VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Šis ir "Ruperts"! Dita Birkenšteina, mākslas kritiķe | |
| Apmēram piecpadsmit minūšu attālumā no Viļņas centra, apkārtnē, ko pēc rīgas mērauklas varētu mēģināt pielīdzināt berģiem, mājo “ruperts”. ja man jautā, es saku, ka tā ir viena no šobrīd interesantākajām un starptautiski aktīvākajām laikmetīgās mākslas institūcijām baltijas reģionā, bet, lai noskaidrotu, kas “ruperts” ir un kāpēc tas saņem tik daudz uzmanības no māksliniekiem visā pasaulē, uz sarunu aicināju kuratori, mākslas un izglītības centra “ruperts” vadītāju justi jonutīti (Justė Jonutytė). Dita Birkenšteina: Kā iestāde tā ir pavisam jauna, lai gan man šķiet, ka šajos dažos gados “Ruperts” paspējis paveikt daudz ko interesantu. Vai jūs varētu man pastāstīt, ar ko tieši “Ruperts” nodarbojas un kā šo trīs gadu gaitā centrs mainījies? Juste Jonutīte: Vēl tikai pirms pāris gadiem “ruperts” bija vien alternatīvas izglītības programma, taču gada laikā, pēc tam kad 2013. gada vasarā pārcēlāmies uz jauno ēku un ieviesām divas nozīmīgas programmas – rezidentūras programmu un izstāžu programmu –, daudz kas mainījies. kopš tā laika centrs pievērsies alternatīvās izglītības un rezidentūras jomai; bija īpaši aizraujoši vērot, kā šīs programmas attīstās, kā nelielā laika sprīdī tās Viļņai piesaista desmitiem interesantu mākslinieku, kuratoru un domātāju no visas pasaules un gan vietējā, gan starptautiskā mērogā izplata jaunas ierosmes. mūsu nolūks ir strādāt ar abu šo programmu dalībniekiem un sniegt viņiem praktisku un teorētisku palīdzību projektu īstenošanā. divos pēdējos gados esam krietni paplašinājuši savu auditoriju un interesentu loku – pirmajā gadā uzmanība galvenokārt bija vērsta uz programmu dalībniekiem un nedaudziem profesionāliem māksliniekiem, bet šobrīd mūsu pasākumi pulcē daudz plašāku auditoriju, tostarp cilvēkus, kas nav tieši saistīti ar mākslu. D.B.: Jums laikam galvenokārt uzdod jautājumu – kas ir “Ruperts”? J.J.: Zināt, tas arī man ir neliels noslēpums, jo es sāku strādāt “rupertā” dažus mēnešus pēc tam, kad tam jau bija dots nosaukums. cik zinu, šis vārds varētu būt ienācis prātā kādam no mūsu konsultantiem sarunās pie vīna glāzes. tā kā bija skaidrs, ka tā nebūs parasta iestāde, vajadzēja personisku vārdu, un tādēļ viņi nevis nosauca to tikai par mākslas un izglītības centru vai tamlīdzīgi, bet nolēma, ka labāk būtu centram dot cilvēka vārdu, lai gan joprojām nav īsti skaidrs, kāpēc izvēlējās rupertu, nevis kādu citu. pirmajā gadā, kad ēkas vēl nebija, ruperts bija cilvēks, kas aicināja un pulcēja alternatīvās izglītības programmas dalībniekus dažādiem pasākumiem, un tieši tad centrs ieguva savu nozīmi, lai gan acīmredzot kopš pārcelšanās uz jauno ēku pagājušajā vasarā šī nozīme ir nedaudz mainījusies. liekas, šobrīd viņš ir arī tas cilvēks, kas mīt ēkā kopā ar māksliniekiem – rezidentiem. | |
 Mākslas un izglītības centrs ”Ruperts”, Meškeriotojų gatvė 33, Vilnius. 2013 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība: "Rupert" | |
