VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslas mērķis ir pacelt, nevis iznīcināt garu Daiga Rudzāte, Arterritory.com Saruna ar Kristapu Ģelzi un Andri Eglīti | |
| Kristaps Ģelzis un Andris Eglītis šodien ir latvijas mākslas ainas zīmīgas personības, kuru statuss publiski apliecināts, gan piešķirot abiem purvīša balvu, gan izvirzot reprezentēt Latviju venēcijas mākslas biennālē. 1997. gadā, kad iznāca žurnāla “Studija” pirmais numurs, viens no viņiem – kristaps ģelzis – vēl bija jauns mākslinieks un tika asociēts ar jēdzienu “robežpārkāpējs”, otrs – andris Eglītis – bija Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas skolnieks un tika uzskatīts par “perspektīvu jaunieti”. | |
 Kristaps Ģelzis | |
| Daiga Rudzāte: 1997. gada nogalē iznāca vizuālo mākslu žurnāla “Studija” pirmais numurs. Tas bija dīvains laiks latvijas māks las ainā. Daudzi mākslinieki atteicās no mākslas izdzīvošanas vārdā. Tev “Rīgas galerijā” notika izstāde “neatkarības diena”. Vai spēj atsaukt atmiņā tālaika emocionālo un intelektuālo fonu? Kristaps Ģelzis: Ak vai! Tā bija viena velnišķīga izstāde. Gadu pēc lielās izstādes Virtuale valsts Mākslas muzejā. To gatavodams, visu gadu dzīvoju “uz krīta”. labi atceros, cik pašnāvnieciski naivi rīkojos – ar pārliecību, ka ieguldītais darbs un rezultāts nesīs jaunas iespējas. Tā diemžēl nenotika. Sekoja vēl lielāks tukšums un milzīga parādu bedre. pat ar muguras smadzenēm izjutu, kā izsīkst pacietība un cik svarīgi mainīt radošas eksistences kārtību. Lai cik pretojos pārmaiņu ieviešanai, dzīve piespēlēja notikumu, kas steidzami lika rīkoties atbilstoši jaunajiem apstākļiem. Spilgti atceros, kā Helēna Demakova “M6” kafejnīcā mani publiski nosauca par lūzeri, jo pirmais no visa tā saukto robežpārkāpēju jauno mākslinieku bara sāku strādāt regulāri apmaksātu ikdienas darbu. Bet objektīvi mani jaunie darbi vairs neatbilda dilstošajam postpadomju konjunktūras valdošajam pieprasījumam. bija jāmeklē risinājums radošas izpausmes turpinājumam, kur nav gatavi padomi, kā pareizi rīkoties. Sākās desmit gadu ilgs personības dubultošanās periods, kas ar dažām retām ekshibicionisma lēkmēm pamazām ierindoja mani novērotāja pozīcijā. Tagad atskatoties, lēmums bija pareizs. Nostrādāja pozitīvs pašsaglabāšanās un vērtīgākā inkubācijas instinkts, gaidot izdevīgu brīdi precīzam šāvienam. Pēc 2000. gada izstādes “Laika laukums” tev iestājās septiņus gadus ilga pauze. atgriešanās 2007. gadā bija īstens pārstei gums. kas bija mainījies tevī pašā un pasaulē apkārt? Ha, tieši tas, kas bija ielikts 1997. gada izstādes nosaukumā – Neatkarība. Tā, protams, nenāca viegli, tikai ar otro piegājienu, izteiktu personīga konteksta dramatizāciju, bet toties pārsteidzoši strauji un enerģiski spēcīgi. Tā bija neaizmirstami pacilājoša sajūta sākt atkal visu no sākuma. Tikai sev, nepiespiesti un bez ambicioziem nosēdumiem. kā pēc ilga laika atkal iegrūst karoti svaigi gatavotā “siļķē kažokā”. dziļi un pamatīgi, un tieši pie būtības. Manā galvā vārds “harmonija” ieguva pavisam citu nokrāsu. Tajā brīdī manī nomira jēdziens “komunikācija”, bet bija gatavs individuāls radošs plāns vismaz trim gadiem uz priekšu. Es to arī realizēju. Man vairs nebija ne mazāko