VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ginters Krumholcs | |
 Ginters Krumholcs Foto: Kristaps Kalns, “Dienas mediji” | |
| Ginters Krumholcs nominēts par personālizstādi “Kāpēc tu mani nepamodināji?” LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā (15.11.–08.12.2013.). Dialektiskā virpulī Krumholca darbos savijušies vismaz divi mūžīgie jautājumi – mīlestība un nāve, dodot skatītājam iespēju domāt par filozofiskiem jautājumiem arī mūsdienu notikumu kontekstā. | |
 Ginters Krumholcs. Darbi no izstādes “Kāpēc tu mani nepamodināji?”. 2013 Cilnis. Stiklplasts. 540 x 330 x 35 cm Meitene. Stiklplasts. 120 x 80 x 70 cm Foto: Kristaps Kalns, “Dienas mediji” | |
| Kāpēc tu esi izvēlējies tieši šādu tēlnieciskās izteiksmes veidu – reālistisku figūru? Es vienkārši nejūtu vajadzību pēc stilizācijas, ekspresivitātes. noņemu nost liekās lietas un dekoratīvās faktūras, lai paliek tīra skulptūra. man ir svarīgi, lai ir meitene. Tikpat labi es varētu nopirkt veikalā manekenu tādā pozā, kas man der, tikai tāda nav. Galvenais ir ideja, ko skulptūra nes, nevis kā tieši tā izskatās. Visu, kas neattiecas uz ideju, es noslīpēju nost. Vispirms ir ideja? kā tā atnāk pie tevis? Pati dzīve visu laiku tās piedāvā. Es eju pa ielu un redzu, ka cilvēks šņorē kurpi. bet viņš to dara tik daudznozīmīgi, ka man liekas – viņš dievu lūdz. Tādi momenti saslēdzas, un tā ir mana izejviela. Es mēģinu augt ar katru darbu. pēc iepriekšējās izstādes man likās, ka jākļūst vienkāršākam, naivākam. Es domāju par nāvi, dzīvību, mīlestību. Tās ir ļoti naivas, bet krutas lietas, es nekautrējos par to. Ko tu ar to gribi pateikt? Mani iespaidoja fotogrāfijas no 16. gadsimta mēra kapiem, kurus atrada brīvības un dzirnavu ielas stūrī. cilvēks dzīvo, mīl, smejas, un tad pēkšņi – kapi, viss nogriezts. kur paliek cilvēka domas, viņa pateiktie vārdi, emocijas, arī dvēsele, kad viņš mirst. Tas pats notika ar cilvēkiem veikalā maxima – kaut kas nojuka, sagruva, beidzās, bet kur paliek tas, ko tie cilvēki jutuši un domājuši! Es gribēju projicēt starpstāvokli, iedomājos, ka varētu būt tāds mīlas projekts – arheologu meitene izrakumos atrod kādu cilvēku, un turpat ir arī viņa mīlestība. Viņu stāsts varētu risināties stāvoklī starp nomodu un miegu. Gribēju parādīt to, ka nekas nepazūd. Es domāju arī par to, kas cilvēka dzīvei piedod virsvērtību, jo, ja tāda virsvērtība būtu, tad varētu arī nemirt. Tomēr cilvēki mirst. Veidojot skeletus – tīri no formālā viedokļa –, tu liec vienu galvu tā un šitā, žokļi tādi, kauli šitādi, bet beigās saproti, ka tas viss ir viens. Tas ietver kaut ko traģisku, sāpīgu, sāpju robeža ir viena, pēc tam tā pāriet nāvē, un tad visi paliek šausmīgi vienādi. Tik mulsinošs ir šāds nāves trulums – tur vairs nestrādā nekādas filozofijas, nekādas reliģijas, viss apstājas. Varbūt es gribēju radīt citu reliģiju, citu domu. Vai tavā dzīvē ir kāda personīga sāpīga pieredze? Nē, man vienkārši sāp nāve. Ne jau sava nāve. Es mīlu cilvēkus, bet visu laiku ir sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Nedēļu pēc izstādes atklāšanas sabruka Maxima. Tas bija emocionāli smagi. Vēl tagad, par to runājot, es uzvelkos, iekšā viss dreb. Kāpēc tā notiek! Izstādē es atradu mierinājumu meitenes tēlā, maigumā, ko viņa nes. Kā tu tiec ārā no tādām sajūtām? Veidoju, kārtīgi pastrādāju. Veidojot iestājas tāds meditatīvs stāvoklis, kas sakārto galvu, tad es jūtos baigi forši un droši šajā pasaulē. Netīras rokas un totāli skaidra apziņa, ka tu radi. Vai tevis veidotajiem tēliem ir konkrēti prototipi? Es meklēju virsslāņus, to, kas ir aiz cilvēka