VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par personīgo brīvību, lēmumu pēctecību un telpu mākslai Laima Slava Saruna ar LNMM direktori Māru Lāci un mecenātu Jāni Zuzānu | |
| Laima Slava: Tu tikko pārlūkoji šo pirmo – 1997. gada numuru. ko tas tev atsauc atmiņā? Kas mainījies kopš tā laika? Māra Lāce: Pirmajā numurā ir daudzas labas lietas, kas izturējušas laiku. katrs mākslinieks, kas tajā parādās, ir kvalitāte arī šodien. piemēram – aigars bikše, tobrīd gluži jauns tēlnieks, tagad viens no radošākajiem, interesantākajiem autoriem mūsu mākslas ainā. lai ko viņš darītu, katru reizi to gribas redzēt. kopā ar ilmāru blumbergu žurnālā ir Vija celmiņa. pagāja 17 gadu, un muzejam izdevās īstenot savu sapni – atvest Vijas celmiņas darbus uz rīgu: programmā “rīga – kultūras galvaspilsēta 2014” bija iekļauta mākslinieces darbu izstāde mākslas muzejā “rīgas birža”. Otra interesanta lieta – aktualitātes, kas tajā laikā bija būtiskas. sorosa mūsdienu mākslas centra aktivitāte, kas bija stimuls, pamats ļoti nopietni darboties laikmetīgās mākslas laukā. Elektroniskie mediji, kas ienāca ar pilnīgi citu domāšanu; šodien riXc ir mākslinieki, kas startē pasaules mērogā. Kas, tavuprāt, iezīmē šodienas mākslas vides galvenās vajadzības? Ja runājam par žurnālu – ļoti trūkst mākslas kritikas. Tās vienkārši nav. mums ir aprakstošā, drusku glaimojošā, bet ne kritika kā tāda – tā neeksistē. nav jau arī īsti, kur to publicēt, kur iegūt pieredzi, jo laikraksti kritikas pretī neņem. Bet pārdomas man šobrīd raisa, lūk, kas. 90. gadi bija laiks, kad mākslā ienāca daudz eksperimentu un – to es īpaši gribu uzsvērt – mākslinieki sāka izmēģināt un apjēgt personīgās brīvības robežas mākslā. un šī personīgā brīvība māksliniekiem kļuva ārkārtīgi būtiska. Gribētos teikt, ka mūsu mākslinieki šodien ir pilnībā brīvi savā mākslā. man tā šķiet. diemžēl tagad pastāv jaunas bažas. mani uztrauc tas, kas pašlaik notiek Eiropas telpā un tālāk pasaulē, kaut vai parīzes notikumi, procesi saistībā ar citām reliģijām, ar citādi domājošiem utt., utt., man bail, ka tie var novest pie savveida cenzūras mākslā. ne jau cenzūras kā padomju laikā, kad bija kantoris, kas cenzēja, ko drīkst un ko nedrīkst izstādīt vai publicēt, noteikti ne – bet pie t. s. pašcenzūras. Viss rāda, ka tā tas varētu arī būt. māksla ļoti daudzās izpausmēs ir provokatīva, mākslai nav aizliegtu tēmu, par kurām tā nedrīkstētu runāt. mums ir mākslinieki, kas savā mākslā ir provokatīvi un neviennozīmīgi uztverami – sociālu, politisku, reliģisku utt. grupu skatījumā. bet šis laiks it kā uzspiež savu zīmogu, sajūtu, ka ir tēmas, par kurām runāt nevar, ka tās var radīt milzīgu sociālo spriedzi, konfliktus un, nedod dievs, pat karadarbības. Tas ir tas, kas šobrīd man rada bažas. un tā ir globāla lieta, tā nav latvijā radīta. Vai tam būtu saistība arī ar to, ko mēs dēvējam par ētikas principiem? Kad sāk veidoties šādas konfliktsituācijas, tad vienmēr kāds izcels priekšā ētikas kodeksus, principus, likumus utt., utt., līdz ar to varam teikt, ka saistība ir. ir saistība arī ar morālo aspektu. manā praksē ir nācies sastapties ar šādiem jautājumiem. nedod dievs, ja mākslinieki sāks nodarboties ar pašcenzūru vai ar to sāks nodarboties tie, kas izstāda viņu darbus, veic komunikācijas ceļu uz sabiedrību. Taču vienmēr ir arī medaļas otra puse. Bet kā mainījies muzejs kopš tā laika? savā rakstā 1997. gadā tu piemini muzeju akreditāciju, kas sāksies 1998. gadā. Jā, tai laikā tika uzsākta muzeju akreditācija, kas regulāri ik pa pieciem vai desmit gadiem ir jāatkārto. muzejam organizatoriski un administratīvi šis laiks bijis visai savdabīgs. 