VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kara māksla Pauls Bankovskis | |
| Ik dienas dzirdot, redzot un lasot gandrīz vai apokaliptiskas ziņas no Ukrainas, Krievijas, Sīrijas, Irākas, Parīzes, nu jau arī no Tunisijas, kur Bardo muzejā nogalināti 17 apmeklētāji, kā arī laiku pa laikam nonākot sabiedrībās, kur pilnā nopietnībā tiek apspriesti dažādi rīcības scenāriji kara gadījumā, atminējos kādu nostāstu. Kad 20. gadsimta 90. gadu sākumā faktiski pašā Eiropas centrā sākās karš Dienvidslāvijā, tas bija pamatīgs satricinājums ne vien tur mītošajiem iedzīvotājiem, bet arī pārējai pasaulei. ANO miera uzturētāji savās gaišzilajās ķiverēs spēja vien bezspēcībā nolūkoties, kā tiek sagrautas pilsētas, mierīgos iedzīvotājus pļauj snaiperu lodes un gadiem saticīgi līdzās dzīvojuši kaimiņi nogalina kaimiņus, netaupot ne sievietes, ne zīdaiņus. Slovēniju šis karš skāra krietni vien mazākā mērā nekā pārējās Dienvidslāvijas zemes. Pēc neatkarības pasludināšanas 1991. gada 25. jūnijā gan sākās sadursmes starp Slovēnijas teritorijas aizstāvjiem un Dienvidslāvijas Tautas armiju, taču vēsturē šie notikumi iegāja kā Desmit dienu karš, un, kā reiz Slovēnijas galvaspilsētā Ļubļanā man stāstīja kāda slovēņu māksliniece, atmiņā tas daudziem palicis vien kā „dažu tanku pabraukāšana”. Iespējams, tā bija tā pati māksliniece, kas izstāstīja aizkustinošu leģendu par slovēņu mākslinieku kustību Neue Slowenische Kunst („Jaunā slovēņu māksla”, saīsinājumā – NSK). Pat ar mākslām cieši nesaistītiem cilvēkiem droši vien zināmākais varētu būt NSK muzikālais atzars – industriālās mūzikas grupa Laibach. Taču bez tās jau 1984. gadā dibinātā kustība NSK apvienoja arī gleznotāju grupu IRWIN, teātra trupu Noordnung, video un filmu mākslas sekciju Retrovision, grafiķu kopu „Jaunais kolektīvisms” un Tīrās un pielietojamās filozofijas departamentu.1 1991. gadā NSK paziņoja, ka visam piedevām ir arī valsts, un sāka izsniegt šīs valsts pases. Lai kļūtu par NSK pilsoni, bija jāaizpilda īpaša anketa (to rotāja sauklis: „Māksla ir fanātisms, kas prasa diplomātiju”), jāpievieno fotoattēls un jāsamaksā 29 ASV dolāri vai 45 Vācijas markas. Tad pilsonis saņēma pēc visiem pasu izgatavošanas standartiem “īsta” izskata pasi. Lūk, un, kā stāstīja šī slovēņu māksliniece, sākoties karam, vairākiem dienvidslāvu māksliniekiem ar šīm pasēm bija izdevies sekmīgi izbraukt uz kādu no Rietumeiropas valstīm. Ja šis stāsts ir patiess, tas ir tikai viens piemērs tam, ka no Cicerona frāzes Silent enim leges inter arma (“[Laikos] kad tiek likti lietā ieroči, likums klusē”) atvasinātais teiciens par mūzām, kam jāpaklusē, kad runā lielgabali, ir aplams – iespējams, kaut kādu runātāja vai rakstītāja dvēseles stāvokli raksturojošs, tomēr neko daudz neizsakošs. Līdzīgi kā tādā vai citādā formā mūždien locītais un no Teodora Adorno darba „Kultūras kritika un sabiedrība” (1951) aizgūtais spriedums par dzejas neiespējamību (vai barbarismu) pēc Aušvicas. Mākslas (un karu) vēsture ir pārpilna ar pierādījumiem tam, ka tieši karu, bruņotu dumpju, nemieru un revolūciju laiks daudziem māksliniekiem bijis pats radošākais, un šajos laikos tapuši neskaitāmi arī pēcāk miera laikos par nozīmīgiem uzskatīti darbi. Pat ārkārtīgi skarbos eksistences apstākļos – nāves draudos, badā, bezcerībā, neziņas aptumšotos bēgļu klejojumos – visdažādākās mākslinieciskās izpausmes ir