VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Arturs Riņķis | |
 Arturs Riņķis Foto: Vents Riņķis | |
| Arturs Riņķis Purvīša balvai nominēts par darbu “Pulsārs Q 19” izstādē “Saules sistēmas perspektīva” LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” (14.11.2014.–25.01.2015.) un pēdējo divu gadu radošo darbību mākslas dārzā “Nekurienes vidū”. Mākslas dārzs ir vieta, kurā savienojas dabas, dieva un cilvēka radītais, lai apmeklētājam teiksmainā veidā ļautu sajust mākslas burvību un izjust aristoteļa definēto katarsi – attīrīšanos caur mākslas līdzpārdzīvojumu. | |
 Arturs Riņķis. Mākslas dārzā “Nekurienes vidū “ Foto: Maija Muižniece | |
| Pastāstiet par “Pulsāra Q 19” koncepciju! ko nozīmē šis nosaukums? Šis ir speciāli izstādei radīts objekts. par objekta esamību es izlasīju 1957. gada filipīniešu avīzes Bagong izdevumā, kurā bija rakstīts par kādu mazpazīstamu astronomu Tauli magbanua, kas dzīvoja sanisidro pilsētā, hamiguitana kalna pakājē, un jau 30 gadus pētīja kosmosa attālos rajonus. lai cik tas būtu dīvaini, viņš atklāja nepazīstamus objektus, kas apjož saules sistēmu. astronoms tos nosauca par pulsāriem un daudzus gadus novēroja, kā tie Visumā raida spēcīgus enerģijas kūļus. Viņš nonāca pie secinājuma, ka tie ir mākslīgi radīti objekti, tādas kā bākas ārpuszemes civilizācijas kosmosa kuģiem, lai būtu vieglāk orientēties kosmosā, atrast mūsu saules sistēmu un to pētīt. man ir pārliecība, ka viņi to dara jau tūkstošiem gadu. iespējams, ka tie ir inspektori, kas mūs regulāri uzmana, lai viņu radītā cilvēku rase turpinātos. Šis ir konceptuāls darbs un diezgan labi iekļaujas izstādē un tās zemtekstā. objektu atveidoju mērogā 1:500. Tā pamatā ir šis stāsts, ko es pats sacerēju. Ko tieši jūs sacerējāt? Visu! Arī par filipīniešu astronomu? Es patiešām uzķēros! noticēju jūsu stāstam. Nuja, tā arī bija paredzēts. mākslas darbu savā prātā ieraudzīju uzreiz, bet gribējās, lai tam būtu arī kāds stāsts. Tādēļ radās ideja par kosmiskām bākām. faktus par filipīniešu astronomu, lai būtu lielāka ticamība, es izdomāju pēc tam. un tāda avīze un pilsēta patiešām eksistē. Kā objekts ir tehniski būvēts? Es kopš izseniem laikiem esmu kinētiskās mākslas entuziasts. diplomdarbā man arī bija kinētiskās mākslas darbs – projektors, ar kura palīdzību uz ekrāna tika projicēta abstraktu krāsu laukumu kustība ar dažādām deformācijas pakāpēm, ko tagad elementāri taisa digitāli, bet toreiz jau datoru nebija. arī “pulsārs Q 19” ir ar kustību, jo tas ir kosmisks objekts, kurā enerģijas ražošanai notiek kāds process. par to liecina dinamiskas gaismas pulsācija, skaņa un spilgts raidītās enerģijas stara uzliesmojums. bija jāizdomā, kā to realizēt. pēc vairākiem mēģinājumiem viss izdevās, un tagad tas funkcionē tā, kā sākotnēji iecerēts. kustību nodrošina elektromotors, zem objekta pa apli iestrādātas zilās diodes, kas atspīd grīdā, un liekas, ka objekts celsies augšā, – ir levitācijas efekts. Vai objekta tēls arī ir svarīgs? Jā, protams. ne jau tehnika vai tehnikas atainojums