VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jāņa Taurena un Līgas Marcinkevičas saruna 9.jūlijā | |
| Līga Marcinkeviča: Augusts un septembris būs tava zvaigžņu stunda. Nez kāds ir zvaigžņu stāvoklis tavā horoskopā šim periodam (joks). 15. augustā “kim?” laikmetīgās mākslas centrā atklāj izstādi “Aspena – Ķemeri”, kam tu kopā ar Zani Onckuli esi kurators; 4. septembrī atklās festivālu Survival Kit 6, kur tu kopā ar Reini Dzudzilo piedalies kā mākslinieks, un, manuprāt, nozīmīgākais sagaidāms augusta vidū – tava grāmata “Konceptuālisms Latvijā / Domāšanas priekšnosacījumi” (dienā, kad sarunājamies, vēl grāmatas atvēršanas datums nav zināms, bet ir aizdomas, ka tas varētu tikt sasaistīts ar izstādes atklāšanu “kim?”). Jānis Taurens: Vai tieši otrādi – pilnīga izgāšanās. L.M.: Gandrīz vienlaicīgi būs iespēja ieraudzīt trīs tavas domāšanas izpausmes: tu – kurators, tu – mākslinieks, tu – rakstnieks. J.T.: Būs arī ceturtais: es – kritiķis. (Šeit mēs abi smejamies, manuprāt, tāpēc, ka saprotam – turpmākais laiks Jānim būs nežēlīgi sarežģīts. 18. septembrī atklās arī Artishok biennāli Mūkusalas Mākslas salonā.) Šelda puķīte mani uzaicinājusi piedalīties pasākumā ar nosaukumu “Artishok biennāle”. tā kā viņu interesē kritikas statuss, tad viņa ir aicinājusi piedalīties arī tādus rakstītājus, kas īsti nav kritiķi, piemēram, paulu bankovski un mani. ir desmit mākslinieki – pieci no igaunijas un pieci no latvijas – un desmit kritiķi. idejas aizsākums meklējams igaunijā. un katrs kritiķis raksta par katru no mākslas darbiem. Jā, bet ir jau arī piektais – ģimenes dzīve. pamudinājumu šādai piezīmei man deva reinis dzudzilo. mums bija jāsacer īsas biogrāfijas Survival Kit projektam, un viņš uzrakstīja, ka dzīvo ar savu sievu. un tad es arī sapratu, ka tas ir labs veids, kā vēstīt par sevi. tas ir nozīmīgs fakts biogrāfijā, jo – studējis, mācījies... tik vien kā nejaušības, svarīgāko – to, ko tu lasi, pārdomā un raksti, – tu dari pats. L.M.: Tāda kā pašizaugsme? J.T.: Ne tikai.cilvēkam jāmāk trīs lietas: runāt, lasīt un rakstīt. un tās visas ir ļoti grūtas. Apbrīnoju tos, kuri var rakstīt vairākās valodās: nabokovs, bekets. runāt arī ir grūti. un grūti atrast īsto izteiksmes veidu, kas tevi apmierinātu. lasīt – tieši tāpat. lasīšanai jābūt nozīmīgai dzīves daļai. tas ir vienīgais veids, kā nedzīvot iluzori, bet saskarties ar realitāti. (paradokss, vai ne tā?) Arī pagātnei mēs tiekam klāt tikai caur tekstiem. teksta iedarbība ir citādāka nekā attēlam. teksti ir jaudīgāki, jo vienu un to pašu tekstu – kaut vai visdetalizētāko aprakstu – var dažādi vizualizēt. teksts iedarbina cilvēka fantāziju un iztēli. jā, šīs ir tās trīs lietas, kur nekāda formāla izglītība nevar neko daudz palīdzēt. L.M.: Tam vajadzīga disciplīna. J.T.: Kaislība. ja ir kaislība, tad atrodas laiks un viss pārējais. | |
 Jānis Taurens. 2014 Foto no Jāņa Taurena personiskā arhīva | |