šaubu par to, ka esmu neatgriezeniski izvēlējies mākslas ceļu, kam turpmāk jāveltī visa atlikusī enerģija. Atgriešanās izstāde “Ūdenskurs” bija augstvērtīgs mākslas fakts un vienlaikus zināmā mērā šokējoša parādība tevis paša kon tekstā. Kālab tu par savu izteiksmes veidu izvēlējies akvareļus? Tas pats iepriekš minētais attīrīšanās impulss. Sākt ar elementāro, tukšajā vietā. ar minimāliem materiāliem ieguldījumiem, bet maksimālu radošo piepūli. papīrs, ūdenskrāsa, ota. viss, kas vajadzīgs pašizpausmei, kur izslēgtas atrunas par apstākļu izraisītiem kompromisiem, tik paša profesionālās iemaņas un vēstījuma jēga. jāatzīstas, tas negāja tik viegli, kā izskatījās. akvarelis un lielais formāts prasīja attīstīt daudzas aizmirstas iemaņas un ievērot telpas klimatu un stingru ikdienas disciplīnu. Trenēt sevi sajūsmināties par nejaušību plūsmu un nepārtrauktu nobīdi no iztēlotā rezultāta. Saskatīt gleznošanas procesa līdzības ar mūsu ikdienas realitātes ritmu, nepretoties, bet izmantot. akvareļtehnika ir ļoti nomierinoša un pilna pašterapijas metodikas. Tieši tas, kas vajadzīgs lielu pārmaiņu periodos. Vienā no decembra New Yorker numuriem citēts šodienas ku rators numurs viens Hanss ulrihs obrists, kas sakās glezniecību mīlot mazāk par citiem medijiem, jo uzskatot, ka tā tomēr ne spēj piedāvāt iespēju jēgpilni izteikties. Vai izvēlētais medijs mākslinieku padara laikmetīgu vai vecmodīgu? Domāju, ka atsevišķu kuratoru vai mākslinieku apgalvojumus nevajadzētu vispārināt. katrs jau pamazām izveido savu molu, lai drošāk iebrauktu personības “miera ostā” un baudītu teorētisku komforta zonu. vienmēr pastāvēs arī iespēja, ka uzpūtīs pamatīgs “krasta vējš” un samaisīs stabilo isteblišmentu. Tas ir neizbēgami un aizraujoši saspringti. Neļauj atslābt šajā profesijā. dažreiz liekas, ka šādi apgalvojumi ir vairāk paša autora bezspēcības diktēti. Glezniecības formāts nav ērts mūsdienās populārajam idejiskas afišas 3d telpas formātam, kur koncentrētiem, plaknē saspiestiem mākslinieciskajiem slāņiem nav lielas nozīmes. Es vairāk gan skatītos Rihtera virzienā, kas nupat ar saviem jaunajiem darbiem parāda glezniecības neiznīcināmo potenciālu, tāpat to apliecina šnābela iespaidīgie, uz lielformāta foto izdrukām gleznotie darbi. Uzskatu, ka tie ir augstākās pakāpes komplicēti mākslinieciskie uzdevumi. Un pārsvarā nepastarpinātā saskarsmē ar dažiem no minēto autoru darbiem liek laikmetīgajiem instalatoriem izskatīties pēc ambicioziem amatieriem. labs piemērs te ir hērsta mēģinājums pirms pāris gadiem uzgleznot dažas pašdarinātas eļļas gleznas. Spilgti iztēlojos piepūles sviedru lāses uz viņa pieres. Vai pasaules kontekstā mākslas tirgus un zvaigžņu sistēma nav laupījušas mākslai pašu tās būtību? Par to man nav iespējams kompetenti, bez subjektīvas kaisles atbildēt. varu kā mākslinieks tikai komentēt, ka satraukumam nav dzīvībai bīstamu iemeslu. kultūrai tiek tomēr novirzīti līdz šim nebijušu apjomu resursi. Tas, kas var satraukt, – cik arvien mazāk to izmešana ir nesavtīga mākslas darba radīšanas vārdā. Skatoties no šāda aspekta, aina ir kardināli pretēja. kultūrpolitikā man joprojām nav saprotama prasība iepriekš precīzi izskaitļot paredzamos reālos ieguvumus. Tas ir kā