studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 2014 Nr.6 (99) Nr.5 (98) Nr.4 (97) Nr.3 (96) Nr.2 (95) Nr.1 (94) 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Galantais kavalieris: Andreja Lapiņa dzīve un liktenis Marija Lakmane, žurnāliste, pētniece

Šķiet, sievietes viņam pievērsa uzmanību. varbūt tā bija bez atsaucības palikusi iekāre, kādas klusas cerības, kam nebija lemts piepildīties, vai arī tā bija tikai tāda savdabīga draudzība (ja mēs ticam stiprai draudzībai starp sievieti un vīrieti). katrā ziņā šī draudzība viņam dzīvē palīdzēja ne vienu reizi vien. cilvēki, kas pazina Aneti brunellu (Annette Brunelle), stāstīja, ka viņa bieži pieminējusi Andreju lapiņu (pēc avotiem angļu valodā – Andre Lapine vai André Lapiné) un 90 gadu vecumā it kā jokodamās atzinās: “O nē, nekāda seksa...” Viņa aizgāja mūžībā gadu pirms savas simtās dzimšanas dienas, īsi pirms tam uzdāvinot Andreja lapiņa rakstītās vēstules un viņa mākslas darbus Agnes Jamieson Gallery. Vēstules, kuras Anete saņēma no mākslinieka daudzu gadu garumā, parasti sākās ar vārdiem “mana dārgā draudzene Anete...” un sekojošiem pieklājīgiem sveicieniem viņas daudzajiem radiniekiem, tajā pašā laikā tās ir romantisma un jūtu pilnas gluži kā mākslinieka darbi, kas attēlo aiz loga vīdošo lauku ainavu ar laisku lietus pilēšanu no šķūnīša jumta, zirgus, siena kaudzes un citas no toronto centra dzīves tik ļoti atšķirīgas parādības. diemžēl angļu valodas leksika ar tās neitrālo you (vienlaikus “tu” un “jūs” – Red.) maz var palīdzēt, lai izprastu patieso Anetes un Andreja attiecību attīstības gājumu. Agnese džeimesone (Agnes Jamieson) iepazinās ar Andreju Lapiņu, strādādama slimnīcā toronto. dažus gadus vēlāk pēc iepazīšanās viņa pārcēlās uz dzīvi mazā, provinciālā kanādas pilsētiņā mindenā (Minden), kurā līdz pat dzīves beigām bija apmeties arī lapiņš. vai tā bija tikai sagadīšanās – kas to var zināt? viņai patika glezniecība, un viņa pati arī mazliet gleznoja. pēc rūpju pilnas darba dienas slimnīcā viņa Andreju, kas dienu bija pavadījis ikdienišķos braucienos pēc “gleznojamā materiāla”, uzņēma savā mašīnā un veda uz mājām. Četrus gadus pēc mākslinieka nāves Agnese pameta pilsētiņu un atgriezās tajā tikai pēc aiziešanas pensijā. viņa darīja visu iespējamo, lai miestā ar aptuveni 3000 iedzīvotājiem tiktu izveidota mākslas galerija, kurā varētu eksponēt Andreja lapiņa darbus, tādēļ šī galerija ir nosaukta viņas vārdā.

Andrejs Lapiņš. Rīts. Audekls, eļļa. 40.5 x 50.7 cm. Bez datējuma Foto no publicitātes materiāliem Pateicība: Mendel Art Gallery, Saskatoon, Canada

