VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| "Jauns gaiss un jauna elpa". Par divām izstādēm Rīgā 1910. gada vasarā Irēna Bužinska | |
| 20. gadsimta laikā Rīgā sarīkotas daudzas unikālas izstādes. Tomēr no bezgala daudzveidīgā klāsta jāpiemin divas skates 1910. gada vasarā, kuras arī pēc vairāk nekā simt gadiem joprojām palikušas nepārspētas vēriena un mākslinieciskās kvalitātes ziņā. Turklāt latviešu gleznotāja Voldemāra Matveja (1877–1914) un Odesas tēlnieka Vladimira Izdebska (1882–1965) sarīkotās izstādes ieguvušas programmatiska notikuma svaru daudz plašākā modernisma mākslas attīstības un kultūras sakaru kontekstā. Internacionālā gleznu, skulptūru, gravīru un zīmējumu izstāde „Salons” jeb „Izdebska salons”, iegūstot nosaukumu no tās organizatora, uzvārda sākotnēji tika parādīta Odesā, Kijevā un Pēterburgā, izraisot plašu polemiku presē par tās eklektisko raksturu, jo divdesmit septiņus gadus vecā Vladimira Izdebska plāni un ieceres bija gana ambiciozi. Viņš vēlējās sarīkot tādu kā Parīzes „Salonu” Krievijas mērogā, apņemoties izstādīt kā pazīstamu, tā pavisam jaunu autoru dažādās tehnikās, materiālos, tematiskā un stilistiskā ziņā ļoti atšķirīgus darbus. Par absolūtu novitāti jāuzskata tas, ka līdzās profesionālu mākslinieku darbiem izstādēs bija eksponēti arī bērnu zīmējumi. Turklāt tas bija pirmais gadījums Krievijas izstāžu praksē, kad vienkopus tika demonstrētas visas Eiropas pašas jaunākās „mākslas vēsmas” – Anrī Matisa, Andrē Derēna, Albēra Markē, Gabrielas Minteres, Vasilija Kandinska, Iļjas Maškova, Mihaila Larionova un citu mākslinieku kompozīcijas. Rīgā „Izdebska salona” ekspozīcija no 12. jūnija līdz 7. jūlijam (šeit un turpmāk datumi doti pēc vecā stila) bija iekārtota Rīgas pilsētas mākslas muzejā Mākslas veicināšanas biedrībai (Kunstverein) nodotajās telpās. Lai arī 20. gadsimta sākumā mākslas darbus bija pieņemts izvietot vairākos līmeņos un cieši blakus, var tikai apbrīnot, kā trijās zālēs satilpa 127 autoru 617 darbi. Dažādu iemeslu dēļ Rīgas sabiedrība uz “Izdebska salona” norisi reaģēja piesardzīgi. Iespējams, noraidoša attieksme pret kārtējo ceļojošo izstādi veidojās, izrādot nepatiku pret izstāžu politiku Pilsētas mākslas muzejā, kur galvenokārt tika rīkotas vācbaltiešu un ārzemju autoru izstādes, bet latviešu mākslinieku darbu ekspozīcijas muzeja telpās bija liels retums. Rīgas kritika nebija konsekventa pat viena un tā paša autora vērtējumā. Tā Oļģerds Grosvalds, kas visai sajūsmināti bija atsaucies, piemēram, par Morisa Denī darbiem franču glezniecības izstādē Rīgā 1910. gada janvārī (Latvija, 1910, Nr. 3), šī paša mākslinieka citu kompozīciju „Izdebska salona” izstādē vērtēja izteikti atturīgi, kritizējot iepriekš novērtēto viņa „krāsu košumu un silto toņu pārbagātību” (Latvija, 1910, Nr. 150). Turklāt Vsevolods Češihins (Рижская мысль, 1910, No 863), Jūlijs Madernieks (Dzimtenes Vēstnesis, 1910, Nr. 179) un Oļģerds Grosvalds (Latvija, 1910, Nr. 173) izteicās, ka būtu bijis prātīgāk apvienot „Izdebska salonu” un Voldemāra Matveja organizēto izstādi: iespaidu par abu izstāžu „kopību” radīja to vienlaicīga norise, Rīgas presē publicētās reklāmas un abu mākslinieku raksti (Jaunā Dienas Lapa, 1910, Nr. 162, 163), kuros katrs centās detalizētāk paskaidrot savas izstādes koncepciju un – plašāk – jaunus radošos principus. | |