rada mākslu. Tēlu rada mākslinieks. Tehnika ir tikai izteiksmes līdzeklis – kā krāsas un ota gleznotājam. kinētiķiem ir daudz tehnisku iekārtu, ar kurām viņš manipulē un veido to, ko iecerējis. īpaši sarežģīta ir kinētiskā glezniecība, ar ko es jau izsenis nodarbojos un kas ir skatāma arī mākslas dārza “nekurienes vidū” audiovizuālajā zālē. Mākslas dārzā “nekurienes vidū” daudz tiekaties ar cilvēkiem. Vai laika gaitā ir izveidojusies pieredze, ko visvairāk gribētos pavēstīt, kādu vēstījumu nodot? Ka dzīve ir skaista. ne tikai tas skaistums, ko radījis dievs, bet arī cilvēks ir spējīgs radīt skaistumu. Var teikt, ka “nekurienes vidū” mēs sadarbojamies. pamatkoncepcija bija radīt alternatīvu mākslas vidi, kurā cilvēks gūst mieru, apskaidrotību, kurā es iepazīstinu skatītājus ar savu pasauli nevis verbāli, bet ar krāsām, gaismu, skaņu. šajā procesā es vēlos cilvēku “pārprogrammēt” – atbrīvot no negatīvā, no dvēseles nemiera, kas viņā uzkrājies stresa pārpilnajā pasaulē. lai viņš gūst mieru, ko es smeļos dabā. Viss, ko es redzu, manī akumulējas un nonāk mākslas darbā, kļūst par mākslas darba galveno virzītāju. svarīgi, lai objektu ritms būtu pozitīvs – kā viļņi, kā koku lapotnes šalkoņa, kā mākoņu deja debesīs, kā silta vēja plūsma. Tie ir ritmi, kas iekodēti mūsu zemapziņā, un mēs tos uztveram neapzināti. Tie mūs pozitīvi ietekmē. Es mākslas dārzā vedinu cilvēkus iziet no sava Ego, savas čaulas – mēģināt sajust sevi kā daļu no dabas, no Visuma un apzināties to. kopumā mākslas dārza apskate ir kā rituāls. Mākslas dārzs “nekurienes vidū” pēdējos divos gados ir radīts gandrīz no jauna. 2011. gada 12. maijā ap diviem dienā sākās ugunsgrēks. mēs paši bijām tikko atbraukuši. Vistraģiskākā ir apziņa, ka visi kinētiskie mākslas darbi, kas pēc būtības ir diezgan sarežģīti, aizgājuši bojā... postaža bija šausmīga. Tur vairs it neko nevarēja darīt – redzēju uguns stabu piecu metru augstumā. Visticamāk tas bija elektrības īssavienojums, jo instalācija bija ļoti veca. Tieši tajā gadā biju izlēmis nomainīt visus vadus, bet nepaspēju. šoks bija liels, jo bojā aizgāja viss mūža darbs, savāktie muzeja eksponāti, klavieres un citi objekti stīmpanka stilā – tas ir stils, kura elementus es izmantoju mākslas darbos, – arī ēka, 100 gadus veca guļbūve. neticami, bet nākamās ziemas laikā, vienā gadā, es visus mākslas dārza kinētiskos darbus radīju no jauna. nākamajā dienā pēc ugunsgrēka mēs ar sievu Ināru nolēmām, ka neskatīsimies atpakaļ, nežēlosimies, bet strādāsim, lai mākslas dārzu atjaunotu. Tagad darbojas arī muzejs, daudzas lietas esmu savācis, cilvēki ir atsaucīgi – kaut ko nopirku, kaut ko atdeva. Kas atšķir labu mākslas darbu no slikta? Vai ir kādi kritēriji? Es varu nosaukt tikai tos kritērijus, pēc kuriem vados. Tās ir sajūtas. man ir dziļa pārliecība, kas sakņojas pieredzē, proti, ka sajūtas ir visobjektīvākais mākslas indikators. ieeju izstādē, skatos, un, ja sajūtu pēkšņu pārdzīvojumu, tad tā ir māksla. Tā ir tā brīnuma nojausma. man nav pat jālasa, kas to radījis un ko ar to domājis. Par sinestēziju – kas tā ir par parādību? Sinestēzija ir neiroloģisks fenomens – polisensorās uztveres izpausme, kurā vienas maņas kairinājums rada sajūtas citā. šīs spējas var būt ļoti dažādas – var dzirdēt smaržas un garšas vai redzēt skaņas. man piemīt dzirdes un redzes sinestēzija, es redzu mūziku kā krāsu uzplaiksnījumus. To es sevī atklāju jau bērnībā. 