VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Lily’s Pool Dalībnieki: Kaspars Groševs, Ieva Kraule, Darja Meļņikova, Miks Mitrēvics & Kristīne Kursiša, Evita Vasiļjeva, Armands Zelčs Art in General, Ņujorka 23.01.–21.02. 2015. | |
| 1 Lai nākamreiz noskan Ilze Jurkāne Mana sadarbība ar „kim?” laikmetīgās mākslas centru sākās pirms vairāk nekā diviem gadiem, kad mana bijusī kolēģe no Citibank (ASV) mani palūdza Rīgā tikties ar mākslas izstāžu centra Art in General pārstāvēm, Latvijas paviljona kuratorēm Venēcijas biennālē. Vakariņās es iepazinos arī ar „kim?” vadītājām Zani Čulkstēnu un Zani Onckuli. Vakars izvērtās jauks, un Zane Čulkstēna mani uzaicināja darboties „kim?” padomē, savukārt Art in General cilvēki mani aicināja kļūt par goda locekli Venēcijas biennāles Latvijas pasākumā. Tas nozīmēja gan finansiālu, gan organizatorisku atbalstu, ko es arī godprātīgi izpildīju. Piedalīties Venēcijas biennālē „no iekšpuses” bija mans sens sapnis, un tā bija iespēja to piepildīt. Latvijas ekspozīcija Venēcijas biennālē 2013. gadā izdevās grandioza un spoža. Abu mākslinieku – Kriša Salmaņa un Kaspara Podnieka – devums bija izcils. Apvienojoties kustībai, smaržai, skaņai, vizuālajam baudījumam, izstāde bija piedzīvojums visām maņām. To apliecināja arī pasaules mākslas kritiķu un preses atzinīgās atsauksmes. Mēs sapratām, ka ieguldītais darbs bijis veiksmīgs, un tas deva milzīgu gandarījumu. Turpmākos divus gadus es ar lielu pārliecību darbojos „kim?” padomē un piesaistīju finansiālos atbalstītājus. Esmu bijusi ļoti lepna par savu sadarbību ar „kim?”. Dažas izstādes izdevušās veiksmīgāk, citas mazāk veiksmīgi, bet atbilstoši konceptam „kas ir māksla?” tas ir licies iespaidīgi. Es ar lepnumu teicu, ka esmu „kim?” padomē. Tieši tāpēc uzskatu, ka man ir tiesības un pienākums runāt par izstādi Lily’s Pool Ņujorkā. Izstāde aizsāka Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē publiskās diplomātijas un kultūras pasākumu programmu Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā padomes locekle jau pagājušajā rudenī vēlējos iesaistīties izstādes organizēšanā, vairākas reizes runāju ar Zani Čulkstēnu, uzsverot, ka šis ir ļoti nozīmīgs notikums ne tikai Latvijas mākslai, bet visai Latvijas valstij. Zane Čulkstēna mani pārliecināja, ka viss ir pārdomāts, sagatavošana notiek un izstādes rīkošanas procesos man nav jāpiedalās. No savas puses izsūtīju ielūgumus un uz izstādes atklāšanu, kas norisinājās divas dienas, uzaicināju daudzus latviešu un amerikāņu māksliniekus, mākslas pazinējus, biznesa cilvēkus, kolekcionārus. Pirmajā dienā izstādi oficiāli atklāja Latvijas Republikas vēstnieks ASV Andris Razāns un Latvijas Republikas pastāvīgais pārstāvis ANO Jānis Mažeiks. Otrajā dienā – tas bija ceturtdienas vakars, kā ierasts Soho, – bija publiskā izstādes atklāšana. Atklāšanas izdevās lieliski, ieradās daudz cilvēku, piepildīja telpu, un tas, par laimi, kaut nedaudz novērsa uzmanību no izstādes, par kuru es gribu runāt. Izstāde tika plānota gadu, telpas bija labi zināmas, bet rezultāts atstāja sasteigtības un paviršības iespaidu. Mākslas