VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Fotogrāfijas publisko dzīvi atklājot Alise Tīfentāle Izstāde “Sabiedrības redzeslokā: fotogrāfijas koplietošanai 175 gadi” (Public Eye: 175 Years of Sharing Photography) Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā, Stīvena Švarcmana ēkā, no 2014. gada 12. decembra līdz 2015. gada 31. decembrim. | |
| Kas gan labs gaidāms no fotoizstādes bibliotēkā, varētu jautāt. it kā ir pierasts, ka fotogrāfija tiek izstādīta mākslas muzejos un galerijās, un ir viegli pieņemt, ka mākslas institūcijas arī ir fotogrāfijas dabiskā vide. Taču fotogrāfijas vēsture atgādina, cik patiesībā jauns ir šāds pieņēmums – rietumos tas nostabilizējās ne agrāk par 20. gs. 70. gadiem (latvijā pamazām un negribīgi atzīts tikai kopš 90. gadiem). savukārt pirms tam fotogrāfijas publiskā dzīve lielā mērā noritējusi visdažādāko iespieddarbu izskatā, no grezniem albumiem līdz masu metienā nodrukātām pastkartēm. un visu šo publikāciju dabiskā uzturēšanās vide attiecīgi ir bijusi nekur citur kā bibliotēkā. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ ņujorkas publiskās bibliotēkas fotogrāfijas nodaļas krājums ir viena no ievērojamākajām vēsturiskajām kolekcijām, kurā nonākušas vērtīgas un pat ļoti retas fotogrāmatas un arī atsevišķi fotodarbi – no foksa Talbota “dabas zīmuļa” un annas atkinsas britu aļģu cianotipiju krājuma retiem eksemplāriem līdz Tomasa rufa fotogrāfijām, protams, iekļaujot arī jaunākos digitālās un sociālo mediju fotogrāfijas paraugus. un tāpēc ir tikai loģiski, ka tieši ņujorkas publiskā bibliotēka ir vieta, kur sākusies fotogrāfijas un fotomākslas vēsture tādā veidolā, kādā to pazīstam mūsdienās: toreizējās mākslas nodaļas bibliotekāres džūlijas van hāftenas vadībā 70. gados notika lielā paradigmas maiņa, centrālo nozīmi pārvietojot no fotogrāfijas satura uz tās autoru un piešķirot 19. gadsimta grāmatās un albumos ievietotajām fotogrāfijām individuāla autordarba lomu. lielo pavērsienu un akcenta pārcelšanu no tā, kas fotogrāfijā attēlots, uz to, kurš šo fotogrāfiju izgatavojis, rāda piemērs ar albumu, kas izdots 19. gs. 50. gados un ilustrēts ar franču fotogrāfa ogista salcmana jeruzalemes ekspedīcijas laikā uzņemtām fotogrāfijām. pirms van hāftenas šāds izdevums bija atrodams bibliotēkas katalogā pēc atslēgvārda “jeruzaleme, 19. gadsimts”, savukārt pēc van hāftenas tas meklējams pēc atslēgvārdiem “ogists salcmans, fotogrāfs”. Tika pārskatīts bibliotēkas krājums, atsevišķi nošķirojot ar fotogrāfijām ilustrētus attēlizdevumus, un, tikai viegli pārspīlējot, var teikt, ka šie attēli tika izplēsti no attiecīgajiem izdevumiem, ierāmēti un eksponēti kā mākslas darbi. | |
 Skats no izstādes “Sabiedrības redzeslokā” ekspozīcijas Foto: Alise Tīfentāle | |