1997. gadā, kad iznāca žurnāls, mēs, visi mākslas muzeji, pastāvējām kā latvijas mākslas muzeju apvienības daļa. 2001. gadā notika liels reorganizācijas process, kurā muzeji ieguva patstāvību un kļuva par atsevišķām juridiskām vienībām. 2010. gadā ar ministru kabineta lēmumu mēs atkal tikām apvienoti jau zem latvijas nacionālā mākslas muzeja “cepures”. Tam gan nav nekāda sakara ar radošo mākslas procesu, tā ir resursu, valsts deleģējumu pārvaldības forma. ja valsts mums ir deleģējusi pārvaldīt šo nacionālā mākslas krājuma daļu, vai to mēs darām, sadalīti piecās juridiskās vienībās, vai kā viena juridiskā vienība – tas cilvēkiem nav būtiski. mēs cenšamies saglabāt katras vietas specifiku un stratēģiski iezīmēt katra mūsu muzeja vietu kopīgajā sistēmā. būtiskāk ir tas, ka tālais 1997. gads iezīmē muzejam sarežģītu laiku, jo ir beigusies ar valsts neatkarības atgūšanu saistītā eiforija tādā ziņā, ka 1991., 1992., vēl 1993. gadā un līdz pat 1995. gadam mēs bijām gana pieprasīti ar savu mākslu, mākslas mantojumu, jo Eiropai pēkšņi bijām kļuvuši interesanti. Tad nāca laiks līdz gadsimtu mijai, kad mēs nevienam vairs nebijām interesanti. Tie, kas bija gribējuši redzēt, bija redzējuši, un uzmanības centrs no jaunajām austrumeiropas valstīm aizvirzījās kaut kur tālāk, jo citi reģioni kļuva aktuālāki. 90. gadu otrā puse turklāt nesa dramatisku finansējuma samazinājumu muzejam, totāli nebija naudas mākslas darbu iegādei, tas radīja ārkārtīgi lielu iztrūkumu krājumā. arī tagad līdzekļu nav, tomēr šogad Valsts kultūrkapitāla fondā beidzot būs atjaunota programma muzeju krājumu papildināšanai un februārī būs pieteikumu konkurss. Kas atšķirībā no aizgājušā laika ir iezīmējies tieši muzeja uzdevumos, muzeja situācijā? Šajā laikā ir radusies pieredze cilvēkiem, kas veidojuši izstādes, kuratoru pieredze ir vairojusies, tomēr varam teikt, ka ļoti lēni ienāk jauni kuratori. bet kur ir tas placdarms, kur gūt pieredzi?! kā uzrakstīt operu uzreiz, lai būtu šedevrs? parasti tā nenotiek. Te jārunā par kādu līniju, kas nav tieši saistīta ar mākslas procesu, jo tas notiek neatkarīgi. Tā saistīta ar mākslas procesa rezultāta parādīšanu. Tas ir mākslas telpu jautājums. šie 17 gadi šai ziņā ir bijuši visai interesanti. pirmo “studijas” numuru skatoties, mani pārsteidza, cik daudz ir galeriju reklāmas šajā numurā. Virkne no šīm galerijām vēl pastāv. ir nākušas klāt jaunas, bet ir, kas pazudušas no aprites. piemēram, “rīgas galerija”, ļoti aktīva un iecienīta, kas atradās labā vietā, pie ieejas vecpilsētā, – šī vieta stāv tukša ar uzrakstu, ka telpas tiek izīrētas, un es to izjūtu kā problēmu. jā, galerijai “daugava” savukārt nupat ir parādījušās jaunas un lieliskas telpas. ir “māksla Xo”, mūkusalas mākslas salons ar labām izstāžu telpām. 