darbi pazuda lielajā telpā, lielākā daļa no tiem bija sliktāki nekā iepriekš šo pašu mākslinieku „kim?” izstādēs redzētie, tie izskatījās mazi un nenozīmīgi, nebija nekāda pamatojuma to izvēlei. Izstādes iekārtojums bija paviršs, radās iespaids, ka ir savākti nejauši darbi un neprofesionāli izkārtoti telpā. Es esmu izaugusi Ņujorkā, saskarē ar mākslu esmu kopš bērnības. Mazu lupatu čupiņu vai uz grīdas izbērtas porcelāna druskas, kam atklāšanā cilvēki kāpa virsū, nevar pasniegt kā lielu pārsteigumu. Izstāde, iespējams, meklēja atbildes uz jautājumu „kas ir māksla”, bet tad tas bija jāpamato koncepcijā. Uz slikta A5 formāta papīra gabaliņa nodrukātais teksts skaidrojumu nesniedza, arī pie mākslas darbiem nebija nekādu koncepciju, norāžu, pat darbu nosaukumu un mākslinieku vārdu. Izstādei nebija sagatavots katalogs, kā tas pienāktos šāda līmeņa mākslas notikumam, ar māksliniekiem izstādes atklāšanā netika iepazīstināts. Atsevišķi mākslas darbi lika apstāties, piesaistīja uzmanību, bet pazuda neprofesionālajā ekspozīcijas iekārtojumā. Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Pētersons atzina, ka izstādes sagatavošanas gaitā kļūda bijusi maketa trūkums, kas parādītu telpas un mākslas darbu izmēru attiecības, mērogu. Izstāde vilšanos sagādāja ne vien apmeklētājiem no Latvijas – „kim?” padomes loceklei Vitai Libertei, tēlniecei Regīnai Deičmanei, galerijas „Tifāna” vadītājai Ilzei Kuišelei un Ivetai Kminai, kura strādā Kultūras ministrijā –, bet arī politoloģei Ilzei Brands-Kehrei, kas bija uzaicinājusi līdzi vairākus vēstniekus, Ņujorkas mākslas kolekcionāriem un daudziem citiem mākslas pazinējiem. Iespējams, vaina bija apmeklētāju lielajās gaidās, ko noteica izstādes nozīmīgais uzdevums – atklāt Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē kultūras programmu ASV. Neviens no klātesošajiem negaidīja, lai tiktu izstādīta latviešu klasiskā māksla, rakstaini cimdi un tautiskie ornamenti, lai gan arī to var parādīt laikmetīgi. Kā vienmēr, arī šajā reizē izstaigājām West End un Soho galerijas, kurās bija izstādīta iespaidīga laikmetīgā māksla, kāda ir arī Latvijā, bet diemžēl nebija apskatāma šajā izstādē. Arī runas par to, ka māksla no Latvijas Ameriku neinteresē, ir nevietā. Ja ir kāda vieta pasaulē, kur var rādīt mākslu no kādas mazāk zināmas vietas, tad tā ir Ņujorka. Ņujorkas koncepts ir ļaut satikties cilvēkiem no visas pasaules, tā ir pasaules naba. Tāpēc man jo īpaši sāpēja sirds, ka kuratoru un organizatoru nepadarītā darba dēļ mēs palaidām garām iespēju Ņujorkā parādīt Latvijas izcilo mākslu. Ir jāgādā, lai tas neatkārtotos, nodrošinot profesionālu izstāžu sagatavošanas darbu (it īpaši, ja tās ir izstādes, kas pārstāv valsti un tām tiek piešķirts valsts institūciju finansējums), organizatoriem ciešāk sadarbojoties ar „kim?” padomes locekļiem, mērķtiecīgāk izlietojot valsts un privāto institūciju piešķirto finansējumu, kas šim projektam bija ļoti dāsns. (Izstādi no Latvijas puses atbalstīja Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāts, LR Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds un Rīgas