 Kuzma Petrovs-Vodkins. Sapnis. 1908. Fragments. Zīmējums pēc Voldemāra Matveja izstādē eksponētās gleznas reproducēts: Рижская мысль, 1910, No 911, 14 авг. | |
Pēterburgā nesen dibinātās mākslinieku apvienības “Jaunatnes savienība” (Союз молодёжи) izstādes sarīkošana Rīgā bija vienīgi Voldemāra Matveja paša iniciatīva. Tai bija atvēlētas visas Ata Ķeniņa ģimnāzijas telpas Tērbatas ielā 15/17. Izstādi atvēra 1910. gada 13. jūnijā un, vairākkārt pagarinātu, slēdza 8. augustā. Kā liecina katalogs, kas atsevišķi tika nodrukāts krievu, latviešu un vācu valodā, Rīgā bija reprezentēti 34 autoru 222 darbi. Lai arī šīs izstādes kopējo noskaņu veidoja radoša “mērenība”, tomēr par tās radikālo un konceptuālo kodolu kļuva vairāku autoru – Kuzmas Petrova-Vodkina, Natālijas Gončarovas, Mihaila Larionova un Iļjas Maškova – sniegums, iespējams, pateicoties tam, ka viņu darbi bija izkārtoti atsevišķās telpās. Pašas jaunākās krievu mākslas izstādē pārstāvēto radošo principu spektru, mērķus, ideālus un jaunās mākslas ietekmes papildināja „mākslinieku iedvesmotāju” Gogēna, Pikaso un citu franču mākslinieku darbu fotogrāfijas, kā arī itāļu 13. gadsimta primitīvistu darbu attēli. Kopumā kolekcija radīja priekšstatu par rūpīgi pārdomātu programatisku izstādi, ko pamanīja arī kritika. Jūlijs Madernieks novērtēja jauno mākslinieku tuvību „vienkāršai, rupjai, primitīvai mākslai”, norādot, ka viņi „uzgriezuši muguru” naturālismam. Natālijas Gončarovas glezniecībā kritiķis ievēroja „arhaisku naivumu”, bet Maškova darbos – dzeltenās krāsas īpašu intensitāti (Dzimtenes Vēstnesis, 1910, Nr. 179) jeb, kā rakstīja Vsevolods Češihins, “formas efektu un kolorīta efektu” (Приложение к газете “Рижская мысль”, 1910, No 870). Par panākumu Rīgā varam uzskatīt ne tikai pašu izstādi, kas bija pirmā un, kā izrādījās, vienīgā šo vēlāko krievu avangarda klasiķu reprezentācija Rīgā 20. gadsimtā, bet arī reakciju uz Voldemāra Matveja saistībā ar izstādi sarakstīto manifestu “Krievu secesija”, kura publikācija vācu, krievu un latviešu Rīgas presē izraisīja ilgstošu polemiku starp māksliniekiem – mākslas kritiķiem Jūliju Madernieku, Rihardu Zariņu un Gustavu Šķilteru par jaunās mākslas principiem un kritikas lomu mākslas “paskaidrošanā skatītājam”. Tolaik pavisam jaunie Uga Skulme (Daugava, 1936, No 7, 667. lpp.) un Niklāvs Strunke savās vēlākajās atmiņās īpaši atzinīgi vērtēja Matveja sarīkoto izstādi, uzskatot, ka 1910. gada vasarā Rīgā ieplūda “jauns gaiss un jauna elpa” (Strunke, Niklāvs. Svētā birze. Stokholma: Daugava, 1964, 15. lpp.). Lai arī uzskatos radikālākas, uz Eiropas mākslas sasniegumiem un laikmetīgo pieredzi orientētas latviešu mākslas veidošanos aizkavēja Pirmā pasaules kara sākums, tomēr Rīgā notikušajai “Jaunatnes savienības” izstādei un manifestam “Krievu secesija” bija būtiska nozīme mūsu novatoriskās radošās jaunatnes piesaistē mākslinieciskajiem procesiem Krievijā un Eiropā. | |
| Atgriezties | |