Andrejs Lapiņš nebija sevišķi glīts vīrietis. viņš bija vidēja auguma tumšmatis ar ūsām vai mazu bārdiņu un parasti valkāja tauriņu un bereti. ja kādam viņa paziņam vaicātu, kā viņš izskatījies, atbildē vienmēr varētu dzirdēt vienu no šiem raksturojumiem: ļoti pieklājīgs, kautrīgs, taktisks, inteliģents. 20. gs. 30. gados kādā toronto laikrakstā lapiņš dēvēts par galanto kavalieri (Gentle Cavalier), un joprojām viņa vārdu apvij šarms un bruņnieciskums (angļu gentle ir vairākas nozīmes, tostarp “maigs”, “laipns” un “dižciltīgs” – Red.). Andrejs Kristians Gotfrīds Lapiņš dzimis 1866. gada 15. (27.) oktobrī Skujenē, aptuveni 105 km no rīgas. latvijas nacionālajā arhīvā ir atrodama informācija par lapiņu dzimtu, sākot ar 1790. gadu. viņa vectēvs (arī vārdā Andrejs, kura uzvārdu nereti avotos var sastapt kā Лапинь, Lapping), no kura Andrejs visticamāk ieguva savu vārdu, ar sievu dārtu savulaik dzīvoja Kalnemoise (Alūksnes pusē, krievu valodā – Кальнемойзеская, mūsdienās – kalncempju pagasts – Red.). viņiem bija divi dēli – pauls un jānis. pēdējais vēlāk pārcēlās uz dzīvi Skujenē, kur 1851. gadā apņēma par sievu natāliju jūliju krebsu (Natalie Julie Krebs). gan natālija, gan viņas tēvs kārlis gustavs krebss (Karl Gustav Krebs) bija skolotāji vietējā Skujenes skolā. grūti pateikt, kura versija ir ticamāka, jo dažos avotos minēts, ka jānis bijis skroderis, kamēr citi vēsta, ka viņš bijis galvenais darbuzņēmējs. jānim un natālijai bija meita un trīs dēli, no kuriem viens – Andrejs – vēlāk kļuva par mākslinieku, par kuru arī ir šis stāsts. Andrejs tika kristīts luterāņu baznīcā, kas joprojām atrodas Skujenē. viņa bērnībā tai vēl nebija torņa, kas tika piebūvēts vēlāk. blakus baznīcai bija viduslaiku pilsdrupas, kuras, kā es iztēlojos, Skujenes puikas, tostarp Andrejs, izlodāja krustām šķērsām. Andrejam visu dzīvi patika pastaigāties un vērot dabu. mīlestība pret dabu, kas atspoguļojas viņa gleznās, visticamāk aizsākusies, agrīnos dzīves gadus pavadot Skujenē, jo tieši šeit viņš klausījies upes burbuļošanā, vērojis lauku ainavas, zirgus un ar sniegu klātās egles ziemā. Nav īstu liecību, kad Andrejs lapiņš sācis interesēties par zīmēšanu un gleznošanu, taču latvijas universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā glabājas 19. gs. 80. gados viņa rokas radīts portrets, kurā attēlots jaunais francis trasuns (vēlāk, nacionālās atmodas laikā latgalē, viņš kļuva par ievērojamu personu – katoļu priesteri, valstsvīru, literātu un publicistu), kas apliecina, ka mākslinieks jau bija sācis apgūt zīmēšanu (ir versija, ka 17 gadu vecumā viņš apmeklējis katrīnas skolu (Katharinenschule) – Red.). iespējams, ka Andrejs gāja sava vecākā brāļa gotlība (06.03.1859.–26.05.1942.) pēdās, par ko liecina vairākas kanādiešu pētnieces indras gubiņas 20. gs. 60. gados publicētas apceres1. latvijas nacionālā arhīva materiālos gotlībs gan nav minēts kā lapiņu ģimenes loceklis, taču te atrodamas ziņas, ka pamatizglītību viņš ieguvis Skujenes skolā, pēc tam apmeklējis jāņa cimzes semināru (vidzemes draudžu skolotāju seminārs – Red.) valkā un laikposmā no 1885. līdz 1895. gadam studējis barona Aleksandra Štiglica centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, vēlāk kļūdams par latviešu mākslinieku pulciņa “rūķis” biedru. gotlībs lapiņš bija zīmēšanas un kaligrāfijas skolotājs, bet pēdējos desmit gadus pirms darba gaitu beigšanas pasniedza vācu valodas un zīmēšanas stundas Alūksnes ģimnāzijā. pēc skolotāja amata atstāšanas viņš turpināja gleznot vairākus gadus.

Andrejs Lapiņš. Francis Trasuns jaunībā. Tušas zīmējums. 11.8 x 8.5 cm. 19. gs. 80.gadi Foto no publicitātes materiāliem Pateicība Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas krājumam