dome. Sadarbības partneris Art in General sedza visas ar izstādes iekārtošanu un uzraudzīšanu, telpu īri un komunālajiem maksājumiem saistītās izmaksas. Ar citiem atbalstītājiem var iepazīties www.kim.lv.) Mēdz sacīt: ja mežā krīt koks un to neviens neredz, vai tad ir bijusi skaņa? Es teiktu, ka šai izstādei nebija skaņas un vienīgās emocijas, ko tā manī izraisīja, bija kauns un vilšanās. Savas pārdomas publicēju tikai ar mērķi, lai tādi gadījumi neatkārtotos un mēs varētu parādīt Latvijas mākslu visaugstākajā līmenī. | |
 Skats no izstādes Lily’s Pool. 2015 Foto: Jean Vong | |
| 2 Kas bija izstādes mērķis? Linda Ruciņa, māksliniece un mākslas telpas Era VI VII VI Pirmkārt man ir liels un nenoliedzams prieks par sadarbību starp Ņujorkas un Latvijas māksliniekiem. Lielisks piemērs tam bija „kim?” un Art in General sadarbības debija 55. Venēcijas biennālē, kā arī Latvijas paviljona (Venēcijā) izstāde North by North East, kas notika 2013. gada pavasarī Art in General telpās. Tā bija izstāde, kurā izvēlētajiem māksliniekiem bija nobriedusi vizuālā leksika un spēja pilnveidot konceptus dažādos medijos. Diemžēl izstāde Lily’s Pool bija vilšanās. No manas perspektīvas tā bija kuratora nespēja sakopot stipru un pārdomātu kodolu izstādei. No visiem darbiem izstādes aprakstam visvairāk atbilda Evitas Vasiļjevas, Mika Mitrēvica un Kristīnes Kursišas instalācijas, jo tās ietilpa ekspozīcijas aprakstā minētajai postinterneta mākslas tendencei. Man personīgi likās, ka varēja iekļaut mazāku skaitu mākslinieku, ko reprezentēt izstādē. Daudzi no darbiem šķita mazliet neveikli un amatieriski, kuros māka konceptu transformēt vizuāli trīsdimensionālos objektos vēl jāpilnveido, un tas parasti nāk ar laiku un ieguldītu darbu studijā. Šo izstādi vairāk uztvēru kā sērijveida turpinājumu sadarbībai starp „kim?” laikmetīgās mākslas centru un Art in General un arī kā septiņu Latvijas jauno mākslinieku debiju Ņujorkā. Par to, ka Lily’s Pool izstāde reprezentē Latviju Amerikā kā Eiropas Savienības prezidējošo valsti, informēja īss ilustrēts apraksts uz sienas – pamanāms jebkuram izstādes apmeklētājam. Kataloga, kurā būtu dokumentēti mākslas darbi, izskaidrota kuratora iecere, kā arī sniegta detalizētāka informācija par kultūras programmu saistībā ar Latvijas prezidentūru ES Padomē un to, kā projekts reprezentē šo notikumu, nebija. Bija pieejama brošūra ar izstādes aprakstu un mākslinieku biogrāfijām, šī informācija atrodama arī Art in General mājaslapā. Ja Lily’s Pool mērķis bija iepazīstināt ar jaunajiem māksliniekiem, kas ir karjeras sākumposmā un pauž savu attieksmi pret postinterneta ietekmē radītiem darbiem, tad izstāde savā ziņā to ir izpildījusi. Ja mērķis bija reprezentēt kvalitatīvu un veiksmīgu sadarbības rezultātu starp divām mākslas institūcijām, veidojot mākslas izstādi, kas tiek rīkota citā kontinentā, godinot Latvijas prezidentūru ES, tad tas bija „pazudis tulkojumā”. Iespējams, šis bija neveikls mēģinājums nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka Lily’s Pool iekļautajiem māksliniekiem visi lauri vēl priekšā! Šādas izstādes māksliniekiem ir lieliska networking iespēja, un ceru, ka viņi to tiešām izmantoja. Veiksmi! | |
