atrisināsim,” teica komponists. [Pauls, 2014] Tieši Krievijas kultūras darbinieku pasivitātes dēļ pret Ukrainas okupāciju Jaunais Rīgas teātris pieņēma lēmumu boikotēt izrādes Krievijā. Viņu „klusējošais atbalsts liecina par atbalstu agresīvajai politikai”, tāpēc kultūras cilvēkiem nevajadzētu sadarboties ar Krieviju, skaidroja Alvis Hermanis [Hermanis, 2014] un atcēla JRT viesizrādes Pēterburgā un Omskā. Apgalvojot, ka kultūras cilvēki nav vainīgi pie politiskiem konfliktiem un nespēj tos ietekmēt, tiek pateikts, ka mākslinieki atrodas ārpus sabiedrības, tās vērtībām un dzīves. Ja izmantojam Aristoteļa piedāvāto cilvēka kā politiska dzīvnieka definīciju, aicinājums atteikties no savas politiskās dabas nozīmē atteikšanos no sava cilvēciskuma kā tāda. Cilvēks, kurš neapzinās sevi un savu atbildību sabiedrībā, ir tikai dzīvnieks, kas pats sev atņēmis iespēju realizēt savu racionālo dabu. Dzīvnieks, kas zaudējis kontroli pār sevi un savu dzīves vidi, ļaujot citiem noteikt to, kā viņam jāizturas un jādzīvo. Latvijā viedoklis, ka mākslai nav jābūt sociāli un politiski aktīvai, pastāv sen. Iespējams, ka tā ir trauma, kas radusies ilgstošās padomju politiskās dzīves obligātās estetizācijas dēļ. Tas, ko Valters Benjamins rakstīja par fašisma attiecībām ar estētiku, tikpat labi ir attiecināms arī uz Padomju Savienībā realizēto mākslas pakļaušanu varas ideoloģijai. Tas, ka visi fašistiskie centieni estetizēt politiku sasniedz savu virsotni vienā punktā, kas ir karš [Benjamins, 2006], pierādās arī šobrīd, vērojot veidus, kā arī ar varai pakļautas mākslas palīdzību Krievijas sabiedrība tiek organizēta un vadīta kara virzienā. Liela daļa Latvijas mākslinieku un sabiedrības pārstāv labējo „māksla mākslai” viedokli, kas orientējas uz mākslas darba formas, nevis satura jautājumiem un attiecībās ar sabiedrību uzsver mākslinieka individuālo brīvību domāt sava „stūrīša un kaktiņa robežās”. Par to, ka Latvijas vizuālajā mākslā refleksija par visai sabiedrībai nozīmīgām politiskām idejām (un tādā aspektā šī domāšana var tik definēta kā kreisa) nav bieži novērojama, jau pagājušā gadsimta 80. gados rakstīja Ojārs Ābols, uzsverot, ka „tīri cilvēciskas smeldzes mūsu glezniecības panorāmā ir daudz, nostalģijas – bagātīgi. Meistarības, enerģijas, spēka, vitalitātes – pārpilnam. Deklaratīva tēma vairs netiek piedāvāta, un valda īsti izjusts gleznieciskās meistarības prieks. Prieks par dabu, sevi, savu varēšanu. Un nekādu šaubu vai jautājumu pasaulei (..).” [Ābols, 2006] Par to, ka trīsdesmit gadu laikā nekas daudz nav mainījies, liecina arī Latvijas jauno mākslinieku darbi. Piemēram, Latvijas Mākslas akadēmijas 2011.–2014. gada humanitāro zinātņu maģistra grāda iegūšanai veltīto diplomdarbu vidū no 272 darbiem tikai 33 bija veltīti ar sabiedrību saistītām tēmām. Bet neviens no jaunajiem māksliniekiem nereflektēja par kādu konkrētu vēsturisku un sabiedrībai nozīmīgu notikumu, arī senākās, jaunākās un šodienas vēstures liecības vai politiski dokumenti par mākslas darbu satura pamatu netika izmantoti. 