2008. gadā darbību uzsāka rīgas pilsētas izstāžu zāle “rīgas mākslas telpa”. ar ļoti konkrētu, skaidri definētu uzstādījumu – telpa laikmetīgajai mākslai. šobrīd situācija ir gana sarežģīta, septiņu gadu laikā nomainījušies trīs vadītāji un viena juridiskā persona (“rīgas nami”), kas pārraudzīja šo zāli, tagad atkal tā ir nodota citai institūcijai. Grūti saprast, kas bija par iemeslu, kāpēc “rīgas mākslas telpa” nevarēja realizēt savu ar daudzu ekspertu piedalīšanos labi izstrādāto programmu. Vai finanšu krīze, finanšu samazinājums bija vienīgie iemesli? cik daudz ietekmēja pārvaldības izpratne un lēmumi, kā arī subjektīvie faktori personību sadursmēs? Lielā problēma, kas iezīmējās šajā periodā, – mums nav lēmumu pieņemšanas pēctecības. Un tas ir ļoti būtiski attiecībā tieši uz infrastruktūru, uz šīm vietām. jā, muzejs nav māja, muzejs ir saturs. bet māja ir vajadzīga, lai šo saturu kaut kur ieliktu. un tā ir bijusi problēma. muzejs šajā laikā ir mēģinājis panākt galvenās ēkas krišjāņa Valdemāra ielā rekonstrukciju, ēka ir rīgas pilsētas īpašums. sākām aktualizēt sabiedrisko domu 2003. gadā, bet līdz projektēšanai nonācām 2010. gadā. Tagad darbs notiek, un rīgas kultūrvidē nākamgad nāks klāt viena nopietna izstāžu zāle. bet muzejs ir muzejs, un muzejam ir sava programma. šajā laikā ir bijušas milzīgas peripetijas par to, kas saucas – topošais latvijas laikmetīgās mākslas muzejs. labām iecerēm, noteiktā stadijā jau detalizēti izstrādātām, nebija lemts realizēties. Tomēr jāatzīst, ka tika uzsākta kolekcijas veidošana ar ABLV bank atbalstu, savu ieguldījumu sniedza arī valsts un t. s. norvēģijas instruments. jā, kāds var teikt – ir iegādāts nedaudz vairāk par 500 mākslas darbiem un tas nav daudz. bet, ja paskatāmies, ka tie iepirkti nepilnos desmit gados... bija jāpaiet laikam, nedaudz jāatjēdzas no ekonomiskās krīzes, lai politiskā līmenī un sabiedrības apziņā varētu atkal iekustināt ideju par laikmetīgās mākslas muzeju. Tieši pēdējie divi gadi domas veicināšanā ar ļoti daudzām sabiedriskajām aktivitātēm bija radoši un pamanāmi. pateicoties kultūras ministrijas pieņemtajiem lēmumiem un privātajām investīcijām, tagad šai virzienā ir noteikta kustība, un tikai no pašiem būs atkarīgs, cik veiksmīgi tā attīstīsies. mēdz jau arī teikt, ka viss notiek tad, kad tam jānotiek. par muzeja ēku rīgā runāt sāka 19. gs. 70.–80. gados. uzcēla muzeju 1905. gadā. Tomēr es gribu atgriezties pie tā, ka trūkst lēmumu pēctecības. Tā ir problēma. 1998. gadā tika izveidots latvijas laikmetīgās mākslas centrs. ar konkrētu mērķi – realizēt ideju par laikmetīgās mākslas muzeju. centrs darbojas, labi darbojas, bet tam nav vairs šāda pieturas punkta. Tas atkal ir lēmumu pēctecības jautājums. Un vēl. ir jāievēro, ka ir laiks līdz 2004. gadam un pēc tā, kad līdz ar iestāšanos Es atvērās robežas. kā televīzijas sižetā, runājot par “rīgas mākslas telpu”, teica aigars bikše, par māksliniekiem jau nav tik ļoti jāuztraucas: kā santehniķis atrod darbu citur, arī mākslinieks brauc prom un atrod. mums ir virkne mākslinieku, kas spējuši iziet ārpus latvijas un spējīgi darboties plašajā mākslas scēnā. Tas ir parādījies tieši šajā laika periodā. Tas notiek. un es domāju – notiks arvien vairāk. svarīgi ir, kas no mākslas paliks mums šeit uz vietas un kā mēs to spēsim parādīt. Kāds liktenis tad gaida 20. gs. otrās puses mākslas pieejamību? Tas ir sarežģīts jautājums, kaut tādam tam nevajadzētu būt. Tas atkal ir telpu jautājums. muzejs jau savu “mazo slikto darbiņu” savulaik izdarīja, veidojot pastāvīgo ekspozīciju, kurā pēc neatkarības atgūšanas īpašs akcents bija uz 20.