VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kristaps Ģelzis | |
 Kristaps Ģelzis Foto: Kristaps Ģelzis | |
| Purvīša balvai nominēts Kristapa Ģelža un Ģirta Bišus darbs “Kancele” Rīgas Doma dārzā (24.10.–24.11.2013.). Abu mākslinieku kopdarbs rosina domāt gan par mākslas darba vienreizīgumu kā estētisku kvalitāti, gan vairāku līmeņu mākslas uztveri. sekojot norādēm, te iespējamas vienkāršas interakcijas, apjēga par katra paša sirdsapziņas nostūriem vai pat spilgtas atklāsmes par mākslas un gara pasaules kopsakarībām. | |
 Kristaps Ģelzis, Ģirts Bišs. Interaktīvs audiovizuāls objekts “Kancele”. 2013. Metāls, elektromotors, mobilais telefons. 8 x 3 x 3 m Foto: Kristaps Ģelzis | |
| Pastāsti par darba ideju! Svarīgākais darba tapšanā, protams, bija vieta – doma baznīca, doma dārzs. Teritoriju apņem skaidra klišeja, cilvēks, atverot baznīcas durvis, jau pārorientējas uz citu līmeni, ieprogrammējas tajā vizuālajā un emocionālajā telpā, ko sagaida no attiecīgās vides. ideja arī tika meklēta tieši šajā intīmās telpas kontekstā. otrkārt, man patīk sadarboties ar ģirtu bišu, patīk, kā viņš strādā ar skaņu, mūziku. Viņam, tāpat kā man, radot darbus, ir pragmatiska domāšana, balstīta uz noteiktu izglītību. Viņam, protams, patīk arī eksperimenti, bet tie vienmēr balstīti uz fundamentālām lietām, ko viņš pārzina kā mūziķis, kā komponists. man patīk, ka jebkas, ko rada, nav fiksā ideja, viss ir izdarīts pamatīgi. Darbs “kancele” ar interaktivitātes palīdzību mēģina vizualizēt ierindas cilvēka pašanalīzi. Tam nav tik daudz saistības ar dievu, ar reliģiskām lietām. mūsdienās ticība ir ļoti individuāla lieta. domāju, ka katrs cilvēks, vai viņš ir ateists vai pieder pie kādas reliģiskās konfesijas, vispirms visu salīdzina ar sevi un tad to savieno ar noteiktiem ticības kanoniem. Darbs ir saistīts ar ticību, ar piedošanu. kam tu tici? Par “kanceli” runājot – tā ir jūsu interpretācija. paliekot vecāks, es mēģinu mazāk filozofēt. man jau no bērnības ir bijis tāds treniņš, kas man liek pārdomāt to, ko es gribu. jo vairāk es kaut ko vēlos, jo mazāk man tas būs. ilgstoši trenējos negribēt iekāroto, bet rīkoties un neapzināti virzīties uz mērķi ar līkumu. Vēlāk atskārsti, ka mērķi esi sasniedzis. sajūta ir, kā pašam sev dāvanas pasniedzot. Kas stiprina tavu ticību? Vislielākais arguments ir nepatikšanas, disharmonija ar vēlmēm, jo tas organizē savākties un nospraust ļoti mērķtiecīgus rezultātus. Grūti to formulēt, bet tas fiziski sajūtami mobilizē. šodien celšos agrāk, jo ir problēma, kas jāatrisina un pēc iespējas ātrāk. atslābums iestājas brīdī, kad nav problēmu. cenšos, lai tādu stāvokļu nebūtu. Vai mūsdienu cilvēkam ir vajadzīga grēku piedošana? Sarežģīti. Esmu uztaisījis darbu par tādām kategorijām, par kurām pašam grūti atbildēt. Tas ir tas īpašais, kas mākslinieku nodala no mūziķa vai aktiera. mākslinieks rīkojas ar saviem izteiksmes līdzekļiem un valodu, un atbildes nevar būt literāras. Grēku piedošana ir tikpat individuāla kā cilvēka