2012. gadā kuratore Sniedze Sofija Kāle Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls” piedāvāja apjomīgu izstādi „Negantnieki”, kurā bija apkopoti to mākslinieku darbi, kuri kritiski polemizē ar sabiedrību un tajā valdošajām vērtībām. Izstādes katalogā mākslinieki, kas ar saviem darbiem tiecas revidēt / pārdomāt pastāvošo kārtību, iedalīti vairākās kategorijās, piemēram, huligāni (Gints Gabrāns, Ivars Grāvlejs, Miķelis Fišers, Maija Kurševa, Leonīds Laganovskis), sociālkritizētāji (Kristians Brekte, Ivars Poikāns, Juris Utāns), tēlainie provokatori (Andris Breže, Māris Subačs, Oļegs Tillbergs). [Kāle, 2012] Interesanti, ka mākslinieki, kuru darbi kritiski risina sabiedrības un cilvēka attiecību lauku, tiek saukti par negantniekiem, huligāniem un provokatoriem. It kā ar pozitīvi ironisku intonāciju, tomēr netieši iesakņojot skatītāja apziņā saiti – sociāli aktīvs mākslinieks ir potenciāls likumpārkāpējs, pa kreisi gājējs. Par līdzīgu situāciju teātros raksta Silvija Radzobe: „Vispārējo zināmo atrautību no sociālās dzīves, kas latviešu teātrī nav nekāds jaunums, droši vien raisa vairāki cēloņi. Teorētiski šai parādībai varētu būt dziļāki, vēsturiskās traumās balstīti cēloņi. Pirmkārt, bailes un riebums nonākt kādas ideoloģijas kalpībā, ko radījuši tādi atšķirīgi avoti kā, no vienas puses, padomju režīms un tā mākslai piemērotā varmācīgās ideoloģizācijas politika, no otras puses, postmodernistu filozofija par mākslas absolūto brīvību un realitātes relatīvismu. Otrkārt, varbūt trūkst tīri tehnisku prasmju, jo pie mums nav attīstītas politiskā un dokumentālā teātra tradīcijas. Kaut gan jāpiebilst, ka tās pēdējos gados nevalstiskajos teātros tiecas attīstīt jaunā režijas paaudze. Tomēr realitātē droši vien iemesli ir mazāk cildeni. Tas varētu būt maldīgais mīts, ka latviešu skatītāji teātrī negrib redzēt reālo dzīvi. Vai arī – pašu mākslinieku visai ierobežotās zināšanas (un interese) par sabiedriski politiskajiem procesiem. [Radzobe, 2015] Līdzīga rakstura situācija iezīmējas arī jauno kinorežisoru darbos. 2015. gada ziemā Latvijas Kultūras akadēmijas kinorežijas maģistru skatē tikai vienā no demonstrētajām filmām kā fons ieskanējās mūsdienu ģeopolitikai raksturīgie kara dārdi. Pārējās risināja dažādas personisko attiecību drāmas, kas, lai arī iezīmēja mūsu laika sociālo vidi, tomēr necentās par to reflektēt. Taču būtiski pieminēt, ka 2014. gada decembrī notikušajā "Lielā Kristapa" labāko nacionālo filmu skatē panākumus guva tieši sociāli orientēti darbi – piemēram, Pētera Krilova dokumentālais pētījums par Latvijas tautas likteni pēc 1949. gada, savijot varas, ārpolitikas un mākslas attiecības filmā "Uz spēles Latvija", Dāvja Sīmaņa filigrānā konstrukcija Escaping Riga, refektējot par Sergeja Eizenšteina un Jesajas Berlina dzīvēm politiskās varas kontekstā, un tā paša autora poētiskā valodā rakstītā "Pēdējā tempļa hronika", kas, fiksējot ar Nacionālās bibliotēkas celtniecību saistītos personiskos un sabiedriskos stāstus, pati kļūst par savveida politisku dokumentu. | |
 Maija Kurševa. Fragments no instalācijas “Harmsapuksti”. 2013 Foto: Maija Kurševa | |