| D.B.: Jūs esat strādājusi “Rupertam” jau nedaudz vairāk nekā pusotru gadu. Tas ir gana ilgi, ņemot vērā, ka centrs ir jauns. Kā tas jums sākās – kā jūs nonācāt “Rupertā”? J.J.: Iespējams, “ruperts” pats mani atrada; tolaik strādāju ārzemēs kā neatkarīga kuratore. līdz tam galvenokārt darbojos ar laikmetīgās mākslas iestādēm, un man nebūtu ienācis prātā, ka manas kuratora prakses uzmanības centrā nonāks alternatīvā izglītība un mākslinieku rezidentūra. laikam jau no paša sākuma “ruperts” ir bijusi šī “persona”, kas piedāvā negaidītas idejas visiem, kuri ir gatavi pieņemt izaicinājumu gluži kā centra dalībnieki. “ruperts” ir ļoti dinamiska vieta, un neviena diena te nav bijusi vienmuļa – tas ir centrs, ko vienlīdz attīstījuši gan tā dalībnieki un rezidenti, gan darbinieki, un tāpēc projekti galvenokārt dzimst domu apmaiņā mūsu pulciņa vidē. D.B.: Ja drīkst jautāt – kāpēc “Ruperts”? Pirms mirkļa jūs minējāt, ka nebijāt domājusi strādāt ar tēmām, kas ir centra redzeslokā, tomēr te nu jūs esat – pavisam nesen iecelta par direktori. J.J.: jau vairāk nekā gadu es “rupertā” biju vadījusi mākslas programmas, bet šis jaunais amats uzliek lielāku vadošā darba slodzi. tagad man jāizstrādā līdzekļu piesaistes stratēģijas un jārūpējas par daudzām praktiskām lietām, kas skar visas bezpeļņas organizācijas. kas attiecas uz programmām, es vēlos, lai “ruperts” saglabātu savu eksperimentālo dabu un neatkarīgo ievirzi un nepārtraukti dotu iespēju rasties kaut kam jaunam (īpaši, ja to ierosina mūsu programmu dalībnieki). D.B.: Kas, jūsuprāt, ir eksperimentāls? J.J.: Ar to es domāju, ka gribu, lai “rupertā” būtu iespējams visu mainīt projekta gaitā, nevis cerēt, ka dalībnieki no sākuma līdz beigām sekos sava projekta mērķiem. mūsu programmu viesi un lektori šeit ierodas, lai piedāvātu viedokļus, un šādā mijiedarbībā viņi nenovēršami rosina jaunas idejas mūsu dalībnieku projektos; tādējādi jaunajiem māksliniekiem nebūtu jābaidās darba gaitā kaut ko mainīt. mani arī interesē centra mijiedarbība ar ierosmēm, domātājiem un organizācijām, kas nav tieši saistītas ar mākslu un var nākt no pavisam citām – tehnikas, zinātnes, literatūras u. tml. – jomām, kur var veidoties interesanti starpdisciplināri dialogi. D.B.: Kas attiecas uz mākslas izglītību, ir daudz iespēju mācīties. Kāda, pēc jūsu domām, ir labākā izglītība, ko mūsdienu mākslinieks var saņemt? J.J.: Par mākslinieku var kļūt daudzos un dažādos veidos, un es nevarētu apgalvot, ka kāds no tiem ir noteikti labāks par citiem. protams, ir derīgi apgūt amatu, taču arī tiem, kas darbojas citā vidē, lai tā būtu vēsture, politika, literatūra vai bioloģija, ir iespējams uzsākt darbību mākslas jomā. tas, kas tiešām palīdz, ir aktīva attieksme un neatlaidība, lai, pat saskaroties ar problēmām, nepārtrauktu īstenot savas ieceres. turklāt jauniem māksliniekiem ir ļoti svarīgi ne vien pievērsties mākslas darbu radīšanai, bet arī nepārtraukti vēstīt par tiem ne tikai profesionāliem māksliniekiem, bet arī plašākai sabiedrībai. manuprāt, svarīgākais ir mēģināt uzbūvēt šo tiltu starp mākslas darbiem un to iespējamiem skatītājiem. tas ir tikpat būtiski, kā radīt mākslas darbus, un svarīgāk nekā akadēmiska mākslas izglītība. D.B.: Ko sniedz “Ruperta” alternatīvās izglītības programma, un kā tā atšķiras no akadēmiskās izglītības? J.J.: to daļēji var uzskatīt par ļoti praktisku programmu, kas ar iestrādēm sabiedrībā, sadarbības tīklojumu un citiem paņēmieniem var palīdzēt jauniešiem īstenot gluži ambiciozus projektus. piemēram, ja kāds vēlas uzņemt filmu vai atvērt laikmetīgās mākslas grāmatnīcu, vai izdot jaunu mākslas žurnālu, viņam piedāvā individuālus padomdevējus, kas palīdz realizēt ieceri. “ruperts” vienmēr ir atbalstījis darba vidi, kura veicina sadarbību, un, pievienojoties šai mācību programmai, dalībnieki kļūst par daļu no nelielas