VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zudušo nevainību meklējot Dace Lea Briede, kino apskatniece | |
| Nogurumā no jaunajiem un dusmīgajiem kino vērojama maza, bet spēcīga tendence: tas pievēršas eksistenciālām un liegi ideālistiskām romantisma noskaņām. iespējams, tas ir tikai loģiski – trauksmainajā 21. gadsimta realitātē šādas filmas sniedz vizuālu un mentālu telpu refleksijai par dzīvi, nāvi un patību, kas ir šiem abiem faktoriem pa vidu. tā larss fon trīrs pirms diviem gadiem skatītājiem dāvāja savu līdz šim aizkustinošāko un romantiskāko filmu “melanholija”, kas Vāgnera mūzikas pavadībā lika punktu indivīda eksistences bezjēdzīgumam un neizbēgamajai vientulībai. džārmušs apspēlē individuālisma nepanesamo vieglumu zombiju pūļa priekšā un eskeipismu vientuļā ideālismā. pat holivudas pašpuika kventins tarantīno savā vesternā citē nībelungu sāgu (nemaz nerunājot par bēthovenu ainā, kas, šķiet, turpmāk uzzib galvā ikvienam skatītājam katrreiz, kad viņš izdzird Für elise). džesikas hausneres “neprātīgā mīla” apiet stilistisko kiču un laikmeta tēlošanai pieiet tieši, taču savdabīgs ir filmas uzstādījums – tā uzņemta, balstoties uz vācu romantisma dzejnieka un dramaturga heinriha fon kleista biogrāfiju un īpatnā veidā atrod komisko tur, kur citkārt, domājot par reālu cilvēku bojāeju, smiekli nenāk. Heinrihs fon Kleists, pie mums salīdzinoši maz zināms autors, ir visai sarežģīta figūra literatūras vēsturē. nemiera pilnais ideālists / individuālists dzīves laikā neguva lielu atzinību – tikai divas viņa lugas tika uzvestas teātrī, un tumša, destruktīva, brīžam pat zemiska reālisma pilnie tēli īsti nesaskanēja ar laikmeta garu. Visbeidzot, paguris no cīņas ar eksistences sūrumu, autors noslēdza vienošanos ar kādu henrieti fogeli, un 1811. gada rudenī viņi izdarīja kopīgu pašnāvību – fon kleists sākumā nošāva dāmu un pēcāk arī pats sevi. situācija, kas varētu šķist kā laikam atbilstoša kulminācija radoša ģēnija ciešanām, tomēr iegūst absurdu toni, ja uzzinām, ka fon kleists un henriete fogele nebija vis nekādi mīļākie: dzejnieks, kādu brīdi izmisīgi meklējis sev partneri pašnāvībai, piedāvājot šo kārdinošo pozīciju vairākām sievietēm pēc kārtas, to atrada henrietē, kas, iespējams, bija nāvējoši slima. šeit arī sakņojas džesikas hausneres interese konkrētajā materiālā – jau vairākus gadus lolotā iecere uzņemt filmu par kopīgu pašnāvību ieguvusi piepildījumu fon kleista groteskajā iecerē un absurdajā dzīves noslēgumā. Taču tā vietā, lai ietu klasisko biogrāfijas naratīva ceļu, režisore savu uzmanību koncentrē uz henrieti, dzejnieka personību rādot ideju pasaules nesamaitātas sievietes acīm (tiesa, kā var secināt vēlāk, viņai ir labs potenciāls tikt samaitātai). mēs redzam trauslu, jaunu dāmu filigrānās romiešu piegriezuma kleitās, kura kārto ziedus, rūpējas par savas mazās meitas muzikālo izaugsmi un kādā saviesīgā sarunā, kas veltīta zemnieku brīvlaišanai, paziņo, ka viņa priecājas būt par sava vīra īpašumu un pat neapsvērtu vēlmi no šāda statusa atsvabināties. līdzīgā sarunā ar vīru henriete pauž nožēlu par kādu paziņu, slavenu operdziedātāju, – citu iekārota glamūra vietā viņa šādā dzīvesveidā spēj saskatīt vien potenciālu izdarīt kādu liktenīgu kļūdu (ak, ironija!) visu acu priekšā un tapt pakļautai sabiedrības nosodījumam. henrietes dzīve aizrit klavierstundās, izšuvumu darināšanā, sarunās ar māti un vakariņās. īsās, rūpīgi izplānotās kompozīcijās tiek demonstrēts aristokrātijas no realitātes atrautais ennui, ko henriete vēl neapzinās, bet skatītājs jau nojauš – drīz viņas dzīvē iebrāzīsies nemiers. Nemiera cēlājs, protams, ir neviens cits kā fon kleists, kas, paguris no cīņas starp ideāliem un realitāti (un tā vien gribas piebilst – arī no cīņas pašam ar sevi), vēlas itin verteriskā garā visam pielikt punktu, bet nevēlas to darīt vienatnē. Viņa mīļotā māsīca marī šim plānam atsaka, un tā – vārds pa vārdam – heinrihs nolūko henrieti un ar dzejniekam neraksturīgu mērķtiecīgu aprēķinu ķeras pie pārliecināšanas svirām. džesikas hausneres un galvenās lomas atveidotāja aktiera kristiana frīdela (eiropas kino cienītāji viņu atcerēsies no hanekes “baltās lentes”) kopdarbs trāpīgi un adekvāti portretē fon kleista nerēķināšanos un, iespējams, arī patiesu bērnišķīgu sabiedrības normu neizpratni (vēl viena jaunā Vertera