bijušas bezmaz vai pēdējais salmiņš, tāds kā iztikas minimums, vai – kā nostāstā par NSK pasi – ceļošanas dokuments, kas vēl līdzējis neaizmirst savu piederību pie cilvēces. Kultūras kritiķis, mūzikas entuziasts un rakstnieks Normans Lebrehts šim šķietamajam paradoksam pievērsa uzmanību esejā „Modernās pasaules veidotāji”2. Napoleona kari pasaulei atnesa Bēthovena 3. („Heroisko”) simfoniju, Fransisko Goijas „Kara šausmas” un Ļeva Tolstoja „Karu un mieru”, taču, kā raksta Lebrehts, „neviens konflikts nav radījis tik lielu apjomu un augstas raudzes mākslas kā Otrais pasaules karš”. Anglijā vien kara un pirmajos pēckara gados uz ekrāniem nonāca Lorensa Olivjē, Noela Kovarda, Kerola Rīda un Deivida Līna filmas, tika uzvesta Bendžamina Britena opera „Pīters Graimss”, izstādītas Greiema Sazerlenda, Stenlija Spensera, Džona Paipera, Frānsisa Bēkona un Lisjēna Freida gleznas, iznāca Džordža Orvela „Dzīvnieku ferma”. Tas bija laiks, kad ASV tika uzvests Martas Greiemas balets „Apalaču pavasaris” un Leonarda Bernsteina mūzikls „Par pilsētu”, kino sāka rosīties animētie Toms un Džerijs, par kino klasikas faktu kļuva „Pilsonis Keins”, notika pirmā Džeksona Polloka izstāde, bet Rašmora kalnā tika pabeigta Nacionālā memoriāla celtniecība; Francijā tika atskaņots Olivjē Mesiāna „Kvartets laika galam”, iznāca Albēra Kamī „Mīts par Sīzifu” un „Svešinieks”, kā arī Antuāna de Sent-Ekziperī „Mazais princis”, bet Krievijā gandrīz vai ar reliģiskām izjūtām tika sagaidītas Dmitrija Šostakoviča un Sergeja Prokofjeva simfonijas. Mūsu pašu Eriks Ādamsons sarakstīja „Sapņu pīpi”, Aleksandrs Čaks – „Matīsu, kausu bajāru”, iznāca Ilzes Leimanes „Vilkaču mantiniece”, Andreja Eglīša „Dievs, tava zeme deg!”, Augusta Ģiezena tulkojumā tika izdota Homēra „Odiseja” utt. | |
 Ričards Moss. Disappearer. 2012 | |
| Tiem, kas bijuši spiesti pārciest izsūtījumu vai Sibīrijas lēģerus, izdzīvot koncentrācijas nometnē vai pavadīt laiku aiz restēm, iet obligātajā militārajā dienestā vai nonākt pavisam reāla kara ierakumos, labi zināms, ka pat šādos cilvēka individualitāti un cilvēcību nerespektējošos, bīstamos un viszemāko instinktu pārvaldītos apstākļos novērojama pārsteidzoša tieksme pēc kaut kā, ko normālos apstākļos cilvēki parasti meklē un atrod visdažādākajās mākslas izpausmēs. Mūsu vēsturē šādu piemēru netrūkst. Vienalga, vai tie būtu Pirmā pasaules kara laikā Krievijas virzienā devušies bēgļi, Sibīrijas tālumā piespiedu nometinājumā aizvesti „padomju varas ienaidnieki” vai „dīpīšu” nometnēs pēc Otrā pasaules kara sastapušies nākamie latvju trimdinieki, – it visās šajās vietās ar skubu tika dibināti un spēlēti teātri, iestudētas pat operas, rīkoti koncerti, ierīkotas bibliotēkas. Krievijas pilsoņu kara laikā līdz pat Vladivostokai aizdauzījušies latviešu strēlnieki savā mēnešiem ilgajā mājupceļā cauri gandrīz visiem pasaules okeāniem uzskatīja par vajadzīgu rokrakstā izdot žurnālu „Kaija”4, kurā bija gan dzeja un publicistika, gan kaut kas, ko mūsdienās droši vien dēvētu par komiksiem. Pat kriminālnoziedznieku ieslodzījuma vietās, par kuru iemītnieku māksliniecisko gaumi varbūt kādam gribētos pavīpsnāt, vispārizplatīta parādība ir izmanīgāko zīmētāju (arī rakstītāju vai izveicīgāko stāstītāju) nodarbināšana, pasūtinot viņiem uzzīmēt, uzrakstīt vai pastāstīt ko tādu, uz ko pārējais vairākums nav spējīgs. Kaut vai sacerēt dzejoli, ko