VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| "Neizprotamā attāluma sajūta" Laima Slava Jāņa Murovska darbu izstāde Taipejā. 2015. gada 23. janvāris – 1. februāris | |
| 2015. gada janvārī LMA profesors Jānis Murovskis devās uz Taivānu, lai izstāžu sērijas “Neizprotamā attāluma sajūta” otro izstādi (pirmā notika 2014. gada novembrī Rīgā, galerijā “Daugava”) atklātu Taipejas lielākajā kultūras centrā National Sun Yat-sen Memorial Hall. Plašajā De-ming galerijas zālē (425 m2) izkārtojās sietspiedes darbi, kas tapuši laikposmā no 2010. līdz 2015. gadam. izstādi papildināja Inetas Berkmanes veidotais katalogs un Lizetes Murovskas dokumentāla īsfilma par mākslinieku. Laimas Slavas sarunā ar Jāni Murovski piedalās mākslinieka dzīvesbiedre Ineta Berkmane. | |
 Brīdis pirms izstādes atklāšanas Foto no Jāņa Murovska personīgā arhīva | |
| Laima Slava: Kā nokļuvāt tik tālā un eksotiskā vietā? Jānis Murovskis: Iniciatīva nāca no Latvijas ārlietu ministrijas un Taipejas misijas Latvijā. Šo notikumu aktīvi atbalstīja arī Taivānas Ārlietu ministrija. Latvijas Mākslas akadēmijas sadarbības iesākšanai ar turienes mākslas augstskolām Taivāna piedāvāja rīkot izstādi valsts galerijā Taipejā, milzīgā mājā pilsētas centrā ar 17 izstāžu zālēm, kur gadā apgrozās 11 miljoni cilvēku. Viņiem bija svarīgi, lai arī paši aizbraucam. Tā bija pirmā profesionāla latviešu mākslinieka izstāde Taivānā. Ineta Berkmane: Izstādes nosaukums radās, zinot, ka būs izstāde galerijā “Daugava” un Taipejā, un pēc gada arī rotko centrā daugavpilī. kodols saglabāsies, bet katra vieta pievieno ko jaunu. “Daugavā” bija tikai jaunie – 2014. gada sietspiedes darbi gan uz papīra, gan audekla, taču Taipejā – plaša darbu retrospekcija. 61 darbs – tas ir daudz. J.M.: National Sun yat-sen memorial Hall nāk skatītāji no visas pasaules. brauc arī daudz ķīniešu, kas dodas tādā kā svētceļojumā pie suņa jatsena milzīgā akmens tēla zāles vidū. pie tēla stāv godasardze. Tās maiņa katru stundu ir vesels rituāls. Tur fotografējas, jo viņš tiek uzskatīts par modernās Ķīnas “tēvu“ – vienīgais ieredzētais kā no Ķīnas, tā Taivānas puses. Ķīnieši uz muzejiem Taipejā brauc arī skatīties savu seno mākslu, kas kultūras revolūcijas laikā Ķīnā tika iznīcināta, bet Taivānā saglabājās, daļa tika no Ķīnas turp pārvesta un izglābta. Vai bija kas jauns, ko taivānieši no taviem darbiem varēja uzzināt par šo viņiem tradicionālo tehniku? J.M.: Atklāšanas runā es teicu, ka tas man ir liels izaicinājums – sniegt savu interpretāciju tehnoloģijai, kas radusies pie viņiem pirms tūkstoš gadiem. Veids, kā es taisu sietspiedes, ir atšķirīgs no tradicionāli izplatītajiem. paņēmienam ir apzīmējums “zūdošā forma“. Veidojot drukas formu, strādāju pa tiešo uz sieta. Tiklīdz nepieciešamā tirāža nodrukāta, tā forma tiek izskalota, un to vairs nav iespējams atkārtot. arī veids, kā gatavo drukas formu, ir īpašs. mani interesē dažādu materiālu, piemēram, eļļas un ūdens mijiedarbība. Te darbojas dabas spēki, fizikas likumi, un tos nav iespējams pārvarēt. bet tos var izmantot sava mērķa sasniegšanai. atliek tik veikt nelielas izmaiņas kādā darba posmā vai vielu sastāvā, lai nonāktu pie iecerētā rezultāta. Ko tu vēlies panākt, un ko tev šī tehnika sniedz? J.M.: Vizuāli svarīgas lietas – tās pašas, kas nozīmīgas jebkurā citā mākslas jomā. Gaismas, krāsas, ritmi, faktūras un laukumu attiecības – kā dabā, tā mākslas darbā tas viss liecina par kādu noteiktu emocionālu stāvokli, noskaņu vai asociāciju. manos darbos vairs reti kad parādās atpazīstamas lietas, reāli atskaites punkti. piemēram, 1997. gadā pilnā sparā taisīju kartona gravīras, jo jutu, ka esmu atklājis – vismaz sev – kaut ko jaunu. Tie bija nelieli formāti: grafikas, ilustrācijas, ekslibri. atpazīstamu tēlu pasaule toreiz mijās ar līniju ritmu uzirdinātiem laukumiem. jau tad