Mākslinieks Miķelis Fišers atbild Ingai Šteimanei
(28. novembris)

Spriežot pēc tavas mākslas, tev svarīgi, lai mākslas darbs būtu labs darinājums. Kāpēc?

Mākslas darba būtība ir šī darba enerģija. Tikko tu to netaisi ar rokām, enerģiju iedabūt ir ļoti sarežģīti, ļoti reti tādos darbos ir enerģija. Tāpēc man tas ir svarīgi – darināt. un man liekas ļoti pamatota šāda rīcība: mēs dzīvojam trīsdimensiju pasaulē, mēs esam materiālas būtnes, un tāpēc mūsu sūtība ir mijiedarboties ar fizisko pasauli. kā garīgām būtnēm tas ir mūsu uzdevums, un māksla ir viens no pareizākajiem veidiem, kā mijiedarboties.


Māksliniece Orlan atbild Ievai Raudsepai
(7. novembris)

Ar savu darbību jūs paplašinājāt mākslas iespēju robežas. kā domājat, kur šobrīd gulst šīs robežas? kādi jauni uzdevumi un apvāršņi stāv priekšā mūsdienu mākslai?

Uzskatu, ka robežas pastāv, lai tās pārkāptu un pārbīdītu. mēs nezinām, kas notiks rīt, – mākslinieki ir tie, kuri definē to, kas ir māksla. kad maļevičs uzgleznoja baltu kvadrātu uz balta, šķita, ka viss ir izdarīts un viss pateikts. kad dišāns izstādīja pisuāru, mums likās, ka viss ir pateikts. kad es veicu plastisko operāciju performances, tika teikts, ka tas ir ekstrēmi, un tika apšaubīts, vai tā ir māksla. Es domāju, ka bez apstājas māksla mūs izjautā. Gribētu citēt franču dzejnieku, kas man ļoti patīk, – renē šāru (rené char), kurš ir rakstījis: “Tas, kurš ienāk pasaulē nevienu netraucēt, / nav pelnījis ne uzmanību, ne pacietību.”


Kurators un teorētiķis Kaspars Vanags atbild Sergejam Timofejevam
(22. oktobris)

Ja runājam par Venēciju, tad šurumburums ap biennālēm ir institucionalizētās mākslas vides visai veiksmīgs mēģinājums mācīties no FiFA, kas pārdevusi futbolu kā laika garam atbilstošu opiju tautai. sak, kāpēc lai māksla nebūtu opijs elitei?

Lielākā pretruna šajā sakarībā, protams, ir tendence gan vienu, gan otru pārdot kā “sociālās ziepes” un cukurgraudu vienlaikus. iespējams, futbola nodarbības pusaudžiem nudien mazina kriminalitāti nepilngadīgo vidū un mākslas skolu apmeklējums paver plašāku redzes apvārsni, bet ir milzīga kļūda kā būtiskāko argumentu motivācijā piedāvāt izredzes kļūt slavenam un, kas zina, ieraust miljonus. Es sliecos domāt, ka fiziskais treniņš un māksla pirmkārt ir dialogs ar sevi. iekšēji izvērstas personiskās autonomijas instruments. pārējais ir blaknes, lai arī ne vienmēr smādējamas.

Biennāles nāk un iet. būt tajās iesaistītam kā līdzdalībniekam, protams, ir fascinējoši. Tomēr tam visam klāt nāk arī piegarša no Endija Vorhola pravietiskās atziņas, ka nākotnē visi baudīs slavu uz piecpadsmit minūtēm. ja runa ir par mākslas demokratizāciju, es vairāk pieslejos jozefa boisa nometnei. un jogai nav vietas olimpiskajās spēlēs.


Mākslinieks Entonijs Gormlijs atbild Annai Iltnerei
(1. oktobris)

Par to rakstījāt 2010. gada esejā “Māksla globālās sasilšanas laikā” (Art In The Time Of Global Warming), kur apgalvojāt: Art is unnecessary but vital. Taču nevar noliegt – arī mākslinieki pieliek pirkstu pārprodukcijas vairošanā, nemitīgi radot arvien jaunas lietas, kaut, protams, tās var attaisnot kā mākslas darbus...

Jā, mēs, mākslinieki, vienlaicīgi esam gan patēriņa kultūras spogulis, gan simptoms. (Smejas) Es ļoti labi apzinos, ka gādāju mantiņas luksusa tirgum...

Un tomēr jūs ticat, ka tieši māksla mūs varētu paglābt no pašiznīcināšanās?

