VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslas un cenzūras nelaimīgā laulība Artis Svece | |
| Paraugcenzūra Ap galdu nopietnām sejām sēž bariņš funkcionāru. Viņu uzdevums ir apstiprināt jaunu, daudzsološu mūziķu sacerētās dziesmas. Viņu komentāri sastāv no klišejām, viņi neieklausās dziesmu būtībā, piesienas patvaļīgi izraudzītiem vārdiem, bet no viņu lēmuma ir atkarīgs, vai dziesmas drīkstēs publiski izpildīt koncertā. Galu galā mūziķu darbs tiek akceptēts, bet ar nosacījumiem: „Tātad, pirmkārt, „Šūpulītim” mēs noņemam pirmo pantu, kas patiesībā ir lieks, ceturtajā mēs tās divas rindiņas atveidojam ar citām. Otrkārt, „Dzērve telšu pilsētiņā” – te svītrojam žargonvārdus, bet no „Pirmās tikšanās” mēs pavisam atsakāmies.” Šī ir Rolanda Kalniņa filmas „Elpojiet dziļi” (1967) aina, kas noteikti daudziem palikusi atmiņā. Tā ironiski attēlo Brežņeva laika padomju cenzūru, bet, domāju, ar šīs ainas palīdzību var definēt cenzūras pirmparaugu. Un tātad: 1) cenzūra ierobežo vārda un izteiksmes brīvību, 2) to nodrošina valsts varas deleģētas amatpersonas un 3) ierobežošana notiek pirms teksta, dziesmas vai cita mākslas darba publiskošanas. No vienas puses, šis pirmparaugs nav īpaši aizraujošs pārdomu priekšmets, jo mūsdienu demokrātiskās un tiesiskās valstīs, pie kādām būtībā pieder arī Latvija, ar tādu sastopamies samērā reti un ne mākslas cenzūras veidā. No otras puses, šāds atskaites punkts var būt noderīgs kaut vai tāpēc, lai noteiktu, cik tālu esam no tā aizklīduši. Aizklīst ir viegli. Pietiek papētīt to, kā padomju laikā tika ierobežota vārda un izteiksmes brīvība, lai skatienam atklātos visnotaļ sarežģīta un trīsdimensionāla aina. Mākslas darba aizliegums varēja būt oficiāls un neoficiāls, skaidri vārdos izteikts un netieši norādīts vai pārējiem nojaušams. Pastāvošā vara varēja aizliegt konkrētu mākslas darbu vai visus kāda mākslinieka darbus neatkarīgi no to satura. Vēršanās pret mākslinieku varēja izpausties kā cietumsods vai izsūtījums, aizliegums pelnīt iztiku ar mākslu, liegta iespēja izstādīties vai dažādu privilēģiju atņemšana. Māksla tika vērtēta gan pirms publiskošanas, gan pēc. Tas, ka mākslas darbs bija izgājis cenzūras pārbaudi, nenozīmēja, ka šis darbs, tā autors un cilvēki, kas atļāvuši tā publiskošanu, ir pasargāti no pēkšņām sankcijām. Tas savukārt nozīmēja, ka māksliniekam, muzeja direktoram vai redaktoram bija jāspēj laikus pamanīt iespējamās nepatikšanas, proti, bija jāizkopj pašcenzūras prasme. Manuprāt, padomju laika cenzūru būtu maldīgi uzskatīt par kaut kādu pārdomātu un saskaņotu sistēmu. Dažādās cenzūras izpausmes bija kā darbarīku klāsts, kas tika radīts, atdarināts un izmantots atbilstoši situācijai. Vienlaicīgi dažādās pirmparauga mutācijas papildināja cita citu, dzīvoja savdabīgā simbiozē. Tās veidoja zināmu veselumu, ko tā vai citādi balstīja centrālā vara. Oficiālā cenzūra Arī demokrātiskās un tiesiskās valstīs vārda un izteiksmes brīvība tiek ierobežota. Dažkārt tas notiek oficiāli, turklāt iepriekš formulētā cenzūras pirmparauga veidā, kad vārda brīvību ierobežo valsts amatpersonas, iekams kaut kas tiek publiskots. Piemēram, šādā nozīmē tiek cenzēta informācija, ko politiķi vai ierēdņi ir atzinuši par valsts noslēpumu. Māksla šādā veidā lielākoties netiek cenzēta. Tomēr