VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Šaubu laiks ir garām Pēteris Bankovskis | |
 Eduards Kļaviņš. Kristiāna Ābele. Silvija Grosa. Valdis Villerušs Latvijas mākslas vēsture IV: Neoromantiskā modernisma periods 1890–1915 Sastādītājs un zinātniskais redaktors Eduards Kļaviņš. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014. 640 lpp.: il. ISBN 978-9934-8471-2-7 | |
| Ir noticis gandrīz neticamais. Klajā nācis akadēmiskas Latvijas mākslas vēstures (LMV) pirmais (IV) sējums. Neticamības implikācija pieminama tāpēc, ka, neraugoties uz nopietno pētniecisko un publikāciju darbu, kas vietējā mākslas vēstures laukā ticis veikts gados kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, līdz pat samērā nesenai pagātnei bija jūtama tāda kā svārstīšanās – varbūt „papīra formātā” iespiestu, biezu foliantu laiks ir pagājis un to vietā darbība koncentrējama, veidojot „interneta resursus”. Paldies Dievam, šaubu laiks ir garām, izdevies no sasaluma izkustināt arī monumentālā darba finansēšanu, un ceļu pie Latvijas mākslas interesentiem uzsācis pirmais sējums. Turklāt būtiski, ka vienlīdz pieejama arī versija kvalitatīvā angļu tulkojumā. Faktam, ka Latvijas mākslas vēstures pārskats tās 21. gadsimta sākumā sasniegtās apjautas un interpretācijas kvalitatīvākajā līmenī pieejams arī angliski, ir ne tikai reālpolitiska, bet arī simboliska nozīme. Turpinoties „tautu staigāšanai” un globālajiem ekonomiskajiem un demogrāfiskajiem procesiem, var gadīties, ka latviski lasīt protošu mākslas cienītāju un saprast gribētāju skaits pārredzamā nākotnē būs kļuvis jau tik mazs, ka bez paralēlas versijas svešvalodā darbs kļūs bezjēdzīgs. Par LMV veidošanas metodoloģiskajiem principiem lasāms prof. Eduarda Kļaviņa „Priekšvārdā” un „Ievadā”. Argumentēti norādīts arī uz faktoriem, kas noteica darba klajā laišanu tieši ar IV sējumu. Plašākam izglītotās šķiras pārstāvju lokam šī izvēle būs pašsaprotama, jo aplūkojamais periods ietver, cita starpā, Latvijas mākslas vishrestomātiskāko, esenciālo kodolu: Jaņa Rozentāla, Johana Valtera un Vilhelma Purvīša glezniecību, kā arī jūgendstila arhitektūru. Pārskatošas, visaptverošas mākslas vēstures rakstīšana nav viegls uzdevums nekad, bet sevišķi mūsdienās, kad humanitāro „zinātņu” jomā nemitīgi cita citu nomaina dažādas ekstravagantas „kritiskās teorijas”. Tādām par upuri zināmā mērā ir krituši igauņi, savu daudzsējumu Igaunijas mākslas vēsturi (ciktāl tā iznākusi) safragmentējot tādā kā kaleidoskopā, kur katrs autors parādības aplūko sev tīkamas „skolas” vai modes ietvaros. LMV autori izvēlējušies it kā vecmodīgāku pieeju, mākslas parādības kārtojot strikti hronoloģiski, iekļaujot tās korekti izklāstītā vēsturiskā un sociālā kontekstā. Netiek izvirzīts uzdevums aplūkot zināmo vai vispārzināmo no konjunktūrisku pseidoakadēmisko prioritāšu (dzimtes „pētniecības”, postkoloniālo „studiju”, feminisma u. c.) pozīcijām, bet tā vietā, sekojot pieejamā materiāla kvantitatīvi atšķirīgā apjoma sniegtajām iespējām, autori mēģina panākt pēc iespējas plašākas kopainas dinamisku atveidi. Lasot LMV, jādomā par mākslas vēsturi kā par polifoniju, par dažādu mākslinieciskās izglītošanās, etniski un kultūrvēsturiski nosacītu patības modeļu, pasaules vizuālās uztveres un reprezentācijas veidu un paņēmienu caurviju saplūsmi. Un tas viss, iespēju robežās iezīmējot paralēles un / vai ietekmes ārpus tagadējās Latvijas robežām. Protams, šāds lieldarbs nevar būt bez upuriem, sevišķi sadaļās, kur apzinātā materiāla netrūkst. Daudzās lappusēs, kur gribētos vairāk detaļu vai ilustratīvā materiāla, nereti jāsamierinās ar zemsvītras piezīmēs atrodamām norādēm uz pamatliteratūru par attiecīgo tēmu vai autoru. Bagātīgi ilustrētajā sējumā daudzviet prasīt prasās vēl vairāk (un lielāka izmēra!) attēlu, pat ja veselais saprāts saka, ka tad grāmata būtu fiziski nepaceļama. (Te vietā bilst, ka biezais un smagais foliants savādā kārtā ir tā izlīdzsvarots, ka to ir iespējams lasīt, pat rokās turot). Lai gan līdz šim iznākušo grāmatu klāsts par Latvijas mākslu nav nemaz tik mazs (sk. sējuma „Ievada” sadaļu „Historiogrāfija”), LMV neapšaubāmi uz ilgiem gadiem kļūs par definitīvu darbu tieši metodoloģiskās skaidrības un atskaites punktu izvietojuma dēļ. IV sējuma autoriem ir izdevies pilnībā izvairīties no ideoloģiskiem spaidiem, kā mākslas dzīves kopumā (Kristiāna Ābele), tā atsevišķo veidu (Eduards Kļaviņš, Silvija Grosa, Valdis Villerušs) aprakstā runājot par būtisko. Tāpēc LMV tituls „Latvijas mākslas vēsture” patiešām atbilst saturam. Nenoliedzot vēsturiski un etnopsiholoģiski noteiktās pretrunas Latvijas pagātnē un to mestās ēnas līdz pat mūsdienām, autori vienlaikus skaidri apzinās, ka mākslas kā artefaktu kopuma tapšanas un saglabāšanās kopainas aprakstam šīs pretrunas ir ne pārāk būtiskas. Būtisks ir process, kas aiz sevis atstāj taustāmas liecības, kas tad tiešāk vai netiešāk konstituē un konstruē to laiktelpas sektoru, kuru dēvējam par mākslas vēsturi. | |
| Atgriezties | |
