VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gints Gabrāns | |
 Gints Gabrāns Foto: Renārs Derrings | |
| Gints Gabrāns nominēts par darbu “Ne no kurienes” izstādē “Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (02.07.–06.08.2014.). Viņa darbos mākslas valodā pārcelts ģenētiskais algoritms. Tajos ar loģisku paņēmienu un metodisku likumu sistēmas palīdzību patiesības atklāšanai tiek izpildītas dabiskajai evolūcijai līdzīgas darbības: indivīdu pārošanās, mutēšana un cīņa par izdzīvošanu. | |
 Gints Gabrāns. Kadrs no video “Ne no kurienes” (operators: Andrejs Rudzāts) | |
| Kāda ir tava darba ideja? Šajā darbā ideja nav atdalāma no tehniskā procesa. To, kā tas notiek, – to tas arī nozīmē. dabā nemitīgi noris formveides procesi – it kā bez konkrēta iemesla. pēc materialitātes pašorganizācijas principa veidojas sarežģītas formas un struktūras. Es simulēju tos pašus procesus, kas norisinās dabā, izmantojot vienkāršu fizikālu procesu – ielejot sašķidrinātu polietilēnu aukstā ūdenī. Veidojas organiskas formas, izzinot radīšanas procesa būtību. Arī haosā ir sava sistēma, lai gan to ietekmē daudz mainīgo lielumu. Vai tu tos spēj ietekmēt, vadīt, radot darbus? Tas vienmēr ir jāņem vērā, jo dažreiz šie mainīgie lielumi rezultātu sabojā. Tajā pašā laikā šis materiāls un ar to saistītais process nav tik spontāns kā, piemēram, svins vai kāds cits smagāks materiāls, jo cilvēks to var ietekmēt. protams, ja grib izveidot kādu konkrētāku formu, jārīkojas veikli. no vienas puses, it kā veidošanas process tiek vadīts, no otras – par daudz ietekmējot un kontrolējot, tas var novest strupceļā. Vislabākajā gadījumā galarezultāts veidojas pats no sevis. Vai tu veic atlasi? Atlase notiek vairākos līmeņos – līdzīgi kā dabiskajā atlasē, atdarinot evolūcijas procesu, daba jau arī netaisa tikai vienu un pareizo. Tās sistēmas, kas darbojas, paliek, tās, kas nedarbojas, – mirst vai pazūd. Jau kopš 2010. gada atlasīju skulptūras, kas man pašam patīk, un liku labākās kopā, “sapāroju”, saplūdināju, izmantojot to, ka plastmasu var kausēt vairākkārt, kā arī daļēji. Tagad maniem darbiem jau ir ceturtā paaudze, ir izveidojušies objekti, kuros iestrādāti labākie pirmās paaudzes pārstāvji. Evolūcijas modelis tiek izmantots kā algoritms, lai radītu pilnībā mākslīgas formas. Vai, veidojot šos darbus, tu konsultējies ar zinātniekiem? Nepārtraukti sanāk konsultēties. mūsdienās, kad specializācija ir ļoti liela, tas ir normāli – konsultēties ar citiem speciālistiem, jo tavas zināšanas bieži vien ir tikai tik pietiekamas, lai zinātniekam uzdotu interesējošos jautājumus. Vai liešanas jeb radīšanas procesā pats piedalies? Jā, tas notiek aizputē rezidences centrā “serde”, tur darbam ir ļoti labi apstākļi. protams, ļoti nepieciešams ir asistents. piemēram, plastmasu izkausējot, mēs pa diviem smago trauku nesam, uzliekam uz paaugstinājuma, palīgs tur, un es ar instrumentiem vadu šo masu, laižu lielajā baseinā, lai veidotu skulptūras. Kā tu nonāci līdz plastmasai kā savam materiālam? Sākumā bija skaidra ideja, bet nevarēju saprast, kādu materiālu izmantot. konsultējos ar dažādiem speciālistiem, sapratu, ka plastmasai ir lēnāks kušanas un arī atdzišanas ātrums nekā, piemēram, alumīnijam. Tā tīri tāda materialitātes lieta, plastmasa ir piemērota šādai formveidei. man īsti neder plastmasas granulas, ko gatavo latvijā pārstrādes procesā, jo man ir nepieciešams tīrais materiāls. latvijā grūti bija tādu atrast. Es izmantoju polietilēnu, kam ir neliela kušanas temperatūra, bet tai jābūt kontrolētai. Vēlāk, sākot nedaudz pārzināt procesu, tehniskās detaļas var atrast arī internetā. Agrāk, piemēram, renesansē, lielākie mākslinieki bija arī zinātnieki. Reizē domāja gan tēlos, gan par zinātniskiem atklājumiem un pētījumiem. Vai tas tā ir arī tagad? Daudzpusīgi cilvēki nav tikai viena laikmeta iezīme. mūsdienās gan vairāk dominē padziļinātas zināšanas šaurā sfērā. piemēram, ir ļoti daudz biologu, kas cits par cita specializāciju savā starpā pat nevar sarunāties. agrāk bija dabas pētnieki, krieviski – естествоисследователь, vāciski – Naturwissenschaftler: šis jēdziens ietver lielāku daudzveidību. latviski “dabas pētnieks” varbūt