VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ģirts Muižnieks | |
 Ģirts Muižnieks Foto: Karlīna Vītoliņa | |
| Ģirts Muižnieks Purvīša balvai izvirzīts par personālizstādi “5.7.32.34” Mūkusalas Mākslas salonā. (04.12.2013.–18.01.2014.). Turpinot uzturēt saikni ar modernisma tradīcijām, mākslinieks paceļ mākslu pāri eksistenciālām problēmām, izaicinot ierastību un tīkamu pieglaimību. | |
 Ģirts Muižnieks. Skats no izstādes “5.7.32.34”. 2013 Foto: Kristaps Kalns, “Dienas mediji” | |
| Vasarā tu piedalīsies Venēcijas biennāles satelītizstādē. Vai tur būs skatāmi tie paši darbi, kas Purvīša balvai nominētajā notikumā? Turpināsies izstādes koncepts, bet darbi būs citi, jo telpa ir lielāka. izstādes kurators Viktors miziano gribēja izvairīties no plaknes darbiem. astoņiem latvijas autoriem būs atvēlēta milzīga telpa arsenālā. Kāds bija izstādes koncepts Mūkusalas Mākslas salonā? Pamatdoma bija izvairīties no kompozīcijas tradicionālā izpratnē. kompozīcija ir iespējama tur, kur ir ierobežots laukums, – ja gleznai noņemam malas, tad kompozīcija vispār neeksistē, ir brīvība, viss kļūst mazliet nepieradinātāks. kompozīcija padara visu mākslu līdzīgu un tāpēc garlaicīgu, atsakoties no kompozīcijas, mēs atbrīvojam ierobežojumus. izstādei paredzētā telpa ir liela, uztaisīt sešmetrīgu gleznu, kas nav transportējama, mazā telpā, kādā es strādāju, ir grūti, un tas arī nav vajadzīgs. radās ideja gleznot uz gariem audekliem, lupatām. Es uztaisu vienu gabalu, tad aizrullēju ciet, taisu nākamo, tāpēc nevaru neko komponēt. kopā es visu redzēju, tikai iekārtojot izstādi. Vai darbi tapa kā piezīmes, dienasgrāmata? Ideja bija zīmēt visu, kas ienāk prātā. kaut vai šekspīra citāts no “romeo un džuljetas”. Es lasīju, ka balkona ainā teksts bijis nepareizi tulkots, pārpratums radies agrāk, pārnesot to no vecās angļu valodas. džuljeta jautā “kur tu esi?”, bet pareizi jābūt: “romeo, kāpēc tu esi monteki?” Tas ir viens no lielajiem jautājumiem, neatbildētajiem jautājumiem pasaulē. kāpēc tu esi tas, kas esi? mēs nezinām, kas esam, kāpēc mēs esam tieši tādi. Kāda ir tava atbilde šajā brīdī? Atbildes nav un nevar būt, jo mēs esam tikai cilvēki. Tāpat kā dzīves jēgu meklēt – es uzskatu, ka tā nav mūsu darīšana. mēs sevi neesam radījuši. jēga ir, bet mēs nekad to neatradīsim. Vai dzīves laikā kaut kāda apjausma pa mirklim uzplaiksnī? Dzīvē var atrast patiku, baudu, laimi. bet, vai tā ir dzīves jēga, to nevar zināt. Tie ir neatbildētie jautājumi, kas interesē gan zinātni, gan mākslu un interesē tieši tāpēc, ka nav atbildami un nekad netiks atbildēti. Tāpēc tas ir ļoti plašs lauks, jo, ja mēs sagaidām atbildi, tad atkal to ierobežojam. Izskaitļot dzīves jēgu nevar, bet katram cilvēkam kādreiz rodas sajūta, ka viņš ir atradis to, kā dēļ dzīvo. Vismaz reizi dzīvē. Var atbildēt, ka ir, un var atbildēt, ka nav. bet mēs nevaram atbildēt, kāpēc viss ir radies. kāds cilvēks varbūt nerada bērnus tāpēc, ka nav jēgas to darīt – viņi tāpat nomirs. Kāda ir tava atbilde? Es jau atbildēju. Tā nav mana darīšana. Es līdz jēgas izzināšanai netieku. Tas nav cilvēkam dots, es uzskatu. Kā dēļ tad dzīvot? Laime cilvēkam ir dota kā viena no eksistences sastāvdaļām. katrs cilvēks savā dzīvē ir kādu laimes mirkli izjutis. Tas ir ļoti bioloģiski. cilvēks kā bioloģiska būtne ir laimīgs. Vai nelaimīgs. Nevar būt laime bez nelaimes vai otrādi. Tavos darbos arī visu laiku ir pretmeti – laime nelaime, melns, balts. Pretmeti ir līdzsvara pamats. bet tā jau atkal ir kompozīcija. Kāpēc tevi tagad interesē atteikšanās no kompozīcijas, disharmonijas meklēšana? Tā ir spēlēšanās. Tāpat jau kaut kas sakomponējas, jo cilvēks kā bioloģiska būtne, kas ir Visuma sastāvdaļa, ir