90 procentiem bērnu ir sinestēzijas spējas, ko viņi veikli izmanto savos mākslas darbos, bet lielākajai daļai augot šīs spējas zūd. pieaugušajiem sinestēzija piemīt reti – vienam vai diviem no tūkstoša. savas spējas es izmantoju kinētiskās glezniecības jomā – mūzika ir galvenais inspirators. Veidojot jaunāko darbu, mani ir ietekmējis komponista džeimsa hornera darbs I See You, ko esmu vizualizējis. šajā darbā sasniegts veiksmīgs sintēzes moments, kad krāsa, skaņa un noskaņa, kas valda mūzikā, ir adekvāta krāsās, kustībā, tonalitātē, gaismas intensitātē un citos komponentos, kuri veido kinētisko glezniecību. klausoties un skatoties šo kompozīciju, man vēl aizvien aizraujas elpa. Visi šie darbi ir veidoti ar paštaisītām projekcijas iekārtām? Kinētiķim jābūt vienā personā māksliniekam un tehniķim. un ir labi, ja viņš ir vēl arī sinestēts. manuprāt, ja viņam nepiemīt šī īpašība, viņš nevar nodarboties ar kinētisko glezniecību. pagājušajā gadā bija interesants atgadījums, kad es satiku vēl vienu sinestētu. izrādījās, ka es mūziku redzu kā plastiku, bet viņš – kā ģeometriju, ģeometrisko figūru pārplūdi. Vai ināra kritizē jūsu darbus? Jā, noteikti! Tas ir ļoti labi. Viņa ir pirmā manu darbu vērtētāja. Es dažreiz ietiepjos savā pašpārliecībā, bet paiet kāds laiks, un es saprotu, ka viņai tomēr bijusi taisnība. Tā tie mākslas darbi tiek slīpēti. Viņa gan, protams, beigās redz, ka esmu ieklausījies. cilvēks dažkārt iegrimst paštaisnībā, tāpēc kopdarbs ir noderīgs. Krāsas jūsu darbos ienāk no mūzikas, bet vai tajos ieliekat arī citas izjūtas, noskaņas no bērnības, vēlāk piedzīvotā? Jā, protams, tās savienojas. Visspilgtākās sajūtas no bērnības ir jūra, viļņi, priežu šalkas, smilts krāsa – to visu var pamanīt manos darbos. Tomēr vislielāko iespaidu atstājuši saulrieti okeānā. Es kādu laiku biju jūrnieks, četrreiz kuģoju pāri okeānam, biju aiz polārā loka. katrs saulriets bija unikāls – kā dabas mistērija, ko es uztvēru kopā ar viļņu šļakatām, ar dzestro vēju un mūziku radioaparātā. Tas viss summējās. pie sevis prātoju – ja es kādreiz varētu šādu skaistumu radīt. Tas bija mērķis, uz ko turpmāk neatlaidīgi tiecos. Minējāt, ka pie jums darbi atnāk nomoda un miega robežā. kā nonākt apziņas stāvoklī, kurā rodas idejas? Es uzskatu, ka ir dots uzdevums, kas tev jārisina. Tas ne vienmēr dodas rokās. Var vairākas dienas domāt, mocīties, bet tad vienā mirklī, pārejas posmā starp nomodu un miegu, risinājums parādās. cilvēces vēsturē ir plaši zināma šī parādība, ka zinātniski atklājumi un mākslas darbi radušies tieši šajā stāvoklī, ko pēta transpersonālā psiholoģija. mākslas dārzs ir tas meditatīvais lauks, kurā cilvēks