VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kaspars Brambergs | |
 Kaspars Brambergs Foto: Art Connect | |
| Kaspars Teodors Brambergs Purvīša balvai izvirzīts par personālizstādi Dynamis peldošajā mākslas galerijā “Noass” (17.05.–05.06.2014.). Domājot par viņa mākslu, prātā nāk Ļeva Tolstoja teiktais, ka svarīgāk par patīkamu priekšmetu ražošanu un vēl jo vairāk baudu ir sajust, ka māksla ir “dzīvei un atsevišķa cilvēka un cilvēces attīstībai nepieciešamais saskarsmes līdzeklis, kas vieno cilvēkus”. Kaspara Bramberga studijas vidū gleznu ielenkumā stāv krēsls. “Tam jābūt ne pārāk mīkstam, citādi var aizmigt, un ne pārāk cietam, tad nevar padomāt. šis 70. gadu krēsls ar atzveltni ir vislabākais. Turklāt diezgan glīts.” | |
 Kaspara Bramberga darbnīcā. 2014 Foto: Art Connect<.i> | |
| Par ko tu domā darba radīšanas procesā? Kā adekvāti parādīt to, ko es gribu pateikt. par spriegumu laukumā, formā, objektā. šoreiz tie ir plaknes objekti. Es būtībā risinu tīri formālus, kompozicionālus jautājumus. Tavos darbos nav stāstu, nav atpazīstamu formu... Stāsts nereti ir vajadzīgs, lai piešķirtu vai pastiprinātu mākslas darba jēgu, pašreiz mani interesē, vai darbs ir spējīgs pārstāvēt pats sevi. kopš 2010. gada es to risinu mērķtiecīgi. par to ir vieglāk runāt līdzībās. mākslas darbu var salīdzināt ar instrumentālu skaņdarbu, kam pat nav nosaukuma, vienkārši kādas tokātas un fūgas, tīri tehnisks nosaukums. ja tas tevi uzrunā, pēc koncerta esi kā nokautēts. Tas ir tas, ko es meklēju vizuālajā mākslā. protams, ja radīsies kāds temats, kas man būs pietiekami būtisks un ietvers kompozicionālu izaicinājumu, es to labprāt ilustrēšu. pagaidām es mēģinu sevi turēt dynamis telpā. Kas ir dynamis? Dynamis ir mākslas darba uztveres tehnoloģija. sāku meklēt, kā var vārdos aprakstīt to, kas notiek manās bildēs. kas tas ir, kas mani interesē. Vārdu dynamis es dzirdēju kādā grieķu liturģijā. Tas bija dziedājums vienā ritmā, tad kāds iesaucās: dynamis, – un vīri sāka dziedāt skaidrāk, noteiktāk, stiprāk, mainot ritmu, un es uzreiz sapratu, ka tas ir kaut kas tāds, kas mani interesē, ko vajag papētīt. Tā nonācu pie dynamis. šis termins vislabāk atspoguļo situāciju, kurā skatītājs ir aicināts lietot sajūtu, nevis prātu. oriģināli dynamis nozīmē spēku, ar ko dara brīnumus; radīšanas aktīvais spēks, kas piemīt lietām un var būt pārnests un veidot jaunas formas. Tāds spēks rodas tad, kad esi liecinieks kaut kam, kas tevi ir uzrunājis neizskaidrojamā līmenī, kad tevi kaut kas iedvesmo, personības spēks kādā cilvēkā. To nevar aprakstīt, vārdos pastāstīt, tas ir visur. Kā tu nonāc līdz nenoteiktas konfigurācijas plaknēm, kas redzamas tavos darbos? Uz to es pat īsti nevaru atbildēt. laikam ejot, izdodas nonākt pie formām, kas interesē visvairāk, un tās izkristalizēt. 