| L.M.: Lūdzu, pastāsti par mākslas darbu, kas būs skatāms festivālā Survival Kit 6! J.T.: Mākslas darbs... ideja radās kopā ar reini, kad mēs apskatījām telpu, kur tas tiks izstādīts. ideju bija daudz – utopija ir pārāk plaša tēma –, un materiāla arī daudz. reinis teica, ka tad, kad būs skaidra izstādes norises vieta, meklēsim vizuālo risinājumu. no tā izriet arī darba konceptuālais pamats. vāgnera ielas namā, kur ir bijusī vāgnera zāle, mēs starpstāvā atradām telpu ar ļoti zemiem griestiem, kas man uzreiz atsauca atmiņā zemos griestus kafkas romānos un stāstos. par tiem raksta benjamins savos tekstos par kafku. benjaminam kafkas interpretācijas centrālais tēls ir tāds sakumpušais jeb kumpainis, ko viņš atrod kafkas darbu fragmentos, kam bieži vien nepievēršam uzmanību. piemēram, “procesā” tiesas zāles galerijām ir tik zemi griesti, ka apmeklētāji ņem līdzi spilventiņus, lai ir, kur atbalstīt galvu. un kādā portretā zods ir tik zemu noliekts, it kā ieaudzis krūtīs. tādi absurdi apraksti, ko benjamins sauc par “žestu”, mēģinot uz tā būvēt kafkas interpretāciju. ja runājam par kafkas darbu ekranizācijām, tad īpaši veiksmīgi tas izspēlēts orsona velsa 60. gadu “procesa” ekranizācijā. filmas darbība sākas, šķiet, kādā zagrebas (bet es varu kļūdīties) 50. gados celtā rajonā. Sākuma kadrā, kur galvenais varonis jozefs k. pamostas, bija atrasta telpa ar ļoti zemiem griestiem – tie sākās uzreiz virs durvju aplodas. kad es iegāju vāgnera ielas telpā, tūlīt radās līdzīgas asociācijas. turklāt tur bija kamīns, pārkrāsots rozā tonī un nolakots. lūk, tur arī radās doma, ka utopijas ideju varētu saistīt ar sirreālu sapņa noskaņu (sākotnējā ideja paredzēja četrus kamīnus). nākamais solis – visi mākslas darbu veidojošie teksti būtu četrās valodās. ja tie skanētu vienlaicīgi, tas radītu sākumā neizšķiramu balsu murdoņu, bet, tuvojoties tam vai citam skaņu avotam, varētu arī, protams, saklausīt vienu noteiktu tekstu. un tikai vēlāk atklājās nejauša sakritība ar kādu rolāna barta ideju. bartam ir neliels, jau poststrukturālisma periodam piederīgs raksts, ja nemaldos, sarakstīts 70. gados, Le Bruissement de la Langue, ko es tulkotu – “valodas dūkoņa”. tajā viņš apspēlē motora dūkšanu, ko nosauc par valodas utopiju: valoda šajā stāvoklī atbrīvojas no savām tiešajām funkcijām, jēga neizzūd, bet paliek it kā fonā. mūsu darbā līdz ar to telpas vidū būtu valodas dūkoņa, valodas utopija – jēga – telpas stūros. iespējams, iecerētais nerealizēsies – kā parasti, finansiālu grūtību dēļ. bet svarīga ir darba ideja (un tajā ir ietverts realizācijas veids), kuras pamatā ir četru tekstu fragmentu apkopojumi, četras sieviešu balsis. Sengrieķu valodā skanētu Aristoteļa teksts par pirmo pilsētbūvnieku hipodamu, kas plānojis Atēnu ostas pilsētu pireju. Aristotelis uzskaita viņa idejas par ideālo valsti un valsts iekārtu. platona utopiskajam ideālās valsts plānam īsti nevar ķerties klāt, tas prasa nopietnu un plašu interpretāciju, tāpēc izvēlējos platona “kritiju”, kur ir atsauces uz Atlantīdu. nu, pat ja grieķu valodu nesaprotam, Atlantīdas