–30. gadiem, uz klasisko modernismu. sagaidot 2005. gadu – muzeja ēkas simtgadi –, mēs ekspozīcijas pārveidojām. Tas tomēr bija arī objektīvi, jo pēc otrā pasaules kara mākslas process radikāli mainījās, bet tas radikāli mainījās arī laikā, kad veidojās pirmā latvijas republika. šobrīd muzejā notiek intensīvs darbs pie pastāvīgās ekspozīcijas izveides pēc rekonstrukcijas darbu pabeigšanas un muzeja darbības atsākšanas. sāksim ar 18. gs. beigām un turpināsim līdz 20. gs. beigām. mūsu iecere ir Valdemāra ielas ēkas otro stāvu, kur atrodas t. s. baltā zāle, atdot periodam no 50. gadiem. Trešais stāvs ietvers senāko posmu. Tas nozīmē, ka autoru skaits un darbu skaits ekspozīcijā samazināsies. arī tiem autoriem, kurus esam parādījuši kādreiz ar 30–40 darbiem. bet mēs labi saprotam, ka nevaram taisīt ekspozīcijā šo mākslīgo cirtienu, atteikties no tik liela perioda parādīšanas. mēs mēģināsim. Vai tā būs tik zinātniski izvērsta un pamatota ekspozīcija, kādu mēs vēlētos redzēt, tas ir cits jautājums. jo materiāla ir daudz, bet telpu ir tik, cik ir, un tas būs tas stāsts, ko gribēsim izstāstīt. ar pilnu atbildību varu teikt, ka mēs veidosim šo ekspozīciju. un mūsu šodien strādājošie korifeji, kā džemma skulme un citi autori, savus darbus te ieraudzīs. protams, mana lielā sāpe ir izstāžu zāle “arsenāls”, kur ir ļoti lielas iespējas attīstīt infrastruktūru, paredzot krājuma iznešanu ārpus šīm telpām, jo nav pareizi pilsētas centrā turēt noliktavu. lai arī mākslas darbu noliktavu, tomēr – noliktavu. ja to izdotos risināt un būtu iespēja uzsākt “arsenāla” rekonstrukciju... tur ir tiešām pietiekami lielas telpas, kur rādīt kāda noteikta latvijas mākslas perioda devumu pastāvīgā ekspozīcijā, kas varētu piesaistīt arī pastiprinātu tūristu interesi. pašlaik izstāžu zāles tehniskais stāvoklis strauji pasliktinās. Runājot tieši par 20. gs. otrās puses kolekciju – 60.–80. gadu periodā klāt nāk jautājums par latvijas mākslinieku savienības krājumu. šis jautājums mākslas speciālistu vidē ir ļoti smags, mēs to izjūtam kā milzīgu problēmu. mākslinieku savienība kā biedru kopums ir ļoti skaidri deklarējusi, ka tas būs un paliks viņu īpašums. ja rīgā veidotos kāda vieta, kur būtu telpas ar plašākām iespējām, tad būtu iespējams arī apvienot kolekcijas – jo pastāv dažādas deponēšanas iespējas, kas valstij var būt ļoti plašas. un tie atkal ir stratēģiskie risinājumi – pašvaldību intereses, valsts intereses, privāto struktūru intereses. Tās jau ir attiecības ar privātīpašumu un privātu kapitālu – arī aplūkojamajā periodā izceļama parādība! Jā, šai laikā mākslā ļoti nopietni ienāk privātie atbalstītāji. nav daudz viņu, bet atbalsts, ko sniedz jānis zuzāns un sia Alfor, Borisa un ināras Teterevu fonds, ir gana pamatots, pamatīgi pārdomāts, virzīts uz konkrētām lietām un ar labu atdevi un rezultātu. Tādējādi veidojas partnerība starp valsts institūcijām un privātajām struktūrām. Tad jau mums jārunā par Purvīša balvu, kura pašlaik piedzīvo ceturto uznācienu un kuras pretendentu izstāde tagad aizņem “Arsenāla” zāli. Jā, izcelt es gribētu tieši purvīša balvu. kāpēc vispār šāda balva radās. 