uz mākslu var attiekties cits oficiālās cenzūras veids. Tiesiskā valstī cilvēku rīcību regulē demokrātiski pieņemti likumi. Šādi likumi var atsevišķos gadījumos ierobežot vārda brīvību. Saskaņā ar šo cenzūras modeli sabiedrība ir vienojusies par kaut kādiem principiem un ikviens sabiedrības loceklis, mākslinieku ieskaitot, šos principus zina. Principiem jābūt skaidri formulētiem, lai katrs varētu lemt par savu rīcību, nebaidoties, ka netīšām kādu no tiem pārkāps (totalitāros un autoritāros režīmos aizliegtā un atļautā robeža bieži vien ir neskaidra, tāpēc neviens nevar būt drošs, vai nākamajā mirklī netiks pasludināts par „tautas ienaidnieku”). Par pārkāpumiem lemj tiesa atbilstoši likumam (tā nevar lemt patvaļīgi kā ierēdņi no filmas „Elpojiet dziļi”). Mākslas darbu var cenzēt tikai pēc tam, kad tas ir publiskots, proti, kad ir pārkāpts likums. Protams, lai mākslinieka izteiksmes brīvību ierobežotu, vispirms ir jāpierāda tiesā, ka likums ir pārkāpts. | |
 Ojārs Ābols. Sargtornis. 1966 Darbs nav saglabājies Džemmas Skulmes personiskais arhīvs | |
| Tomēr realitāte ir nedaudz sarežģītāka. Tipisks piemērs ir šīgada aprīlī Latvijas Saeimā apspriestie priekšlikumi par Izglītības likuma 10. panta papildināšanu ar aizliegumu skolās izplatīt mācību līdzekļus, kas „var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko attīstību”. Neviens likums nevar aprakstīt visus iespējamos gadījumus, tāpēc tas vienmēr ir interpretējams. Tomēr šajā gadījumā likuma idejas autori nebija spējīgi un nevēlējās skaidri pateikt, kas ar „negatīvo ietekmi” un „tikumu” ir domāts, un tas nozīmē, ka likums atstāj iespēju ļoti plašai interpretācijai. Ja šāds likums būtu pieņemts, tad skolu darbiniekiem būtu jāpārdomā, vai grāmatas, filmas, gleznas, fotogrāfijas, ko skolēni var ieraudzīt nodarbībā, bibliotēkā vai skolas ekskursijā uz muzeju, kaut kādā ziņā nevarētu izrādīties „netikumīgas”. Tā kā kritēriji likumā nav norādīti, tad visticamāk viņi būtu spiesti nodrošināties ar uzviju un izslēgt no mācību procesa visu, ko vien var iedomāties kā iemeslu pārmetumiem. Turklāt arī tad nebūtu garantijas, ka visi iespējami „negatīvas ietekmes” veidi ir apzināti un no sankcijām izdevies izvairīties. Tāpēc šāds likums vienkārši nostiprinātu skolās pārspīlētu pašcenzūru. Protams, tas tā nevarētu notikt, ja skolotāji būtu gatavi savu taisnību aizstāvēt tiesā. Un šeit ir vēl viena problēma – ne jebkurš ir gatavs un spējīgs riskēt ar zaudējumu tiesā, lai aizstāvētu savu taisnību. Rezultātā tiesas iespēja var nostrādāt kā iebiedēšanas līdzeklis arī situācijās, kad nav pamata baidīties. Turklāt tiesāšanās var paņemt tik daudz laika un spēka, ka labāk ir piekāpties. Var atcerēties 2008. gadā Valsts policijas uzsākto kriminālprocesu par Latvijas Nacionālās operas plakātu, kura autore bija Katrīna Neiburga un kurā bija no mugurpuses redzams kails Pinokio. Pēc „ārvalstu pilsoņu” sūdzības (gribas pieminēt arī VDR delegāciju, kuras iebildumu dēļ tika slēgta 1984. gada leģendārā izstāde “Daba. Vide. Cilvēks”1) Valsts policijas pārstāvji lika noņemt plakātu, un Operas darbinieki pakļāvās. Sekoja četru gadu izmeklēšana, kas beidzās ar neko, proti, kriminālprocess tika izbeigts, bet reāli cenzūra bija savu darbu izdarījusi, jo skaidrs, ka pēc četriem gadiem plakāts