nosaukums būs pazīstams. kā turpinājums sekos teksts angļu valodā – to veidos fragmenti no frānsisa bēkona nepabeigtā darba “jaunā Atlantīda”, kurā atklājas viņa utopiskās idejas un zinātnes loma tajās, pēc tam neliels fragments no herberta velsa 1905. gada darba “modernā utopija”, kurā svarīgs valsts kā kuģa tēls. pa vidu tam būs nedaudz dzejas: edvarda līra “limerikas”, jo galu galā utopijas idejai ir arī absurda nonsensa piegarša, un viens 19. gadsimta angļu dzejnieka ernesta dausona dzejolis. vācu valodā būs dzirdami fragmenti no valtera benjamina nepabeigtā “pasāžu darba” un nedaudz no Traum kitsch (“Sapņu kičs”), ko viņš rakstījis 20. gados, kad iepazinās ar sirreālismu. tur viņš izsaka interesantu domu, ka sapņošana un sapnis šodien mums vairs nepaver zilās tāles, sapnis vairs nav bālo zēnu, kā mēs teiktu, gadījums, sapnis kļūst pelēks un pārvēršas par banālo. tas labi saskan gan ar sapņu atmosfēru, ko varētu radīt vāgnera nama telpā, gan ar visai banālo kamīna krāsu. latviešu valodā mums, protams, nav nekādu būtisku tekstu par utopiju. tik vien kā benjamina un Asjas (īstajā vārdā Anna lācis) attiecību utopija. benjamins un Asja iepazinās kapri salā 1924. gadā, un drīz pēc tam tapa neliels darbs, kas saucas “neapole”. 1925. gadā tas ir publicēts laikrakstā Frankfurter Zeitung, ir atrodams benjamina rakstos, un dažas “pasāžas” savās atmiņās citē Asja. tekstā, kas skanēs latviešu valodā un ko mēs lūdzām ierunāt Asjas mazmeitu māru Ķimeli, būs fragments no “neapoles”. L.M.: Klausoties tavā stāstījumā par mākslas darbu, kas vēl tikai taps, es saprotu, respektīvi, domāju, ka saprotu, kā tu to idejiski veido. Tu to balsti uz valodu, uz tekstu, pierakstītām un pārdomātām idejām un skaņu. Tas ir ļoti līdzīgi tam, kā tu runā un raksti. Kas tevi aizrāvis tik ļoti, ka vēlies to pārvērst mākslas darbā? J.T.: Es kaut ko citu vēl gribēju pateikt. kad pirms diviem gadiem biju kaselē uz Documenta (13), interesantākie darbi man šķita tie, kuros bija strādāts ar skaņu. piemēram, Sūzenas filipsas tīri akustiskā instalācija kāda kaseles dzelzceļa perona galā, kurā izmantots nacistu koncentrācijas nometnē pāvela hāsa rakstīts skaņdarbs. ja aizsteidzamies notikumiem pa priekšu, bija ideja izstādē, kurai es kopā ar zani onckuli esmu kurators, izstādīt Sūzenas filipsas darbu, jo otrā pasaules kara laikā no kaseles peroniem vilcieni ar ieslodzītajiem atgāja arī uz rīgu. Arī šī ideja paliks nerealizēta, bet tā īstenosies manā grāmatā, kur ir attēls: manis fotografēts kaseles perons ar nomaļām stacijas ēkām un blakus bildē – torņakalna sliedes, ļoti līdzīga ainava, kur varētu skanēt filipsas darbs. Skaidrs, ka apzīmējums “vizuālā māksla” šodien vairs nav lietojams kā akustisko, performatīvo aspektu izslēdzošs jēdziens. Šādi nošķīrumi nav stingri novelkami. tie varbūt daļēji pastāv cilvēkos, kas lieto mākslu: vieni iet uz teātri, citi – uz mākslas izstādēm, protams, mēs visi vairāk vai mazāk ejam uz dažādiem pasākumiem, bet ir kaut kas