gaisu pārvērst akmeņos un to pārskaitīt, vai tik kas nav velti izelpots. šajā ziņā radošums, izteiksmes brīvība un iespēja tajā dalīties ar plašāku publiku, protams, ir apdraudēta. Kas ir mākslas būtība? Iespējams, mākslinieka personība kā fizisks subjekts ir radošā procesa pati nenozīmīgākā sastāvdaļa. Svarīgs ir radītās idejas spēks un spēja pašai ģenerēt radīto tēlu enerģijas valodu. pieturēšos pie šādas vispārinātas, ne gluži paša formulētas atziņas. Galvenais mākslas mērķis ir nevis iznīcināt, bet pacelt cilvēka Garu un veidot tam apkārt spēcīgu kultūras lauku. Tādēļ tas ir svarīgākais mākslas un mākslinieka kā profesijas ieguldījums sabiedrības labā. | |
 Andris Eglītis | |
| Tieksme noskaidrot – “kā ir” Daiga Rudzāte: 1997. gadā iznāca pirmais “studijas” numurs. Tu mācījies tā dēvētajā Rozentālskolā. Vai atceries to laiku? Andris Eglītis: Atceros. Kāds bija emocionālais un intelektuālais tālaika fons? Tevi nemulsināja profesija, ar ko pats gatavojies nodarboties? 1997. gadā vilšanās vēl nebija atnākusi. Tā bija pēc tam, vēlāk. No mana skatpunkta šis bija vēl cerību pilnais “uzrāviena” laiks. brīvības un huligānisma piepildīts. Vilšanās notika aptuveni 2002. gadā. kad domāju par to... Es prātoju, kā lai runā tādējādi, lai nesanāk tikai sūkstīšanās. Skaidrs, ka pasaule kopumā ir mainījusies. Ne tikai mākslas pasaule, bet arī visa pārējā. arī mans pieaugšanas process ir noticis. deviņdesmitie bija naivuma un jaunības maksimālisma piepildīts laiks. To draivs bija balstīts uz mānīgo sajūtu, ka esam nonākuši brīvajā pasaulē, mums ir visas brīvās pasaules iespējas un brīvā pasaule mūs novērtēs. Tad pamazām atklājās, ka mēs nemaz tik interesanti tai pasaulei neesam. Un skaidrs, ka arī mākslas nozīme, ņemot vērā informācijas blīvumu, ir krietni mazinājusies. Mākslas nozīmē sabiedrībā? Jā. Bet vai mākslas pasaule – zināmā mērā – nav apjukusi un zau dējusi pati savu intelektuālā flagmaņa lomu? Jā, mākslas pasaule padsmit gadu laikā ir mainījusies globāli. Un, es domāju, tā ir krietni vairāk noslāņojusies. Tādā ziņā, ka pastāvtas “stāru” virziens un vienlaikus pastāv arī diskusiju virziens. Un institucionālā māksla. bet mākslas loma, kā jau teicu, kopumā ir krietni mazinājusies. Tu ienāci mākslas ainā, izmantojot it kā vecmodīgu izteiksmes veidu – glezniecību. kāpēc? un kas tev ir licis pie glezniecības arī palikt? Sāku gluži objektīvu iemeslu dēļ – es biju izgājis klasisko skolu. Man vienkārši nebija cita pamata, kas ļautu no glezniecības atteikties. Un es joprojām tiecos izmantot glezniecības izteiksmes līdzekļus, piešķirot tiem mūsdienīgāku nozīmi. viedoklis par kāda medija vecmodīgumu man nekad nav šķitis pietiekami pamatots. kā arī uzskats, ka, lai būtu mūsdienīgs, jāizmanto mūsdienās radušies mediji. protams, glezniecība salīdzinājumā ar visiem citiem izteiksmes veidiem ir tāds kluss instruments. lai tas uzrunātu, nepieciešama sākotnējā interese. Turpretim citi – skaļāki un efektīgāki vizuāli darbi “paņem” uzreiz. Gleznā ir jāieskatās, lai kaut kas notiktu. Vienā no decembra New Yorker numuriem citēts šodienas ku rators numurs viens Hanss ulrihs obrists, kas sakās glezniecību mīlot mazāk par citiem medijiem, jo uzskatot, ka tā tomēr ne spēj piedāvāt