VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Smiekli par nāvi un smiekli par dzīvi Andrejs Balodis Eseja par smieklu vietu mākslā un morālē | |
| Cilvēks izmanto vienu un to pašu fizioloģisko izpausmi – smieklus –, lai izteiktu divas atšķirīgas metafiziskas attieksmes. Ja kāda bērinieka platmale nokrīt uz zārka vāka tikko izraktā kapā, bēres zaudē savu nozīmi un piedzimst smiekli. Divi iemīlējušies skrien caur pļavu, saķērušies rokās, un smejas. Viņu smiekliem nav nekā kopīga ar jokiem; tie ir nopietni eņģeļu smiekli, kas pauž viņu esības prieku.1 (Milans Kundera) Šie vārdi, ko Milans Kundera intervijā Filipam Rotam saka par savu stāstu krājumu „Grāmata par smiekliem un aizmiršanu”, ilustrē smieklu fenomena gandrīz bezgalīgo spektru. Cilvēki smejas neskaitāmos veidos un dažnedažādās situācijās, tāpēc smieklu pētnieki, jau sākot ar Aristoteli, vienmēr ir saskārušies ar grūtībām sniegt visaptverošas definīcijas un stingras kategorizācijas. Taču smiekli līdzīgi daudzām citām cilvēka fizioloģiskajām reakcijām dažkārt raisa piesardzību. Ne velti 19.–20. gs. mijas zinātne medikalizēja vairākus smieklu veidus un saistīja tos ar mentālām slimībām (histēriskie smiekli, ārprāta smiekli utt.), tādējādi nošķirot normālas un patoloģiskas uzvedības simptomus. Tāpēc mēs nereti ar aizdomām izturamies pret cilvēkiem, kas smejas nepiemērotā vietā jeb nevietā. „Bet kur gan īsti ir piemērota vieta smiekliem?” – jautājums, uz ko mēģināšu sniegt atbildi šajā nelielajā esejā. Pirms šī jautājuma iztirzāšanas ir nepieciešams precizēt robežas, kurās var runāt par smiekliem. Valodā ir plašs un sazarots ar smiekliem saistīto vārdu nozīmju tīmeklis, kas rada nopietnu izaicinājumu ikvienam, kurš mēģina padziļināti pārdomāt šo tēmu. Kādās attiecībās smiekli atrodas, piemēram, ar humoru, ironiju, jokiem, satīru, komisko un citām radniecīgām izpausmēm? Vai smiekli un smaidīšana ir vienas un tās pašas emocijas dažādas pakāpes, vai tomēr tās ir atšķirīgas? Kāpēc smiekli smejoties un izsmejot tiek vērtēti tik dažādi? Lai pēc iespējas izvairītos no daudznozīmības, kas neizbēgami ieviešas, lietojot tik plašo sinonīmu loku, aplūkošu smieklu fenomenu trīs vērsumos. Pirmkārt, smiekli nav iespējami bez kāda, kurš smejas, tāpēc mani interesēs subjekts jeb „kas”. Otrkārt, smiekli, šķiet, vienmēr ir „par kaut ko”, pat gadījumos, kad smieklu priekšmets nav tik viegli identificējams. Kunderas stāstījumā mīlnieku smiekliem, kas citiem varētu likties neizprotami, tomēr ir priekšmets, proti, tā ir viņu esība. Treškārt, smiekli ir sociāla emociju izpausme, un tie atrodas attiecībās ar citiem. Tāpēc jautājums „kā priekšā?” ir būtisks smieklu izpratnei. Saistībā ar mākslu smiekli ir būtiska emociju izpausme. Tie norāda uz piesaisti, interesi un patiku. Smiekli savā būtībā ir morāli estētiski.2 Tāpēc smiekli tiek uzlūkoti kā dabiski un norāda uz būtisku cilvēcisko īpašību kopumu – saprātu, gaumi, jūtām utt. Ne velti filozofi no Aristoteļa un viduslaiku sholastiķiem līdz pat franču filozofam Anrī Bergsonam smieklus uzlūkoja kā ekskluzīvi cilvēciskus.3 Homo est animal risible4, jo dzīvnieki nesmejas. Varbūt tie tikai smaida? Taču, būdama kopumā slavējama izpausme, smiekli sevī nes arī cilvēcisko cietsirdību un ļaunumu, par ko bieži liecina smiekli „nevietā”. Tēma par smiekliem piemēroto vai nepiemēroto vietu reizi pa reizei tiek izcelta sabiedrības uzmanības lokā. Tas, kā atceramies, notika vēl šīgada janvārī, kad risinājās karstas diskusijas par Charlie Hebdo karikatūristu slepkavībām Parīzē. Par slepkavību ieganstu kalpoja karikatūras, kurās tika izsmieti islāma reliģijas svētumi, tādējādi it kā aizskarot islāmticīgo reliģiskās jūtas. Šī tēma ir gari un plaši pārrunāta un vēl joprojām ar zināmu regularitāti rezonē masu mediju slejās, tāpēc atļaušos pieskarties tikai vienam aspektam. Interesanti, ka diskusijās par karikatūrām galvenais fokuss bija nevis „kas tur ir tik smieklīgs?”, bet „vai par to drīkst smieties?”. Tādējādi jautājums par smiekliem „nevietā” atkal nokļuva uzmanības degpunktā. | |