| “Sabiedrības redzeslokā” savā ziņā gan turpina van hāftenas līniju, gan arī vienlaikus piedāvā jaunus akcentus. izstādes galvenais kurators ir stīvens pinsons, van hāftenas pēctecis viņas izveidotajā fotogrāfijas nodaļas kuratora pozīcijā. pinsons mākslas vēstures doktora grādu ieguvis hārvarda universitātē un zinātniskajās aprindās atzinību guvis par dagēra personības vēsturiskās nozīmes atklāšanu (pinson, stephen. Speculating Daguerre: Art and enterprise in the Work of L. J. m. Daguerre. chicago: univ. of chicago press, 2012). no vienas puses, izstāde turpina van hāftenas iedibināto paradigmu un prominentu vietu piešķir tādiem pazīstamiem un nozīmīgiem autoriem kā, piemēram, Timotijs o’salivens, Edvards maibridžs, augusts zanders, anrī kartjē-bresons, lī frīdlanders, hilla un bernds beheri, Eds raša utt. no otras puses, tā drosmīgi iezīmē ceļu turpmākiem atklājumiem un jaunai – kārtējai – paradigmas maiņai: van hāftenas pieeja paredz, ka “katra fotogrāfija ir mākslas darbs”, bet pinsona ievadraksts atgādina, ka “fotogrāfija ir sociāla parādība,” un ne mazāk prominentu vietu ierāda anonīmai foto produkcijai, pastkartēm, reklāmas fotogrāfijai, ģimenes fotoalbumiem utt. Caur koplietošanas jēdzienu visai negaidīti atklājas visa fotogrāfijas vēsture. kas tad ir fotografija – brīvstāvoša autorkopija, grāmatā ielīmēta un lielā tirāžā kopēta, albumā vai piezīmju grāmatiņā ielīmēta, uz pastkartes nodrukāta, slaids vienā eksemplārā vai dematerializēts digitālais fails Facebook vai instagram kontā? izstādes veidotāju komanda pinsona vadībā pārskata valdošo izpratni par to, kas ir fotogrāfija, vienlīdz uzmanības veltot visiem veidiem, kādos tā dažādos laikmetos un sociālajos kontekstos sasniegusi savu auditoriju un tikusi izplatīta. priekšplānā izvirzās fotogrāfijas publiskā dzīve un visdažādākie mediji, kuros fotogrāfija organiski uzturējusies konkrētajā vēsturiskajā laikposmā, vai tā būtu gluži vai visu pasauli uzvarošā turnejā apceļojusī Edvarda steihena izstāde “cilvēka dzimta” vai arī kafijas kārba ar ansela adamsa fotogrāfijas reprodukciju uz sāna. uzmanība tiek pievērsta arī visdažādākajām fotogrāfiskajām aktivitātēm, kas atklāj nozares publisko dabu. piemēram, izstādē iekļauti vairāki tā dēvētās etnogrāfiskās fotogrāfijas paraugi no 19. gadsimta. fotogrāfijas vēsturnieki un teorētiķi ir audzināti uzlūkot šāda tipa fotogrāfiju kritiskā gaismā – redz, kur apspiedējs un kolonizators ar savu kameru, un viņš nācis padarīt nabaga iedzimtos par apskates priekšmetiem. izstādes kontekstā varam pārdomāt šo pieeju – jā, protams, kolonizators un, jā, protams, iedzimtie, bet ne vienmēr viss ir tik vienkārši un viennozīmīgi. piemēram, izstādē iekļautas fotogrāfijas, kuras franču fotogrāfs žans rao izgatavojis, būdams krievijas impērijas oficiāli algotā darbā laikā no 19. gs. 60. gadiem līdz 1884. gadam, kad viņš atgriezās francijā. no komandējumiem uz attāliem dienvidu rajoniem rao pārveda tradicionālas “etnogrāfiskās” fotogrāfijas – izvēlēti rasei un reģionam raksturīgi tipāži, un viņu “svešādums” uzsvērts gan kostīmos, gan aksesuāros, gan scenogrāfijā (piemēram, viens un tas pats paklājs fonā virknei tatāru portretu utt.). bez šaubām, kā impērijas algots fotogrāfs rao bija centralizētās cara varas pārstāvis. kolonizators? Viņa fotogrāfijas gan ļauj iedomāties, ka vietējie iedzīvotāji un smalkais franču kungs ar visiem saviem asistentiem un kalpotājiem drīzāk iesaistījušies teatralizētā sociālā mijiedarbībā, kur vietējie – varam pieņemt – ar zināmu entuziasmu piedalījušies savu labāko svētku tērpu izrādīšanā un dažādu rituālu demonstrēšanā, bet francūzis veicinājis un akceptējis šo parādi, kas ļāvusi viņam izgatavot pietiekami “autentiskas” un “eksotiskas” fotogrāfijas tobrīd labi zināma žanra ietvaros. Viens no būtiskākajiem izstādes sasniegumiem ir jauno – digitālo un internetā balstīto tehnoloģiju organiska iekļaušana fotogrāfijas vēstures naratīvā. piemēram, speciāli izstādei izveidota interaktīva instalācija “uz brodvejas” (autori ļevs manovičs, daniels Godemeiers, morics stefaners un dominikuss baurs), kas piedāvā inovatīvas vizuālas metaforas dažādām datu kategorijām par brodveju, garāko manhetenas ielu, kas šķērso salu 21 km garumā. paralēli fotogrāfiskajai komponentei – attēliem, ko interneta attēlu koplietošanas platformas instagram lietotāji publicējuši, atrodoties uz brodvejas, un Google Street View fotogrāfijām – projekts analizē statistikas datus par iedzīvotāju demogrāfiju, ienākumu līmeni, taksometru kustību, ziņojumiem tviterī u. tml. šis projekts lieliski parāda fotogrāfijas lomu mūsdienu sociālo mediju tīklojumā un atgādina, ka instagram ievietota fotogrāfija ir vairāk nekā fotogrāfija: tā ir ne tikai attēls, bet arī metadatu kopums, to skaitā ģeogrāfiskās atrašanās vietas kods (kura esamība ļauj projekta autoriem atlasīt visus attēlus, kas augšuplādēti, atrodoties uz vienas noteiktas ielas). no otras puses, šāds projekts netieši nostiprina stereotipus un kultūras aizspriedumus: savietojot sociālos, demogrāfiskos un ekonomiskos datus ar interneta lietotāju fotogrāfiskajām aktivitātēm, gribot negribot tiek radīts “vidējais aritmētiskais” priekšstats par to, kādas fotogrāfijas ir cieņā, teiksim, hārlemā un pie Volstrītas. | |
 Skats no izstādes “Sabiedrības redzeslokā” ekspozīcijas Foto: Alise Tīfentāle | |
| Jebkurā gadījumā jāatzīst, ka tieši digitālās un sociālo mediju fotogrāfijas aktuālo projektu iekļaušana izstādē sniegusi pinsonam un viņa komandai jaunu skatpunktu uz fotogrāfijas vēsturi. ne velti izstādes nosaukumā iekļauts koplietošanas jēdziens (sharing), kas vispārēju izplatību un popularitāti ikdienas lietošanā ieguvis, tieši pateicoties failu koplietošanas funkcijām datortīklos un internetā. Viena no izstādes sadaļām nosaukta “Tautas balss” (crowdsourcing), kas arī ir tipisks sociālo mediju paaudzes jēdziens. ciniskāks recenzents šādās niansēs varbūt saskatītu bibliotēkas pragmatisku vēlmi izpatikt jaunākai publikai un piesaistīt apmeklētājus, tomēr es tam gluži negribētu piekrist. pirmkārt, jāatceras, ka visas izstādes ņujorkas publiskajā bibliotēkā, pateicoties privātu ziedotāju dāsnumam, ir apskatāmas bez ieejas maksas. otrkārt, ir tikai apsveicami, ja nopietni zinātnieki un cienījamas kultūras institūcijas atzīst un novērtē iespaidu, ko nozarē atstāj jaunākās parādības. ir, protams, pietiekami daudz citu ne mazāk nopietnu zinātnieku, kas rauc pieri par digitālās fotogrāfijas praksi un uzskata, piemēram, sociālo mediju fotogrāfiju par masu psihozei un kapitālisma patērnieciskumam pakļautu, nedomājošu invidīdu vājību. Tādas izstādes kā “sabiedrības redzeslokā” ir ideāls fons labi argumentētām diskusijām – kritizēt vai atbalstīt iespējams tikai tad, ja diskusijas objekts ir acu priekšā, aprakstīts, izpētīts un visiem apskatāms. un turklāt tāda izstāde kā “sabiedrības redzeslokā” ir iespējama tikai bibliotēkā – ārpus mākslas muzeju un galeriju komerciālo interešu loka. | |
| Atgriezties | |