90. gadu vidus bija periods, kad daudz balvu saņēma visas nozares. mākslinieku savienībai tobrīd vēl bija ambīcijas kaut ko izdarīt, un balvas bija arī vizuālajā mākslā. sākotnēji tās finansēja VKKF, bet, krīzei sākoties, finansējumi samazinājās, un kultūras nozarē Vkkf cieta visvairāk. mākslinieku savienībā notika savi iekšējie procesi, un vizuālajā mākslā balvas pazuda. Var jau jautāt – kam tāda balva vajadzīga. bet tas ir procesa novērtējums, sekošana līdzi, tas nozīmē pašapziņu, galu galā tas ir arī materiālais stimuls. Taču galvenais – tas ir izvērtējums un novērtējums. mēs ar Elitu ansoni sākām pie šīs lietas strādāt un sapratām, ka vajadzīgs atbalstītājs, partneris. atradām, tikām jau līdz līguma izstrādei, bet nevienojāmies par atsevišķiem punktiem. Tad drusciņ noplakām. un mums ieteica parunāt ar jāni zuzānu. Viņš teica – jā, lai notiek! Tālāk tas gāja ļoti strauji. 2008. gadā parakstījām līgumu par piecu balvu piešķiršanu. 2009. gadā tika pasniegta pirmā balva. Tagad tās sakarā plaši diskutē par ekspertu atbildību. bet nevienam nav aizliegts veidot citas balvas. Tas, ka ap šo balvu pašlaik ir izveidojusies šūmēšanās, pierāda tikai to, ka tai ir nozīme. citādi par to neviens nerunātu. Vai balva ir sasniegusi tai paredzēto mērķi? Protams, pavisam noteikti. mūsu mākslas sabiedrība vienkārši ir tik ļoti maza, ka esam gatavi cits citu apkarot līdz pārākajai pakāpei. un tas ir smagi. mūsu mākslas vide ir varbūt arī pārāk aroganta, cilvēki nemaz vairs savā starpā negrib ne sarunāties, ne klausīties. pietrūkst mākslinieku pašorganizējošas lietas, mākslinieku vidē nenotiek viedokļu, domu apmaiņa. Bet bija šajā laikā arī tādi mēģinājumi kā mākslinieku radošie kvartāli andrejsalā, VEF teritorijā, Miera ielā... Tā ir tēma pati par sevi. Tas tiešām pierāda – māksliniekiem ir vēlme veidot radošās apvienības, radošos kvartālus, bet vai nu pietrūkst menedžmenta prasmes, vai uzvar merkantili ekonomiskie apsvērumi. Tas attiecas arī uz spīķeriem, VEF teritoriju, andrejsalu. mākslinieki “iesilda” vietas, un tad tur ierodas īpašnieki ar māksliniekus aizslaukošiem komercplāniem. Tomēr šai laikā esam sākuši arvien uzstājīgāk lietot jēdzienu “radošās industrijas”, un mēs redzam arī rezultātus. katrā ziņā ir notikusi ļoti nopietna paaudžu maiņa mākslā. man jau patika vecā bohēma, bet tā ir zudusi uz visiem laikiem... | |
 Māra Lāce un Jānis Zuzāns paraksta vienošanos starp Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un SIA "Alfor" par Purvīša balvas izveidi. 2008 Foto: Valters Lācis | |
| Avantūra pēc avantūras Laima Slava: sarunā ar latvijas nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci iezīmējās daudzi notikumi un procesi laikā kopš pirmās “Studijas” iznākšanas. Viens no tiem bija arī Purvīša balva. arī mēs iepazināmies balvas žūrijā un runājām pirmo reizi “sarunās “Vīna studijā”” pēc pirmās Purvīša balvas notikuma 2009. gada pavasarī – jūs parādījāties kā jauns un vērā ņemams spēlētājs tobrīd visai tukšajā mūsu mākslas mecenātisma lauciņā. Jānis Zuzāns: jā, mēs apspriedām burgundieti (smejas), un tajā sarunā es vēl negribēju runāt par savu mākslas darbu kolekciju. Un tagad? Pa šo laiku ne vien jūsu ģimenes mākslas kolekcija ir ieguvusi nopietna krājuma statusu, tai ir priekšzīmīgi uzglabāšanas apstākļi un regulāra zinātnisko datu apstrāde, bet Rīgā ir iezīmējusies arī jauna, mākslinieku un skatītāju iemīļota izstāžu telpa – Mūkusalas Mākslas salons. Jā, krājums izveidojās tāds, ka gribējās to parādīt. mums trūkst vietu mākslas izstādīšanai, īpaši – kur pēckara laika mākslai parādīties. boriss bērziņš, lidija auza, auseklis baušķenieks, indulis zariņš – viņi visi ir pelnījuši būt redzami. Es toreiz vēl nevarēju saprast, kādā formā to darīt, kur un kā. sākās krīze, un daudz telpu atbrīvojās. braucu pa mūkusalas ielu un ieraudzīju lielu uzrakstu, ka iznomā telpas. opā, redz, kur lieliska vieta, kur to var darīt! lielas, gaišas telpas. Veicām remontu un pārvietojām visu kolekciju vienuviet, tā bija sadalīta pa vairākām vietām – dzīvoklī, darbā noliktavā. kā kolekcijas glabātāja pie manis strādāja diāna barčevska, un sākām veidot pirmās ekspozīcijas. lēnām pienāca vairāk cilvēku klāt, tagad darbojas jau pieci. mūsu māksla ir tik bagāta, un iespēju izstādīt to ir tik maz – tā bija tāda privāta vēlme parādīt mūsu pēckara mākslas bagātību. Bet jūs jau rīkojat ne tikai kolekcijas izstādes – regulāras ir pašlaik aktīvu un jaunu mākslinieku izstādes. Mēs ejam laikam līdzi! kolekcijas darbi jau arī nav neizsmeļami. un galvenais – nāca ļoti labi piedāvājumi, mākslinieki gribēja izstādīties. Tad mēs izvēlējāmies šādu proporciju: 60% rādām savus darbus, 40% – mākslinieku pieteikumus. mums ir vērtēšanas komisija, jo pieteikumu ir daudz. Es saprotu, ka strādāt kā galerijai, kas pārdod mākslu, jūs neinteresē. Bet vai jums, ņemot vērā arvien nopietnāko, izvērstāko izstāžu darbību, nav bijusi vēlme piedalīties ar saviem projektiem starptautiskos mākslas forumos? Jā, tāda doma bija, pirms sniedze kāle aizgāja dekrētā. kad viņa aprīlī atgriezīsies, turpināsim. Tātad jūs esat gatavi uzņemties vēl vienu misiju? Valsts atbalstītā Venēcijas biennāle notiek reizi divos gados. aktuālās mākslas iznešana pasaulē vairāk gulstas uz pašu mākslinieku vai galeristu aktivitātes pleciem. Turklāt tas prasa nopietnus ieguldījumus. Šai ziņā esmu iesaistījies vēl vienā avantūrā. pirms pāris mēnešiem bija atbraukuši divi kuratori no tate modern ar piedāvājumu piedalīties iepirkumu komisijā. pirms diviem gadiem viņiem ir nodibināta jauna russia & eastern europe Acquisitions committee (reeAc). no sākuma atteicos, bet tad mani pārliecināja, ka atteikties nedrīkst. pirms divām nedēļām saņēmu apstiprinājumu, ka esmu jaunās komitejas biedrs. Tagad būs jābrauc pie viņiem. tate modern ir gada budžets tieši iepirkumiem no austrumeiropas un krievijas. loks ir ļoti plašs, tas ir milzu apjoms! kuratori atlasa piedāvājumu, un komiteja izdara izvēli, ko pirkt. protams, piedaloties es gribu pievērst uzmanību latvijas mākslai, lai tate modern kolekcijai tiktu iegādāts arī kāds latvijas mākslinieka darbs. Tā mašīna gan strādā lēni un komplicēti – no pieteikuma līdz galīgai piekrišanai paiet pusotrs gads. Tā tiešām ir lieliska ziņa! apsveicu – būsiet mums tagad mākslas speciālists ar unikālām zināšanām un iespējām! starp citu, viens mākslinieks Teitā mums ir – niklāvs strunke ar 1937. gada gleznu “krāslavas skats”, iespējams, no 1939. gada latviešu mākslas izstādes londonā. Bet kā ar turpinājumu latvijas mākslas galvenajam notikumam – Purvīša balvai, kas tika iedibināta ar solījumu uz pieciem piešķīrumiem, tātad desmit gadiem? šī jau ir ceturtā piešķīruma reize. Mēs uzņēmāmies atbildību par piecām reizēm. Tas nenozīmē, ka neturpināsim. domāju, ka iesākts ir labi, taču muzejam tas ir arī labs aktīvs, lai piešķirtu iespēju šādu balvu atbalstīt kādam citam. bet es domāju, ka tas būs grūti, jo nauda neizšķir visu. Tas tomēr ir komandas darbs, komanda samenedžē, saliek kopā tās mazās