grupas, ko nepārtraukti mudina strādāt ne vien individuāli ar saviem projektiem, bet arī kopīgi – kā vienotai grupai. kopā ar “ruperta” komandu, programmas viesiem un rezidentiem šī grupa veido kopienu, kas sniedz mērķtiecīgu kritiku un nodrošina atgriezenisko saikni piedāvātajām iecerēm. Programma palīdz jaunajiem māksliniekiem iesaistīties starptautiskajā mākslas profesionāļu tīklā, kas viņus var dažādi atbalstīt. lai gan praktiskas mācības un mācīšanās no līdzbiedriem ir svarīgs centra izglītības programmas aspekts, mūs interesē arī aktuālais laikmetīgās mākslas problēmu loks un mākslas vēsture, tādēļ bieži uzaicinām ievērojamākos ārvalstu mākslas teorētiķus: šeit ir viesojušies vai viesosies klēra bišopa (Claire Bishop), fions mīds (Fionn Meade), džošua saimons (Joshua Simon) un daudzi citi. D.B.: Kā programmu vada, kā jūs izvēlaties ielūdzamos viespasniedzējus? Vai programmu izstrādā, pirms tiek izsludināta kandidātu pieteikšanās, vai arī pēc tam, kad dalībnieki jau atlasīti? J.J.: mazliet no abiem. mēs pasniedzējus uzaicinām diezgan agri, krietni pirms dalībnieku uzņemšanas, lai potenciālajiem kandidātiem sniegtu priekšstatu par tēmām, ar ko tajā gadā viņi darbosies. kad dalībnieki atlasīti un skaidri zināmas viņu intereses, mēs uzaicinām papildu lektorus un individuālus pasniedzējus, kuri, kā mums liekas, var sniegt labumu tā gada grupai. mēs vienmēr sameklējam cilvēkus, kas spēj iedvesmot un motivēt jauniešus neatkarīgi no jomas, kurā tie darbojas. programma arī piedāvā negaidītas partnerības iespējas – mēs uzskatām, ka pasniedzējs, kas darbojas pavisam citā jomā nekā dalībnieks, bieži var sniegt interesantas atklāsmes par projektu. D.B.: Kas notiek pēc deviņiem mēnešiem, kad alternatīvās izglītības programma ir noslēgusies? Vai ir kāds rezultāts, ko jūs kā iestādes vadītāja sagaidāt no programmas? Un kā jūs novērtējat, vai programma bijusi veiksmīga? J.J.: tikai jāatceras, ka, neraugoties uz to, vai projekts beidzas kā plānots vai ne, tas ir daļa no personības attīstības. tomēr visbiežāk ir gluži neticami, kādus projektus dalībniekiem izdodas paveikt tik īsā laikā un ar tik ierobežotiem resursiem. papildus personīgajiem projektiem katra gada beigās mēs kopā ar dalībniekiem nolemjam, kāds būs grupas noslēguma projekts. esam šo tēmu apsprieduši ar citu alternatīvu izglītības struktūru kolēģiem un bijuši vienisprātis, ka priekšstats par neveiksmi bieži vien tiek nepietiekami novērtēts. domāju, ka ir svarīgāk pievērsties tam, ko var iemācīties programmas gaitā, nevis orientēties tikai uz vēlamo rezultātu. Var mācīties gan no veiksmēm, gan neveiksmēm, īpaši alternatīvajā izglītībā. tas nenozīmē, ka izstāde ir vienīgā iespējamā forma – tas var būt izdevums vai filma, vai kas cits, ko grupa gribējusi paveikt kopā. šogad nolēmām izstrādāt un realizēt projektu sadarbībā ar kuratoru grupu Komplot briselē.1 tas ir daudzlīmeņu projekts, kura gaitā savijas dažādas darbības un notikumi – sākot ar atgadījumiem, kas notika ar dalībniekiem brauciena laikā ar minibusiņu no Viļņas uz briseli, ar vietām, kur plūca ābolus un Viļņas un briseles ielās vāca mēbeles, radot kopēju mākslas darbu un pasākumu – izrādi Komplot telpās, beidzot ar to, ka projekts turpina savu dzīvi arī pēc briseles. D.B.: Tā kā jūs minējāt Komplot, kas ir artist studio tipa institūcija, bet projektos piedāvā māksliniekiem rezidentūras programmas, mēs varētu pievērsties rezidentūru tēmai. Kas ir rezidentūras