vairs nebija aktuāls, un droši vien Operas administrācija tagad divreiz padomās, pirms riskēs ar kāda tikumīga pilsoņa vai tūrista sūdzību. Visbeidzot, cenzūra pirms un pēc mākslas darba publiskošanas nav nemaz tik skaidri nošķirama. Šeit interesants piemērs ir franču komiķis, saukts par Djedonē (Dieudonné), kas savas vairāk nekā desmit gadu ilgās karjeras laikā vismaz 38 reizes ir arestēts un vairākkārt tiesā sodīts par antisemītiskiem izteikumiem, arī savu izrāžu laikā.2 Viņa uzskati un stand-up izrāžu saturs varas iestādēm ir tik labi pazīstams, ka tās sistemātiski strādā, lai mazinātu viņa iespējas uzstāties. Tas atbilstoši sanikno komiķi, un viņa izteikumi kļūst pastāvošajai kārtībai arvien naidīgāki. Tomēr vērts ir pamanīt to, ka šī cīņa turpinās vairāk nekā desmit gadus, bet Djedonē vēl aizvien uzstājas. Tas nozīmē – princips, ka sodīt var tikai par izdarīto, nevis to, ko varētu izdarīt, vismaz daļēji paliek spēkā, lai gan vairākās franču pilsētās viņam ir aizliegts uzstāties un ir vietas, kur tiek atrasti acīmredzami sadomāti iemesli, lai viņam atteiktu. Neoficiālā cenzūra Šīgada aprīļa beigās tika atklāta izstāde „Disidents”, kuras laikā Stūra mājas pagalmā bija izstādīta instalācija ar krustā piesista cilvēka tēlu. Instalācija kļuva par iemeslu veselai virknei notikumu. Tiem sekoju ar portāla Delfi.lv starpniecību, tāpēc neesmu pārliecināts par notikumu patieso raksturu un secību. Katrā ziņā medijos tas izskatījās tā: instalācijā redzamais tēls atgādināja Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, un tas izraisīja sašutumu Krievijas vēstniecībā, kas iesniedza oficiālu notu Latvijas Ārlietu ministrijai. Rīgas dome paziņoja, ka šī izstāde neietilpst viņu atbildības sfērā. Notikumā iesaistījās arī neidentificēti krieviski runājoši cilvēki, kas draudēja māksliniekiem un izpostīja instalāciju; mākslinieki paziņoja, ka nevar garantēt izstādes apmeklētāju drošību, tāpēc izstādi uz laiku slēdza, bet pēc tam atkal atvēra, norādot, ka instalācijā nav attēlots Putins un atvainojoties visiem, kurus instalācija aizvainojusi. Kultūras ministre piebilda, ka pastāv ne tikai mākslinieku izteiksmes brīvība, bet arī atbildība, un pozitīvi novērtēja to, ka kontroversiāls darbs pagaidām novākts.3 Vienlaikus pasākumā iesaistījās mājas īpašnieki, valsts akciju sabiedrība „Valsts nekustamie īpašumi”, kura norādīja, ka nav devusi atļauju izstādīt pagalmā nekādas instalācijas, kur nu vēl tās novietot virs kanalizācijas lūkas, kas, cik var saprast, ir rupjš kanalizācijas lūku pieejamības pārkāpums. Gadījums ir interesants vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas vēlreiz demonstrēja, ka apziņa par vārda un izteiksmes brīvības nozīmi Latvijas sabiedrībā nav nostiprinājusies. Varas iestādes un amatpersonas nevis turējās pie labi zināma un it kā akceptēta principa, bet apmulsa un centās izvairīties no konflikta. Atbilstoši tās nenāca palīgā māksliniekiem, kad palīdzība patiešām bija vajadzīga. Līdzīgi rīkojās arī mākslinieki – nevis pieprasīja, lai viņu tiesības tiek aizsargātas (kaut gan šāda aizsardzība viņiem pienācās – un tieši tā ir tiesību būtība, ka aizsardzība nav jālūdz, bet to var pieprasīt), bet izgāja uz kompromisu. Atbildei uz Krievijas vēstniecības iebildumu pret instalāciju bija jābūt nevis