izskats. cilvēkā jābūt tādam pašorganizācijas līmenim, lai sevi motivētu labajam un zinātu, kas ir nepareizi darīts. Tas, ko mēs saucam par grēkiem... nepareizās rīcības neizbēgami tiek izdarītas, jo tas ir instruments, kas cilvēkam palīdz veidoties. Es nevaru komentēt, vai būtu jāpiedod slepkavam. Vairāk domāju par tādām būtiskām personības niansēm. Viens pateicis frāzi otram, kas to uztvēris nepelnīti aizvainojoši. Ir labi, ja spēj iejusties otrā un mēģini laboties. publika vienmēr uztver lielās kategorijas, neiedziļinoties smalkumos. cilvēki izlasa “grēks”, un viņos parādās garš saraksts ar stereotipiem. šajā gadījumā skatītājam ātri jāpieņem lēmums, ko viņš savā dzīvē uzskata par pašu lielāko grēku, un seko iespēja – kaut vai imitējošā līmenī – ātri no tā tikt vaļā. Pats izmēģināji sava darba ietekmi? Domāju, ka mani grēki ir tādi, kas neprasa megaatlaides. jaukums ir tas, ka te viss ir ļoti demokrātiski, var to uztvert nopietni un var kā anonīmu interneta komentāru. Tā ir spēle bez garantijas, bet, ja izdara pareizi, ļoti daudz ko maina. Būtu labi, ja tādi grēku piedošanas agregāti stāvētu pilsētā līdzās kafijas vai cepumu automātiem: iemet naudiņu un atbrīvo savu sirdsapziņu. Es domāju, ka varētu būt vesela iela ar tādiem. darbs ir kā vizualizēta mūsu dzīves infrastruktūras sastāvdaļa. būtiskākais ir tas, ka cilvēks pats ātri izdara analīzi sev, un tas ir solis problēmas atvieglošanai. Vari, ja vēlies, arī pasūdzēties kādam augstākajam nezināmajam par to, ka dzīvē nepelnīti neveicas. Vai tas nozīmē, ka māksla var mainīt cilvēku? Grūti uz to atbildēt. šodienas kontekstā – ja māksla ir viss, tad tā nav nekas. ir pārāk maz mākslas darbu, kas garīgi paceļ cilvēkus, lielākā daļa tos izglīto, un tas ir kaut kas cits, būtībā obligāts. Kādā virzienā varētu notikt mākslas turpmākā attīstība? Es esmu par dumju, lai saprastu, kā tā attīstīsies. pieredze rāda, ka attīstība kā apaļā autostāvvietā griežas pa riņķi un brauc uz augšu, vienīgi ātrums tagad ir lielāks. pašreiz, liekas, ir tāda neatrisināta mākslas uzdevuma krīze. nemāku arī modulēt, kā māksla pozitīvā veidā varētu saistīties ar lielo ekonomiku, aizdomas, ka notiek otrādi. manuprāt, saistoties ar finansēm, radošajā darbībā iestājas viens punkts, pēc kura māksla zaudē to brīvību, kas tai ir nepieciešama. mākslinieka radošums kļūst komercializējams. man šķiet svarīgi, ka ir tikai viens oriģināls, tas ir enerģijas avots, kamēr tiražētie darbi atslābst kā gurķi etiķī. Vai mākslinieks, kam ir ideja, bet viņš to realizē tikai tad, ja saņem finansējumu, vispār ir mākslinieks? Kā var saprojektēt, aprakstīt darbu uz papīra, to neradot? Teorētiskā līmenī izstrādāt un tad gaidīt – būs nauda vai ne, jo īstās darbības var notikt tikai tad, ja tās finansēs. Es runāju par projektu sistēmu, tas ir nogalinoši. Tie, kas nerada tāpēc, ka nav finansējuma, nav mākslinieki, bet algotņi. Vai vari iedomāties, ka dzejniekam ir iedvesma, bet viņš to nerealizē, jo, redz, nav 100 gramu. nekas vairāk