 Kaspars Groševs. Bez mezgla miglājs izirst. 2014–2015 Foto: Jean Vong | |
| 3 „Studija” lūdza „kim?” laikmetīgās mākslas centra pārstāvjus uzrakstīt par izstādes Lily’s Pool ideju, mērķiem un to realizāciju. Publicējam rakstiskās atbildes, ko e-pastā sniedza „kim?” programmas direktore Zane Onckule. Atbildēs saglabāta autores valodas izteiksme un rakstības stils. Kāda bija izstādes ideja? Jau pirms trijiem gadiem, sākot sadarbību ar mākslas organizāciju Art in General, tika nolemts, ka Ņujorkā pirmā būs kāda mākslinieka personālizstāde (Oļas Vasiļjevas personālizstāde, 2014), savukārt otra būs latviešu mākslinieku grupas izstāde. Šīs grupas izstādes pamatā ir ideja kopā pulcēt tos autorus, ar kuriem kim? savas pastāvēšanas piecu gadu laikā ir atkārtoti strādājis pie izstāžu projektiem, palīdzējis formulēt un virzījis idejas, radījis priekšnoteikumus jaunu darbu veidošanā un veicinājis šo autoru izaugsmi un redzamību. 2014. gada vasarā par topošās izstādes papildu ietvaru tapa Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē publiskās diplomātijas un kultūras pasākumu programma Amerikas Savienotajās Valstīs, kuras ietvaros kim? organizēja latviešu laikmetīgās mākslas grupas izstādi Ņujorkā, kā arī producē Pētera Vaska koncertu, literātu lasījumus dažādās Amerikas pilsētās, lai programmu noslēgtu Rīgā ar Mihaila Barišņikova kolekcijas izstādi Rīgas Biržā. Lily’s Pool jeb latviskojot „Lilijas baseina” pamatā ir koncepts jeb – precīzāk – kolektīvi uzieta un pacelta tēma un noskaņa, kas attīstījusies sarunās ar māksliniekiem un sarunās starp māksliniekiem, tātad – virzījusies no iekšpusēs uz āru. Šī procesa laikā mums likās svarīgi skatīties, ar kādiem materiāliem autori strādā un kādi jautājumi viņiem ir saistoši. Soli pa solim ļāvām ienākt, ietemēt un virzīt dažādām referencēm, to vidū sevi pieteica kāda no popkultūras augsnes pacelta figūra ar Edvardu Liedskalniņu (1887–1951), latviešu izcelsmes tēlnieku, amatnieku, arī vairāku tekstu autoru, centrā. Šis vīrs vienatnē un slepenībā, grebjot un ar nelielu tehnisku palīdzību pārvietojot vairāk nekā 1100 tonnas koraļļu, Floridā izveidojis Koraļļu pili un veltījis to dzimtenē palikušajai līgavai, kas viņu atraidījusi. Un šim faktam, kas savukārt tālāk iedvesmojis britu popdziedātāju Billiju Aidolu radīt kompozīciju My Sweet Sixteen, tika nolemts veltīt šo izstādi. Kā saistība ar Edvardu Liedskalniņu parādījās izstādē? Iepriekš uzskaitītās atsauces, kā arī tās, kas šoreiz paliks aizkadrā, bija nepieciešamas, lai nepazaudētu saikni ar savu darbību un pārliecību par to, ko tu dari, veidojot šādu izstādi ar fonā esošu pavadījumu reprezentēt noteiktu mākslas vidi, noteiktu mākslas kopumu. Jau no paša sākuma mākslinieki un kim? bijām vienisprātis, ka mūsu intereses nav plakātiski atrādīt, reprezentēt visu vidi kopumā vai veidot kādu tās neiespējami objektīvu šķērsgriezumu. Mēs sākām domāt par to situāciju, kurā atrodamies, un tām paralēlēm, kas vienotu latviešu māksliniekus ar Ņujorkas mākslas