VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Neonillas varoņi
Eduards Dorofejevs
Neonilla Medvedeva. „Rīgas tēli”
Galerija „Māksla XO” 05.03.–31.03.2015.
 
Neonilla Medvedeva. Zvejnieks. 117x113 cm. 2015
 
Katrai pilsētai ir savs raksturs. Protams, tas veidojas no dažādiem faktoriem, bet pilsētu iedzīvotāji ir būtiska sastāvdaļa no tā noslēpumainā jēdziena, ko sauc par vietas garu. Nebūs pārspīlējums teikt, ka Rīgai arī ir sava īpaša atmosfēra un rīdziniekiem piemīt kaut kas unikāls, kas neļauj viņus sajaukt, piemēram, ar maskaviešiem vai parīziešiem. Bet, tā kā katram no mums ir sava Rīga, tad varbūt arī vārds „rīdzinieki” prasa padziļinātu un individuālu skaidrojumu. Savu versiju par Rīgas tēliem galerijā „XO” skaisti un saprotami parādīja māksliniece Neonilla Medvedeva.

Nosaukums „Rīgas tēli” labi noderētu kādai grandiozai fotoizstādei vai dokumentālai fotoreportāžai par galvaspilsētas iedzīvotāju neaptveramo daudzveidību. Taču Neonillas Medvedevas pēdējā gada laikā tapušie ogles un pasteļa zīmējumi ir par kaut ko pavisam citu. Sižeti un tēli, ko māksliniece izvēlējusies, nav nejauši, jo, portretējot savus draugus vai sevi pašu, viņa pratusi izveidot to dziļo emocionālo saikni, bez kuras cilvēka atveidojums paliek tikai tukša forma. Tas dod iespēju arī pilnībā realizēt sev izvirzīto mērķi – caur portretu parādīt cilvēka iekšējā miera stāvokli, harmoniju un līdzsvara meklējuma procesu. Izzinoša ir Neonillas varoņus ietverošā vide, ar kuras palīdzību māksliniece savieno dažādus vēsturiskos periodus, piešķir attēlotajai situācijai filozofiskāku dimensiju un ļauj cilvēka un vietas mijiedarbībai radīt mākslinieciski augstvērtīgu harmoniju.

Neonillas darbu priekšā pārņem sajūta, ko viņa pati visprecīzāk formulējusi, teikdama, ka tajos daudz ir domāts, bet nekas nav sadomāts. Skrupuloza realitātes pētīšana vienmēr bijusi viņas darbu pamats. Jau studiju laikā Latvijas Mākslas akadēmijā Neonillas filigrānajam zīmēšanas stilam piemita dekadentisks spriegums, kas padarīja viņas rokrakstu tik īpašu un atpazīstamu. Šī izstāde apliecina, ka māksliniece joprojām saglabā savu neatkārtojamo individualitāti, kas slēpjas ne tikai zīmēšanas manierē vai izsmalcinātas pelēcīgās krāsu gammas lietojumā, bet daudz svarīgākajā spējā skaidri un godīgi apzināties, kur atrodas viņas dzīves „dārgumi”. Jo, kā minēja apustulis Lūka, turpat ir arī mūsu sirds. Neonillas sirds neapšaubāmi atrodas romantiskā pasaulē, kur trausli tipāži būtu sen sabirzuši, ja viņus nemanāmi neatbalstītu dabas fundamentālā kārtība. Viņa ir tur, kur biezas jakas var būt vienlaicīgi skaistas un neglītas, aizsargājošas un atkailinošas; kur cilvēki ūdeņu atspulgos redz dzīves nemainīgos pamatus; kur cilvēki prot ieraudzīt sarūsējuša skārda brieduma skaistumu un spoži izgaismotais Raiņa piemineklis rēgojas kādam aiz muguras kā sargeņģelis. Bet ļoti iespējams, ka viņas varoņu bezcerīgā tālienē vērstie, klusa izmisuma pilnie skati nav nekas cits kā godīgs mēģinājums saskatīt skaistumu tur, kur to sen neviens neredz.
 
Atgriezties