programma kā laikmetīgās mākslas norises daļa? Kāds no tās labums, un kam tā paredzēta? J.J.: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. katram rezidentūru centram pasaulē ir savs profils, intereses un iemesls tās organizēt – tāpat kā māksliniekiem, kas izlemj pieteikties rezidentūrā. labums, ko viņi gūst, piedaloties rezidentūrā, ir iespēja atiet no ikdienas darba un citām saistībām un veltīt noteiktu laiku mākslinieciskajai darbībai, lai savas ieceres izmēģinātu dažādos kontekstos un strādātu jaunai auditorijai. Lai gan pati strādāju ar rezidentūrām, es arī apzinos, kādu iespējamo risku slēpj šī jaunā parādība. dažreiz tās var kļūt par jaunu tūrisma veidu, ko nevajadzētu vērtēt tikai kā kaut ko negatīvu, tomēr, ja pret rezidentūru attiecas vienīgi kā pret vietu, kur apmesties kādā ārvalstī, lieta kļūst pavisam sarežģīta. pēc manām domām, mākslas darbu radīšana un eksperimentēšana lai paliek galvenā rezidentūras būtība. D.B.: Kuri rezidentūras centri vai programmas jums pašai liekas visinteresantākie? J.J.: Grūti nosaukt visas, bet pasaulē ir daudzas rezidentūras, kas to dalībniekiem var sniegt iespēju attīstīt mākslinieka karjeru, sākot ar lielākām, kā Wiels briselē, Iaspis stokholmā vai Gasworks londonā, kuras var piedāvāt saviem māksliniekiem plašu publicitāti, sadarbības tīklus un telpas, un beidzot ar mazākām, piemēram, Baltic Art Centre, kas ar katru rezidentu strādā individuāli, lai realizētu jaunus interesantus darbus. mani ļoti interesē apskatīt citas rezidentūras, kas apvieno alternatīvās izglītības elementus, piemēram, londonas Open School east. D.B.: No jūsu skatpunkta raugoties, kādas īpašības piemīt labam rezidentūras centram vai programmai? J.J.: Tas faktiski ir atkarīgs no katra centra interesēm un virziena. ir rezidentūras, kam labāk padodas piesaistīt finansējumu mākslas darbu radīšanai vai sniegt māksliniekiem iespējas tikties ar kuratoriem un nodrošināt plašu publicitāti viņu darbiem. “ruperta” gadījumā mēs cieši sadarbojamies ar saviem rezidentiem un apspriežam viņu ieceres, lai viņus varētu savest kopā ar cilvēkiem vai vietējām iestādēm, kas, iespējams, palīdzētu viņiem būtiski papildināt savus pētījumus vai daiļradi. mēs atbalstām rezidentu pasākumus, kuros viņi var izmēģināt īstenot savas idejas un publiski dalīties ar to, pie kā strādājuši. D.B.: “Ruperta” rezidentūras programmas raksturs vedina uz domām par to, kā tad īsti jūs atlasāt dalībniekus. Kas interesē centru, meklējot rezidentus? Vai jums ir īpaši kritēriji? J.J.: Galvenokārt jaunas un aktuālas idejas. ar katru atklātu uzaicinājumu konkurence kļūst aizvien lielāka, un galu galā tieši interesants piedāvājums un personiska motivācija būt Viļņā liek kādam izcelties starp daudziem ļoti pieredzējušiem kandidātiem. mēs cenšamies novērtēt, kādu labumu projekts sniegs vietējai kopienai un cik mērķtiecīgi ir tieši šo projektu realizēt Viļņā, un, no otras puses, kādu labumu šī rezidentūra var sniegt pretendentam. mēs vienmēr meklējam interesantu un inovatīvu, netradicionālu pieeju. D.B.: Vai jūs zināt, kas motivē ļaudis no visas pasaules piedalīties rezidentūrā Viļņā? J.J.: Cik rezidentu, tik motīvu. dažus interesē lietuvas mākslas norises, piemēram, postkonceptuālais virziens, daudzi ir dzirdējuši par lietuvu no lietuviešu kuratoriem, kas aktīvi darbojas ārzemēs. dažreiz par mūsu iestādi izraisa interesi pat tas, ka mēs atrodamies patālu no centra, mežā pie upes. tomēr