VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vienkāršs jautājums: kāpēc vajadzīga māksla? Skaidrīte Lasmane | |
 Latviešu mākslinieki Pēterpilī Ap 1900 | |
| Dažkārt nevajag neko vairāk kā tikai saklausīt kādu jautājumu no Dullā Daukas repertuāra, lai ieslēgtos domāšanas un pārdomu režīms. Par veselo sauktā saprāta stabilitāte tad sašūpojas, sākas minējumi, meklējumi, šaubas. Ieplaisā pašsaprotamība. Rezultātā saule, izrādās, neriet un nelec, bet Zeme griežas ap sauli. Var sākties precīzi saules aptumsumu aprēķini un vērojuma piedzīvojumi citviet pasaulē. Dažreiz jāgaida gadsimtiem, kamēr kādam ienāk prātā pajautāt par acīmredzamo. 1784. gadā vācu apgaismotājs Imanuels Kants rosināja pārdomas par savu dzīvoto laiku, atbildēdams uz žurnāla Berlinische Monatsschrift vienkāršo jautājumu „Kas ir apgaismība?”. Atbilde ievadīja sākumu citiem jautājumiem, ieskaitot mākslu. Kas ir gaume? Ko spēj un nespēj cilvēks? Kāda ir mākslas un skaistuma loma apgaismes laikmetā? Atklājās subjektīvas gaumes un brīva, par vispārēju saprātīgumu atbildīga prāta ideja. Izskanēja atklāts iedrošinājums domāt brīvi, atbildīgi, patstāvīgi. Aristoteļa poētikas un katarses vietā māksla tika saaudzināta ar cilvēka prātu, lai no turienes virzītu cilvēci uz pilngadību. Varenais un cerīgais mākslas apceroši morālais veidols nepastāvēja ilgi. Jau 1835. gadā par Kantu jaunākais vācu filozofijas klasiķis Hēgelis pārjautāja mākslas būtību savās estētikas lekcijās un iedrošinājās pavēstīt tās beigas. Pamatojumam viņš izmantoja realitāti: mākslinieciskā radīšana un mākslas darbi vairs nepilda apgaismes racionālisma cēlās un saprātīgās garīgās pilnveides funkcijas. Māksla īstenībā vairs nekalpo cilvēka augstāko garīgo vajadzību apmierināšanai: „Tie, kuriem patīk vaimanāt un vainot, šo fenomenu var uzskatīt par mākslas pagrimumu un raksturot to kā savtīgu vēlmju un interešu dominanci, kas aizbaida (scare away) mākslas nopietnību un pacilātību; vai arī viņi drīkst apsūdzēt sava laika postu un sarežģīto pilsoniskās un politiskās dzīves stāvokli, kas iepin (entangle) sirdi sīkmanīgās interesēs un neļauj atbrīvoties no tām, lai dotos mākslas augsto mērķu virzienā.”1 Mākslas īstenības diagnoze pavirzīja mākslu nostāk no vērtību augstumiem un pamatoja priekšrokas došanu filozofijai, tiesībām, politikai un valstij. Kopš mākslas gala pasludinājuma 19. gadsimta sākumā vienkāršais jautājums „Kas ir māksla? kāpēc tā ir vajadzīga?” ritmiski atkārtojies daudzkārt, turklāt arvien nervozāk. Atbildes meklētas kopā ar modernismu, avangardu un postavangardu. 20. gadsimta vidū jautājuma „Kas ir apgaismība?” saturs pārskatīts postmodernisma teorētiķa Mišela Fuko tāda paša nosaukuma darbā. Šoreiz par mākslas mēru izvēlēts dzejnieks Šarls Bodlērs, lai ar viņa dendijismu aizmirstu par skaisto racionālo pašvadāmību, tā vietā padarot cilvēku par „sarežģītu un grūti pilnveidojamu objektu”2. Apšaubīta cerība uz pilngadību – brīvu un atbildīgu prāta lietojumu. Līdzīgi Hēgelim šoreiz jautājums par cilvēku un viņa dzīves mākslu uzdots, izejot no realitātes, kāda tā ir, nevis no tā, kādai tai vajadzētu būt. Cerīgas jābūtības aizstājums ar mākslinieka un viņa darbu realitāti joprojām arī 21. gadsimtā nenoņem no dienaskārtības jautājumu par mākslas jēgu un tās iespējām kaut ko mainīt šajā nepilnīgajā pasaulē. Līdz nepazīšanai pārveidota, no jauna pārdefinēta, māksla atstāta lietojumam, protams, kopā ar tās mainīgo pieprasījumu. Kā teiktu mākslas gala agrīnais vēstnesis Hēgelis, viss, kas ir īstens, ir saprātīgs, un visam, kas saprātīgs, jākļūst īstenam. Vai mākslas īstenība apliecina tās saprātīgumu? Vai arī tai jāpaliek saprātīgai, lai saglabātu sevi, savu nozīmi un jēgu? Tas, ko sevī iekļauj māksla, mūsdienās ir grūti satverams vienā vārdā. Paplašinājums un daudzveidība ir pārsteidzoša. Blakus klasikai savas tiesības izaicinoši brīvi aizstāv laikmetīgā māksla, elitāro sarežģītību gatavs aizskalot popkultūras masīvais vilnis, intelektuālo baudu pārkliedz erotiska izklaide, paplašinās mākslas veidi, žanri, tehnikas. Starp mākslas darbu un