lietas, visus ekspertus, sagrupē, dod uzdevumus – tas ir milzīgs darbs! ja kādam liekas, ka tas notiek kaut kā tāpat vien, – tas tā nav, virzīšanās uz balvu noris pragmatiski un izsvērti. Vai šo gadu laikā ir mainījies skats uz pasākumu, vai balvas esamība ir sasniegusi mērķi? Balva jau nav kā mērķis, tā drīzāk ir stimuls, nav sajūtas, ka kaut kas būtu jāsasniedz. mums nolikumā ir rakstīts, ka būtisks kritērijs ir radošums, inovācija, – tur gudrākiem vārdiem tas pateikts, es saku tā vienkārši: izcili notikumi. un tie izcilie notikumi tiek vērtēti no “ne tik izcilu” skatītāju viedokļa, jo galu galā mēs visi esam tikai cilvēki, mēs kā indivīdi jau neskatāmies no kosmosa uz visu, visu redzam un varam salīdzināt. mēs katrs skatāmies pēc savas patikas, kas mums liekas unikāls un izcils. bet es domāju, ka balva ir lielisks katalizators, kas paātrina mākslas procesu, rada lielāku vēlmi tajā darboties, pamodina dažus, kuri citkārt to nedarītu, bet tagad varbūt vēlas veidot izstādi, parādīt sevi. iespējams, kāds pieiet lietai pragmatiskāk, grib izstādi tuvāk otrā gada beigām... domāju, ka balva savu misiju veic. bet par to jāspriež citiem. Es neesmu nekāds soģis. Bet bija kāds iemesls sākumā, kāpēc vispār piekritāt balvu atbalstīt. Sāksim ar to, ka mums vispār māksla patīk. uzskatu, ka tā vai citādi māksla ir vienmēr pavadījusi gan mani kā indivīdu un mūsu ģimeni kā kopumu, gan arī mūsu kompāniju kā juridisko subjektu. līdz ar to tur nav nekā nesaprotama – kāpēc. dabiski, tas varēja arī nebūt projekts konkrēti ar latvijas nacionālo mākslas muzeju, bet tāda bija apstākļu sakritība, situācija bija nobriedusi, tas bija muzeja izlolots projekts. māra lāce piedāvāja mums šo projektu, mums nebija balvas virzienā nekādu savu ambīciju, bet bija izpratne par tās nozīmīgumu un nepieciešamību. kaut arī – balva jau neko neatrisina, viss tāpat turpinās. Kas jums pašam bijis tīri personisks – mākslas mīļotāja ieguvums šajā procesā? Pagājuši kā nekā septiņi gadi! Iespēja vairāk pabūt kopā ar labu mākslu un labiem māksliniekiem. Tev jāseko līdzi procesam. Tu to neietekmē, bet esi procesā iekšā. balvas kritizētājiem es saku: tirgus ir brīvs, tas ir pietiekams – veidojiet savu balvu! Hm, man tas atgādina tēlnieka kārļa Jansona citēto slaveno kārļa zāles teicienu: “Mākslas durvis ir vaļā visiem, nāk tik iekšā, jaunieši!... kas var...” Purvīša balva ir aktualizējusi vizuālajai mākslā latvijā vairākus sāpīgus jautājumus. Balva pievērš uzmanību aktuālajam mākslas procesam, bet mēs jau runājām par to, ka iespēja redzēt mākslas procesa pēctecību ir ļoti ierobežota, lai neteiktu, ka tādas vispār nav. atjaunotās nacionālā mākslas muzeja ēkas topošā pamatekspozīcija daļēji šo nepieciešamību sola kompensēt. kā mums pašlaik visvairāk trūkst, kā jums šķiet? Ja maizes pietiek, tad jau... nu labi, ja nopietni par mākslas muzeju un tā misiju, tad, manuprāt, mums joprojām nav atrisināts jautājums, ko darīt ar manis jau minēto pēckara mākslas mantojumu. Tas ir dziļi noslēpts, norakts dažādās krātuvēs. laiku pa laikam veidotas izstādes nespēj dot mākslas procesa pēctecības pilnu ainu. kad būs atvērta atjaunotā ēka – cik no šīs daudzo tūkstošu vienību bagātības būs redzams? ja tiks atvēlēti 200– 300 m2? nav jau runas par ķeksīša pievilkšanu, bet – pēc būtības – jārāda labākais no borisa bērziņa, jāņa pauļuka, lidijas auzas, Edgara