VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
GŪTENMORGENS un studija
Māris Bērziņš

 
Vienreiz Gūtenmorgenam sakārojās justies drusku laimīgākam. likās, cik jauki būtu pacelties kaut pusmilimetru virs zemes, taču ne jau kaut kā prasti – ar aliņu, marihuānu vai, pasarg dievs, spaisu, bet pilnīgi pretēji – estētiski un garīgi bagātinoši gribējās. Gūtenmorgens pat zināja, ko tieši viņam vajag, jo aizviņdien izlasīja žurnālā “ko politiķi Tev Nestāsta!” par vizuālo, muzikālo un literāro darbu labdabīgi pacilājošo ietekmi.

Ilgi nedomādams, viņš izvēlējās glezniecību un internetā nopirka Maļeviča supremātiskās kompozīcijas “balts uz balta” reprodukciju, piekāra priekšā televizora ekrānam un sāka iedziļināties. bālos toņos kolorētā bilde jeb, gleznotāja vārdiem sakot, “tīras izjūtas virsvaldība” neapturami vilka Gūtenmorgenu sevī un mazpamazām lika viņam aizpeldēt aiz apziņas robežām. iegrimis diezgan dziļā transā, Gūtenmorgens nonāca līdz pat noosfēras centrālajam punktam, tas ir, parkā uz soliņa. visapkārt bija gaiši, silti un klusi, gandrīz kā ziemassvētku apsveikumā. pavisam savādāk nekā tajās reizēs, kad kalniņš ar lejiņu sēdēja blakus un trokšņaini strīdējās par būtisko un nebūtisko. pat vārnu ierasto ķērkoņu nedzirdēja. pēkšņi Gūtenmorgenam uzmācās sajūta, ka kāds viņu vēro. Strauji pagriezies pa kreisi, viņš ieraudzīja uz soliņa atzveltnes malas uztupušu dīvainu radījumu ar spārniem. pēc eņģeļa gluži neizskatījās, un Gūtenmorgens jau gribēja iesaukties “Tiš!”, taču, pamanījis svešinieka vaigā kaut ko neizskaidrojami cilvēcisku, aprāvās.

– Bdien... – nedroši izgrūdis sveicienu, Gūtenmorgens turpināja caur pieri pētīt spārnaino četrkāji. cilvēks, ne cilvēks, reptilis, ne reptilis, putns, ne putns...

– Labdien! jūs domājat pareizā virzienā, – vizuāli skaidrā latviešu valodā atsaucās spārnainis. – Mani sauc Neputns, – viņš palocīja galvu un piebilda, – Juris mani uzzīmēja.

– Ak tā... – Gūtenmorgens atviegloti uzelpoja un, būdams ar mēru pieklājīgs, nosauca arī savu vārdu.

– Prieks iepazīties! – Neputns pamāja ar labo spārnu. – kā redzu, ar kazimira palīdzību šeit... tātad jums patīk transcendenti pārgājieni?

Uz aci nezinādams, ko sacīt, Gūtenmorgens izlīdzējās ar vienkāršu pretjautājumu:

– Un jums – patīk?

– Protams. Tas noteikti ir daudz jaukāk nekā kratīties piebāztā tramvajā uz ieņēmumu dienestu vai sacerēt mērķus un uzdevumus. Gūtenmorgens saviebās. Tik brīnišķā vietā un atmosfērā jaunais paziņa piemin tik ķēpīgas lietas.

– Nu jā... – Neputns it kā atvainodamies, it kā bēdādamies nolaida spārnus. – dzīves proza, piedodiet.

– Nekas, nekas. ar ko tad jūs nodarbojaties? – ieinteresējās Gūtenmorgens. Nenācās viegli iztēloties, kā tāds radījums ieloka spārnus sabiedriskajā transportā.
 
 
– Es izdodu.