iespēju jēgpilni izteikties. Man atkal šķiet tieši pretēji. ņemot vērā arī to, ka glezniecība, lai gan visvairāk ar tradīcijām un visu pārējo apkrauta, vienlaikus iemieso ko izteikti dabisku. kaut vai gluži banāls piemērs par bērniem, kam zīmēšana ir pilnīgi dabisks process. Lai gan godīgi jāatzīst, ka pēdējo dažu gadu laikā es neesmu redzējis neko glezniecībā interesantu un jaunu. arī mani pašu šobrīd vairāk interesē kas tāds, kas atrodas uz robežas starp tēlniecību un instalāciju. Bet varbūt pavisam triviāli – ir izzudušas amatnieciskās pras mes, kas tomēr ir nepieciešamas, lai nodarbotos ar glezniecību? Man ir stingra pārliecība, ka, tikko rodas skaidrība, ko gribi izdarīt, visai ātri var apgūt arī prasmes. amatniecībai ir jābūt apgarotai ar kaut ko – ar jēgu. Tikai šāds kopums sāk darboties. Bet vai glezniecība mūsdienās var būt avangardiska? un vai avangards vispār šodien ir iespējams? Ja jau es zinātu, ka ir iespējams, tad būtu tai avangardā. iekams kaut kas nav noticis, neko nav iespējams pateikt. Tikpat labi “tas” pēkšņi var atgadīties. par to, ka glezniecība ir mirusi, visi runāja arī pirms divdesmit un četrdesmit gadiem. bet tad tā atkal izpaudās. Manī jau tas glezniecības patriotisms ir iekšā. Kā tu pats esi mainījies salīdzinājumā ar pirmo personālizstādi Andrejsalā? Gribētos cerēt, ka eju to ceļu kaut kādā iekšējā attīstības procesā un teritorijā. Es cenšos kļūt precīzāks tādā ziņā, lai darbi būtu nepārprotamāki. dažkārt ir gadījies, ka mani interesē pavisam konkrētas lietas un parādības, bet manus darbus interpretē kā vienkārši skaistas ainavas. Mani vienmēr ir saistījis veids, kā it kā Neitrālā, ikdienišķā attēlā “sabāzt iekšā” dažādas nozīmes. vienkāršotais formulējums varētu būt tāds, ka mani allaž interesējušas sajūtas par to, “kā ir”... domājot par pasauli un lietu kārtību, mūsu prāts operē ar kaut kādiem tēliem, attēliem utt. Un man vienmēr bijusi tieksme veidot tēlus un attēlus, caur kuriem varētu nolasīt to – “kā ir”. Tas manī nav mainījies. izpausmes un izteiksmes līdzekļi un idejas – tie mainās. Kas ir mākslas būtība, un kāpēc māksla kādam varētu būt vaja dzīga? Katrs attēls sniedz iespēju nolasīt priekšstatu kopumu. pasauli. cilvēks jau nav racionāla būtne, viņš ir diezgan tēlains radījums. Māksla ir intuitīva maņu un jutekļu izziņa, kas atspoguļo pasaules uzskatu. Māksla vienmēr veido priekšstatu un vienlaikus cenšas novērot, kāda ir pasaule. pasaule visu laiku mainās, un tai seko arī māksla. vienmēr ir tā cerība, ka cilvēkos ir vajadzība pēc mītiskās pasaules, ka dzīvei zūd jēga, ja to vada tikai rūpes par labklājību. Man patika, ko žurnālā “Rīgas laiks” intervijā teica viens čehu ekonomists: šobrīd galvenais ir ekonomiskā izaugsme, kopprodukts. Mēs esam nonākuši līdz tam, ka arī mākslai un kultūrai ir jāattaisno tās ieguldījums ekonomiskajā izaugsmē. bet pirms kāda laika viss bija otrādi. Ekonomiskā izaugsme bija nepieciešama, lai varētu eksistēt kultūra, lai cilvēki varētu baudīt mākslu. Tagad prioritātes ir apgriezušās otrādi. prasība pēc materiālajiem labumiem ir izteikti dominējoša visā mūsu izpratnē. Galvenais uzstādījums par mākslu biennāļu kontekstā ir dot grūdienu reģiona attīstībai. | |
| Atgriezties | |