var atbrīvoties no negatīvā, kas viņā uzkrājies. Tā ir arī īpaša ģeofiziska strāvojuma vieta. piemēram, vieta, kurā man atrodas darbs “cilvēku galaktika”. kad es atvedu akmeņus šim darbam, kāds man lika tos novietot tieši tur. mistika. Vienreiz uz mākslas dārzu atbrauca sieviete – dziedniece, kas no šī mākslas darba stāvēja 7–10 m attālumā, sakot, ka tuvāk nevar pieiet, jo no tās vietas plūst ļoti liela enerģija. arī pats es jūtu šo enerģiju. Vai pārejas posmu starp nomodu un miegu var kaut kā paildzināt? Ja ideja tajā mirklī nav satverta, tad cilvēks aizmieg un ideja izgaist. To iespējams paildzināt ar meditācijas praksi, ieejot čenelinga stāvoklī, kurā tiek sniegti vizuāli tēli, vizionāri pieredzes ceļojumi. Čenelinga stāvokļa pamatā ir ticība, ka daži cilvēki darbojas kā informācijas kanāli. atrodoties šajā stāvoklī, arī jūsu dvēsele ir absolūtā miera stāvoklī, kas tiek sasniegts meditatīvā ceļā. rodas redzējumi, ko skaidrā apziņā fiksēju. šajā stāvoklī esmu ieraudzījis vairākus darbus, ko tieši tādus arī realizēju. lai šādu stāvokli sasniegtu, ir jāmācās, jābūt interesei par to. pats es pirmo reizi ar jogu saskāros 14 gadu vecumā, atrodot vecākā brāļa mantās grāmatu par to. kamēr viņš bija darbā, es šķūnītī studēju šo grāmatu – mācījos pareizi elpot, novirzīt domas uz kādu sava ķermeņa daļu, raidīt tās citiem cilvēkiem. Tomēr, lai arī es zinu tehnikas un metodes, pats negribu iet pārāk dziļi tajā visā. Tam ir jāveltī ļoti daudz laika, bet tad man nebūtu iespējas radīt mākslas darbus, veidot mākslas dārzu, kas ir mans templis, mana gara klusākā vieta, kurā es atjaunojos. šis dārzs ir kā sala, kā oāze, vieta, kur aizbēgt no pasaules, noslēgties, atjaunot spēkus un attīrīties. Kā jūs redzat laikmetīgās mākslas attīstību? un ko novēlētu jaunajiem? Manus darbus iekļauj laikmetīgajā mākslā, mani pieskaita avangardistiem. lai jau būtu... ziniet, es dzīvoju diezgan savrup no latvijas mākslas vides, tādēļ man laikam trūkst kontakta ar jaunākām paaudzēm. Es vēroju viņu darba rezultātus. man liekas, ka viss ir kārtībā – katrs meklē savu nišu, kaut ko jaunu, inovatīvu, tas ir ļoti labi. šis process ir mūžīgs – katrā paaudzē atradīsies kāds, kas no mākslas iegūst, kāds, kas vīlies aiziet, bet kāds neatlaidīgi turpinās sevi bīdīt. Nihil novi sub sole, kā teica latīņi. ir interesanti vērot šo procesu un salīdzināt ar laiku, kad es studēju. ne visus darbus es pieņemu, bet daudzus izjūtu, un tas man sniedz lielu gandarījumu. pie perspektīviem kinētiķiem redzu kristu pudzenu. Viņam vairāk jāpievēršas tēla veidošanai, bet tehniski viņš ir gatavs. Kāda mūzika jūs iedvesmo? Visvairāk mani iespaido new age mūzika, kas ir ļoti vizuāla, kā domu un sajūtu plūdums. Es darbojos ar gaišo enerģiju, ar smalkām matērijām, kas ietekmē dziļi un pozitīvi. iespējams, ka es veicu kādu misiju, tas man ir jādara – jāpalīdz cilvēkiem līdzsvaroties. bet pirmām kārtām esmu mākslinieks. mākslas dārzā ir mani darbi, tas, ko mans gars radījis, manas idejas,– lūdzu, ņemiet tās! | |
| Atgriezties | |