ieprogrammēts uz zināmu komponēšanas veidu. zelta griezums, proporcijas, kas dabā eksistē, ir arī cilvēka smadzenēs. cilvēkam labi izskatās tad, ja tas ir arī mākslas darbā, tāpēc nekur tālu no tās kompozīcijas aizbēgt nevar. Vai tāda dabas dota kompozīcijas jušana ir visiem cilvēkiem? Man liekas – citādāk nemaz nevar. Kāpēc reizēm ir tik grūti atšķirt labu mākslas darbu no slikta? Vai darbojas sabiedriskais spiediens, konjunktūra? skatītāji nepaļaujas uz savām izjūtām? Ir dažādi. kāds varbūt no mākslas ir ļoti tālu, bet intuitīvi sajūt, viņam mākslas jušana ir, cits atkal nodarbojas ar to ilgāku laiku, mācās, bet vienalga nesajūt. Tās ir dabas dāvanas, tāpat kā viens var dziedāt, cits ne. ir mazohistiski mācīties to, kur tev nav talanta, tā ir velta laika šķērdēšana. Var jau arī trenēties kādā sporta veidā, ja neesi tam radīts. kaut kādus rezultātus sasniegsi, bet uzvarētājs nebūsi. Sportā ir diezgan vienkārši – vai nu tu esi pirmais vai ne. Mākslā, glezniecībā jau tā nevar novērtēt. Jā, es reizēm apskaužu, teiksim, operdziedātājus, par kuriem var pateikt, ka tas ir labs vai slikts. Mākslā mūsdienās ar milzīgumārketingu sliktu lietu var pasniegt kā labu. jo mākslā nav tādu mērāmu kritēriju. nevar izmērīt enerģiju, kas ir mākslas darbā, tā vienkārši ir jušana, līdz ar to tas ir subjektīvi. Tracis ap purvīša balvu... ir jāapzinās, ka visas žūrijas un vērtējumi ir subjektīvi. objektīvais ir tikai laiks, varbūt kādi simt gadi paies, tad redzēs, kas būs palicis pāri. Vai tev pašam ir kādi kritēriji, kas ir laba glezniecība. kā atšķirt labu darbu no slikta? Es to sajūtu. Glezniecība vispār nav vārdos izskaidrojama, vārdos nevar pateikt, kāpēc tieši tā glezniecība ir laba, bet cita ne. Glezniecībai ir sava valoda, tā nav verbāla, bet emocionāla. Tāpēc es vienmēr esmu uzskatījis, ka galvenais ir forma, jo forma ir tā, kas atbild uz jautājumu, “kā” tas ir uztaisīts, izdarīts, nevis “kas” tur ir. Tādēļ neviens sižets vai saturs mākslas darbā nevar būt ģeniāls pats par sevi, jo līdzi nāk pasniegšanas veids. Tas ir svarīgākais. Glezniecībā ideja ir pati glezniecība. pati forma ir saturs. bet saturs ir pats mākslinieks. jo mākslinieks rada tā, kā tikai viņš to var izdarīt. borisa bērziņa darbu saturs ir pats boriss bērziņš, un pikaso darbu saturs ir pikaso. nepērk pikaso darbu par miljoniem tāpēc, ka tur ir uzmālēta krūze vai ģīmis, pērk tāpēc, ka tas ir pikaso. Vai var kļūt par labu mākslinieku, to iemācīties? Recepšu jau nav. akadēmijā arī nevar iemācīt būt labam māksliniekam. Var iemācīt amatnieku, piemēram, uzgleznot ainavu, bet mākslas tur nebūs. Tā ir talanta lieta, ka iznāk kaut kas citādāk, labāk, neparastāk. Kādas attīstības tendences tu saskati laikmetīgajā mākslā? Esmu daudz skatījies izstādes pasaulē. mēs dzīvojam laikā, kad jau vairākas desmitgades nav avangarda, nav jaunu tendenču. Viss, kas bijis iespējams, mākslā jau ir izdarīts 60. gados. ir jāapzinās, ka visi virzieni kļuvuši par tradicionāliem. konceptuālisms ir tikpat tradicionāls kā glezniecība, un sešdesmitajos tas bija daudz spilgtāks nekā tagad. Toreiz tas bija avangards, tradicionālā noliegums, bet tagad viss saplūst vienā aktualitātes ziņā. notiks atgriešanās pie prasmēm, kas ir pilnīgi atmestas, pie profesionalitātes un personiskuma radīšanas, pie autorības. Es tā ceru. džefa kūnsa darbus rada citi cilvēki, septiņdesmit pasūtītājiem vienu un to pašu darbu – tur trūkst autora pieskāriena. man kā skatītājam autorība ir ļoti svarīga. Kādi ir iedvesmas avoti krāsām, krāsu salikumiem, ko tu izmanto savos darbos? Es par krāsām nemaz nedomāju. lietas, par kurām domā, neiznāk. cilvēki sāka teikt, ka man ir tādas smukas bildes, kas labi