| iespējams, tagad ir visnepateicīgākais laiks, lai rakstītu par purvīša balvu. katrs, kas kaut ko ir gribējis pateikt, to jau ir izdarījis, un rakstu komentāros izskanējušie viedokļi visbiežāk pauž diametrāli pretējus uzskatus, autoriem pat nemēģinot diskutēt par galveno, ko apspriest būtu jēga, – par mākslu. Tā vietā atklātas un zākātas tiek “pretinieku” profesionālās, politiskās, personiskās īpatnības, un, ja argumentiem prāta nepietiek, tad datora klaviatūras taustiņos slēpjas vien nievas un naids. Taisnības labad jāsaka, ka asas debates un strīdi mākslas notikumus pavadījuši vienmēr un latvija nav bijis izņēmums. mākslinieks, ja ar to domājam cilvēku, kurš rada, allaž ir soli priekšā vispārībai, un tikai “cieta, iekšķīga pārliecība, ka tas, ko dara, ir labs un pareizs, un līdz ar to vienaldzība pret pūļa piekrišanu vai smādēšanu var darīt izturīgu pret ļaužu trulumu un viņu aplamībām”. Tā par gleznotāju Vilhelmu purvīti, kura vārdā nosaukta balva, rakstīja viņa laikabiedrs janis rozentāls. Grūti noticēt, ka reiz arī Vilhelma purvīša mākslai bijis jācīnās ar “vispasaules cienītu banālību”. šodienas acīm skatoties, gribētos domāt, ka viņam bija vieglāk prātā paturēt to, kas ir “patiesības dziņa”, kuru rainis jau bija atradis Gētes “faustā”, to latviski iztulkojot 1897. gadā. Tagad, pa reizei vēl iestiegot nesen pārbristā postmodernisma patiesības plurālisma muklāja pēdējās peļķēs, mums daudziem tā šķiet vieglā miglā tīta. kā intervijā saka Gints Gabrāns, domas mums ir līdzīgas kā 20. gadsimta sākuma māksliniekiem, tikai rezultāts atšķirīgs. mākslas uzdevums gan ir pārlaicīgs, to apliecina arī kristapa ģelža vārdi – viņš secina, ka šodien ir par maz mākslas darbu, “kas garīgi paceļ cilvēkus”. Vilhelms purvītis, atklājot latviešu mākslas vēsturē pirmo toreiz laikmetīgās mākslas izstādi 1904. gada 26. jūnijā koknesē, norādīja, ka mākslas vienīgā nozīme ir tās ietekme uz “cilvēka gara dzīvi”. Visi šīgada nominanti – katrs citiem līdzekļiem un paņēmieniem – meklē veidus, kā atklāt kaut niecīgu daļu par cilvēkam būtiskām, bet vārdos neizstāstāmām, it kā naivām, kā intervijā teiks Ginters krumholcs, lietām, kas ceļ cilvēka garu, – par mīlestību un nāvi, grēku piedošanu, dzīves jēgu un pasaules kārtību, dvēseles harmoniju, nebeidzamo evolūcijas procesu un spēku, kas dara brīnumus un neļauj iekrist “viltus emociju un komerciālu efektu” (rodžers skrūtons) gūstā. arī te purvītim būtu ko piebilst, domājot, ka māksla ir “vēl neradītu lietu nojausma”. šīgada nominanti ir vienisprātis, ka, lai netveramajām lietām piešķirtu formu, nepietiek ar talantu, bet ir smagi jāstrādā, izkopjot amata prasmes. Tā mākslinieks savas idejas, pieredzi un emocijas var nodot skatītājam, kas arī mācās, lai atšķirtu īstus darbus no blefa un izjustu līdzpārdzīvojumu. patlaban, kad, kā saka kristaps ģelzis, “ja māksla ir viss, tad tā nav nekas”, to atšķirt kļūst aizvien grūtāk. Gadās, ka nomaldās arī zinoši un kompetenti žūrijas locekļi, kā liecina izcilā britu filozofa rodžera skrūtona novērojums: “dziņa pēc kolektīvā blefa ir tik spēcīga, ka nu jau viena no prasībām Tērnera balvas finālistiem lielbritānijā ir radīt kaut ko tādu, ko neviens neuztvertu kā mākslu, ja vien kāds nepateiktu priekšā, ka tā ir māksla.” savukārt krievijas mākslas sabiedrība pērn pirmo reizi izveidotajā prestižākās balvas – kandinska prēmijas nominācijā “zinātniskais darbs. laikmetīgās mākslas vēsture un teorija” īpaši atbalstīja akadēmiskos pētījumus un jau ar pirmā laureāta kulturologa mihaila jampoļska darbu “Glezniecības gnosis” cer saprast, kas īsti “lācītim galvā”. arī igaunijas Kristjan raud Prize ik pa laikam tiek piešķirta mākslas zinātniekiem. igauņu kolēģi var lepoties ar vēl vismaz sešām valsts, pašvaldību vai privāto naudas devēju finansētām balvām, starp kurām jaunākā un visvairāk apspriestā ir igaunijas laikmetīgās mākslas balva the Koler Prize, kuras izveides principi aizgūti no Tērnera balvas. atšķirībā no latvijas lietuvā vēl aizvien tiek pasniegta lietuvas nacionālā kultūras un mākslas balva, valsts līmenī apzinoties mākslas svarīgo lomu sabiedrības dzīvē. bet pretstatu cīņa, kā zināms, nodrošina attīstību un izaugsmi, tāpēc debates ap purvīša balvu un žūriju, kuluāros sauktas par “P lietu”, jāuzņem ar izzinošu prieku. |
P lieta 