kā rakstāmais un papīrs nav vajadzīgs. lai radītu mākslas darbu, arī neko vairāk nevajag. ja pietrūkst naudas, ir milzīgas iespējas radīt bez tās, izteikt savu ideju tikpat spēcīgi citos formātos. Tas, ka nav “līdzekļu”, ir tāds tipisks laika gara atspoguļojums. Tagad “trūkuma” kompleksu aizstāj ar garu teoretizēšanu, kas arī nereti ir sakompilēta no svešām idejām internetā. Ko tu uzskati par mākslas mērķi? Mākslas mērķis ir pacelt cilvēka pašapziņu. runājot par tēlotāju mākslu – līdzekļi ir vizuāli, tie liek cilvēkiem paskatīties uz lietām tuvāk, nekā tas būtu ierasts. liek novērtēt realitāti un pārkāpt tās taustāmo, laicīgo robežu. Vai tas nozīmē, ka forma ir svarīga? Mākslas darbs nevar būt bez formas. man liekas, ka grūtākais uzdevums ir atrast iespējas sarunāties ar auditoriju pašiem vienkāršākajiem, saprotamākajiem līdzekļiem, īpaši tagad, kad viss notiek tik ātri, notikumi un tehnoloģijas klājās cits citam virsū. mani neinteresē darbi, kuru formālie elementi, to savstarpējais dialogs nav saprotams bez četru lapu pātariem. lai gan tiek izmantota zinātne vai filozofija, tas ir tik pavirši un nogurdinoši. ja arī saņemies un izlasi, tad izrādās, ka tas, kas ir radīts formā, neatbilst tekstam. ir paņemta tikai virspusējā frāze un transformēta vizuālajā valodā, vēl atstājot viltīgu lauku nezinīšiem, kurā var manevrēt, manipulēt ar interpretāciju. Tas man liekas ārkārtīgi alķīmiski. Svarīga lieta ir darba ilglaicīgs starojums. ja darbs funkcionē kā intelektuāla izklaide tikai izstādes atklāšanas stundās, tad tas man liekas garlaicīgi. Iedziļinoties, izprotot mākslas darbus, tie paplašina skatītāja uztveres rāmjus. kā tu cīnies ar saviem rāmjiem dzīvē? Es pārformulētu šo jautājumu. svarīgi vispirms rāmi dabūt gatavu. paskatoties atpakaļ savā radošajā darbībā – man vienmēr bijusi interese darboties it kā no centra uz āru, uz dažādām pusēm. pēdējos gados otrādi: es pārskatu iepriekšējos darbus un mēģinu tos savilkt kopā, izveidot radošo kodolu, lai varētu definēt, ar ko tad es atšķiros no kāda cita. Tas būtu mans rāmis. Kas ir tas, kas atšķir tevi no citiem māksliniekiem? Tas, kas man ir raksturīgi. Tas nav nekas pūkaini maigs, un, ja arī ir, tad tajā mīkstajā kažokā būs kāds īlens paslēpts. primitīvi skaidrojot, skolas laikā mums mācīja dialektiku – to, ka nekad nevar būt tikai kaut kas viens, ir jābūt arī pretmetam. Vienalga, risinot telpu, objektu vai bildi, es izsveru plusus, bet vienmēr kādu mīnusiņu pieķibinu. otrs – tā ir neizbēgamā, iedzimtā telpas izjūta, kāda man ir ieaudzināta no bērnības. pat taisot plakanu bildi, es vienmēr domāju, kur tai būtu jāatrodas, tajā jau ir iebūvēts dialogs ar konkrēto vietu. Vai ir tāds latviešu nacionālais kods mākslā? Nav praktiskās rokasgrāmatas, pēc kuras to varētu skaidri definēt, bet tā ir neaprakstāma sajūta, kas izpaužas kā sabiedriska rakstura īpašības. pirmkārt, tā ir īdēšana, mākslas darbam ir jāīd. otrkārt, darbā ir piezemēts spēks. jābūt ambiciozitātei, bet tādai drusku