izskatās pie sienas. Tas jau izklausījās pēc salonisma. lai gan, no otras puses, absurds, jo kur gan citur gleznām ir vieta, ja ne pie sienas. man likās, ka jāuztaisa kaut kas tāds, kas cilvēkiem nepatīk, un zināmā mērā man tas varbūt izdevās. izstādē “baltais mērkaķis” es savienoju nesavienojamas lietas. indiešu templī, mandalās, kas nāk no indiešu kultūras, ir pilnīgi citas, mūsu, eiropiešu, kultūras izpratnē briesmīgas krāsas, piemēram, dzeltens ar rozā un brūnu, bet viņu kultūra ir daudz senāka, un viņiem tas ir skaisti. Tāpēc, man liekas, nav tādas pareizās krāsu attiecības un pareizā gaume, viss ir pieredzes jautājums. Gleznotājs ar izcilu krāsu izjūtu nemaz nevar slikti salikt krāsas. Es piedomāju pie tā, lai krāsas “nesēž”, lai neiekomponējas. man patīk ar krāsu strādāt, krāsai ir tāds vieliskums. Tā smaržo, žūst, tā ir šķidra, tā ir bieza. Galvenais, glezniecībā man patīk tas, ka nav iespējams uztaisīt slikti. jo, ja iznāk slikta bilde, tad tā ir pamats tam, ka gleznosi pāri un iznāks labi. bez sliktā neiznāks labais. Tā ir kā augsne, fons tam, kas izveidosies. Kā tu jūti, ka darbs ir gatavs? Nosacīta lieta tā gatavība. kad darbs ir gatavs, tas jau ir par daudz. kādreiz uztaisu gatavu un tad taisu kaut ko pāri, jo man liekas garlaicīgi, nav tās štīmes iekšā, dvēseles. ja izveidojas kaut kas interesants, tad ir gatavs, bet, gleznojot tālāk, var tikai sabojāt. pēdējā izstādē bija viena negatava bilde, kas bija labi sākta, gaiša. pārējās bija tumšas, es domāju, ka gaišā ekspozīcijā varbūt būs vajadzīga, un uzrakstīju virsū Non finito. kā es to uzrakstīju, tā glezna bija gatava, kaut gan uzrakstīju, ka nav gatava. paradoksāli, katrs vārds tomēr kaut kādu jēgu nes, bet te jēga nostrādāja otrā virzienā. Glezna formāli bija gatava, un andim sīlim tā iepatikās tieši tāpēc, ka viņš tur saskatīja dziļāku jēgu: nekam nav beigu, nāves nav, viss turpinās. Gatavība ir neinteresanta, tai nav turpinājuma, negatavam ir potenciāls iekšā, katrs var fantazēt klāt. Vai mūsu eksistence ir gatava vai negatava, tas atkal ir viens aktuāls jautājums. iespējams, viss jau ir kaut kādā matricē iekšā. Tas ir tā, kā spēlējot plati, – mums ir vajadzīgs laiks, lai to noklausītos, bet visa informācija ir tur iekšā, nemainīga. Tikai dzīvē mēs nevaram kā platē pārlēkt vienai dziesmai pāri. Tādā ziņā jā. Es domāju par eksperimentu kvantu fizikā. kvanti izdara vienu un to pašu vienlaicīgi 140 km attālumā, tas nozīmē, ka informācijai nevajag laiku. ja informācijai nepastāv laiks, tad iespējams, ka Visumā visa informācija par visiem sīkumiem jau vienlaicīgi ir un mēs to nevaram mainīt. Tāpat kā platē nevar mainīt nevienu noti. Viss ir pabeigts. no otras puses – vai pabeigts darbs ir labāks par nepabeigtu? kaut vai leonardo – ģēnijs, vislielākais, kāds vien mākslā var būt: radījis daudzus darbus, bet slavenākais darbs ir “mona liza”, kas nav pabeigts. Tātad arī ģēnijs nevar radīt labāku darbu par nepabeigto. nepabeigtība tomēr triumfē. Par laimi, nekas nav galīgs. un viss ir galīgs. Esmu fatālists, es domāju, ka mēs neko nevaram mainīt. pat spļāviena trajektoriju ne. Vai tavā glezniecībā atspoguļojas laikmeta iezīmes? Politiskās noteikti ne. sabiedriskās? Es izvairos no sociāllaikmetīguma. sociālās un politiskās parādības ir tik īslaicīgas, ka bezjēdzīgi mākslā pīt iekšā. bet intuitīvi laikmetīga tā noteikti ir. Es dzīvoju šajā laikmetā, mākslā parādās tas, kā es to jūtu. sabiedrība kopumā ir diezgan degradējusies.Tiem, kas portālu komentāros ķengājas par kultūru un mākslu, būtu jāuzliek muļķības nodoklis – ja viņi neko negrib sajēgt no kultūras, tad viņiem jāmaksā nauda, kas tiek ieguldīta kultūras attīstībā. | |
| Atgriezties | |