2010. gads bija kā mana piedzimšana, viss sprāga kā supernova, visas ietekmes, tūkstoš kārdinājumu izmēģināti te un tur, es tam neliku nekādus šķēršļus, būtu muļķīgi nosvilināties implozijās, es visu liku ārā. procesā atmetu lieko un paliku pie šīm formām. šajā izstādē man gribējās pastrādāt ar paralēliem ritmiem jeb lielritmiem. sākumā ir skices, tad lielie zīmējumi uz papīra. radās kompozicionāls izaicinājums uztaisīt lielās bildes. liku formas kopā, skatījos, kā tās ritmizējas cita ar citu. Es kompozīcijā meklēju balansu, nevis disbalansu. Viens no uzdevumiem bija uztaisīt tā, lai melnās kolonnas, nevis baltie laukumi nāktu uz priekšu, nāktu laukā. Tumšās zonas vajadzēja dažādot faktūrā. kad biju no tā noguris, uztaisīju gludo darbu. katrs darbs baro nākamo. katrs nākamais solis ir jāapdomā, jo nākamās situācijas veidosies no maniem šībrīža lēmumiem. Tāpēc ir svarīgi spēkus ielikt vairāk vai mazāk pareizā lēmumā. ir labi, ja māksliniekam savā stingri noteiktajā darbošanās teritorijā ir izteiksmes līdzekļu amplitūda, kas ir diezgan ietilpīga, tāda kā elpošanas vieta, kurā viņš var kustēties. Izteiksmes līdzekļu robežas tu pats sev esi nospraudis? Man ir noteikts izteiksmes līdzekļu diapazons – kā klavierēm taustiņi, un es ar to operēju. ja gribu, varu pievienot taustiņus pēc vajadzības. būtu traki, ja pasludinātu, ka tagad taisīšu darbus tikai tā un nekā citādi, tāpēc es dažādojos savās robežās. mani interesē migrēt starp izteiksmes līdzekļu grupām.bet katrā grupā ir jāuzkavējas zināms laiks, lai iedziļinātos. Tad var iet tālāk. darbs visam mūžam. Kā tu nonāci līdz šādai krāsu gammai? Akadēmijā, protams, es lietoju krāsu paleti. Taču sapratu, ka šī palete un tas, kas uz tās notiek, mani neinteresē. izmetu krāsas no savas paletes, paturēju tikai melnu un baltu ar domu selektīvi pie tām atgriezties. šķiet, vienīgi heinrihsons ( lma profesors ivars heinrihsons – i. B.) uz to skatījās pozitīvi. Gods un slava viņam. sākumā es strādāju tikai ar melno un balto, bet tad pamanīju, ka labi varu izmantot jau esošo materiāla krāsu, piemēram, brūno papīru, audeklu. izmantoju zemes, smilts un citu materiālu īpašības, kas dod faktūru un tonalitāti vienlaicīgi. ja vajag, pabaltinu vai piedzenu toni ar eļļas krāsu. protams, ja man vajadzēs sarkano, es to ielikšu, un, ja man nevajadzēs faktūru, ņemšu gludu. Daži tavi darbi vairāk atgādina ciļņus nekā gleznas. no kāda materiāla tie radīti? Pamatā ir akristāls (Acrystal Prima), ekoloģisks sveķis uz ūdens bāzes, nesmird un sacietē desmit minūtēs. Dynamis gadījumā, sajaukts ar melnu pigmentu un jūras smiltīm, tas lieliski derēja faktūrai. jāstrādā ļoti ātri. par gaišo toni kalpo marmora un dolomīta frakcijas. līnijas ir iespiestas vai uzzīmētas ar ogli. Tie ir sīkritmi jeb nianses. Tehnoloģiskos risinājumus var labi integrēt kompozīcijas uzbūvē, paredzot to izvietojumu un kādu efektu tas dos. kompozīciju veido viss darba process kopsummā. darbu es taisu, noliekot to uz zemes, bet vairākas reizes ceļu augšā, skatos, štukoju. Vai strādājot tu domā par skatītāju? Procesā es domāju tikai par kompozīciju. ja sāku domāt par skatītāju, es riskēju aiziet krikumos. skatītāju tomēr interesē mans, nevis viņa paša skatījums. Galvenais darbu “nepiecept”, jo bilde vienā brīdī tevi atstāj. Tu jūti, ka tai vairs neesi vajadzīgs. laba māksla var pastāvēt bez palīdzības. Tā ir patstāvīga, tai nav vajadzīgs cilvēks un paskaidrojums. iespējams, tas ir viens no labas mākslas priekšnoteikumiem. Kā var atšķirt izcilu mākslas darbu no slikta? Tas ir neatbildams jautājums. atbilžu var būt tik daudz, cik mākslinieku. man uzreiz nāk prātā jauda, svaigums un personības