– Ak, bet mēs tak visi kaut kad kaut kur kaut ko izdodam. Sakiet – ko tieši, jūs, lūdzu...

– Visu ko. “Studiju”, piemēram, izdodu... jau astoņpadsmito gadu. jā, ar to “Studiju” arī viss sākās... – Neputns sapņaini pavērās tālēs bezgalīgajās, kamēr Gūtenmorgenam gar acīm noņirbēja visvisādas studijas – gan TV “Ceturtā studija”, “Sporta studija” un “Dombura studija”, gan radio “Ģimenes studija”, gan “Vīna studija” ar visām filiālēm, gan “entās” jogas studijas un, visbeidzot, dēla studijas augstskolā, kurām gala joprojām neredzēja.

– Kādu vēl studiju? – Gūtenmorgens nopūtās.

– Ja vēlaties, parādīšu. Tā ir tepat, netālu. – Neputns nolēca no soliņa, tad pacēlās spārnos un atkal nolaidās zemē. – dosimies? – Nu, ja netālu... – Gūtenmorgens slinki uzslējās.

Aizgājuši līdz parka otram galam, kur Gūtenmorgens parasti nemēdza rādīties, jo runāja – tur trakas un neizprotamas lietas mēdzot notikt, viņi apstājās pie celtnes, kas sava augstuma dēļ vairāk atgādināja torni nekā parastu māju. No apakšas raugoties, Gūtenmorgens nemaz nespēja saskaitīt stāvus. Uz sienas ar lieliem mazajiem burtiem bija rakstīts – studija, bet pašu būvi balstīja prāvs stienis, kas aizsniedzās vai līdz jumtam, ja tāds tur vispār bija. pēkšņi stute smagi noelsās un izbīdīja no pamatnes vēl vienu posmu, uz kura bija rakstīts – VKKF. Gūtenmorgens jau bija pietiekami daudz jautājumu uzdevis un grasījās uzdot vēl, tādēļ par mīklainās abreviatūras nozīmi nolēma neprasīt. jāmēģina pašam izdomāt. visgarākā stute? Nē, par īsu. Teleskopiskais atbalsta mehānisms... – Nu, kā patīk? – Neputna aicinājums izjauca Gūtenmorgena domu gājienu.

– Bet tas balsts... – Gūtenmorgens berzēja pieri. – Starp citu, kā ir ar konstrukcijas stabilitāti?

– He, kur jūs mūsdienās stabilitāti esat redzējis? – Neputna mute uz īsu brīdi savilkās skumīgā smaidā. – Un tomēr – tas, kas šeit jau ir uzcelts, nekad vairs nevar sagāzties. Nekad! par to varat būt simtprocentīgi drošs. Tiesa, lai uzmūrētu katru nākamo stāvu, siena ir jāpabalsta. Nu... ja, nedod dievs, – Neputns pārspļāva pār kreiso spārnu, – ja pēkšņi uznāks stiprs bada vējš, tad darbi var iestrēgt, bet citādi... turamies.

– Un cik augstu tad celsiet? – jautāja Gūtenmorgens.

– Cik spēsim, tik celsim. – Neputns pacēla spārnus. – Tagad top simtais. jāuzlaižas palūkot, kā sokas.

– Oho! bet kā tad es?

– Jūs pa trepēm. – Neputns veikli uzspurdza līdz piektajam vai devītajam stāvam – precīzi nevarēja noteikt –, tad piebremzēja un, galvu noliecis, kaut ko nodūdoja.

Gūtenmorgens nebija pārliecināts, vai sadzirdējis pareizi, bet izklausījās, ka Neputnam augšā steidzami jāsatiek laime un laikam arī slava. ak šitā!? Nu saprotams, ka tās var būt tikai augšā un tad jau ir ko steigties. Gūtenmorgens sapīka, jo viņš pats taču kāroja kādu drusku laimes. vai tad par velti uz to balto Maļeviču blenza? pirmajā mirklī Gūtenmorgens gribēja atmest visam ar roku un sāka jau soļot uz māju pusi, bet pēc pāris soļiem atcerējās sakāmvārdu “kam laime, tam i vērsis teļu dzemdē”. apdomājis tautas parunu, viņš apgriezās un iegāja studijā.