vidi, izmantojot atsevišķus, sauksim tos par „Amerikas elementiem”. Izstāde tālāk attīstījās kā daudzbalsīgs komentārs par šo līgavu – jauno meiteni jaunā situācijā. Lilijas vārds tika atvasināts no Liedskalniņa pētījumiem, vērojot ar ūdenslilijām noaugušas ūdens tilpnes un secinot, ka augi aug arī bez zaļā hlorofila. Lilija reizē ir pateicīgs ikonogrāfisks simbols – nevainības, tīrības iemiesojums. Savukārt baseins šīs izstādes situācijā ir parafrāze par to, ka mākslinieki atrodas vienā ūdens tilpnē un nododas dažādiem sev saistošiem mākslinieciskiem vingrinājumiem. Kā izvēlējāties māksliniekus izstādei? Izvēloties autorus, būtiska bija pārliecība par šo mākslinieku ieinteresētību un atbilstību veidojamās izstādes formātam un norises videi. Sākām domāt, kas ir tie autori, ar ko gribam strādāt, kuru idejās esam ieinteresēti un kuru darbības formas un izpildījumu iespēju robežās varam paredzēt. Ar izstādes septiņiem autoriem esam kopā strādājuši gan solo izstādēm, gan dažādās kombinācijās – arī grupas izstādēs, un šie momenti palīdzēja veikt izvēli. Tālākais jau bija sarunas, neformālas tikšanās un kopīga vietne – blogs, kas autoru starpā ļāva dalīties ar vizuālām, muzikālām u. c. rakstura atsaucēm. Vai mākslinieki radīja darbus speciāli izstādei, vai atlasījāt jau gatavus darbus? Izņemot Armanda Zelča iepriekš radīto un izstādē „Aspena–Ķemeri” izstādīto darbu, visi izstādes mākslinieki veidoja darbus īpaši šai izstādei, turklāt atsevišķi no autoriem savus darbus pabeidza uz vietas Ņujorkā, atrodoties jau izstāžu zālē. Būtiska šī projekta sastāvdaļa bija centieni nodrošināt visu izstādes dalībnieku klātbūtni Ņujorkā, lai izstādi iekārtotu un to atklātu, kā arī iepazītos ar vietējo vidi. Tātad jūs izrunājāt ar visiem māksliniekiem izstādes koncepciju un tad mākslinieki radīja darbus? Precīzāk būtu teikt, ka mēs dažādās kombinācijās uzturējām sarunu un atradāmies nepārtrauktā saziņā. Šīs sarunas dalībnieki biju gan es un mākslinieki, gan arī Art in General, kas ar autoru portfolio iepazinās un ar atsevišķiem māksliniekiem klātienē tikās Art in General pirmās vizītes laikā Rīgā 2012. gada augustā. Vai pārējie darbi tapa Ņujorkā? Lielākā daļa darbu tapa Latvijā un tika transportēti uz Ņujorku. Amsterdamā dzīvojošā latviešu māksliniece Evita Vasiļjeva pavadīja Ņujorkā nedēļu, veidojot savus darbus – trauslas skulpturālas struktūras no ģipša atlējumiem u. c. būvniecības materiāliem. Kaspars Groševs izstādes zāles telpā pabeidza savu Rīgā iesākto piecpadsmit gleznu ciklu, un divu atklāšanas vakaru ietvaros bija iespēja redzēt šī mākslinieka uzstāšanos – performanci, izpildot vienas dziesmas (versijas par Billija Aidola My Sweet Sixteen) karaoke versiju. Vai radās kādas konceptuālas dabas problēmas, gatavos darbus ievietojot Art in General izstāžu telpā? Šīs izstādes ietvaros arī dažādi praktiskie un tehniskie ierobežojumi zināmā mērā kļuva par konceptuālas dabas jautājumiem, sākot ar uzdevumu transportēt šāda apmēra darbu kopumu uz Ņujorku un noslēdzot ar specifiskiem un iepriekš neparedzētiem ugunsdrošības noteikumiem u. c. rakstura vides