tā patērētāju izaug vesels starpnieku slānis – kuratori, izdevēji, kritiķi, producenti, pētnieki utt. Māksla atveras kā nebeidzams process, bezgalīgs savā dažādībā. Tas, kas šajā bezrobežu ainavā atgādina par jēgu, iespējams, vairāk meklējams nevis pašā mākslā vien, bet tās komunikatīvajā būtībā. Tad atbilde par mākslas nozīmi nav vairs tikai estētikas, bet arī socioloģijas un antropoloģijas jautājums: kāds būtu cilvēks un sabiedrība bez mākslas? Ne jau tikai ģenētiski – ar mākslinieku un viņa radošo spēju lietā likšanu, ne jau tikai ar mākslas darba skaistumu vai izaicinošo pārsteigumu var izskaidrot mākslas neiznīcināmo pašsaglabāšanos. Būtu neprātīga augstprātība vai muļķīga pretenzija atrast svaigu un izsmeļošu atbildi par mākslas neaizstājamību cilvēka dzīvē un sabiedrībā kopumā. Taču vienu gan nākas neaizmirst, proti: Kanta tūkstošgadu miera valsts joprojām paliek tāls un bezgalīgs process, kas tomēr saglabājams un aizstāvams par spīti muļķībai, barbarismam, brutalitātei, agresivitātei un iznīcībai – gan sabiedrības un cilvēces mērogā, gan ikvienā cilvēkbūtnē. Vai mākslas balss un valoda šajā nebeidzamajā pašizziņas, pašveides un saprātīgas saesības procesā var izrādīties lieka? Apzinoties piedāvātā jautājuma abstraktumu, gribas atgādināt, ka aristoteliskā katarse nav uzlūkojama par pretstatu apgaismes morālā likuma brīvībai un Hēgeļa saprātīgumam, kas īstenojams ne tikai ar zinātnes, filozofijas, ekonomikas un politikas līdzekļiem, bet arī ar mākslas palīgspēkiem. Vai Bodlēra „mākslīgo paradīžu” pieredze vienlaikus nav mokošs aicinājums uz atbrīvošanos, saprātīgumu, maigumu? Vai Raiņa un Aspazijas nepilnīgā un nepabeigtā pasaule nav brīvs un drosmīgs sauciens pēc laika vadāmības un spēkpilnas patības? Mākslas brīvības vārdā, protams, var raisīties vaļā no visām morālām saitēm, kā no galvenā ļaunuma vairoties no moralizācijas un didaktikas. Taču jāpadomā, vai kultūras teorētiķim un publicistam Rodžeram Skrutonam nav daļa taisnības, kad viņš apgalvo, ka atbrīvošanās no jebkādām morālām saistībām nekad neļaus satvert arī formu skaistumu mākslā.3 Kaut arī māksla patlaban nav un, iespējams, turpmāk nebūs iekļaujama tiešos tikumības rāmjos, kaut arī tā bieži iepīta varas un komerciālās manipulācijās, tās pārikdienišķais stāvoklis atgādina par citādā klātesamību. Patiesa māksla neatkārto esošo. Tā neturpina komercializēto skaistumu, kas gaumi pārvērš standartā un simtiem reižu mehāniski nostiprinātā kanonā. Estētiskās domas un jūtas neapliecina acīmredzamo. Tās paplašina skaistuma formas un baudformas. Tāpēc mākslai un māksliniekam vajadzīgs atbalsts un atzīšana. Šo kopsakarību atgādinājis franču domātājs Merlo-Pontī savā vērojumā par gleznotāju Polu Sezanu un viņa realitāti: „Viņam nācās īstenot savu brīvību reālajā pasaulē, liekot krāsas uz audekla. No citu atzinības viņam nācās sagaidīt savas vērtības apliecinājumu. Tāpēc viņš apšaubīja ar savu paša roku veidotu gleznu, tāpēc viņš bija atkarīgs no citu uz viņa audeklu vērstiem skatieniem. Tāpēc viņš nekad nebeidza strādāt. Mēs nekad neaizejam ārpus mūsu dzīves. Mēs nekad nesastopam idejas vai brīvību tiešā veidā.”4 Mākslas ceļi cilvēkā un sabiedrībā ir mainīgi, sarežģīti un daudzveidīgi. Nekad nav bijis un nebūs, ka māksla vajadzīga visiem. Nekad nebūs vairs tā, ka tā būs vajadzīga vienu un to pašu vēlmju apmierināšanai. Tomēr būtu bīstami pēc vairākuma pieprasījuma spriest par mākslas krīzi, tās pagrimumu un nevajadzību. Lai tai paliek izaicinātājas, jautājuma zīmes loma attiecībā uz to, kas ir saprātīgums, jēga, nozīme un kas nav. 1 Hegel, Georg Wilhelm Friedrich. Aesthetics, Lectures on Fine Arts. Oxford: Clarendon Press, 1998 (1835), p. 10. 2 Fuko, Mišels. Kas ir apgaismība? Grām.: Rietumeiropas morāles filozofija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2006, 280. lpp. 3 Scruton, Roger. Beauty. Oxford; New York: Oxford University Press, 2009, p. 165.4 4 Cit. pēc: Cuervo, Maria. Merleau-Ponty and the Thesis of vertical Being-in-the-world. Philosophy Today, 2013, Vol. 57, No 3, p. 274. | |
| Atgriezties | |
