VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pieci fotostāsti Aiga Dzalbe Izstāde „Latvijas ainava” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs 13.02.–12.04.2015. | |
 Iveta Vaivode. No sērijas “Klēpis”. 2015 | |
| Fotogrāfiju izstāde „Latvijas ainava” tapusi, sadarbojoties pieciem Latvijas fotogrāfiem un pieciem zinātniekiem. Arnis Balčus strādāja kopā ar komunikāciju pētnieku Sergeju Kruku, Reinis Hofmanis – ar sociālantropologu Klāvu Sedlenieku, Alnis Stakle – ar filozofu Kārli Vērpi, Iveta Vaivode – ar mediju pētnieci Laini Kristbergu, bet Ilze Vanaga – ar psihologu Ivaru Austeru. Iecere šķiet lieliska, aktuāla – tieši šādi starpdisciplināri eksperimenti raisa cerības par fotogrāfiju kā iedarbīgu laikmetīgās mākslas mediju (ja vien tie patiešām ir pētnieciski, nevis piepilda mākslinieku sapni pēc gudrā zinātnieka, kas atnāks, paskatīsies un pateiks, kādēļ un ar ko īsti viņš nodarbojas). 2013. gadā aizsāktais projekts šīgada februārī rezultējās grāmatā un izstādē. Izdevums „Latvijas ainava” atstāj visnotaļ labu iespaidu. Tas aizrauj saturiski, jo teksti mijiedarbojas ar attēliem un bagātīgi dod tiem jaunus vēsturiskā kontekstā balstītus skatpunktus. Aizraujošs ir arī grāmatas dizains (Kriša Salmaņa meistardarbs) ar greizo „melno kvadrātu” uz vāka, ko nolasīju kā šifrētu brīdinājumu, ka albuma satura autori ar ierasto ainavu būs izrīkojušies Kazimira Maļeviča garā. Tomēr izstādē izrādījās, ka tā vis nav. Lasot anotāciju, radās sajūta, ka rīkotāji ir krietni pārspīlējuši, vilinājuši ar skaļiem vārdiem, piesakot izstādi kā unikālu pētījumu, „jaunu paradigmu Latvijas autorfotogrāfijā, kurai ir raksturīga novēršanās no konvenciāli skaistā un pievēršanās ikdienišķajam, personīgajam un šķietami nesvarīgajam ainavā”. Protams, būtu nepieciešama nenotikusī vienošanās, ko mēs saucam par „konvenciāli skaisto”: vai tādas ir, piemēram, stāvu zemāk aplūkojamās Marka Rotko un Paulas Zariņas abstraktās ainavas? Vai tādas ir Ulža Brieža vai Andreja Granta fotogrāfijas? Droši vien domātas Raimo Lielbrieža ideālās ainavas, tādēļ ka viņš taisnprātīgi uzticas formai un atsakās no jebkādiem saturiskiem „trokšņiem”. Nevar būt, ka izstādes autori iedomājušies cīnīties vai izliekas, ka cīnās ar vecajiem labsirdīgajiem pūķiem (patiesībā – vējdzirnavām) – „ainavu ar dvēseli” vai „ainavu, domātu pārdošanai”, kam taču ir likumīgas tiesības brīvi izvērsties sociālajos tīklos! Alnis Stakle un Arnis Balčus savas fotogrāfiju sērijas risinājuši konceptuāli. Balčum tas izdevies pārliecinoši, politiski emocionāli diskutablajā stāstā par Zilupi miksējot savas un atrastas fotogrāfijas un objektus. Savukārt Alnis Stakle novirzīts pa „akmeņaino ceļu” – viņa kā garbage attēla estēta sērija „R Teorija” par Rīgu kā beigtu žurku un aizdomīgu nabagu pilsētu šoreiz labākajā gadījumā vedināja vien uz pārdomām par visa pastāvošā bezjēdzīgumu. Jācer, ka māksliniekam plānā ir arī Rīgas bīstamo mietpilsoņu un bagātnieku fotosērija. Mulstot par ambīciju rādīt jaunu Latvijas ainavu, Reiņa Hofmaņa sērijā „Uguns” man izdevās saskatīt vienīgi Latvijā spēcīgās fotoreportāžas tradīcijas cienījamu turpinājumu, savukārt Ilzes Vanagas „Mājas” un Ivetas Vaivodes „Klēpis”, manuprāt, lieliski iederas vietējā poētiskā dokumentālisma tradīcijā. Tie ir skaisti, laimīgi, romantiski darbi, balstīti uz autobiogrāfiskiem impulsiem, līdzīgi kā, piemēram, Ievas Epneres 2010. gadā „kim?” eksponētā fotosērija „Zaļā zeme” un citi. | |
| Atgriezties | |