iezīme, un vai nav interesanti, cik ļoti šis vēsturiskais tēls sakrīt ar gētes varoni, kas taču arī daļēji būvēts uz biogrāfiskā materiāla, tomēr cik gan atšķirīgi un konfliktējoši šie personāži bijuši dzīvē). bez liekām ceremonijām heinrihs jau otrajā tikšanās reizē paziņo, ka henriete ir izcili piemērota viņa fatālajai iecerei, jo nevienu nemīl un neviens arī nemīl viņu. neraugoties uz dzejnieka ambīcijām būt intelektuāli pārākam un dziļākam par vidējo mietpilsoni, ko viņš tik acīmredzami nicina, heinriha virspusējība precīzi atklājas šajā un līdzīga rakstura izteikumos, kurus viņš uztver par gluži pašsaprotamu lietu. filmas turpinājums iegūst obskūras komēdijas īpašības (par to gan smiesies vien tie, kas spēj smaidīt par skumjākajiem brāļu koenu jokiem, kafkas literatūru un kirkegora izteikumiem), kas lielā mērā balstītas uz izciliem dialogiem, – vāciski runājošiem būs īpaša bauda dzirdēt stīvās, literāri nevainojamās teikumu konstrukcijas situācijās, kur dzīvi, pilnasinīgi cilvēki mestos kaislību varā un varbūt (cik skandalozi!) pat kliegtu. Vizuāli “neprātīgā mīla” atgādina vienu no tās portretētā laikmeta izklaidēm – tableau vivant jeb “dzīvo bildi”. fantastiskie interjeri, kas izstrādāti tik smalki un detalizēti, ka vienlīdz labi iederētos kādā stenlija kubrika filmā, kalpo par izcilu fonu darbības minimālismam uz ekrāna. kādā intervijā džesika hausnere atklāj, ka viņa aktieriem dod precīzas norādes un atstāj ļoti maz telpas personīgajai lomu interpretācijai, kas “neprātīgās mīlas” gadījumā rada spēcīgu nospriegotu stīgu efektu: minimāli žesti, savaldīgas kustības, statiskas ainas, kurās aktieri mēdz būt vien daļa no interjera, atklāj aristokrātijas mazās, diskrētās neirozes, kas rodas no sabiedrības normu važām. iespaidojoties no Vermēra gleznām, režisore daudz strādā ar dzelteno un zilo tonalitāti un tuvplāniem, padarot filmu par vizuālu klasicisma baudījumu, kura atsevišķos kadrus nereti gribas iepauzēt un vērot ilgāk par filmā atvēlētajām sekundēm. | |
 Džesika Hausnere. Neprātīgā mīla. Filmas kadrs. 2014 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība Rīgas Starptautiskajam kino festivālam | |
| Filmas traģikomiskais vēstījums kulminē ironiskajā un emocionāli sāpīgajā pašnāvības ainā. Visas filmas gaitā heinrihs mēģina atrisināt paradoksu, kas paredz – mirstot indivīds vienmēr ir viens. uz to kādā sarunā norāda arī viņa māsīca marī, tomēr heinrihs apņemas pierādīt pretējo un neglābjami viļas (ak, heinrih, ja vien tev būtu bijusi iespēja lasīt heidegeru, tu zinātu gan, ka tas jau bija paredzams). Vēl skaudrāku ainu padara tas, cik acīmredzami banāls ir šis brīdis – tur nav nekā no romeodžuljetisko kaislību cēluma, nekā no tristana un izoldes traģēdijas, vien garlaicībā sakņots pagurums, kļūdainas izvēles un divi miruši svešinieki. un, ja nāves brīdī patiešām mēs esam vieni un dzīve ir iespēja tuvoties citiem, tad kļūst žēl filmas varoņu, kas šos dotumus pavisam sajaukuši vietām un, atsakoties no tuvošanās iespējas (t. i., dzīves), labprātīgi savu eksistenci beiguši vientulības cietumā. Kā interesantu fonu heinriha un henrietes attiecību stāstam iespējams vērot itin adekvātu 19. gadsimta sākuma prūsijas attēlojumu, kur saviesīgos vakaros skan mocarta Das Veilchen – skaņdarbs par samīto zilo ilgu puķi, savukārt mazas meitenes spēlē bēthovena Wo die Berge so blau, kas pauž vēlmi mūžīgi palikt kalnos, kur rimst visas sirdssāpes. Viesību runās dzirdams sašutums par jauno nodokļu politiku un zemnieku brīvlaišanu, kas, pēc aristokrātijas domām, novedīs vien pie masu nemieriem, un viss, itin viss liecina par vienu – vēlmi atgriezties laikā pirms, laikā un vietā, kas bija laba, droša un saprotama. pārējo filmas varoņu motīvi lielākoties ir utilitāri, toties heinrihs šo tieksmi sakāpina līdz platoniskajai dziņai tuvoties ideālu pasaulei. tas, iespējams, arī ir faktors, kurš “neprātīgo mīlu” darīs idejiski pievilcīgu 21. gadsimta domājošajam kinoskatītājam – nespējot tikt līdzi progresējošam dzīves tempam, arvien biežāk vērojamas sabiedrības pārstāvju tendences mēģināt atgriezties vienkāršajos pirmsākumos, meklēt dzīvesveidu, kas ir pirms, ārpus. filmas varoņi gan vēl nezina, ka pārmaiņas diemžēl ir neizbēgamas un jau pavisam drīz eiropu pārskalos revolūciju vilnis. taču tas jau ir cits stāsts. | |
| Atgriezties | |
