VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zirgāboli ir mūžīgi. Lediņa dzens Liāna Langa | |
 Bolderājas gājiens 2002. gada Lieldienās Foto: Valts Kleins | |
| Nesen tviterī kāds rakstīja, ka no mūsu alternatīvās mākslas pasaules Hardijs Lediņš nupat šogad ir kļuvis par lielāko alternatīvo meinstrīmu. Kaut kādā ziņā rakstītājam ir taisnība – Laikmetīgā mākslas centra vadītais projekts „Hardija Lediņa gads” notiek ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu, un – cik gan aizkustinoša ir šī sakritība – šogad svinam arī jau sen kanonizētā Raiņa un Aspazijas 150 gadus. Neviļus sanāk, ka arī Lediņš tiek kanonizēts, ja jau viņa 60 gadu jubileja tiek atzīmētā valstiskā līmenī. Rainis un Aspazija, neraugoties uz centīgu viņu kanonizāciju pat padomju okupācijas periodā, par meinstrīmu tā arī nav kļuvuši un visdrīzāk nekad nekļūs. Pārāk lielas idejas centušies iedēstīt mūždien pārāk steidzīgās, ikdienas rūpju pārņemtās cilvēces mazdārziņos. Tāpat ar Lediņu – viņam veltītais gads multimediju mākslinieku, iespējams, ieliks kanona, bet ne meinstrīma rāmī. Pat neraugoties uz to, ka sen folklorizējušos dziesmiņu „Labrīt, putra” saviem bērniem brokastu laikā varbūt Latvijā dungo ne viens vien tētis un mamma, nezinot dziesmas autora vārdu. Īsta mākslinieka dzeniskā, spontānā daba Hardijam Lediņam visdrīzāk bija ieprogrammēta gēnos. Sabiedrības rāmjos viņam bija par maz telpas jau skolas gados, kas pagāja stagnatīva totalitārisma laikā. Nesen viņa mammīte Rute Lediņa viesiem demonstrēja dēla skolas laika meistarstiķus – viņas daiļliteratūras tulkojumu no zviedru valodas un skolas eksāmena fizikā biļetes tekstu slepenos „uzlabojumus”. Hardija tēvs strādāja par fizikas skolotāju un sagatavoja uz rakstāmmašīnas drukātas vidusskolas eksāmena biļetes. Vienu no tām viņa dēls uzlaboja šādi: 35. 1/ Induktivitāte un kapacitāte suņu ķēdē. 2/ Vadu saritināšanas paņēmieni un metodes. 3/ Uzd. Jāizgatavo fotogrāfija suņa pasei. Kādā attālumā no suņa var stāvēt fotogrāfs? Suņa ķēdes xxxxxxxxxxx garums 5,2 m, suņa lietderības koeficients – 37%. Uzdevumu rēķināt CGS sistēmā. No Rutes stāsta noprotams, ka Hardija ieguldījums fizikas eksāmena biļešu sagatavošanā tika atklāts savlaicīgi un uz galda klasē tā arī nenokļuva. Bet, ak vai, cik gan žēl! Jo man šķiet, ka jau skolas gados Hardiju nodarbināja cilvēka (ne)lietderības koeficients un viņš slepus vēlējās mudināt par to padomāt arī viņam nepazīstamo skolēnu, kas šo biļeti izvilktu kā loterijā. Iespējams, Hardijs juta, ka arī viņa (ne)lietderības koeficientu pavisam drīz no sabiedrības puses kāds mēģinās aprēķināt. Suņa ķēdes garums biļetē norādīts ar nežēlīgu precizitāti. Jā, un kādā attālumā no suņa var stāvēt fotogrāfs, atbildiet, lūdzu! Spēles ar fotogrāfijām oficiālos, nopietnos (ne vairs suņa pasē) dokumentos Hardijs turpināja arī vēlāk. Vienu no epizodēm Kristīne Želve apraksta viņam veltītā stāstā „Likvidators, Trakā cilvēka brālis”. To man reiz stāstīja arī Lediņš, un tā ir tiesa – dzīvojot Rietumberlīnē kā rezidences programmas mākslinieks vēl padomju režīma gados, viņš savu paziņu pasēs bija ielīmējis dzīvnieka, šķiet, susura un kāda terorista fotogrāfiju, pirms viņi šķērsoja