VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Henrijs Preiss | |
 Henrijs Preiss Foto: Bathsheba Nemerovski | |
| Henrijs Preiss nomināciju izpelnījies par izstādi “Artefakti” LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” ( 22.02.–28.03.2013.). Izstādes deviņās gleznās mākslinieks, neuzspiežot ne savas, ne citas vispārībai domātas patiesības, bet dodot vaļu skatītājam pašam prāta un sajūtu līmenī piedalīties “modeļa” meklējumos, meklē “ideālu pasaules uzbūves modeli”, kārtību, pēc kuras tiecas cilvēka iekšējā būtība. | |
 Henrijs Preiss. Nr. 343. 2012. Finieris, akrils. 107 x 110 cm Foto: Normunds Brasliņš | |
| Vai tevi interesē zinātniskā fantastika? Citplanētieši? Sci-fi mani vienmēr ir interesējis. rozentālskolā jau starp piekto un septīto klasi izlasīju visu fantastiku, un skolas bibliotēkā vairs nebija ko lasīt. Tēma ir interesanta un bezgalīga. ja vēl sajauc kopā ar cilvēka piedzīvojumiem un mitoloģiju, tad bezgalīgi var smelties idejas, iedvesmu, vizuālo. Tas atspoguļojas arī tavos darbos? Es domāju, ka jā. Tur noteikti ir kosmoss un kosmosa kuģi, un lidojums. arī shēmas un laika ceļojumi. ne jau par velti darbi ir līdzīgi mandalām – tur arī ir sistēma, stingra uzbūve. Esi pētījis mandalu uzbūvi? Nedaudz. Vairāk nekā vizuālas preferences. neveicu pētniecisku darbu, jo galu galā es jau arī necenšos uztaisīt mandalu. savus darbus nebalstu uz kādām noteiktām shēmām, tiem ir jābūt universāliem. un tāpēc es mēģinu nepieķerties kādai vienai idejai vai vienam virzienam, bet taisīt tā, lai darbi būtu atpazīstami pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, lai skatītājs ar jebkuru kultūras bagāžu spētu tiem piesaistīties un ieraudzīt kaut ko savu. Reizēm tavas gleznas atgādina pilsētu plānus. Iespējams, te parādās mana aizraušanās ar arhitektūru. kad, piemēram, londonā pēc lielā ugunsgrēka 1666. gadā pilsētu pārbūvēja, ielu plānā iekodēja papildu jēgu – tieksmi pēc ideālās pilsētas, kas, tāpat kā mākslā, saistās ar dieva meklējumiem. ja acs ir “piešauta”, ielu tīklojumos var atrast mazas detaļas, mazas kompozīcijas, kurās arhitekti ģeometriskos simbolos iekodējuši pasaules kārtību. londonā, kur dzīvoju piecpadsmit gadus, mana darbnīca atradās pie sitijas, vēsturiskā centra, ko pārbūvēja. Es meklēju informāciju par vietām, kas saturēja ezoterisku vai masonu informāciju, tādu ir daudz, un kājām gāju tās skatīties. netālu no Vaitčepelas galerijas, kur sākas doku rajons, atrodas divas baznīcas – uzskata, ka tās nav saistītas ar kristietību, bet pagānismu. daudzas vietas pilsētā es zinu labāk nekā paši londonieši. Taisnstūris, kvadrāts, aplis – šie elementi atkārtojas no darba darbā. Tās ir elementārās ģeometriskās formas, un skatītājs tām piešķir savu nozīmi. Tas parāda, kādi mēs esam vai ko esam iemācījušies. ģeometriskās formas vienmēr strādā kā spēcīgi simboli. “kur ir simbols, tur ir radīšana” – šie vārdi pieder franču domātājam stefanam malarmē. Kādu nozīmi tu tām piešķir? Tas ir kā būvēt datoru. Tās ir detaļas, un, saliekot kopā, rodas un veidojas nozīme visā darba kopumā. pašām ģeometriskajām formām es nepiešķiru kādu atsevišķu nozīmi, tās ir tikai kompozīcijas sastāvdaļas, bet, ja sakārtojas pareizā kompozīcijā, attiecībās cita pret citu, kustībā, tad rodas emociju kopums un tu zini, ka tā ir pareizā informācija, kas