Jā, es tam ticu, kaut man ir lielas problēmas ar mākslas instrumentalizāciju. Toties esmu pārliecināts, ka māksla ir refleksivitātes katalizators. mākslinieka ambīcija ir spēt sakoncentrēt uz objektu vērstos fiziskos un garīgos pūliņus tiktāl, ka objekta forma tiek adekvāti risināta un tas atrod savu īsto vietu telpā, lai spētu rezonēt. ja tas izdodas, tad arī citi cilvēki, darbu uzlūkojot, spēs piedzīvot tikpat intensīvu klātbūtnes un koncentrēšanās līmeni. būtisks pavērsiens mākslas evolūcijā man šķiet pāreja no reprezentācijas – proti, kad māksla vēlreiz apstiprina jau zināmo un esošo, – uz mākslu, kas ļauj mums visam esošajam “parakties apakšā” un uzlūkot pasauli refleksīvi. Vesels lērums mūsdienu mākslas ir tikai daļa no patēriņa kultūras un papildina tās pārprodukciju. uzskatu, ka mākslai ir uzticēts krietni vien svarīgāks darbiņš par vizuālu un materiālu “burbuļošanu”. māksla spēj mainīt mūsu domāšanas un sajūtu modeļus.


Galerists Tadeušs Ropaks atbild Unai Meisterei
(10. septembris)

Jūs sākāt pirms 30 gadiem. kā pa šo laiku ir mainījusies mākslas scēna?

Ak kungs, tā ir ļoti mainījusies! kā es vienmēr esmu teicis – māksla ir nokāpusi no “ziloņkaula troņa”, kurā tā ilgstoši atradās, kļūstot par patiesu mūsu dzīves centru. Tā ir kļuvusi daudz nozīmīgāka arī jaunās paaudzes dzīvē. pirms trīsdesmit gadiem tas bija ļoti elitārs un intelektuāls grupējums, kas sekoja mākslas norisēm. šodien, kad runāju ar jauniešiem, māksla ir daļa no viņu augšanas procesa. no viņu dzīves.


Kurators Udo Kitelmans atbild Sergejam Timofejevan
(14. jūlijs)

Kad sākāt kā kurators...

...viss bija pavisam citādi.

Kādā ziņā?

Kad es sāku, pat tāda termina “kurators” nebija. un profesijas būtība, kuras aprises tikai iezīmējās, vēl neizjuta tik milzīgu tirgus ietekmi. Galvenais bija saredzēt mākslu, tikties ar māksliniekiem un pēc tam pieņemt lēmumu – vai gribu viņus atbalstīt, lai uztaisītu lielisku izstādi. šis aspekts ir mainījies totāli. Tagad kuratori ir visur. nevar ne saskaitīt. Tagad ir moderni būt par kuratoru.

80. gados, kad biji frīlanceris, tu pat iedomāties nespēji, ka ar to varēsi pelnīt iztiku. Tā bija cīņa par izdzīvošanu. Tagad mūsdienu māksla kļuvusi tik populāra, ka izveidojusi pati savu tirgu, ko var salīdzināt ar vērtspapīru tirgu. un tieši mana paaudze ir radījusi pamatus tam visam. mūsu mērķis bija laikmetīgo mākslu padarīt pēc iespējas populārāku un ar tās idejām iepazīstināt pēc iespējas lielāku daudzumu cilvēku. bet tajos laikos, pat vēl 90. gadu vidū, neviens nespēja aptvert, kurp tas viss virzās. pirms 25 gadiem mākslas pasaule bija diezgan klusa vieta, kur aktīvi darbojās nemaz ne tik daudz ļaužu. Tagad tā ir visai traka, pilnīgi nekontrolējama vide.

Kādā savā senā tekstā rakstīju, ka māksla un tās institūcijas kopumā nevar būt labākas par pasauli, kurā tās eksistē. mēs vienmēr esam sava laika bērni. Tagad mums ir mākslas pasaule, kas lielā mērā atspoguļo mūsdienu realitāti. Es varu tikai cerēt un pieļaut, ka šī mākslas pasaule atkal mainīsies, turklāt – ļoti drīz. Es vēl aizvien esmu pārliecināts, ka mākslas vērtība tiešā veidā nav atkarīga no tās cenas. intelektuālā vērtība – lūk, tā ir svarīga. un tagad ir jācīnās visiem iespējamiem līdzekļiem, lai situāciju no jauna līdzsvarotu.


Kurators Masimiliano Džoni atbild Ditai Rietumai
(18. jūnijs)

Jūs reiz raksturojāt mākslu kā konceptuālu vingrošanu. ko jūs ar to domājāt, un kāpēc māksla jums ir nozīmīga?