robežu ceļā uz Austrumberlīni. Bet no šā ar reālu risku saistītā stāsta noprotu, ka viss tomēr beidzās labi. Kad Lediņš pretī vācu policistiem, kad tie reiz klauvēja pie viņa mājokļa durvīm, sūtīja uzvelkamas rotaļlietas – suņu vai trušu sagaidīšanas vienību –, kas dramatiski rībināja bungas, viss tik labi vairs nebeidzās, bet ne par to ir stāsts. Jo tas drīzāk ir par izteiksmes brīvības robežu miermīlīgu testēšanu, kas Lediņu nodarbināja visu dzīvi un kas nodarbina ikvienu īstu mākslinieku un domātāju. Nevis par konsekvencēm, kas sekoja. Prāta atlaišanas vai atbrīvošanas praksi dzenā plaši un daudzveidīgi apraksta šā budisma filosofijas atzara teorētiķi un praktiķi. To, piemēram, aprakstījis daoists Liedzi (ap 398. gadu p. m. ē.), kas esot bijis pazīstams kā mistiķis, kurš „prot savaldīt vēju”. Ar to esot domāta „īpašā pa gaisu staigāšanas sajūta”, kas rodas tad, kad prāts pirmo reizi ir atbrīvojies”. Kad profesoram Suzuki, dzenbudisma popularizētājam un skaidrotājam Rietumos, esot vaicājuši, ko izjūt cilvēks, kurš sasniedzis satori (atmošanās) stāvokli, viņš esot atbildējis, ka „tāpat kā parasti, tikai divas collas virs zemes!”.1 Savukārt citi dzena praktiķi to aprakstījuši kā patīkamu reibumu, kam neseko paģiras. Dzērājs, izkrītot no braucošiem ratiem, visdrīzāk negūs smagas traumas, jo viņš atrodas citā apziņas stāvoklī – tādā, kas viņu aizsargā. Protams, šīs atskārtas nevar un nedrīkst vispārināt, un tās drīzāk būs saprotamas tiem, kas meditējot centušies atbrīvot savu prātu vai to izdarījuši. Uzskatu, ka Hardijs bija viens no tiem, kam tas periodiski izdevās. Kā pierādījums tam man kalpo ne vien viņa neparasti daudzveidīgā multimediju māksla, mūzika, dziesmu teksti, romāns „Zun” un unikālās komunikācijas prasmes ar visdažādākajiem cilvēkiem, bet arī kāds fakts. Savas nāves gadā, 2004. gada pavasarī, viņš man naktī piezvanīja atceļā no kādas diskotēkas vai kafejnīcas, kurā bija dīdžejs, un diezgan satrauktā balsī pavēstīja, ka esot pieredzējis bardo starpstāvokli un tas nozīmējot, ka drīz miršot. Viņš to zinot skaidri, jo nesen kādā lekcijā par budismu esot dzirdējis tieši tādu nomiršanas procesa bardo aprakstu, kādu esot piedzīvojis. Hardija vēstījuma intonācija bija ne vien satraukta, bet arī entuziasma pilna, pat pacilāta. Budismā tiek diferencēti vairāki bardo starpstāvokļi, arī meditatīvās koncentrācijas, piedzimšanas, Dharmatas (pēcnāves pirmā stadija), miega un dzīves bardo. Jūnijā viņš sūdzējās, ka jūtas ļoti slikti, tad nonāca slimnīcā, un tieši vasaras saulgriežos Lediņš devās kosmosā, ko pats bieži mēdza pieminēt. Kosmosu viņš salīdzināja ar Lielo datoru, kurā darbojas Lielā programmatūra. Un tajā bija ieprogrammēta arī Lediņa pēdējā griba saulainas vasaras pilnbrieda dienā tikt izvadītam luteriskā tradīcijā. Uzzinot par Hardija nāvi, uzrakstīju šo dzejoli, ko nolasīju bēru mielastā: Hardijam Lediņam In memoriam Gliemezis mīksti iegrima atpakaļ savā būdā, saules stars izdedzināja aci palielināmajam stiklam; Smilts pavēra savas lūpas un runāja mūsu vietā, kamēr birām uz augšu; Sīkie krabīši ierādīja virzienu vējam un uzrāpās ugunsdzēsēju torņos, novēršot savus keramiskos skatienus no mūsu sejām; Mākoņi