nepamatotai. Treškārt, krāsu un telpas izjūta. Viens piemērs – kur atrodas galds latviešu mājā. latvieši kompozicionāli atrisina telpu, noliekot galdu istabas vidū. Tas ir gadsimtiem ilgas tradicionālās audzināšanas rezultāts, ko nevar mainīt nekādi modes virzieni un žurnāli, es ceru. Es uzreiz noteikti jūtu, kuros darbos ir nacionālais kods, kuros ne. kaspars podnieks ir nacionāls mākslinieks, viņš darbiem idejas un spēku nesmeļ no interneta. latviešiem raksturīga poētiskā domāšana, bet to nevajag sajaukt ar teoretizēšanu. Tas ir arī skolas jautājums. mums akadēmija iedeva ļoti plaša diapazona zināšanas, tādi pavirši, bet 360 grādi. šodien informāciju studenti gūst caur internetu, meklējot līdzīgos piemērus tikai vienā, pašus interesējošā virzienā. parasti turpat atrodas arī šaura teorētiskā daļa, kas mazgā smadzenes. bet paprasi tādam censonim par citiem virzieniem vai laikiem – nekādas informācijas. Tev ir svarīgi, lai skatītājs uztvertu to, ko tu esi ielicis darbā? Es gribu ar viņu sarunāties, es negribu “bazarēt” atklāšanā pie vīna glāzes par augstām matērijām, mani tas nogurdina. mana valoda ir tā, kas caur rokām transformēta materiālā. man krīt uz nerviem, ka darbs neizbēgami asociējas ar personu, kas to radījusi. Tas mākslas darbiem ir liels trūkums. neviens taču nedomā, ka romānos rakstnieki apraksta tikai savu dzīvi. Tomēr savu enerģiju darbā tu ieliec? Ja tas pa īstam ir darīts, tad enerģija nevar nebūt. Viss, kam pieskaras cilvēks, ir uzlādēts. Kur tu pats dabū enerģiju? No cukura. (Smejas) Ko tev vēl patīk darīt bez mākslas? Es labprāt nodarbotos ar dārzniecību. man patīk ņemties ar stādiem, pļaut zāli, stādīt, rakt, skatīties, kā tas aug. paredzēt, kā tas izskatīsies pēc divdesmit gadiem, kad saaugs. Tas man rada pilnīgu harmoniju, un tā ir vienīgā nodarbošanās, kas varētu aizstāt mākslinieka profesiju. Kā tu vērtē kaislības ap Purvīša balvu? Vai šāda balva ir vajadzīga? Skaidrs, ka balva ir laba, bet tā vēl ir jauna, tradīcijas tikai sāk veidoties, un, ja to tagad sāks ļurkāt, tā nekad nekļūs par tradīciju, bet vienmēr būs peramais bērns. mākslas vietējā konjunktūra – labā nozīmē – visu laiku ir kustībā, un divi gadi vērtēšanai ir garš periods. bet alternatīvas nav. ja parādīsies vēl citas tikpat prestižas un materiāli stabilas formācijas, tad varbūt tiks aizpildīti aizskartie un ignorētie lauciņi. Taču vērtējuma pamatīguma ziņā balvai ir liela nozīme un tieši tāpēc, ka tas ir tik viegli apstrīdams. ja vērtējums nebūtu apstrīdams, tad tas būtu bezvērtīgs. Tad nevajadzētu nekādu žūrēšanu, viss būtu acīmredzams. kaislības ap to tikai norāda, ka balva ir ļoti būtiska. Vispār jau mākslas darbam vajag vismaz desmit gadus, lai tas iesēstos savā vietā, parādītu, vai tam ir vērtība. mākslas darbam pa to spirāli ir jāpamaļas. cilvēciskā līmenī tā jezga smuki parāda visus koraļļus. forši, ka jaunajiem ir ambīcijas, institūcijām ir ambīcijas, bet mākslinieciskās “progresa” cīņas vienmēr ir bijušas un būs. | |
| Atgriezties | |