 Auseklis Baušķenieks. Blēņu stāsti. Audekls, eļļa. 59x90 cm. 1981 | |
| Mākslā – lielākoties attiecībā uz komisko žanru – svarīgi ir jautājumi „Kas ir smieklīgi?”, „Vai tas ir smieklīgi?” u. tml. Savukārt jautājums „kad drīkst smieties?” tradicionāli ir piederīgs pie morāles sfēras, kas ar normu palīdzību regulē cilvēku attieksmes. Mēs, piemēram, asi nosodām gadījumus, kad kāds smejas par invalīdiem, slimiem cilvēkiem u. tml. Taču ne visos gadījumos ir skaidra robežšķirtne starp smieklos pieļaujamo un nepieļaujamo. Šķiet, ka Charlie Hebdo gadījums ir sniedzis gana daudz vielas pārdomām par šo robežu, kā arī vienlaikus tuvinājis ierasti tik nošķirtās mākslas un morāles jomas. Latvijā Charlie Hebdo notikums pārsvarā atbalsojās diskusijās saistībā ar vārda brīvību, mākslinieka atbildībai pieskaroties tikai garāmejot. Protams, jebkuru māksliniecisku izpausmi ir iespējams iekļaut vārda un izpausmes brīvības robežās un vērtēt saskaņā ar likuma burtu. Tomēr tādā gadījumā mēs, iespējams, nonāktu situācijā, kad mākslā ir iespējams paust pilnīgi jebko. Vārda brīvības princips attiecas tikai uz viedokļiem un uzskatiem. Vai māksla pauž uzskatus? Kas tos pauž – mākslinieks vai mākslas darbs? Ko iesākt ar mākslinieciskās izpausmes formu – metaforām, alegorijām, hiperbolām, ironiju, humoru un citām? Parasti tiek uzskatīts, ka māksla tieši specifiskās izpausmes dēļ piedāvā daudz plašākas nozīmes interpretācijas iespējas nekā vienkāršs viedoklis. Tāpēc mākslas darbs ir daudz imūnāks pret vārda brīvības ierobežojumiem nekā uzskati, kas tiek pausti citos veidos. Ja kāds piedāvātu ierobežot mākslinieciskās izpausmes brīvību, pamatojoties uz iespējamu personas aizskārumu, diskrimināciju vai aicinājumu uz vardarbību, tas varētu tikt uzskatīts par mēģinājumu iegrožot mūsu interpretācijas jeb domas brīvību. Līdzīgu argumentu kādā no diskusijām par Parīzes notikumiem min Ilmārs Šlāpins, apgalvojot, ka „anekdotes, literāri darbi vai karikatūras nerunā par konkrētu personu (..) tas ir māksliniecisks tēls, kas tiek izmantots, lai runātu par pavisam citām lietām, rosinātu domāšanu, analizētu situāciju vai vienkārši spriedzi mazinātu tajā vai citā jautājumā”5. Tiesisks vērtējums, protams, nav morāls vērtējums.6 Tomēr arī ētiskam mākslas vērtējumam iespējams piemērot līdzīgu argumentu. Pozīcija, kas aizstāv morālu neitralitāti attiecībā uz mākslas darbiem, mūsdienu estētikas teorijās tiek dēvēta par morālo autonomismu. Saskaņā ar šo uzskatu nav iespējams vērtēt mākslas darbus no morāles viedokļa, jo tie neveic morālu rīcību. Tieši otrādi, var pieņemt, ka mākslas darbi pēc būtības ir fikcionāli (mākslīgi) veidojumi, kas pārstāv ireālu pasauli. Tādējādi izteikt morālu vērtējumu par tiem būtu tas pats, kas nosodīt meža laumiņas un citus pasaku tēlus. Par spīti tam tomēr mēdzam uzskatīt, ka mākslai un morālei ir zināma saistība un ir pamats jautāt par mākslas vērtējumu no morāles pozīcijām.7 Mākslas darbi pieprasa ne tikai interpretāciju, tie izraisa arī emocijas. Pat ja mākslas darbi ir fikcionāli, smiekli, ko tie izraisa, var radīt reālas emocijas. Dažkārt šīs emocijas var likt izjust morālu riebumu. Jau 18. gadsimtā skotu filozofs Deivids Hjūms norādīja, ka citu laikmetu vai kultūru mākslā mēs atrodam elementus, kas mums šķiet savādi un grūti pieņemami, taču ne amorāli. Savukārt tie elementi, kuri ir morāli nosodāmi, var sabojāt visu patiku, ko gūstam no mākslas. „Mēs mākslas darbā nevaram pieņemt idejas, kas ir morāli pretīgas.”8 Ir skaidrs, ka Hjūms apgalvo – riebumu izraisa nevis mākslas darbā attēlotais, bet mākslas darbs kā tāds, tā attēlojuma veids. Arī Bergsons esejā „Smiekli” līdzās smieklu estētiskajai interpretācijai piedāvā to morālu analīzi. Estētiskā