| Ja pieņemam, ka mūsu laika sociālā eksistence balstās uz pieraksta darbību, kas kalpo kā vēsturiskās atmiņas un identitātes veidotāja starp divām dzīvām būtnēm, un mākslas darbi ir šādi dokumenti jeb pieraksti [Ferraris, 2006], atliek secināt, ka pārsvarā Latvijas mākslinieks fiksē mūsdienu sabiedrības (kuras daļa viņš ir) esamību kā dziļi individuālu, egocentrisku un uz savu jūtu / komforta pasauli orientētu, kuru apkārtējā pasaule sāk interesēt vienīgi tad, ja sāk aizskart un ierobežot. Diemžēl šis atainojums biežāk ir nevis kritiski analizējošs, bet tikai dokumentāli fiksējošs. Viens no debašu par politikas un mākslas attiecībām galvenajiem jautājumiem ir sociālās dzīves estetizācijas problemātika mākslas darbā, kas novedot pie vērojošas, nevis aktīvas darbības, tādējādi cilvēku ciešanas / dzīvi padarot par preci. Tomēr vai tiešām estētiskais nevar kalpot par darbības ierosinātāju, lai esošo situāciju mainītu, uzlabojot kopīgo sabiedrības esamību? Piemēram, mazinot sociālo vientulību, mainot sociālo uzvedību, veidojot alternatīvas ekonomiskās un politiskās dzīves formas. Mākslas darbs, kas nevis žēlo un tādējādi pazemo, bet solidarizējas un tāpēc palīdz, savā ziņā reprezentē laikmetīgi kreisu pasaules uzskatu, kurš atšķiras no klasiski labējiem un kreisiem viedokļiem, jo „doktrināli labējie apgalvo, ka politikai nav vietas mākslā, bet doktrināli kreisie uzstāj, ka mākslai nav vietas politikā”. [Strauss, 2005] Politiska dokumenta / situācijas klātbūtne mākslas darbā skatītāju tieši un nepārprotami savieno ar sociālo realitāti, atgādinot viņam par katra personisko atbildību un radot vidi, kurā šīs atsevišķās ar atbildības bacili inficētās vienības varētu apvienoties kopīgā domāšanas darbā un nejusties vientuļi. Jāpiebilst, ka ar jēdzienu „dokuments” šajā rakstā tiek apzīmēts jebkurš objekts, kam piemīt vieliskums, tas tiek uztverts kā pierādījums un novietots organizētās un jēgpilnās attiecībās ar citiem pierādījumiem. [Buckland, 2006]. Savukārt politiska dokumenta saturs un mērķis ir saistīts ar sabiedrībai kopīgu jautājumu risināšanu. Kā piemērus sabiedriski nozīmīga satura klātesamībai Latvijas laikmetīgajā mākslā izvēlējos trīs dažādu sfēru mākslinieku darbus, kuros tiek izmantoti politiski dokumenti vai kuriem piemīt politiska dokumenta pazīmes un kuri, manuprāt, pārbauda, Nikolā Burjo vārdiem runājot, „mākslas spēju pastāvēt globālajā sabiedrības ainā”, ļoti precīzi un bieži vien nepatīkami iezīmējot to, ka „modernitātes globālā neveiksme atklājas, redzot, kā cilvēku attiecības ir padarītas par produktiem, cik nabadzīgas ir politiskās alternatīvas, cik nevērtīgs ir kļuvis darbs, kad to neskata kā ekonomisku vērtību, turklāt arī brīvais laiks atbilstoši netiek vērtēts augstāk” . [Burjo, 2009] Sociāli visaktīvākie Latvijas teātra mākslinieki ir Jānis Balodis un Valters Sīlis. Kā visklasiskākais politiska dokumenta izmantošanas gadījums Latvijas laikmetīgās mākslas laukā jāmin viņu izrāde „Nacionālais attīstības plāns” (Dirty Deal Teatro, 2013), kuras pamatā