pamatotiem, bet tomēr ierobežojumiem. Lai arī pazīstama, tomēr izstādes telpa izvērtās par jaunu pārsteigumu, un tajā tika pavadīts ievērojams laiks, lai katram māksliniekam atrastu piemērotāku vietu mākslas darba izstādīšanai, reizē nepazaudējot izstādes kopīgo balsi. Kāds bija izstādes mērķis, un vai izdevās to sasniegt? Mērķis bija Ņujorkas mākslas videi interesanta un saistoša laikmetīgās mākslas izstāde, turpinājums sadarbībai ar māksliniekiem un Art in General, jaunradīti mākslas darbi un bagātināta starptautisko projektu pieredze. Tāpat būtiski bija, lai plašāk uzzina par Latvijas šodienas mākslas autoriem un mākslas procesu veidotājiem – organizatoriem. Analizējot mērķu sasniegšanu un skatoties pēc apmeklētāju skaita un intereses gan uz izstādes divām atklāšanas dienām, gan uz pašu izstādes norises laiku, varam to pilnībā apstiprināt. Bija ļoti liels prieks, ka kim? ir liels atbalstītāju un draugu pulks Ņujorkas mākslas profesionāļu vidē. Šie cilvēki, to vidū – mākslinieki, kuratori, apmeklēja atklāšanu un iepazinās ar māksliniekiem. Tāpat kā netiešs, tomēr pieminams mērķa sasniegums ir izstādes dalībnieces mākslinieces Darjas Meļņikovas iegūtā pirmā „kim? Rezidences Balva 2015”, kuras žūrijas locekļu vidū atradās divas Ņujorkas organizācijas – Art in General un ISCP Starptautiskā darbnīcu un kuratoru programma. Vai saistība ar Latvijas prezidentūras kultūras programmu uzlika papildu pienākumus? Tā noteikti uzlika gan pienākumus, gan radīja arī papildu iespēju lielākai rezonansei. Tomēr, analizējot mērķu sasniegšanu šīs kategorijas ietvaros, ir jāskatās plašāk. Mēs nevaram runāt par šo izstādi, salīdzinot to ar, piemēram, valsts pārstāvniecību Venēcijas biennālē, gan skatoties pēc vismaz 10 reizes mazāka budžeta, gan arī šo projektu atšķirīgā uzstādījuma. Lily’s Pool ir jāanalizē kā vienas noteiktas organizācijas versija par to, kas šobrīd ir aktuāls Latvijas laikmetīgajā mākslā, caur noteiktu autoru praksi, kā e-pasta vēstulē š. g. aprīlī norāda izstādes dalībnieks Kaspars Groševs, „par izstādi domājām plašākā kontekstā un runājām, gribētos domāt, valodā, kuru saprot arī aiz Latvijas robežām. Reiz kāds teica: „Personīgais subjektīvisms”, raksturojot to, ar ko izstādēs labprāt aizraujos es un mani domubiedri. Un, šķiet, to varētu attiecināt arī uz „Lilijas baseinu” – starp ūdensrozēm un patērētāju iegribām mēs meklējām veidus, kā atteikties no vienota naratīva un viena konkrēta skatu punkta, rokoties pēc daudznozīmības un atvērtības. Mēs jutāmies par jaunu muzeju stīvajām ekspozīcijām, audio gidam ērtās austiņās, dzīves ritējuma uzskaitījumam un tam, lai mūs skaidri definētu un ieliktu plauktiņā kaut kur starp A un Z. Mums šķita, ka Art in General – vietā, kas joprojām var atļauties būt brīva no pircēju untumiem, – imigranta dzīvesstāsts var kļūt par koraļļu pili, kas izšķīst dziesmā, kuru bagāta korporācija pārdos miljoniem kopiju, bet jaunas meitenes tai dziedās līdzi visattālākajos provinces nostūros, pinot bizes un sapņojot par Soho veikalu skatlogiem. Iracionālām domām mēs sekojām „absolūti un loģiski”.” | |
| Atgriezties | |