nozīmē – atšķirībā no tā, kas liekas smieklīgs dzīvē, – runājam par komisko mākslā, par tā specifisko formu. Taču morālā aspektā smiekli var kļūt par ētisku problēmu, kad ir nepieciešams nošķirt morāli pieņemamus un nepieņemamus komiskā veidus. Kas gan lietās, to skaitā mākslas darbos, dažkārt var būt morāli nepieņemams un pat pretīgs? (Šeit es runāju nevis par konkrēto Charlie Hebdo gadījumu, bet par smiekliem un mākslu vispār.) Neapšaubāmi, ka reizēm tieši smiekli vai – precīzāk – izsmiekls raisa emocionālu pretreakciju. Saimons Kričlijs darbā „Humors” nošķir trīs teorijas, kurās skaidrotas smieklu funkcijas. Neiederības (incongruence) un atvieglojuma (relief) smieklu teorijas neraisa būtiskas morālas dilemmas. Kapā iekritusi cepure var izraisīt smieklus par citkārt nopietnās ceremonijas komismu, taču šeit nav vietas morālam nopēlumam. Smiekli kā spontāna prieka izpausme vispār atrodas ārpus morāla vērtējuma robežām. Īpašu uzmanību morāles kontekstā pievērš trešā – tā dēvētā pārākuma (superiority) smieklu teorija.9 Saskaņā ar šo uzskatu cilvēki smejas tad, kad jūtas pārāki par citiem. Piemēram, Freids uzskatīja, ka pārākuma smieklu rudimentārā forma atklājas jau bērnībā situācijās, kad bērni izsmej cits citu.10 Tie ir nevis smiekli kopā ar citiem, bet smiekli par citiem. Šeit smiekli simbolizē varu, kas savukārt rada aizskārumu, jo demonstrē pārākumu. Smiekliem un humoram šī skaidrojuma ietvaros piemīt vēl kāda būtiska funkcija: tie mobilizē savējos un norobežo no svešajiem. Lai gan smiekli ir universāli un atrodami gandrīz visās kultūrās, tie vienlaikus vēsta par krasām atšķirībām. Humors, kurā izsmej, principiāli ir lokāls un etnocentrisks un vienmēr norāda uz privilēģijām. Tāpēc smiekli šajā nozīmē ietver ētisku jautājumu loku, ko ir vērts pārdomāt arī mākslas kontekstā. Smiekli vienā ziņā ir neatvairāmi afektīvi, jo, kad tie mūs pārņem, tad esam spējīgi smieties gandrīz par visu. Taču vienlaikus smiekli var radīt neparedzamus afektus tajos, kuru priekšā un par kuriem mēs smejamies. 1 Kundera, Milan. The Book of Laughter and Forgetting. New York: Penguin Books, 1981, pp. 232–233. 2 Morāles raksturojumu filozofijā attiecina ne tikai uz ētikas un morāles normu izpēti, kā to lielākoties domājam mūsdienās. Jaunlaikos, piemēram, ar morāles filozofiju saprata visaptverošu cilvēka dabas izpēti – pretēji dabas filozofijai, kas nodarbojas ar fizikālās pasaules skaidrojumu. Vārdu „estētisks” lietoju plašā nozīmē ar atsauci uz sengrieķu aisthēsis nozīmi – nevis attiecinot to uz mākslas darba pieredzējumu, bet lietojot kā raksturojumu vispārīgai cilvēka spējai sajust un uztvert. 3 Bergson, Henri. Le rire: Essai sur la signification du comique. 14e édition. Paris: Presses Universitaires de France, 2012 [1900]. 4 Homo est animal risible nozīmē – „Cilvēks ir dzīvnieks, kas smejas”. Viduslaiku filozofijā šis raksturojums kļuva par tradicionālu skolas piemēru loģikas apguvē. 5 Diskusija par mākslinieciskās izteiksmes brīvību un vārda brīvību: www.youtube.com/watch?v=57cNFFt- McI0&feature=youtu.be. Īpaši – 29:50–2:00. 6 Jāatzīst gan, ka mākslas un vārda brīvības attiecības pieprasa atsevišķu diskusiju. 7 Mūsdienu mākslas filozofijā mākslas un morāles attiecības ir plaši apspriesta tēma. Sk., piem.: Walton, L. Kendall. Marvelous Images: On Values and the Arts. New York: Oxford University Press, 2008; Levinson, Jerrold (ed.). Aesthetics and Ethics: Essays at the Intersection. Cambridge: Cambridge University Press, 1998, un citur. 8 Hume, David. Of the Standart of Taste [1767]. In: Essays Moral, Political and Literary. Indianapolis: Liberty Classics, 1987, pp. 245–249. 9 Critchley, Simon. On Humour. London; New York: Routledge, 2002, pp. 2–3. 10 Freud, Sigmund. Jokes and Their Relation to the Unconscious [1905]. In: Complete Works. Ed. by Ivan Smith (digital edition), 2011, p. 1800. | |
| Atgriezties | |