ir tāda paša nosaukuma dokuments, kas iezīmē Latvijas attīstības ceļu un politisko vērtību skalu, kurai, gribam vai ne, tiek pakļautas visas mūsu dzīves. Šis dokuments sola sniegt laimi visiem Latvijas iedzīvotājiem ar ekonomiskās izaugsmes palīdzību. Izrāde pierāda pretējo, piedāvājot laimes formulu, kura nebalstās uz ekonomiskām vienībām un kuras sasniegšana neprasa ekoloģisku vai politisku vardarbību pret pasauli, kurā dzīvojam. Silvija Radzobe par izrādi raksta: „(..) ja tādas izrādes nebūtu, to vajadzētu izdomāt, jo iespēja būt vienā telpā un laikā ar mākslinieku, kurš par aktuāliem mūsu dzīves aspektiem domā līdzīgi tev, ne tikai rada gandarījumu, bet mazina arī sociālo vientulību. Un apliecina, ka arī mūsdienās teātra mākslā ļoti nozīmīga ir ne tikai estētiskā funkcija.” [Radzobe, 2013] Jānis Balodis un Valters Sīlis izrādē spēlējas ar varas veidotu politisku dokumentu, savukārt Purvīša balvai nominētais Ivara Drulles darbs “Dainu skapis” (2013) pats pēc formas ir dokumentu krātuve un vienlaicīgi arī dokuments. Tajā aiz durtiņām un aizkariņiem slēpjas mūsdienu attiecību pierādījumi – 27 īsti seksa sludinājumi, kas vēsta par „visdažādāko sabiedrības pārstāvju vēlmju, pārdomu un atklātības izpausmēm un raisa pārdomas par šobrīd aktualizētajiem simboliem un to uzturētiem mītiem”. [Fedorova, 2014] Kas gan vēl vairāk var liecināt par atsvešinātību un sabiedrībā esošajām preču un tirgus attiecībām kā savu ķermeni piedāvāt gatavas būtnes? „Mani darbi ir piesūkušies ar refleksijām par sabiedriski politiskajiem notikumiem – cilvēks galu galā ir sociāls dzīvnieks, un attiecības savā starpā ir vienīgais, kas mūs interesē, ja neskaita nāvi,” sarunā saka Ivars Drulle. „Dainu skapis”, kura nosaukumu radīja izstādes apmeklētāji, liecina par Latvijas sabiedrības garīgās veselības stāvokli. Tieši tāpat kā pirms vairāk nekā gadsimta tā nosaukuma prototips – Krišjāņa Barona veidotais Dainu skapis. Laiks, kurš nostājas starp abām šīm krātuvēm, ir daļa no mākslas darba. Un tajā vibrē jautājums „Kas notiek ar cilvēkiem?”. Ivaram Drullem ir vairāki darbi, kuros situāciju un dokumentu politiskais aspekts ir daudz vieglāk atpazīstams nekā šajā darbā: piemēram, mazo skulptūru sērija „Balstīts uz patiesiem notikumiem” (2011), kas atsaucas uz dažādiem vēstures notikumiem, vai videodarbs Hello (2012), kurā izmantoti Latvijas radio raidījumā „Brīvais mikrofons” dzirdamie sabiedrībai aktuālie jautājumi un noskaņojums. Tomēr, manuprāt, arī seksa sludinājumu arhīvs kļūst par sociālu un politisku liecību, jo tā centrā ir dzīve tāda, kāda tā ir. Žurnālisti un skatītāji šo darbu un līdz ar to arī dzīvi, kas tajā „aprakstīta”, sauca par šokējošu un provokatīvu. Īpaši pēc tam, kad „kreisais” Dainu skapis tika novietots jaunās Nacionālās bibliotēkas telpās, kurām sabiedrības acīs jāreprezentē zināšanu tempļa un senaizmirstu svētumu krātuve. [Fedorova, 2014] Ivara Drulles „Dainu skapis” apzināti ir veidots kā dokuments, kas liecina par kādai sabiedrības daļai šobrīd svarīgo, tā organizēta ievietošana starp citiem dokumentiem (pareizo, t. i., labo, Dainu skapi un Latvijas Nacionālo bibliotēku), kas paši par sevi arī ir liecības kādam noteiktam vērtību kodam, ir politisks solis, kura mērķis – ietekmēt cilvēka priekšstatus par savu vietu laikā, ko dzīvojam. Jautājums ir par laiku, kurā tu notiec. Vai tu esi tagad vai arī esi palicis kādā pagātnes triumfa / sakāves brīdī. Par to arī Arņa Balčus fotosērija „Uzvaras parks”, kas ir dokuments, kurā fiksēta Latvijas sociopolitiskās traumas pieredze, veidojot kritisku mozaīku par Latvijas vēsturi un sabiedrību. Līdzīgi kā Ivars Drulle, Arnis Balčus savu sarunu par to, kas jāmaina Latvijas politiskajā dzīvē, sāk ar seksa tēmu, ievietojot to mitoloģiskā telpā. Tāpat kā Jānim Balodim un Valteram Sīlim, arī viņam gribas tuvināt tos, kas ikdienā ir svešinieki un bieži vien pat ienaidnieki. Vai par šo satikšanās vietu var kalpot balti klāta viesnīcas gulta – neitrāla tikšanās zona? Vai tomēr vienīgi tikai laiks, notikums un mākslas darbs, kurā tas pierakstīts? Lai arī formāli nevienā no minētajiem mākslas darbiem skatītājs netiek iesaistīts tā radīšanas procesā un pats mākslas darbs nekļūst par jauno sociālo vidi / realitāti, konfrontācija ar tiem rada spēcīgu attiecību klātbūtnes sajūtu, liekot pārvērtēt iespējamos kopā būšanas modeļus, meklējot taisnīgākos un vienlīdzīgākos. Jo vairāk Latvijas laikmetīgā māksla publiskā telpā piedāvās darbus, kas dažādos aspektos ir lasāmi / uztverami kā politiski dokumenti, jo aktīvāka, domājošāka un tāpēc cilvēcīgāka būs tā attiecību māksla, kuru saucam par savu ikdienu. Izmantotie avoti: Ābols, 2006 – Ābols, Ojārs. ...uz mūsu nemierīgās planētas. Rīga: Neputns, 2006, 71. lpp. Benjamins, 2006 – Benjamins, Valters. Iluminācijas. Rīga: LMC, 2006, 185. lpp. Buckland, 2006 – Buckland, Michael K. What is a „Document”? Journal of the Association for Information Science and Technology, September 1997, p. 804. Burjo, 2009 – Burjo, Nikolā. Attiecību estētika. Rīga: LMC, 2009, 83. lpp. Fedorova, 2014 – Fedorova, Aija. Par dzīvi, kāda tā ir. Pieejams: satori.lv/raksts/7878. Ferraris, 2006 – Ferraris, Maurizio. Documentality. New York: Italian Academy, 2006, p. 1. Hermanis, 2014 – Alvis Hermanis „Aktuālajā tematā”: Par Krievijas boikotu un Putina režīma nodarījumu krieviem. Pieejams: www.lsm.lv/lv/raksts/kulturpolitika/kultura/hermanis-krievijas-agresijas-delj-. Kāle, 2012 – Negantnieki: izstādes katalogs. Sast. Sniedze Sofija Kāle. [Rīga:] Mākslas arsenāla pētījumu fonds, 2012, 7. lpp. Pauls, 2014 – Raimonds Pauls turpinās sadarbību ar Krievijas mūziķiem. Pieejams: www.tvnet.lv/muzika/latvija/499808. Radzobe, 2013 – Radzobe, Silvija. NAP kā performance. Pieejams: www.diena.lv/kd/teatris/nap-ka- performance-recenzija-par-izradi-nacionalais-attistibas- plans-13985473. Radzobe, 2015 – Radzobe, Silvija. Dailes teātris 2015. gadā: procesi, personības, problēmas. Pieejams: www.kroders.lv/peta/624. Strauss, 2005 – Strauss, David Levi. The documentary debate: Aestetic or Anaestetic? Citēts no: www.michaelbuhlerrose.com/india/DocumentaryDebate.pdf. | |
| Atgriezties | |