nolasās. Es mēģinu vizualizēt nevizuālu pieredzi, piedzīvojumu. Tā ir iekšējā sajūta, ko nevar izstāstīt vārdos. Kad tu sāki darbos tās izmantot? Tādi darbi vispār sākās mākslas akadēmijā, man vajadzēja uztaisīt ikonas kopiju. kā scenogrāfu mani ieinteresēja ikonas apgrieztā perspektīva. uztaisīju kopiju, pēc tam studēju krievu un bizantijas ikonas. Tad lēnā garā nāca formas, pamatā no ikonu vizuālajiem tēliem. it kā vecie skrāpējumi, kaut kādas detaļas, kas parādās, kaut kur kaut kas ir nobiris vai pazudis, vai pēc tam pārkrāsots pa virsu – tas arī no turienes. stari ir sastāvdaļa, kas rada kustības sajūtu, bet pašiem par sevi tiem nav dziļas nozīmes, tās ir ģeometriskas formas. Dažos tavos darbos fiziski jūtama kustība. Kustība ir pastāvīga, arī tad, ja liekas, ka lietas nekustas. Vajag iemācīties skatīties, un tad var ieraudzīt, ka kustas viss visu laiku. nekustīgas lietas vispār neeksistē. kustība ir automātiski jebkurā priekšmetā ielikta. Šķiet, tavos darbos ir sakompresējies arī laiks... Jā, tas ir laiks. To esmu aizguvis no scenogrāfijas. Es it kā mēģinu parādīt kādu notikumu laikā, kas jau ir sācies un beidzies. To varētu iedomāties tā, ka tu fotografē izrādi ik pa desmit minūtēm, tad visas bildes paņem, saliec citu uz citas, un tad tas parādītu sākumu un beigas. bet vienlaicīgi tur ir eksponēts viss izrādē notikušais. ... un telpa? Ar telpu ir līdzīgi, kā es tev stāstīju par laiku. Telpa ir vienlaicīgi no visām pusēm. Tas ir kā skatīties uz kubiņu, kam vienlaikus var redzēt visas plaknes – gan apakšu, gan augšu, gan labo un kreiso sānu un vēl aizmuguri. Līdzīgi kā kubisti, kuri attēlo to, ko zina par lietām, nevis to, ko redz? Tās ir atsauksmes uz mākslas vēsturi.. kad biju maziņš, es daudz laika pavadīju tēva darbnīcā, kur viņam bija krievu avangarda grāmatas. cik vien es varu sevi atcerēties – no trīs gadu vecuma –, mani tas ļoti interesējis. arī Bauhaus un kubisms. droši vien tas viss atstājis kaut kādu iespaidu. No latvijas kultūras un mitoloģijas arī kaut ko esi ielicis darbos? Kādreiz man likās, ka nav, bet ar laiku saprotu, ka noteikti jau kaut kas ir. Es vienkārši zinu tik maz par latviešu simboliem, par mitoloģiju, tiešu referenču uz to nav. Tomēr vieta, kur cilvēks piedzimis, zemapziņā atstāj iespaidu uz viņu, kaut kas nāk līdzi. Vai jūti sasauci ar tēva gleznotāja Leo Preisa darbiem? Bērnībā man tie likās pilnīgi nesaprotami (iesmejas), neko man nenozīmēja. Bet tas mainījās pirms kādiem gadiem astoņiem, desmit reizē ar virzienu, kurā manas bildes aizgāja. Tas pēkšņi likās kaut kas ļoti interesants. Tikai viņš visai negribīgi par to periodu stāsta. Krāsu gamma arī jums līdzīga. Es izstādes “artefakti” darbus mēģināju noturēt sarkanā, baltā un melnā tonalitātē. Tās atkal ir references uz krievu avangardu. un arī uz pamatspēka krāsām. krāsu izvēlē mani ietekmē ceļojumi. pirmo reizi ļoti krāsaini mani darbi kļuva pēc tam, kad biju pavadījis trīs mēnešus rezidencē šeit amerikā. Es pirmo reizi redzēju, ka trīs mēnešu laikā tikai viena nedēļa ir apmākusies. nepārtrauktais zilums debesīs un saule atstāja uz mani milzīgu iespaidu, man liekas, ka tik daudz spilgtas krāsas pirms tam nebiju lietojis. Vēl pamainījās krāsas darbu sērijai, kad es dzīvoju jūtā, soltleiksitijā, – uz zeltu, uz smilšu krāsu. ārējie apstākļi atstāj iespaidu. man ir grūti