vispirms mēs šķietam saistoši tiem, kurus interesē apmaiņa starp alternatīvās izglītības un rezidentūras programmām, un arī tiem, kuri darbojas ārpus stingri noteiktām laikmetīgās mākslas robežām. D.B.: Ko no tā, ka šeit, Viļņā, ir “Ruperts”, iegūst vietējā mākslas vide? J.J.: Mums izdevies izveidot šo atbalsta sistēmu jauniem māksliniekiem, kura pašā profesionālo gaitu sākumā palīdz radīt kontekstu viņu darbam un veidot starptautisku kontaktu tīklu. “ruperts” ir atvedis uz Viļņu daudzus ievērojamus mākslas teorētiķus, kuratorus un māksliniekus no visas pasaules, lai atbalstītu jaunos profesionāļus, sniedzot vērtējumu par viņu darbu, un palīdzētu viņiem veidot vietējo un starptautisko karjeru. rezidentūras programma ir Viļņā pulcējusi daudzus interesantus ārzemju māksliniekus, kuratorus un rakstniekus, kas šo reģionu bagātinājuši ar jaunām idejām. parasti ir diezgan daudz mijiedarbības ar vietējiem māksliniekiem, un tas Viļņas mākslinieciskajā kartē iezīmējis jaunas pētījumu tēmas. mēs esam bijuši liecinieki daudziem gadījumiem, kad rezidenti uzsāk projektu kopā ar citiem māksliniekiem vai kuratoriem, un es uzskatu, ka tas Viļņas mākslas pasauli darījis daudzveidīgāku un starptautiskāku. D.B.: Zinu, ka pati esat krietnu laiku pavadījusi ārzemēs un, bez šaubām, esat ļoti labi informēta par šībrīža norisēm laikmetīgajā mākslā. Turklāt tas, ka vadāt starptautisku institūciju, dod jums iespēju pastāvīgi dzirdēt dažādu pasaules valstu mākslinieku viedokļus un iepazīt viņu idejas. Ko jūs salīdzinājumā domājat par vietējo mākslas vidi? J.J.: Es domāju, ka šī vide ir tikpat daudzveidīga un sarežģīta kā jebkur citur. acīmredzot ir milzīgas atšķirības starp dažādu paaudžu māksliniekiem un interešu jomām. es par to varētu stāstīt ilgi, bet mākslinieku jaunā paaudze aizvien vairāk darbojas starptautiskā mērogā, un tāpēc nav tik viegli viņus atšķirt no starptautiskās mākslas vides. D.B.: Kā “Rupertā” sadzīvo rezidentūras un alternatīvās izglītības programmas? Vai abu programmu dalībnieki sadarbojas, vai arī jūs cenšaties tās saglabāt kā atsevišķas programmas? J.J.: Pārsvarā šo divu programmu mākslinieki un kuratori atrodas savas karjeras atšķirīgos posmos. alternatīvās izglītības programmas dalībnieki tikai sāk darbību šajā jomā, kamēr rezidentiem, kad tie nonāk “rupertā”, parasti jau bijusi krietni plašāka pieredze; tādējādi dažreiz rezidenti kļūst par netiešiem izglītības programmas darbinieku mentoriem, kam savukārt ir iespēja iepazīstināt ārvalstu rezidentus ar vietējo kontekstu un būt līdzās. mēs nediktējam nevienai struktūrai, kā tai jāveido attiecības, tas notiek dabiski, dalībniekiem kopā piedaloties lekcijās, darbnīcās, izpētes braucienos un lasīšanas grupās, un tā viņu vidē visu laiku risinās kopīga domu apmaiņa. D.B.: Kādu jūs saskatāt “ruperta” nākotni? J.J.: Es gribētu, lai “ruperts” būtu diskusiju un daiļrades mājvieta un joprojām paliktu iestāde, ko attīsta gan mākslinieki, kuratori un mākslas zinātnieki, kas tajā uzturas, gan “ruperta” darbinieku komanda. No angļu valodas tulkojusi Sarmīte Lietuviete 1 projekts ““ruperts” pie Komplot: ar nodokli aplikti āboli” (rupert at Komplot: Apples in a State of tax Levy) ar mākslinieku Vīteņa buroka (Vytenis Burokas), tima klikoita (tim Kliukoit), augusta serapina (Augustas Serapinas) un kuratoru justes jonutītes un majas tountas (Maya tounta) dalību noritēja galerijā Komplot 2014. gada 14. novembrī. | |
| Atgriezties | |