zaudēja atmiņu svaru, un ananaskrāsas debesis kļuva par pastaigas vietu jēriem un neaizsargātām balsīm; Miesnīcās tika aizvērti slēģi; daži bērni negribēja iet gulēt; Postmodernisma templī saplīsa stikla zvani, un mācītājs, atgūlies lauskās, sāka murrāt; Es nezināju, kur atrodos; man bija vienalga; Atskanēja tālrunis; tu dziedāji klausulē; bija nakts; Bija ziema, bija vasara; bija pavasaris, rudens; tuvojās nirvānas gadalaiks: dvaša, bites, mīlestība, miegs vējš, hardijs, lietus, sniegs. 1987. gadā „Aptuvenās mākslas izstādē” Planetārijā redzēju pirmo Bolderājas gājiena video – neprofesionālu un pulsējošu, naktī filmētu tumšu materiālu, kurā gājiens bija dokumentēts ar mākslinieku rīcībā esošajām nabadzīgajām iespējām. To atceros tik labi tādēļ, ka filmiņas skatīšanās manī izraisīja pacilātību, cerību un ilgas. Tajā no pilnīgas tumsas periodiski iznira Juris Boiko ar saksofonu vai trompeti (precīzi neatceros), Hardija un citu, man nepazīstamu cilvēku knapi saskatāmie stāvi, kuri gāja gar tikko redzamām sliedēm. Tās periodiski izgaismojās, un video pavadīja spontāni izdvestas dažādu mūzikas instrumentu skaņas. Dažas no tām atmiņā palikušas kā līdzīgas sirdi plosošajiem dzērvju kliedzieniem, kad tās septembrī pošas uz siltajām zemēm. Es to atzīmēju vien tādēļ, lai uzsvērtu video redzētā patiesumu, – Bolderājas gājiena dalībnieki visdrīzāk atradās meditatīvā, atbrīvota prāta stāvoklī vai centās to sasniegt, tādēļ gājiena koncepcija man šķiet tuva dzena praksei, proti, uzdevumam atbrīvot prātu, atbrīvoties no sava ego, kļūt par dabas daļu un saplūst ar to, vērojot austošas gaismas rotaļas un ļaujoties bērnišķīgai spontanitātei un rotaļīgumam. Tad visbeidzot nonākt saskarsmē ar savas dabas, sava „es” visdziļākajiem slāņiem. 1991. gadā Rīgā, izdevniecībā „Avots” iznākušajā dzena tekstu izlasē „Ne vējš, ne karogs” Grigorija Pomeranca rakstītajā pēcvārdā teikts: ””Katram cilvēkam piemīt apskaidrotais, bet ne katrs to apzinās” – atkārtoja budisma sludinātāji, kas klaiņoja pa Ķīnu I–V gadsimtā. Savukārt cilvēka uzdevums esot pāriet no “sākotnējās apskaidrības” pie “iegūtās apskaidrotības”, tas ir, atiet no “aptumšotās apziņas līmeņa” un sasniegt “patieso tādību”.” Uzreiz nāk prātā ne vien jautrā NSRD dziesma „Ķīnā esmu bijis es”, bet arī Jura Boiko „Dzejoļi tumsā”, kas reiz tika publicēti žurnālā „Grāmata”, – tie pārsvarā sastāvēja no autora rokas aktīvi svītrotiem vārdiem, līdz ar to nolasāma bija tikai dzejoļa potenciāla vai tapšanas enerģija. 1970. gadā Maskavas izdevniecībā Наука iznāca Jevgeņijas Zavadskas grāmatiņa „Austrumi Rietumos”, ko bija lasījis arī Lediņš. Tajā ķīniešu valodas pratēja, filosofe un mākslas zinātniece apraksta 20. gs. Rietumu māksliniekus, kurus, viņasprāt, – un zinātniece to pierāda, – skāris dzena gars – Albertu Šveiceru, van Gogu, Gustavu Māleru, Anrī Matisu un Džeromu D. Selindžeru, kurš savos darbos daudz reflektējis par dzenbudismu kā iespēju cilvēkam nonākt kontaktā ar sevi, nenorobežojoties no pasaules un dzīvojot savu dzīvi, apzināti piepūloties saglabāt cilvēkmīlestību un poēziju. Tajā pašā laikā spējot pieņemt to, ko tik lieliski formulējis 13. gs. japāņu dzenbudisma patriarhs un domātājs Dogens: „Ziedi novīst, kad mēs vēlamies tos saglabāt. / Nezāles aug, kad mēs tās nevēlamies.” Dzenu, spontānu vai mērķtiecīgi panāktu prāta atbrīvošanos, es jūtu, kad uzlūkoju, piemēram, latviešu mākslinieku Jāņa Pauļuka, Ilmāra Blumberga, Leonīda Āriņa, Dainas Dagnijas, Guntara Sietiņa vai Miķeļa Fišera darbus, kad lasu Andra Zeibota cilvēka apziņas izpētei veltīto romānu „Okeāniskais ES,” Kristīnes Želves traģikomiskos stāstus, Jura Boiko, Eduarda Aivara, Imanta Tilberga, Jāņa Rokpeļņa vai Edvīna Raupa dzeju, skatos Zentas Dzividzinskas fotogrāfijas vai Jura Poškus filmu „Kolka Cool”, – šo mākslinieku vārdu nosaukšana ir mana dziļi subjektīva, ātra izvēle šā raksta tapšanas brīdī. Viņi visi ir tik dažādi, bet kas tiem ir kopīgs, ka uzrunā un saista tieši mani? Šis manis pašas jautājums manām ausīm skan aloģiski, un uz to atbildi man visdrīzāk kādreiz varbūt sniegs pašas intuīcija. Hardijs Lediņš sevi uzskatīja par rūdītu postmodernistu, un, kā zināms, postmodernisms tiecās pārstrādāt modernisma kultūras pieredzi, veidojot savu spēles laukumu ar saviem spēles noteikumiem. Lediņa daudzpusīgā darbošanās mākslās precīzi atbilst postmodernisma mākslas definīcijai. Bet tikpat labi viņu uztveru kā dzenbudismu praktizējošu mākslinieku, kurš it nemaz nevairās no pasaulīgajiem priekiem, tomēr ne mirkli neaizmirst koncentrēties uz sev vissvarīgākajām lietām. Kā gan citādāk lai izskaidro viņa neizmērojamo ražīgumu gan ideju ģenerēšanā, gan to īstenošanā, kā arī viņa tikpat neizmērojamo un principiālo labestīgumu, kas ap viņu spēja pulcēt un ļāva saprasties bez vārdiem ļoti dažādiem cilvēkiem. Un, kas interesanti, šogad, atzīmējot viņa sešdesmitgadi, šie ļaudis pulcējas un saprotas joprojām. Tiesa, esmu sastapusies ar cilvēkiem, kas Lediņu viņa dzīves laikā uzskatīja par traku. Izdzirdot ko tādu, vienmēr sarāvos apjausmā, ka laikam esmu nokļuvusi sev nepiemērotā sabiedrībā. Lediņš un Boiko interesējās par dzenbudismu, lasīja avotus un teorētisko literatūru par to, praktizēja dzenu. Suzuki darbus ar Juri Boiko pārspriedām jau 80. gadu sākumā, kad Rīgā tie bija pieejami pašapgāda izdevumos bālu, uz rakstāmmašīnas pārdrukātu plānu lapu izskatā, ko kāri studējām. Tolaik pāris reižu devos uz Boiko mājiņu Dārziņos, lai kopā ar draugiem praktizētu prāta atlaišanu, klausoties Karlheincu Štokhauzenu vai vienu no improvizācijas džeza aizsācējiem Art Ensemble of Chicago. Bet jau skolas gados abi klasesbiedri – Hardijs un Juris – izdeva pašapgāda formāta žurnālu “Zirgābols” un “VCZL” (“Vai, cik zaļš lietussargs!”), tik neparasti asprātīgus un dīvainus, ka pievērsa pat VDK uzmanību. Šo žurnālu komentāros, dziesmu tekstos un romānā “Zun” sastopamais atbrīvotas domāšanas veids ir līdzīgs dzenbudisma koanos aprakstītajai prāta atlaišanai, kas paviršam vērotājam var atgādināt arī neprātu. Bet dzens ir atklāsme viņpus vārdiem, un stingri pateikt, kas tas ir, nav iespējams. Pēc arhitekta izglītības iegūšanas ar eksaktu prātu un fenomenālu atmiņu apveltītais Lediņš desmit gadus nostrādāja padomju pētniecības institūtā, uzrakstīja un publicēja vairāk nekā divpadsmit arhitektūrai veltītu rakstu, kas bija savam laikam neparasti un svaigi, gluži vienkārši – rakstīti no cita, Latvijā vēl neierasta skatpunkta. Tajos viņš iebilda pret nehumāno daudzdzīvokļu māju apbūvi mikrorajonos un iestājās par cilvēka dzīvei atbilstīgākiem kritērijiem arhitektūrā. 