izšķirt, vai es daru kaut ko tāpēc, ka to gribu, vai tāpēc, ka apkārtējā vide mani ietekmē, man pašam nemaz īsti to nezinot. Vai arī Latvijas daba un vide ir tevi ietekmējusi? Vairāk ar sajūtām. man viena latvijas vieta ir palikusi prātā, droši vien vēlreiz es to nekad neatradīšu. mēs skolas laikā braucām laivu braucienā, un kādā vakarā, izkāpjot krastā, pēkšņi pavērās tāda aina... Es vispār neticēju, ka cilvēks tādu var redzēt pats savām acīm. šādi skati ir vai nu mākslīgi uzburti, vai kino nofilmēti. Tarkovskis kādreiz dabūja gatavas šādas ainavas. Tā bija pļava ar miglu un milzīgiem ozoliem. neko tamlīdzīgu neesmu redzējis ārpus mūsu platuma grādiem. latvijas daba ir intīma un personiska, orientēta uz cilvēka iekšējo, personisko apcerējumu. mani ļoti etekmē tuksnesis un smiltis, bet tur sajūta ir pavisam citādāka, globālāka – tuksnesī tu jūties, kā izmests kosmosa priekšā. pirmo reizi, kad es no sentmārtina mākslas skolas aizbraucu uz spānijas dienvidiem apmaiņas programmā, karstums un smiltis atstāja milzīgu iespaidu. Es atceros, ka ielidoju janvārī, un man pilnīgi nebija skaidrs, kā var janvārī kokos augt apelsīni (iesmejas). Vai šodien var runāt par nacionālo mākslu? Vai latviešu māksliniekiem ir tāds nacionālais kods? Es domāju, ka tam nav obligāti jāizpaužas vizuāli. nacionālais kods ir paša cilvēka uzvedībā un interesēs. radošajā darbā, vai tā būtu deja, mūzika, māksla, nemaz nav tādas vajadzības un tas var arī neparādīties. man liekas, ka nacionālais kods ir veidā, kā mākslinieks uztver pasauli. Kā tu sevī to jūti? Es līdz sešu gadu vecumam kaut kā ļoti jutu apkārtējo vidi. man nebija atsvešinātības un diskomforta sajūtas būt saistībā gan ar dabu, gan pašam ar sevi. sešos gados notika lūzums – kad sākās skola un pazuda magic. Tā, it kā man būtu noņēmuši brilles un uzlikuši klapes acīm. Es zaudēju spēju skatīties un redzēt pasaules, apkārtējās vides kontaktu ar mani. bija jāpaiet ļoti ilgam laikam. ap sešpadsmit gadiem es redzēju deivida linča filmu Twin Peaks un pēkšņi atcerējos bērnības maģisko reālismu. kopš tā aika mēģinu meklēt un atrast tās redzēšanas iespējas, to sajūtu, ka cilvēks un vide ir viens un tas pats, pastāvīgi saistīti. noslēpums un maģija, un brīnums, ko var izvilkt no filmām vai vizuāli uzburt, – es mēģinu nostādīt tā, ka man tas apkārt eksistē nepārtraukti. Vienalga, uz ko es skatos, lai saglabājas tā jocīgā sajūta, ka viss ir, visu redzi, bet tajā pašā laikā saproti vairāk, nekā var redzēt. Tā es mēģinu sev trenēt skatīšanās mākslu vai sajūtu. Vai esi mēģinājis attīstīt skatīšanās spēju ar kādas garīgās prakses palīdzību? Ne pārāk. Esmu mēģinājis gan jogu, gan meditāciju, bet es nekad netiku klāt tam, ko biju meklējis. Tikai pagājušajā gadā atklāju vienkāršu un fiksu meditācijas paņēmienu, kas rada brīnumus. nebiju iedomājies, ka ir tik vienkārša un tik ātri un viegli pieejama metode. bet es nekad neesmu jutis, ka no jau esošām sistēmām mani kaut kas aizrautu, tāpēc man arī nekad nav radusies interese tajās iesaistīties. neesmu saticis personību, kas man liktos tik interesanta, lai sekotu kādai vienai praksei, es mēģinu atrast kaut ko, kas strādā man personīgi. Kā ar to metodi, ko atradi pirms gada? Tā ir ļoti vienkārša meditācijas metode, kas balstīta uz vizualizāciju. droši vien tāpēc arī nostrādāja tik labi. jāiedomājas, ka