tādai, ka tajā nav attēlots Putins vai ka šīs mākslas darbs nav jāuztver nopietni (Rīgas mēra Nila Ušakova nostāja)4, bet tādai, ka Krievijas vēstniecībai nevar būt nekādas daļas par to, ko un kā mākslinieki izstāda, ja vien šis mākslas darbs nepārkāpj likumu. Atbildei uz Putina fanu huligānismu vajadzēja būt tādai, ka izstāde bija jāaizsargā policijai, tāpat kā policija aizsargā Charlie Hebdo redakciju vai dāņu karikatūristus, kas zīmēja Muhamedu. Kāpēc šos kontroversiālos māksliniekus valsts aizstāvēja? Ne tikai tāpēc, ka viņu dzīvība bija apdraudēta, bet arī tāpēc, ka, piekāpjoties vieniem, būs grūti paskaidrot, kāpēc nav jāpiekāpjas citiem, un humora un mākslas gadījumā viennmēr var atrasties kāds, kas jūtas aizvainots. Pakļaujoties šādu grupu spiedienam, vārda un izteiksmes brīvība var kļūt par absurdu. Otrs iemesls, kāpēc gadījums ir vērā ņemams, ir tas, ka tajā atklājās neformālās cenzūras daudzveidība. Savā laikā Teodors Adorno un Makss Horkheimers aprakstīja, kā kapitālistiskajā kultūras industrijā darbojas cenzūra, kas nav tieši saistīta ar valsts varu.5 To veic preses izdevēji, reklāmdevēji, redaktori, producenti, mecenāti un citi kultūras industrijas pārstāvji, kas nosaka izstādes, radioraidījuma, grāmatas, telekanāla vai portāla saturu. „Disidenta” gadījums bija vēl sarežģītāks – ne Krievijas vēstniecība, ne „Valsts nekustamie īpašumi”, ne Kultūras ministrija, ne Rīgas dome, ne Putina fani nebija burtiski cenzori, bet katrs deva ieguldījumu tajā, lai instalācija tiktu noņemta. Cenzora nebija, bet cenzūra bija. Tā izpaudās kā daudzveidīga, Mišela Fuko vārdiem runājot, varas spēle, kuras rezultāts bija neformāls mākslas darba aizliegums. Un nepārprotami šādā formā cenzūra pastāv arī demokrātiskās un tiesiskās valstīs, turklāt darbojas līdzās it kā skaidri aprakstītajiem principiem un likumiem. Cenzūras process Manuprāt, nošķīrumam starp neoficiālo un oficiālo cenzūru ir nozīme. Paradoksālā kārtā oficiālā cenzūra demokrātiskā sabiedrībā pieļauj tādu vārda brīvību, kādu neoficiālā nepieļauj. Proti, oficiālā cenzūra balstās uz principiem, ko ir iespējams apspriest un apšaubīt, pat prasīt tos mainīt. Protams, būtu naivi domāt, ka „sabiedrības vienošanās” demokrātiskā sabiedrībā nozīmē visu piekrišanu un ka visi oficiālie vārda brīvības ierobežojumi ir patiešām nepieciešami sabiedrības pastāvēšanai. Arī šeit varas spēlēm ir sava būtiska loma. Tomēr neoficiālā cenzūra ir daudz imūnāka pret argumentiem. Vienlaicīgi nošķirt neoficiālo un oficiālo cenzūru pilnībā nevar. Viena lieta, ka tās mēdz papildināt viena otru kā padomju laika cenzūras gadījumā. Taču, otrkārt, vienošanās process par pieļaujamā robežām ir ļoti daudzslāņains – tajā piedalās ne tikai tiesu vara, politiķi un ierēdņi, bet arī mediji, uzņēmēji, anonīmi cilvēki, kas nolēmuši piedraudēt kādam māksliniekam. Te jāmin vēl viena cenzūras iezīme, ko līdz šim neesmu uzsvēris, proti, cenzūra parasti tiek attaisnota ar būtiskām vērtībām: drošība, stabilitāte, garīgums, svētums, cieņa, vienlīdzība. Daudzas no robežām, par kurām notiek cīņa dažādu sabiedrības grupu starpā, ir tām patiešām svarīgas. Tieši tāpēc cerēt, ka viena piekāpsies tikai tāpēc, ka tiesā otra ir uzvarējusi, ne vienmēr ir pamats. Demokrātiskā sabiedrībā cenzūra iezīmē robežu, kas nav