viens, galvenais, kam vairāk pievēršam uzmanību. mākslai ir priekšrocība – runājot par avangardu un radikālumu, māksla, sākot ar revolucionāro pavērsienu 60. gados, bijusi visradikālākā. piemēram, mūzikā konceptuālu darbu ir ļoti maz, jo skaņas valdzinājums ir pārāk liels: la montes janga dažas konceptuālās partitūras 60. gados un vēl atsevišķi piemēri. L.M.: Varbūt mūzikā radikālums pazūd daudzajos starpniekos starp autoru un klausītāju, jo komponists ir atkarīgs no interpretiem. Ja nu tas nepatiks diriģentam, mūziķiem, orķestru un mūzikas iestāžu vadītājiem. Mākslā visai ilgi pastāvēja tieša saikne starp mākslinieku un skatītāju, arī tajos tevis minētajos sešdesmitajos. Pašlaik gan vērojama mākslas institūciju “uzblīšana”, kas uz mākslas attīstības gaitu atstāj nelabvēlīgu iespaidu. J.T.: Īstenībā, ja mēs mūziku pārvēršam par koncepciju, tur nevajag ne diriģentu, ne orķestri, vajag papīra lapu, kur to visu uzrakstīt. un tad kāds var izpildīt: “velciet taisnu līniju un sekojiet tai.” nam džun paiks vīsbādenē Fluxus festivālā iemērca galvu podā, kur bija tinte ar tomātu sulu, un vilka līniju uz grīdas izklātā papīra ruļļa. Fluxus ir kustība, kas muzikālo apvienoja ar vizuālo, performatīvo. mani interesēja šī iespēja, ko piedāvā māksla – strādāt ar skaņu. bet tu man jautāji... | |
 Armands Zelčs. izstādes “Aspena – Ķemeri“ publicitātes attēls | |
| L.M.: Kas tevi tajā tik ļoti aizrauj, ka izlēmi to darīt? J.T.: Mani aicināja piedalīties. esmu rakstījis kaut ko par utopiju, kaut ko domājis... L.M.: Tātad tava līdzšinējā darbība un domāšana kuratorē viesa uzticību. J.T.: Iespējams, bet teorētiskā un mākslinieciskā domāšana diezgan stipri atšķiras. tad, kad tu runā, tu domā mazliet citādāk, tad, kad raksti, – atkal mazliet citādāk. kad tekstu gribi pielikt pie sienas vai uzgleznot, vai ieskaņot un ielikt vizuālās mākslas kontekstā – tas ir kaut kas cits. un tas prasa pastāvīgu darbošanos, jo pirmo reizi tas ir grūti. darot daudz kas kļūst skaidrs. Šeit es atļaušos ielikt e-pastu kā piezīmi. vēstuli saņēmu no jāņa nākamās dienas pusdienlaikā. “Tā kā māra Ķimele, aprūpējot čūskas sakosto sunīti, bija sajaukusi ieraksta laikus, radies brīvs brīdis, un nezinu, kā to izmantot, – tik vien kā kaut ko paprātot. Lūk, ienāca prātā, ka, runājot par to, kā jūtos mākslinieka lomā, nepateicu galveno atšķirību no ierastās skribenta nodarbes. proti, rakstot tu esi noteicējs pār tekstu, savu vai cita, es tulkoju, kā uzskatu par pareizu, rakstu, ko domāju, šo to gan noklusējot vai paslēpjot aiz retoriskām figūrām. protams, ieklausos, ko saka jana (jāņa taurena sieva – L. M.) vai redaktors. bet kā māksliniekam... lai arī, šķiet, paliek tas pats darbs ar tekstu, tomēr esi saistīts, piemēram, ar cilvēkiem, kuri to nolasīs audioierakstam. jāņem vērā viņu laiks, dzīves ritms, kas viņi ir, kā un kādā valodā viņus uzrunāt. tas man kā vienpatnim ir neierasti, kaut kādā ziņā kā smags fizisks darbs, skaldot akmeni, lai arī vēl arvien iekļaujas senajā artes liberales