21. gs. pašā sākumā ar Hardiju nolēmām sarīkot pirmo zibakciju Latvijā, protestējot pret Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas laukuma degradāciju ar truli komerciālo apbūvi. Koncepts bija vienkāršs – arhitekti un domubiedri, tērpušies melnās drēbēs un saulesbrillēs, noteiktā rīta stundā sapulcēsies Stacijas laukumā un demonstratīvi iedzers sēru šņabja malku no blašķes. Bija sniegota ziema, zibakcijas rītā arī kārtīgs putenis. Flešmobisti saulesbrillēs, kas mirklī aplipa ar sniegu, ieradās laikā, izdarīja nolemto un ātri izklīda. Garāmgājēji brīnījās. Pēc pusstundas man zvanīja galvenais organizators Lediņš – puteņa dēļ esot bijuši lieli sastrēgumi, tādēļ pats savu akciju nokavējis. Pēc darba institūtā Hardijs Lediņš visu atlikušo laiku turpināja dzīvot kā pilna laika mākslinieks, būvēdams savu ideālo māju „bez durvīm un bez sienām”. Uz šo viņa nemitīgi būvējamo māju 2002. gada Lieldienu naktī devāmies arī pēdējā Bolderājas gājienā kopā ar viņu pašu. Saulei austot, ar baltām brillēm uz deguna viņš stāvēja sliežu malā pie Spilves pļavām, Ineta Sipunova pieturēja bungas, un Hardijs, tās monotoni rībinot ar vienu bungu vālīti, dziedāja savu koanisko un hrestomātisko: Uz Bolderāju eju es Tur būvēt gribu māju Tur tādu māju gribu es Bez durvīm un bez sienām Pats būvēšu to māju es No puņķiem un no slienām Tā māja būs no putekļiem No pelniem un no rūsas Tā māja būs no caurumiem No melnumiem un no tumsas Sev tādu māju gribu es Lai neredz manu māju... Noslēdzot rakstu, vēlos padalīties ar atmiņu zibšņiem, kas mani vajā, to rakstot: ciemos ierodas Hardijs, viņa bārda piebirusi ar tabaku, viņš vaicā, ko mēs šodien darīsim; viņš ar lielu labpatiku krāmē gaļu uz grila, kas, ugunsnedroši novietots, liesmo uz viņa balkona, istabā skan Pērsels Jautrītes Putniņas izpildījumā; sarunājas ar savu suneni Reju; zvana un vaicā, vai kāds ir gatavs nopirkt viņa mūzikas CD; pacilāts stāsta, ka bijis ciemos pie Rolšteina; nekad nav dusmīgs; zvana un lasa Du Fu dzeju; plāno ceļot uz Meksiku; atkorķē vīna pudeli; zvana un dungo tikko tapušās dziesmas “Baklažāna kungs” melodiju; dienas vidū zvana darbos aizņemtiem draugiem uz birojiem, lai aprunātos par svarīgo; skatās sarunu biedram acīs; stundām ilgi nerunā; aizņemas naudu un vienmēr to atdod; tērzē ar savu mammu, apspriežot zupas recepti; Ojāra Apiņa eksperimentālajā skaņu studijā klausās topošā CD “Dziesmas neuzrakstītai lugai” ierakstus; ir ļoti nopietns; dalās ar idejām un ieaicina tajās; iet staigāt ar Reju, tad zvana un izstāsta pastaigas detaļas, dabas vērojumus; aicina uz krogiem, kuros strādā kā dīdžejs, un priecājas, ja draugi atnāk; Vecgada vakarā draugiem gatavo lielu katlu ar chilli con carne; nekad nevienu neaprunā; nesūdzas, nerunā lieku; smēķē; pagatavo viesiem kafiju; smaida. Lediņa māja Bolderājā vienmēr paliks neredzama, tādēļ katram sasniedzama. Kādreiz visi tur satiksimies – nešaubīgi, jo zirgāboli ir mūžīgi. 1 Уотс, Алан. Путь дзэн. Киев: София, 1993. | |
| Atgriezties | |