skan vienkāršāk. par tiem, kas mūsdienās nodarbojas ar ģenētisko, molekulāro vai nano pasauli, vairs nav skaidrs, vai šie speciālisti ir fiziķi, ķīmiķi vai biologi, jo viņu zināšanas pārklājas. arī viņi ir dabas pētnieki, tikai citos mērogos. zinātne ir mainījusies, iedziļinājusies matērijas struktūrās. arī man izstādes darbos bija interesanti pētīt, kā mainījusies formas uztvere salīdzinājumā ar 20. gadsimta sākuma māksliniekiem. domas ir līdzīgas, bet rezultāts – atšķirīgs. Kādu pienesumu tavai mākslai dod zinātne? Mākslas un zinātnes saplūdināšana šobrīd liekas pārspīlēts jēdziens. man negribētos tās ne atšķirt, ne saplūdināt. skaidrs, ka es sadarbojos ar zinātniekiem, un tas ir ārkārtīgi vērtīgi. Kurā brīdī zinātniskie eksperimenti kļūst par mākslu? Zinātniskie eksperimenti tiecas uz atkārtojamību, jo tikai tad, kad rezultāti ir atkārtojami, tos atzīst zinātne. māksla, tieši pretēji, tiecas uz neatkārtojamo un nepārbaudāmo. no vienas puses, tās ir divas pretējas lietas. pārejas, sasauces punkts tām ir vienas un tās pašas izmantotās metodes, bet rezultātam nav jābūt vienādam. Spektrometrijas metodi, ko es izmantoju, lai raidītu lāzera staru caur konkrētas personas asins pilienu, iegūstot fotonu plūsmas radītu attēlu uz gaismjutīgas virsmas, izmanto arī medicīnā, tikai tur viss ir precīzi un aprēķināts jau no paša sākuma. Es iegūstu unikālus cilvēka ķermeņa iekšējās struktūras nospiedumus. Grāmatas, filmas, mūzika ir svarīgas katra vai gandrīz katra cilvēka dzīvē. ko tu pašreiz lasi, klausies? Es parasti neatbildu uz šādiem jautājumiem, jo tās ir savveida lamatas. Pēc tam man visu laiku to atgādinās, lai gan man jau būs svarīgs kas cits. Tomēr uz to ir viegli atbildēt. Tā ir Huana Rulfo grāmata “pedro paramo” un andreja Tarkovska filma “spogulis”. šīs ir lietas, kas iedvesmojušas mani ilglaicīgi. mūzikā bahs, ligeti, šim brīdim – Oneohtrix Point Never. Kas, tavuprāt, atšķir dižu mākslas darbu no mazāk diža? Laiks atsijā. Tas ir pirmais, kas nāk prātā. To var paskaidrot ar piemēru no mākslas vēstures. Reiz lekcijā Mākslas akadēmijā profesors Eduards Kļaviņš, stāstot par savā laikā neatzīto van Gogu, laikmetu ilustrējot, parādīja arī kāda tolaik populāra mākslinieka darbu. Es pat vairs neatminos viņa vārdu. Viņa darbu vērtība bija skaidri definēta – tie bija taisīti pēc modes, perfekti, akurāti, bez paviršības. Pagājis laiks, un var redzēt, kāda ir šo mākslas darbu patiesā vērtība: neviens tos vairs neatceras. Tie bija piederīgi tikai savam laikam. Bet van Goga darbi ir pārlaicīgi. Taisīti mūžībai. Var redzēt, ka van Goga darbs ir radies no haosa, bet tas otrs – no stabilitātes, no zināmām lietām, neatkāpjoties no pārbaudītām vērtībām. Līdzīgi ir kaut vai fizikā – ja sistēma ir slēgta, tā tālāk nevar attīstīties, tā ir mirusi, bet, ja mainīga, atvērta, dzīva, tad tā ir radoša. Vai māksla ir nacionāla? Man liekas, ka latviešu nacionālajai mākslai viss vēl ir priekšā. Kāpēc tu dzīvo un strādā Latvijā? Tev taču savulaik bija iespēja doties ārpus Latvijas. Laikam jau man ir svarīgi būt te. Es īsti nevaru definēt, kāpēc neaizbraucu, varbūt personīgu iemeslu dēļ. bet tā nu es atzīšos! Vai balvām, apbalvojumiem ir nozīme mākslinieka radošajā dzīvē? Pēc personīgās pieredzes varu teikt, ka tad, kad saņēmu Hansabank grupas mākslas balvu 2004. gadā, tas bija ļoti svarīgi, jo bija gan naudas prēmija, gan iespēja sarīkot trīs personālizstādes – Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Finansiālais atbalsts un iespēja realizēties un attīstīties man kā nosacīti jaunam māksliniekam bija nozīmīga. Tā bija starptautiska, respektējama komisija, un es jutos pagodināts par viņu izvēli. Mūsdienās dažādi konkursi, biennāļu paralēlās programmas ir veids, kā pelnīt naudu. Arī šajās izstādēs ir daudzveidīgi atlases un kvalitātes kritēriji, bet bieži vien to galvenais mērķis ir pelnīt naudu, jo māksliniekam jāmaksā par izstādīšanās laukumu, un kurators ir tikai starpnieks. Māksla visos laikos attīstījusies kopā ar filozofiskajām idejām, to ietekmējuši dažādi sabiedriskie procesi. kā tev liekas – kā tā varētu evolucionēt nākotnē? Es gan negribētu prognozēt nākotni. | |
| Atgriezties | |