atvēziens. labs darbs ir iedarbīgs bez šoka elementiem. Tas izmanto pavisam citu uzrunāšanas mehānismu. Var izlāpīties ar šoku, asprātību vai spoileri, lai sabakstītu publiku. māksliniekam jādabū darbā tas moments, kas viņu izmet no laika lineārās atskaites sistēmas, atbrīvo no visām sīkumainajām parpalām. labs mākslas darbs jāmeklē citā sistēmā, kurā lomu spēlē jaudas un piedzīvojums. Tas nenāk no komforta zonas. Tajā vienmēr jūtama Drāmas klātbūtne. Var teikt, ka nav svarīgi, vai mākslinieks mīl mākslu, taču, ja māksla mīl mākslinieku, tad tādā nosacītā brīvībā var rasties labs darbs. iespējams, labs mākslas darbs rodas distancē no mākslas. Vai māksliniekam ir jārunā par sociālām un sabiedriski aktuālām tēmām? Māksla nenāk no praktiskās pasaules, lai gan abas ir cieši saistītas un viena bez otras nevar pastāvēt. protams, mākslinieks var reaģēt uz sociālajiem notikumiem, kāpēc ne? personīgi es nejūtu pēc tā vajadzību. mani vairāk interesē, kā cilvēks ar personīgo dzīvi, darbu un piemēru var celt tuvākās apkārtnes kvalitāti. mums ir, piemēram, imanta ziedoņa darbi, kas netieši ceļ mūsu vidi. bet ir publicisti, kas iziet tiešā cīņā ar negācijām, publiski pauž savu attieksmi. katram ir sava misija. manam darbam mans introvertums pagaidām ir daudz auglīgāks. Kāda tev šķiet mākslas aina Latvijā? Pie mums ir daudz spēcīgu un ļoti daudzveidīgu mākslinieku. mums ir meklētāji, eksperimentētāji, klasiķi, “no katras dzīvas radības pa divi”. mākslas daudzveidība ir krāšņa, bet latvijā tas viss sakompresējies diezgan šaurā telpā, un šaurībā sākās “vai nu, vai” princips. lielā teritorijā mēs varam mierīgi, eleganti un cienīgi plūst, piemēram, no performances uz glezniecību, no fotogrāfijas uz video un atpakaļ, neizlaižot ne starppozīcijas, ne katras nozares unikalitāti. Taču te rodas iepaids, ka katra kustība ir sāpīga, katra iniciatīva skaudri jūtama, katra nominācija tiek saasināti uztverta. Tādā mazā bundžiņā viss ir sāpīgāk. mums sanāk kā pilnā trolejbusā: уберите зонтик! mākslas muzeja jaunās telpas visu neatrisinās, bet mēs iegūsim vietu, kur izstādīties. Vēl būs laikmetīgās mākslas muzejs, un es ceru, ka laikmetīgajā telpā paplašināsies arī pats šis jēdziens. Es ceru, jaunajās telpās būs vieta kustībai, starppozīcijai. ne tikai telpās, bet arī mūsu galvās. Kā tu vērtē diskusijas par un ap Purvīša balvu? Tā ir lieta, kam vajadzētu pieiet ar lielu apdomu. iedomājies – divsimt labu mākslinieku, septiņi komisijas pārstāvji un viens Grand Prix. mūsu šaurībā tas ir skandāls uz līdzenas vietas. Tomēr šai balvai ir jānodārd. purvīša balvas notikums ir nozīmīgs kaut vai tādēļ, ka ar informāciju bagātīgajos katalogos tiek iegūts vērtīgs mākslas situācijas pārskats. latvijas apstākļos šāda balva un dokumentēšana ir nozīmīga. bet purvīša balva varētu būt galvenā māja, kam piebūvētu klāt istabas. Tās varētu būt piecas sešas dažādas kategorijas – par eksperimentu, jaunradi, mūža ieguldījumu, varētu izcelt dažādas disciplīnas – tēlniecību, performances, video utt. Tās ir nesalīdzināmas sfēras, tāpēc ir nepieciešamas jaunas iniciatīvas. uz priekšu! purvīša balva ir kā pirksts, kas rāda virzienu. ir teiciens – neblenz uz pirkstu, ja tas rāda virzienu. | |
| Atgriezties | |