kategorijā.” L.M.: Pirms nākšanas pie tevis mēģināju sev sagatavot “drošības spilvenu” un vērsos pie mums abiem zināmiem draugiem ar lūgumu iesūtīt tev domātu jautājumu. Es viņiem tā arī aizrakstīju, ka eju sarunāties ar “mums zināmo Jāni Taurenu” un mana kaislība ir izdomāt spēles un noteikumus. Lai kaut nedaudz izskatītos, ka sarunu vadu arī es, no manis šis elements – “jautājumi no lasītājiem”. Un, lūk, es varētu sarunas daļu par tevi – mākslinieku beigt ar šādu “lasītāja jautājumu”: vai māksliniekam ir jāspēj pastāstīt (aprakstīt), par ko ir viņa mākslas darbs? J.T.: Māksliniekam jāspēj runāt par mākslas darbu. L.M.: Cik daudz māksliniekam jāspēj pastāstīt, par ko ir viņa mākslas darbs? J.T.: Tas ir kā ar mīļoto sievieti: ja tu nespēsi viņai atzīties mīlestībā – valoda ir viens no lielākajiem valdzināšanas ieročiem –, tad nekas nebūs, nekas nenotiks. kā jau es teicu, runāt ir grūti un tas ir jāiemācās, bet man, protams, nepatīk vārds “domāšana”. Savulaik esmu ievērojis zināmu askēzi, pāris gadu nelietoju šo vārdu. tagad savu garīgo veselību esmu gana uzlabojis un varu atļauties to atkal lietot. ja mēs pieņemam, ka domāšana ir cieši saistīta ar valodu, tad bez valodas lietošanas nevaram domāšanu attīstīt. domāšana neapšaubāmi ir saistīta arī ar fantāziju, iztēli, kas mākslā ir svarīga. kāds teiks – intuīcija, bet “intuīcija” ir vēl viens miglains termins, atkal daudz lietots un pārprasts. ir vienkāršs lietojums, ko esmu izšķīries izmantot, paplašinot somu filozofa georga henrika fon vrigta lietojumu, kad viņš runā par valodas intuīciju. vrigts, veidojot modālo loģiku un formalizējot kāda vārdu lietojumu, raksta: “mana intuīcija saka, ka tas varētu būt tā vai tā.” kas ir šī intuīcija? tā ir valodas prakse, nekas vairāk. līdz ar to intuīcija plašākā nozīmē ir tas, ko tu, darbojoties kādā nozarē, esi uzkrājis. Arī mākslā nav intuīcijas bez valodas – lasīšanas, rakstīšanas un runāšanas. L.M.: Intuīcija ir kategorija, kas vai nu ir vai nav, vai arī to izkopj? J.T.: Domāšanai kā tādai klāt netiekam, bet mēs redzam, kā cilvēks runā, kā raksta un kā viņš rīkojas, – tas parāda, kā viņš domā. intuīcijai arī mēs klāt netiekam, bet, kad cilvēks rada mākslas darbu, viņam nemitīgi jāpieņem kaut kādi lēmumi, notiek izvēles – katrā izvēlē izpaužas intuīcija. izvēle jāpieņem šā vai tā. tāpat kā lietojot valodu. var nebūt nekādas valodas prakses, bet cilvēks kaut ko pateiks – tā būs viņa valodas intuīcija, ļoti šaura, neadekvāta, rezultātu varēs pārprast vai arī par viņu pasmiesies. man liekas, ka intuīcijai jābūt jaudīgai, lai izvēles būtu interesantas. izvēļu kontekstā ir vēl viens gadījums – mēs varam ieslīdēt tajā, ka pieņemam citu lēmumus. visos gadījumos no tā pat nav iespējams izvairīties. L.M.: Intuitīvi pārņemt citu intuīcijas pieredzi. J.T.: Jā, bet mēs jau nezinām, kāda bija viņu pieredze, kādi bija viņu mērķi. iespējams, viņu intuīcija paredzēta citiem mērķiem, tu pārņem to, bet varbūt viņu mērķis bija tieši iespaidot tevi, un