Šo definīciju es nozagu umberto Eko – no tās slavenās esejas, ko viņš, man šķiet, 1962. gadā sarakstīja par, kā viņš to nosauca, atvērto mākslas darbu un skatītāja lomu. Viņš saka tā: māksla ir vieta vai nodarbe, kurā jūs vingrināt savu spēju pieņemt to, ko nezināt. man nav pārāk svarīgi atrast definīcijas, ko es varu pieņemt par savējām, bet ar to es gribēju pateikt, ka māksla un konkrēti laikmetīgā māksla savā kopumā ir vieta, kur pati mākslas definīcija tiek pastāvīgi formulēta no jauna. un tieši ar to tā piesaista cilvēkus – ar brīvību un līdzdalību.

Tieši tas man mākslā liekas valdzinošs un interesants – tas, ka tā ir spēle, kurā pastāvīgi tiek izdomāti jauni noteikumi, un tas ir ārkārtīgi svarīgs vingrinājums. mani tas piesaista tāpēc, ka normālajā dzīvē, kas nav māksla, mums, par laimi un par nožēlu, jādarbojas rakstītu un iesakņojušos noteikumu rāmjos. bet mākslinieki pastāvīgi meklē jaunus noteikumus un pārkārto vecos.


Kurators Sūne Nūrdgrēns atbild Daigai Rudzātei
(24. marts)

Jozefs Boiss uzskatīja, ka ikviens var būt mākslinieks. kāda ir profesionāla mākslinieka loma mūsdienu pasaulē?

Es nedomāju, ka ikviens var būt mākslinieks. Gluži tāpat kā ikviens nevar būt pavārs vai ārsts. ja paraugāmies uz pašiem cilvēces pirmsākumiem, uz alu laikmetu... Es pieņemu, ka viņi visai ātri saprata: kāds ir ļoti labs mednieks, un viņam jādodas medībās, kāds cits lieliski gatavo, tālab viņam jāpaliek mājās un jātaisa ēst, vēl kāds cits pieprot zīmēt, tālab tam jāsēž mājās un jārada bildītes. un viņš tā arī darīja, un viņa bildītes iedvesmoja medniekus. un tieši šī paša iemesla dēļ mums arī šodien ir nepieciešami mākslinieki. mākslai ir izšķiroša loma mūsu izdzīvošanā.


Mākslinieks Marko Mētamms atbild Annai Iltnerei
(5. marts)

Skumjš liktenis labam māksliniekam. Laimei te nav vietas.

Esmu pārliecināts, ka tas ir sods. būt par mākslinieku jeb radošu cilvēku vispār ir sods, nevis dāvana. arī studentiem es vienmēr saku – ja vien ir vēl kaut kas cits, ko jūs labprāt darītu, lūdzu, ejiet prom no mākslas un nodarbojieties ar kaut ko citu. protams, mākslinieki ir dažādi, bet visbiežāk tā ir nasta, kas vienkārši jānes, – māksla tev vienmēr būs līdzās, tu to nevarēsi izsviest no galvas. Tāpēc ar mākslu var nodarboties vien tie, kuriem tiešām nav nekādu citu iespēju, ko dzīvē darīt. kas vienkārši nespēj nebūt mākslinieki – viņiem māksla ir glābšanas laiva, lai izdzīvotu. ja tā ir, tad ķeries vien klāt un sāc sevi izpaust! nodarboties ar mākslu ir kā sarunāties ar sevi skaļi. manam bijušajam klasesbiedram pirms vairākiem gadiem bija problēmas ar galvu, un viņš staigāja apkārt, skaļi runādams. kad izārstējās, viņš man vēlāk stāstīja, kā tas esot bijis. domas galvā esot joņojušas tik neprātīgā ātrumā, ka vienīgā iespēja izsekot un nesajukt prātā vēl vairāk bija izrunāt vienu domu pavedienu skaļi. manuprāt, māksliniekam ir līdzīgi, un tāpēc viņš rada. lai nesajuktu prātā.


Mākslinieks Kristians Boltanskis atbild Annai Iltnerei
(22. janvāris)

Bieži esat apgalvojis, ka māksliniekam svarīgi ir lielu daļu laika nedarīt vispār neko. Vai to ieteiktu arī jaunajiem censoņiem?

Būt māksliniekam nav parasts darbs. Nevar astoņos no rīta iet uz darbnīcu un sākt strādāt pie milzīga audekla, lai piecos vakarā dotos mājās gandarīts. svarīgi ir iemācīties dzīvot darbā. saplūst ar to pilnībā, bet tajā pašā laikā nedarīt neko. kad biju pasniedzējs, es studentiem mācīju – ja kāds jums saka, ka esat pilnīgs muļķis un turklāt neglīts, bet jūsu mākslas darbs ir labs, tad jums jābūt laimīgam. māksliniekam nav nekā svarīgāka par darbu.