it kā savā vārdā nosūtīt mīļotajai sievietei. Padomju armijā par savdabīgu mākslinieciskās izpausmes žanru kļuva tā dēvētie dembeļa albumiņi5, ko kā tādas pieaugušu vīriešu atmiņu kladītes parasti sagatavoja armijas vienībā veiklākais zīmētājs. Kāds un vai vispār kaut kāds būs jaunāku laiku vai pat patlaban notiekošu militāru konfliktu iespaids uz dažādām mākslām, bez laika atstatuma ir grūti spriest, lai gan daudzi mākslinieki, protams, uz apkārt notiekošo gan reaģē, gan par to reflektē, turklāt bieži vien – pāri valstu robežām. Palūk, mūsu pašu Andra Brežes divgalvainais miera balodis ar Krievijas ģerboņa ēnu tika izvirzīts pat Purvīša balvai, bet, piemēram, par vienu no izcilākajiem darbiem pērnajā Venēcijas biennālē kļuva Īriju pārstāvējušā fotogrāfa Ričarda Moses foto un video darbs, kas bija veltīts bruņotajām sadursmēm un to sekām Kongo Demokrātiskajā Republikā. Vairāki no tagadnes militārajiem vai militarizētajiem konfliktiem uz mākslu un kultūru varētu atstāt šobrīd vispār neprognozējamu iespaidu. Šādu pieļāvumu mudina izteikt radikālā islāma popularitātes pieaugums, pašpasludinātās Islāma valsts agresīvā cīņa par eksistenci, jau par biedējošu ikdienu kļuvušie teroristu uzbrukumi gan māksliniekiem, gan muzeju apmeklētājiem un pat pašu muzeju, senatnes kultūras pieminekļu un bibliotēku iznīcināšana. Arī Krievijas atbalstītie „separātisti” Austrumukrainā pēc nekādiem amerikāņu aktierim Džordžam Klūnijam līdzīgiem „relikviju medniekiem” (lai atceramies Holivudas filmu par Otrā pasaules kara laikā sabiedroto armijas paspārnē īpaši izveidotu mākslas un senatnes priekšmetu glābēju dēkām) neizskatās. Nelielu cerību gan šajā drūmu nojausmu apvējotajā brīdī dāvā fakts, ka vismaz līdz šim pieredzētā paaugstinātā aktivitāte dažādās mākslās tieši ārkārtas apstākļos – no kuriem karš neapšaubāmi ir viens no ekstrēmākajiem paša cilvēka izraisītiem sevis pastāvēšanas apdraudējumiem – visspilgtāk apliecina, ka uz mierlaiku ikdienā bieži vien uzdotu un šķietami grūti atbildamu jautājumu atbilde patiesībā ir diezgan vienkārša. Šis jautājums ir par to, vai mākslai ir kāda jēga. Manuprāt, jau no šeit garāmejot piesauktajiem dažiem piemēriem, redzams, ka ir gan, – un tā var būt gan gauži praktiska un prozaiska, gan tikpat noslēpumaina un tomēr skaista kā visa mūsu cilvēcīgā rosīšanās. Un pilnīgi noteikti mākslā ir kaut kāds spēks, jo vai gan cita iemesla dēļ kādam to varētu būt vērts ienīst un tīkot iznīcināt. 1 Izvērstu NSK “biogrāfiju” var iepazīt grāmatā: New Collectivism (ed.). Neue Slowenische Kunst. Zagreb: Grafički Zavod Hrvatske; Los Angeles: AMOK Books, 1991. 2 Lebrecht, Norman. Makers of the modern world. May 13, 2005. Pieejams tiešsaistē: www.scena.org/ columns/lebrecht/050513-NL-worldwar2.html. 3 Plašāku pārskatu par nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas un pasaules kultūrā pa gadiem var gūt no Raimonda Brieža sastādītā krājuma “Latviešu literatūras hronika sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā”. Rīga: Valters un Rapa, 2006. 4 Imantas pulka strēlnieku žurnāls apkopots krājumā: Kaija: Imantas pulka strēlnieku žurnāls sešos skrējienos: izlasīto rakstu krājums. Rīga: Valters un Rapa, 1920–1921. 5 Šai parādībai veltīta Annas Gorskas publikācija atrodama žurnāla “Studija” 2008. gada 1. numurā. Pieejams tiešsaistē: www.studija.lv/?parent=878. | |
| Atgriezties | |