iltnera, induļa zariņa, ojāra ābola, pēckara beļcovas, līvijas Endzelīnas – mēs varam nosaukt daudzus māksliniekus, kas pelnījuši atzinību un godu tikt izstādīti pastāvīgajā ekspozīcijā, es nerunāju pat par jaunākiem cilvēkiem un tiem, kas vēl aktīvi strādā, kā džemma skulme, Edvards Grūbe, inta celmiņa, ģirts muižnieks, aija zariņa, ieva iltnere. To nevar atrisināt ar šiem nedaudzajiem kvadrātmetriem. ir vajadzīga vērienīga pastāvīgā ekspozīcija – mēs varam saukt to par laikmetīgās mākslas muzeju, jo nav jau definīcijas, kad šis laikmetīgais ir sācies. parīzē, francijā laikmetīgais ir viss 20. gadsimts. manā skatījumā latvijā mēs par laikmetīgo varam saukt periodu bez kara. šī ir viena no lielākajām aktualitātēm, ko būtu valstiski un politiski atbildīgi jārisina. Ir sāktas taču sarunas par laikmetīgās mākslas muzeja būvēšanu Rīgā... Jūs domājat Skanstes ielu? Manā skatījumā tas neatrisina problēmu. Katrā ziņā paldies cilvēkiem, kas to ir uzņēmušies un dara, privāts cilvēks var darīt, ko viņš grib, un lai viņiem šajā procesā veicas. Bet nevar atdot valsts funkciju privātās rokās. Viņi ar savu muzeju problēmu neatrisinās tikai tādēļ vien, ka viņu iepirktā māksla rāda, ka domāts tiek galvenokārt par pēdējiem 25 gadiem. Kolekcija, manuprāt, arī šo gadu mākslas procesus ataino nepilnīgi – tas lai paliek uz komisijas sirdsapziņas –, bet periods no 1940. līdz 1990. gadam netiek aplūkots tikpat kā nemaz. privātajam investoram arī nevar uzticēt veikt šādu lietu, jo tādas jaudas viņam nav. nedomāju, ka muzejs, valsts atdos visu savu pēckara mākslas īpašumu privātās rokās. To varētu traktēt arī kā valsts nozagšanu. mēs visi esam braukuši uz Eiropas un amerikas muzejiem, redzam, kā veidojas muzeju zāles: tur ir mākslinieks un viņa zāle. Tas nozīmē vismaz 30–40 darbus. un mēs zinām, kāds ir borisa bērziņa mantojums muzejā. ja tu redzi nopietnu darbu koncentrātu, tu saproti kaut ko par mākslinieku. Tu ej no bērziņa zāles uz baušķenieka zāli utt. Es pat piebilstu, ka ir izkrituši kā parādība 70. un 80. gadu paaudzes mākslinieki ar savā laikā revolucionāriem darbiem. Jā, viņi strādā arī šodien, tomēr tieši tajā laikā un tieši tie darbi veica veselu apvērsumu mākslas vidē! šodienas mākslas studentiem varētu būt atklājums kā 70. gadu Miervaldis Polis un Ojārs Feldbergs, tā 80. gadu “Maigo svārstību” grupa... Arī mākslinieku savienības krājums – ko ar to darīt? Tas arī ir jārisina. Vai tur kāds nodarbojas kā muzejā ar darbu zinātnisko izpēti, ar restaurāciju, uzturēšanu? maija Tabaka vasarā sacēla skandālu par savu samaitāto Tatjanas bēmas portretu. Tas vairs nav atjaunojams. bijis mitrumā, sagofrējis. diez vai tas ir vienīgais šāds gadījums. Gobelēni visi sapuvuši, tos atsakās ņemt deponējumam smirdoņas dēļ. Tāda tur ir attieksme pret mūsu mākslas mantojumu. Valsts nevar ar vieglu roku atbīdīt problēmu, uzskatot, ka ir parakstīts sadarbības līgums ar privātiem investoriem, kas būvēs muzeju. nē, problēma ir tikai vēl vairāk aktualizēta! labi, būs vieta, kur mākslai “kustēties”, – izstāžu zāle utt. bet kāda tur būs pastāvīgā ekspozīcija? mēs apdalām savu tautu, savus bērnus un tos, kas vēl piedzims, jo viņi neredz šo mūsu mākslas veidošanās pēctecību. piekopt strausa politiku, iebāzt galvu smiltīs un uzskatīt, ka tagad viss ir atrisināts, – manā skatījumā tas ir noziegums. | |
| Atgriezties | |