tavs “es” atrodas tavas galvas centrā, jāizdara savienojums ar pamata čakru, zemes kodolu, un tad jāiedomājas, ka enerģija cirkulē apkārt – caur zemeslodi, caur tevi. pavisam vienkārši. Vai tas, ko tu esi ieraudzījis vai piedzīvojis, izmantojot šo metodi, atspoguļojas arī darbos? Es domāju, ka jā. Tas izpaužas kā tās maģijas meklēšana, kuru zaudēju bērnībā. Glezniecība varētu būt vizuālā izpausme manam ceļojumam. Es varētu rakstīt grāmatas vai sacerēt mūziku, bet, tā kā māku radīt vizuālos tēlus, tad tas izpaužas šādi. kā es to mēģinu atrast? pašreiz man tas liekas kā – “aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko”. Kā tu redzi laikmetīgās mākslas attīstību? kādā virzienā tā varētu attīstīties? Man liekas, ka atkal ir pagājis spirālveidīgais cikls, un varētu būt, ka vēl pēc pāris gadiem būs atpakaļ vizuālā pieeja darbiem, vismaz spriežot pēc tā, ko izstāda galerijas un muzeji un kas notiek mākslas tirgos. atgriezīsies pie glezniecības, pie vecām vērtībām. bet jāsaprot, ka tās ir cikliskas parādības. Kā tev, no malas skatoties, šķiet – vai Latvijā māksla attīstās kontekstā ar pasauli? Es domāju – jā. Man liekas, ka tā ir pat labāka nekā dažās citās Austrumeiropas valstīs. Latvijas mākslai nav ne mazākās problēmas. Vienīgais – jāsaprot, ka lielas izstādes un publicitāte nav tikai viena paša mākslinieka sasniegums. Aiz katra mākslinieka stāv galerija, muzeji, kritiķi, kolekcionāri. Tā ir vesela komanda ar cilvēkiem, kas strādā ar mākslinieku un rada viņa un darbu atpazīšanu. Man šķiet, ka Latvijā mākslinieks vēl joprojām ir tāds vientuļais karavīrs, kam ir jādara viss vienam pašam, un tas ir par grūtu. Izsisties un parādīt sevi ārzemēs vienam ir grūti, to jāapzinās arī visiem Latvijas galeristiem un tiem dažiem kolekcionāriem. Tikai ar kopējiem pūliņiem var parādīt latviešu mākslu kaut kur ārzemēs. Kāda nozīme ir Purvīša balvai? Šādu balvu vajag daudz vairāk. protams, tas ir ļoti apsveicams pasākums. arī balvas apjoms mani pārsteidz – ne tik bieži latvijā cilvēki ir ar mieru iedot tik daudz naudas, cik vajag, lai kaut ko izdarītu. Vienmēr vai nu iedod par maz, vai arī prasa pārāk daudz atpakaļ. Es domāju – jo vairāk šādu balvu būtu, jo tas būtu labāk visai latvijas kultūras videi. ne tikai māksliniekiem. Kas ir mākslas uzdevums? Ir tāda frāze: Art teaches you steps, how wisdom is gained – māksla tev māca soļus, kā iegūt viedumu. agrāk likās, ka man patīk vizuāli darbi, bet tad es atradu šo frāzi un sapratu, kas patiesībā ir tas, ko es saucu par mākslu. māksla ir jebkura veida māksla. Bet kā atšķirt labu no ne tik laba mākslas darba? Tas atkal ir katram cilvēkam personiski. man labas mākslas formula ir: ja mani mākslas darbs uzrunā, varu to ieraudzīt vai izdzirdēt un tas kaut kādā veidā palīdz man pavirzīties mazliet uz priekšu vai kādā interesantā virzienā, tad tā ir laba māksla. bet forma jau mainās – kas ir labs šodien, būs neinteresants rīt vai otrādi. Bet tādi kā da Vinči vai Pikaso – tā jau ir pārlaicīga māksla. Tur visu laiku rodas impulss kaut ko meklēt tālāk. Viņi tev nepārtraukti atgādina, ka ir kaut kur kaut kas, kas tev vēl jāatrod. ka lietas ir vienkāršas, bet tās nav tikai tādas, kā tu vari redzēt ar acīm. Tur tā pārlaicība, man liekas, rodas. labi mākslas darbi atgādina, ka vēl kaut kas ir jāmeklē. | |
| Atgriezties | |