gluži patvaļīga un dažu cilvēku izdomāta, – tā uzrāda svarīgas cilvēku pārliecības. Tieši tāpēc nesakritība starp oficiālo un neoficiālo cenzūru ir pazīme tam, ka sabiedrībā pastāv būtiskas atšķirības izpratnē par to, kas ir un kas nav pieļaujams, un tas savukārt nozīmē konfliktu iespējas. Vienlaikus jāatzīst, ka šādi izprasta cenzūra ir neizbēgama jebkurā sabiedrībā, būtībā tā ir būtiska sabiedrības iezīme. Turklāt šādā nozīmē cenzūra jāsaprot nevis kā noteikts aizliegums, bet kā process, kā nebeidzama diskusija un spēkošanās par pieļaujamā un nepieļaujamā robežām. Mākslas dilemma Kā jau norādīju, arī demokrātiskā un tiesiskā sabiedrībā pastāv robežas starp pieļaujamo un nepieļaujamo, tāpēc īsti nebūtu pamata pārsteigumam, ka laiku pa laikam kāds mēģina ierobežot mākslu. Tomēr tieši šādās sabiedrībās atšķirībā no totalitāriem un autoritāriem režīmiem tiek radīti tādi kā areāli, kuros cilvēkiem ir atļauts priekšstatus par šīm robežām pārbaudīt, izaicināt un apšaubīt. Par tādiem var uzskatīt to pašu humoru, universitātes un arī mākslu. Mākslinieki nepārprotami ir pretendējuši uz īpašu statusu un prasījuši mākslas autonomiju. Taču šāda autonomija nav pašsaprotama. Būtībā mākslinieki tiek nolikti dilemmas priekšā – jo distancētāka, reflektīvāka un elitārāka ir māksla, jo mazāk tā tiek pakļauta cenzūrai; jo tā ir tiešāka, emocionālāka un runā par jebkuram saprotamām lietām, jo lielāka iespēja, ka tā tiks pakļauta cenzūrai. Tā ka visticamāk nekad nebūs sabiedrība, kas nekad necenzēs mākslu, un tādā ziņā diez vai kaut kad māksla būs absolūti brīva. Tomēr ir vērts pamanīt, ka daudzveidība, kādā izpaužas cenzūra, ir raksturīga arī paņēmieniem, kā māksla var cenzūrai pretoties un kā tā realitātē pretojas. Autoritāro režīmu gadījumā šīs pretošanās formas ir uzskatāmākas – mazāk cenzētu izpausmes veidu izvēle, abstrakcijas un daudznozīmība, zemteksti un Ēzopa valoda, pieprasīto klišeju modificēšana, nevis uzspridzinot tās, bet radot nobīdes. Arī demokrātiskā sabiedrībā šāda gana izsmalcināta un tāpēc elitāra pretošanās cenzūrai ir nepieciešama. Par citām pretošanās formām, piemēram, skandāliem, var gadīties, ka māksliniekam nākas kaut kādā veidā maksāt. Par laimi, vienmēr atradušies mākslinieki, kurus tas nav atturējis. Par to mēs viņus cienām. 1 Borgs, Jānis. Pētergaiļa agrā dziesma: Brīva māksla – padomju produkts? Grām.: Daba. Vide. Cilvēks. 1984–2004. Sast. Inese Baranovska. Rīga: Latvijas Mākslinieku savienība, 2004, 40. lpp. 2 Dodds, Laurence. Who is Dieudonne. The Telegraph, 18.03.2015. Pieejams: www.telegraph. co.uk/news/worldnews/europe/france/11387219/ Who-is-Dieudonne-the-French-comedian-on-trial-for-condoning-the-Charlie-Hebdo-attacks.html. 3 Pretrunīgi vērtētā instalācija demontēta pēc VNĪ un mākslinieku savstarpējas vienošanās. Delfi.lv, 16.05.2015. Pieejams: www.delfi.lv/kultura/news/ culturenvironment/pretrunigi-verteta-instalacija-demonteta-pec-vni-un-makslinieku-savstarpejas-vienosanas.d?id=45975615. 4 Ušakovs internetā ironizē par skandalozo lelli Stūra mājā. Delfi.lv, 15.05.2015. Pieejams: www.delfi.lv/ news/national/politics/usakovs-interneta-ironize-par-skandalozo-lelli-stura-maja.d?id=45974121. 5 Horkheimers, Makss, Adorno, Teodors V. Apgaismības dialektika. Rīga: LLMC, 2009. | |
| Atgriezties | |