ārienes. Ja esmu atveidojis konkrētus cilvēkus, tad tā nav līšana privātajā dzīvē, es runāju par dvēseles virsstāvokli. Man ir darbs “Mārtiņš”, mans kaimiņš, bet es, viņu veidojot, domāju par vīrieša dzīvi un to, kas paslēpts aiz fasādes, par fetišiem, par vīrieša iekšējo vientuļo sajūtu. Es, protams, varu izveidot arī portretu. Man ir laba vizuālā atmiņa, stradājot nav jāskatās ne fotogrāfijās, ne dabā. Tikai reizēm liekas, ka, tā stāstot, es ar saviem vārdiem nodaru pāri darbiem. Vai reālistiska skulptūra ir laikmetīga? Laikmetīgajā mākslā vairs nav svarīgs izteiksmes veids. Nevajag nez kādus konkrētus laikmetīgus izteiksmes līdzekļus, svarīgas ir domas. Es esmu izvēlējies strādāt ar klasisko figūru un tehniski jūtos komfortabli. Pašlaik tēlniecība liekas kaut kas nemoderns, bet gan jau cilvēkiem atkal tā patiks. Kāds ir skulptūru tapšanas tehniskais process? Visu veidoju mālā īstajā izmērā, tad noņemu ģipša formu, formā līmēju poliestera sveķus kopā ar stikla audumu, tehnoloģija tāda pati kā jahtu gatavošanā. abas puses salīmēju kopā, tad sākas slīpēšana un vīlēšana, un mīlēšana. Tas ir garš process. Kā krāsa atnāk pie tevis? Ar pelēko man bija viss skaidrs – pilnīgi neitrāla krāsa, tīra lieta. rozā ir kaut kas pretējs maskulīnajam. Rozā saistās ar kiču. Mani kičs vispār tracina, bet reizēm citādi nevar parādīt to, ko gribi. arī izstāde bija tāda naiva. dzīve nav tikai šausmīgi sarežģīta un šausmīgi gudra, mēs mēģinām to tādu uztaisīt, lai celtu savu pašvērtību. Viens teoriju uzbūvē, nāk nākamais un teoriju sagrauj. dzīvē viss mainās. Ko tu lasi? kāda literatūra tevi iedvesmo? Man patīk vācu klasika. Mākslas teorijas es nelasu, tas ir tāpat kā iet uz izstādi un neskatīties darbu, bet lasīt to, kas uz lapas blakus sarakstīts. Vācu literatūrā man patīk tas, ka zem fasādes notiek pilnīgi cita dzīve, dziļums. lielā mīlestība man ir Gēte, Tomass Manns patīk. Kad veidoju izstādi, pārlasīju Manna “Jāzeps un viņa brāļi” – tas ir baigais lielums. Trūkst šāda garīgā lieluma literatūrā latvijā. Man gāja šitā, man gāja tā! Kuru interesē, kā tev gāja! Nestāsti par savu seksu vai par bērnības traumām. Radi! Prusts patīk, “Zudušo laiku meklējot” – man tagad tas ir aktuāli. Viņš jau raksta ne par ko, tur nav notikumu, nav satura, bet ir burvība, blīvums, pēcgarša caur asociācijām, paralēlēm. Tas atstāj nospiedumu. Tie ir tie autori, kas dod man spēku, ticību tam, ko es daru. Kāda ir sajūta būt nominētam Purvīša balvai? Sportiska! (Smejas) Konkurenci jūti? Skaidrs! Ja esmu uz starta līnijas uzlikts, būtu muļķīgi neskriet. Es kolēģus ļoti augstu vērtēju, tas ir pagodinājums kopā ar viņiem būt nominētam. Mauricio Katelans, kas pazīstams ar daudziem skandaloziem reālu cilvēku, kā Jānis Pāvils II un Hitlers, atveidojumiem, uz prestižo Alinovi Daolio balvas pasniegšanu savā vietā aizsūtīja divus komiķus. Šis ir šovu, “aktieru” laiks. Man to nevajag. Tev nav nācis prātā izmantot slavenu cilvēku tēlus savos darbos? Tā ir spekulēšana ar citu cilvēku sasniegumiem, parazitēšana, savu spalvu pucēšana uz citu rēķina, es ļoti nicīgi pret to izturos. Nedrīkst darīt trīs lietas mākslā. Pirmais – ņirgāties par citu cilvēku, lai cik viņš smieklīgs būtu. Ja gribi, ņirgājies par sevi. Otrais – nelien biksītēs, tas ir jēli un sīki. Un trešais – par tām slavenībām: tie, kas to izmanto, ir parazīti, kuri pieķērušies ģēnijiem. Darīt jau var visu, man tikai pret to ir aizspriedumi. Māksliniekam ir jābūt atbildīgam sabiedrības priekšā? Atbildība ir uz katra stūra. Pasaulē būtu vieglāk un foršāk dzīvot, ja beigtos “aktieru” laiks. | |
| Atgriezties | |