Gūtenmorgens gribēja tikai žigli uzskriet augšā, tomēr nebija lemts. Telpas bija stāvgrūdām pilnas, un, kamēr viss nebija kārtīgi apskatīts, uzklausīts un pārdomāts, uz priekšu netika. pie daudziem viņš pats labprāt uzkavējās, bet gadījās arī pa kādam, kam gribējās aizžmiegtām acīm ātrāk mukt garām. pamazām virzoties uz augšu, solis kļuva arvien gausāks un gausāks. kad likās – spēka vairs nav, Gūtenmorgens ieraudzīja uzrakstu: PACIETiES. viegli teikt. viņš sērīgi novīpsnāja un sabruka uz balta, pagara sola. izstiepies garšļaukus, Gūtenmorgens lūkojās griestu velvēs un negribīgi sev atzinās, ka pacietība viņam diemžēl nepiemīt, ka šeit viņš guļ vienīgi noguruma dēļ. līdz augšai bija palikuši tikai septiņpadsmit stāvi. Saņemies! – Gūtenmorgens sev pavēlēja, jo daudzi jau kopš agras bērnības viņam allaž bija ieteikuši saņemties. Gurdeni cilādams kājas, viņš tika vēl deviņus stāvus augstāk un ieraudzīja citu uzrakstu: ES NEMIRŠU. Nesaprotamā kārtā šie vārdi kā ar kalēja veseri iebelza Gūtenmorgenam pa smadzenēm, un viņš, ja tā var sacīt, pēkšņi tapa apskaidrots. Gūtenmorgenam pat

Sāka likties, ka viņš jau ir laimīgs. Nez no kurienes atgriezās spēks, un nākamos pāris stāvus viņš burtiski uzlidoja. deviņdesmit ceturtajā stāvā Gūtenmorgens ieraudzīja stilizētu cigarešu “kosmoss” paciņu, virs kuras vīdēja vārdi: par kosmosu – pēc cigaretēm. pēkšņi viņš atcerējās agrīno jaunību, tad domas pārlēca uz citu celiņu un Gūtenmorgens notrīsēja. ārprāts, mums šovakar ar sievu jāiet uz koncertu “kamermūzikas pērles”! ja nokavēšu, tad gan būs trakoti traks tracis. Mudīgi jāskrien lejā! Nē... jāuzkāpj augšā, varbūt Neputns vēl ir tur un ātrāk dabūs mani zemē.

Uzskrējis vietā, kur grīda jau bija gatava, bet virs galvas vēl pletās debesjums, Gūtenmorgens tiešām sastapa Neputnu un citus cilvēkus. ātri izstāstījis savu bēdu, viņš lūdzoši skatījās uz spārnaini. – pacieties, – kāds noteica.

– Es nevaru! – iekliedzās Gūtenmorgens.

– Neuztraucieties, jūs pats varat droši lidot un visur pagūt, – Neputns viņu mierināja. – Uz manu atbildību.

– Jūs domājat? – Gūtenmorgens nespēja noticēt. – Es nemiršu? – ja piepeši samazinās augstums, vajag sparīgāk vicināt! – Neputns pamācīja un viegli pagrūda aizmāršu pāri malai. Gūtenmorgens strauji plātīja rokas, kas pēkšņi pārvērtās par spārniem, un juta, ka patiešām lido. Es nemiršu! – viņš uzsauca studijā palikušajiem un tālāk jau droši planēja pāri koku galotnēm. lidojums patīkami reibināja, un Gūtenmorgens jutās patiesi laimīgs. kaut tikai koncertu nenokavētu.
 
Atgriezties