tu kļūsti... L.M.: ...upuris. J.T.: Jā, mīta. vēl viena stāsta ekvivalence – mīts (mythos), ja atsaucamies uz bartu – kļūsti mīta patērētājs. tātad jāmāk kaut ko teikt, te nebūtu vietā klusēšana. L.M.: Es “lasītāju jautājumos” ievēroju tādu kopsakarību – vairāki jautātāji tā vai citādi vēlējās tev pajautāt par “saprašanu”. Esmu gandrīz droša, ka ikviens no viņiem par to ne vienu vien reizi ar tevi sarunājies, bet laikam tajā, kā tu par to runā, ir kaut kas ļoti saistošs. J.T.: Vai arī nesaprotams. L.M.: Iespējams, bet jautājums tika atsūtīts pilnīgi saprotams – vai tas, ko lasi, ir jāsaprot? J.T.: Jā! tikai nav vienas pareizās saprašanas. jāsaprot ir. te ir vairākas lietas par to saprašanu. es atceros, ka tad, kad studēju arhitektūru – tas bija padomju laikos –, mums lasīja estētiku un kaut ko no “diamata” (dialektiskais un vēsturiskais materiālisms). pasniedzēja uzvārds bija rutmanis, un no viena Anša zundes raksta, kur viņš rutmani ļoti spilgti aprakstīja, sapratu, ka pasniedzēja vārds bija kārlis. viņš runāja neatkarīgi no mācību priekšmeta nosaukuma: viņam bija tādas mazas citātu lapiņas, un viņš pirmo reizi pieminēja bartu, kuru tai laikā neviens nezināja. runājot viņš ļoti aizrāvās, varēja pēkšņi paaugstināt balsi, gandrīz kliegt. visi teica, ka tās ir ļoti aizraujošas lekcijas, bet – neko nevar saprast. es biju vienīgais, kas mēģināja pierakstīt, diemžēl pēc tam, lai nav lieku papīru, piezīmes iznīcināju. bet nu viens rezultāts bija – es iestājos filozofos. tā ka varbūt pirmā saprašana ir tā, kas ieslēdz interesi. Atgriežoties pie mākslas – mākslas darbs ir kā grūdiens uz domāšanu. pārdomu process vai iespaids nav tikai tāds emocionāls saviļņojums, tas ir grūdiens tam, lai tu tālāk par to domātu un lasītu. Saprašana lasot? dzeja ir tāds interesants gadījums. dzejā muzikālais aspekts un ritms aiziet priekšā jēgai. bet saprašana vienalga var būt brīžiem fonā kā barta aprakstītās valodas utopijas gadījumā, kad ir tas dūkoņas moments. Saprašana ir svarīgs jēdziens arī valodas filozofijā. L.M.: Lūdzu, atklāj savu kuratora ideju izstādei “Aspena – Ķemeri”! J.T.: daudz dažādu tekstu tapis šī projekta gaitā, man šobrīd nav interesanti atcerēties... es mēģināšu formulēt no jauna... Un jānis man pastāstīja par iedvesmas avotu – Amerikas 60. gadu multimediju izdevumu Aspen, par tā 5./6. numuru, kas veltīts konceptuālismam. minēja, ka tajā – vēl pirms iznākšanas franču valodā – publicēta barta eseja “Autora nāve” angļu valodā. pieskārāmies provinces un centra attiecību tēmai. “Ķemeri” tāpēc, ka raksturo mūsu valsts politekonomisko situāciju gan tagad, gan trīsdesmitajos, kad lielais “kuģis” tapa. bet saruna palika tikai ierakstā, es vienkārši paguru šifrējot. man vēl priekšā bija sarunas daļa par grāmatu “konceptuālisms latvijā / domāšanas priekšnosacījumi”, taču, tā kā mums abiem radās aizdomas, ka visa saruna žurnālā neietilps, jānis man atļāva izmantot grāmatas maketa fragmentus 1:1, kas tagad arī sekos. | |
| Atgriezties | |