centos parādīt neparādāmas lietas – vientulību, drosmi, enerģiskumu, līdzsvaru, satraukumu. Tas viss notika laikā, kad apkārt virmoja digitalizācija. digitālā fotogrāfija, digitālā attēla kompilācija, digitālās izdrukas. Vēlāk arī pats izmantoju digitālo tehnoloģiju sniegtās iespējas, kas ļāva ieskatīties tuvāk kartona gravīras smalkumos un parādīt tos palielinātā veidā skatītājam. Tagad meklējumi atkal turpinās sietspiedē. Un kāda bija taivāniešu reakcija? I.B.: Viņi ļoti labi uzņēma jāņa izstādi, visiem sietspiedes asociācijas biedriem tika dots uzdevums to apskatīties. Viņu vērtējumā izstāde esot devusi patīkamu atpūtu dvēselei un acīm. kaut arī tās krāsainība bija ļoti aktīva. kad redzēja, ka mākslinieks ieradies, skatītāji nāca aprunāties, pauda savas izjūtas, to, ka darbi uz viņiem ir atstājuši neredzētu iespaidu, ka tas viņiem ir kas citādāks. mums grūti bija to saprast, jo izstādēs Taipejā var redzēt visdažādākos mākslinieku rokrakstus, visdažādāko stilistiku. māksla ir visvisāda – tradicionāla un eiropeiska. kristietība un budisms ļoti dabiski pastāv līdzās. mākslinieku ir daudz, un izstādes – īsas, bieži vien ilgst tikai nedēļu. J.M.: Toties arī metro pārejā pa visu garo sienu nedēļu ir izstāde kādam māksliniekam – mēs redzējām eļļas gleznas, dabas studijas eiropeiskā manierē, ieskaitot itālijas ainavas. mākslu viņi visai negaidīti iznes publiskajā telpā. piemēram, izstāde vilciena vagonā – vesela siena ar gleznām. un kustīgais ekrāns ir neatņemama izstāžu sastāvdaļa. mākslā ir sava Taipejas gada balva, tieši šo izstādi redzējām – ļoti interesanta, ar lielu dažādību. atstāja labu iespaidu, īpaši Čeņa šuņču darbi, kuros fotogrāfiskais attēls tiek miksēts ar citām tehnoloģijām. pašlaik Taivāna ir ļoti augsti attīstīta jauno tehnoloģiju valsts. Tai pašā laikā katrā universitātē, kur es uzstājos ar lekciju, ir mākslas dizaina katedra, cilvēki mācās taisīt keramiku, apstrādāt koku, drukāt sietspiedes, veidot, pūst stiklu, darināt kokgriezumus. Viņi ļoti ciena un kopj savu amatniecības tradīciju. Vai tā ir tāda kā atgriešanās pie saknēm? J.M.: Viņu ir daudz – 26 miljoni šajā salā. mēs jau nezinām, varbūt 13 miljoni nodarbojas ar tradicionālajām, bet otri 13 – ar digitālajām tehnoloģijām. mēs redzējām tikai mazu fragmentiņu. bet attīstība kopā ar Ķīnu Taivānai ir bijusi ļoti sena, loģiska, pēctecība nekad nav pārtrūkusi. I.B.: Taču vecāki bērniem mācīties mākslu neiesaka, iesaka praktiskākas nodarbes. bet valsts līmenī viņi cenšas veidot kultūras sakarus, lai brauktu pie viņiem un mācītu ko jaunu. profesori lielākoties ir mācījušies francijā vai amerikā. Vēsture viņiem ir raiba – pāri gājuši portugāļi, franči, japāņi, viņi arī tagad vairāk skatās japānas, Eiropas un amerikas virzienā. jānim bija tikšanās un lekcija Print art asociācijas biedriem nacionālajā Taivānas universitātē. Un ko viņi jautāja? J.M.: Vai es esmu laimīgs, piemēram! Pēc tam jau visi smējās un saruna raisījās. Tie bija profesionāli jautājumi par sietspiedi – kā es līdz tam esmu nonācis, kā tagad strādāju. Kā tu salīdzinātu savu studentu attieksmi pret jaunajām tehnoloģijām un tradicionālajām laika gaitā? J.M.: Laiks un atmiņas ir kā akordeons. Te saspiežas, te izplešas. nevar jau ne noliegt, ne stingri noteikt, vai pārmaiņas noris labā vai sliktā virzienā. man šķiet, ka pirms piecpadsmit gadiem studentiem vairāk bija izteikta ticība datortehnoloģijām, to universalitātei. attieksme apmēram šāda: “Es māku rīkoties ar datoru, man rokas nav jāsmērē ar krāsām.” Laika gaitā šī nostādne izzuda, kaut arī superģeometriskā progresijā auga digitālā interese. pašlaik vidējais noskaņojums ir – mēs mākam rīkoties ar digitālām tehnoloģijām, bet varam uztaisīt arī labu sietspiedi, un nav jāsatraucas, ja kas tehnoloģiski perfekti neizdodas. mainījies ir gan radītāja, gan skatītāja izpratnes līmenis. kādreiz priecājās, ka kaut kas uz ekrāna kust, tagad prieku rada izpratne, kāpēc, ar kādu mērķi kust tas, kas kust. izzūd striktās robežas starp dažādiem izteiksmes veidiem. Grafika kļūst gleznieciska, glezniecība – tēlnieciska, tēlniecība – digitāla un tā tālāk. Kas tevi šai ceļojumā visvairāk pārsteidza? J.M.: Daba. Viennozīmīgi – daba. Ikreiz, kad nonāku jaunā vietā, man ir svarīgi izkļūt no pilsētas. Tas dažkārt emocionāli uzlādē vairāk nekā muzeju apmeklējums. desmit minūtēs ārpus pilsētas tu jau esi džungļos. bambusi, milzu papardes. Viss, kas mums te podiņos uz palodzēm, tur ir gigantisks un brīvā dabā. kopš bērnības palikuši atmiņā skati no ķīniešu gravīrām – tas tieši tā tur arī ir! kalni ar it kā izzīmētiem augu un pagodu profiliem, starp tiem klīstoši nezin no kurienes uzradušies mākoņi un sēra garaiņi, kas pēkšņi aizsedz skatam vienu kalnu, bet pēc mirkļa rāda pavisam citu. bambusu meži un pļavas, zilizaļas kalnu upes ar tempļu atspīdumiem, ūdenskritumiem un turpat blakus kūpoši siltie avoti. Vienreizēji! Taču tai pašā laikā viss ir ļoti humanizēts. pastaigu takas kalnos iet cauri pagalmiem, dārziņiem, viss tīrs, kārtīgs. Tīrība, kārtība un laipnība sabiedriskās vietās un pretstatā brīžiem bīstama satiksme, kas balstās uz intuitīviem braukšanas paņēmieniem. skaties apkārt un mēģini nodibināt acu kontaktu ar braucējiem! nakts tirgi ar bezgalīgi plašu ēdienu piedāvājumu. augu un dzīvnieku valsts izcelsmes produkti, piedzīvojamas visneiedomājamākās garšu un smaržu kombinācijas. aizmirsti par sterilitāti un ļaujies kārdinājumam! I.B.: Bet viņi neēd un nedzer sabiedriskās vietās. kā izej cauri metro pīkstulim, tu vairs nedrīksti ne dzert, ne ēst. mēs košļenīti košļājām, un mums solīdi pienāca klāt un aizrādīja. Viņi ļoti sargā vidi, lai kāds tik kaut ko nenomestu. jo viņu ir ļoti daudz. Viņiem arī jāpabaro tie 26 miljoni, un viss tiek izaudzēts turpat uz vietas. un arī izmanto visu līdz pēdējam – vistu, piemēram, no sekstes līdz nagiem: no nagiem taisa ķemmes. J.M.: Sauklis uz metro sienas: uzturēsim metro staciju kā valsts tēlu! pilsēta ir ļoti mūsdienīga, ar debesskrāpjiem, pārvadiem – ne gluži Tokija, bet tuvu tam. Taipeja ir izpletusies starp kalniem. I.B.: Par veco pilsētu stāsta kā par pūķi, kas guļ starp kalniem. un tad ir New taipei city, kas ir priekšpilsēta, līdzīgi mūsu mārupei vai berģiem, bet, protams, tajā ir mūsdienīga arhitektūra un citas proporcijas, un pilsētas centrā ir augstākā āzijas valstu celtne – tornis taipei 101, kas šūpojās, kad mēs tur augšā nonācām... Kas vēl blakus dabai uz tevi atstāja iespaidu tieši kā uz mākslinieku? J.M.: Kultūras ministra padomnieka darbu izstādes atklāšana. kad tuvojas galerijai, redzami milzu puķupodi, vainagi – gandrīz tāda kā mauzoleja sajūta. augšā pa trepēm – puķu kalni, tad trīsmetrīgs viņa fotoportrets, stāvfigūra. uzraksts ar melniem zelta burtiem uz sarkana fona. Tālāk jau viss normāli – atklāšana, valdības pārstāvji utt. bet tā ieeja! francijas vēstnieks viņam pasniedza ordeni – ar franciju viņiem ir ļoti ciešas attiecības, kultūras apmaiņa. (Tai pašā laikā arī latvijā francijas vēstnieks pasniedza ordeni mūsu Nacionālā mākslas muzeja direktorei mārai lācei! – L. S.) Vicepremjers gāja apkārt pa izstādi, meitenes spiedza un metās kopā ar viņu fotografēties – tā ļoti vienkārši un tuvi viņi tur ir ar saviem valdības pārstāvjiem. I.B.: Arī skolā meitenes tāpat spiedza un aplipa Jānim apkārt, sevišķi, kad viņš sāka stāstīt par darbiem. Viņi ir ieinteresēti veidot studiju programmas angļu valodā, lai varētu notikt studentu apmaiņa. J.M.: Ar valodu ir interesanti – smalkā Swatch veikalā viņi nekā nesaprot, kad vaicā angliski, toties ielu tirdziņā visu var sarunāt un viņi pat paprasa, no kurienes esam, un saka – jā, jā, zinām! Latovija – tā viņi saka. | |
| Atgriezties | |