Par Andreja lapiņa agrīnajām gaitām Skujenē ziņu trūkst. ņemot vērā, ka viņa mātei bija daudzi brāļi un māsas, var iztēloties, ka viņam bija daudzi brālēni un māsīcas. Ļoti ticams, ka viņš apmeklēja Skujenes skolu, kurā viņa māte bija skolotāja. pavisam droši zināms, ka aptuveni 16 gadu vecumā lapiņš kļuva par latviešu nacionālās portretu skolas pamatlicēja jāņa Staņislava rozes skolnieku. Roze viņu mācīja ļoti akadēmiskā manierē, daudz laika atvēlot antīko skulptūru skicēšanai, kas lapiņam negāja pie sirds. tā vietā viņš priekšroku deva savas ģimenes locekļu portretiem. pēc pusotra gada ilgām rīgā pavadītām studijām roze piedāvāja viņam turpināt izglītību eiropā, un 1884. gadā, kad lapiņš bija sasniedzis 18 gadu vecumu, viņi abi devās uz vāciju. Pēc vācijas viņi divas nedēļas uzturējās londonā, kur apmeklēja muzejus un iepazinās ar dažiem vietējiem māksliniekiem, līdz visbeidzot ieradās tālaika eiropas kultūras galvaspilsētā – parīzē. Arī te viņu mērķis bija apskatīt muzeju un galeriju ekspozīcijas, un tieši šeit Lapiņš iepazina impresionismu, iespējams, sastapās arī ar tā pārstāvjiem. vēlāk autobiogrāfijā, rakstot par šo dzīves posmu, viņš piemin jaunu gleznotāju jozefu veisu (Josef Weiss), ko raksturo kā “veco krievu draugu”2. viņa kopējais ceļš ar rozi šķīrās, un lapiņš uzsāka patstāvīgu dzīvi – kopā ar veisu viņi noīrēja studiju, taču šī “cīņa par lidojumu dzīvē ar saviem spārniem”3, kā viņš pats to aprakstījis, nebija no vieglākajām. viņi saņēma gleznu kopiju pasūtījumus no luvras un luksemburgas muzeja (šķiet, lapiņš tā dēvēja Musée du Luxembourg parīzē), taču ienākumi par šo darbu veikšanu pavisam noteikti nespēja noturēt viņus virs ūdens. veisam bija depresija. viņš nolēma sākt jaunu dzīvi, atstāja lapiņu un devās uz Ameriku. kopš tā brīža viņa pēdas izgaisa uz visiem laikiem. tikmēr lapiņš šajos grūtajos apstākļos spēja izķepuroties; dažreiz, lai norēķinātos par īri, viņš gleznoja savas studijas īpašnieka meitu portretus... Ir ziņas, ka uzturēšanās laikā francijā lapiņš braucis arī uz Elzasu-Lotringu, kur uzgleznojis dučiem portretu. dažus no tiem, iespējams, šodien var atrast turienes privātkolekcijās. Pēc uzturēšanās francijā, luksemburgā un beļģijā lapiņš nolēma pārcelties uz holandi. tā kā naudas nebija daudz, viņš, strādājot gadījuma darbus un pārnakšņojot pa ceļam patrāpījušās naktsmītnēs, mēroja ceļu... kājām. holandē lapiņš visas savas vairāk nekā 20 gadus ilgās eiropas “tūres” laikā uzturējās visilgāk. Amsterdamā viņš vakaros studēja pie gleznotāja karaliskās mākslas akadēmijas (Rijksakademie van beeldende kunsten) profesora Augusta Allebes (August Allebé), kurš izskolojis daudzus vēlāk zināmus māksliniekus. Strādādams nepilnu slodzi, lapiņš piepelnījās kā ilustrators. kādu dienu tolaik 29 gadus vecais mākslinieks pīts modrians, kurš vēlāk kļūs pazīstams kā viens no spilgtākajiem abstrakcionisma virziena pārstāvjiem, ieteica Andreju lapiņu Sv. lūkasa mākslas biedrībai (St. Lucas Art Society), par kuras biedru lapiņš kļuva 1901. gadā. Šīs biedrības 1902. gadā izdotajā katalogā minēta viņa adrese Amsterdamā – Raelof Hartstraat 64, kur joprojām atrodama lapiņa māja (laika gaitā piebūvēts augšējais stāvs). 1897. gada 5. augustā Andrejs lapiņš apprecas ar holandes mazpilsētiņas norhas (Norg) medmāsu kolumbīnu hērtraudu britu (Collumbiena Geertruida Britt). hērtrauda, kā visi viņu sauca, bija gadu vecāka par Andreju, slaida, neuzkrītošas ārienes smaidoša sieviete no kuplas beļģu ģimenes, kas bija pārcēlusies uz dzīvi holandē. diemžēl pašiem, Andrejam un hērtraudai, bērnu nebija, taču hērtraudas jaunākā māsa regula (Regula), iespējams, galantā kavaliera šarma apburta, savam dēlam deva gluži tādu pašu vārdu, kāds ierakstīts lapiņa dzimšanas apliecībā, ar visu netipisko “as” galotni – Andreas Christian Gottfried.

Andrejs Lapiņš. Hambera ieleja. Audekls, eļļa. 40.5 x 50.7 cm. Bez datējuma Foto no publicitātes materiāliem Pateicība: Mendel Art Gallery, Saskatoon, Canada

1905. gadā Lapiņš ar sievu nolēma pārcelties uz Kanādu. nezinādami, kas viņus sagaida, viņi gāja to pašu ceļu, ko daudzi citi šajā laikā no eiropas uz kanādu pārcēlušies mākslinieki: viņi ieradās Manitobas (Manitoba) provincē un sākotnēji mēģināja iekārtoties darbā kādā lauksaimniecībā. par laimi, mākslinieki reti kad kļūst par labiem zemniekiem. pēc divu gadu pūliņiem lapiņu ģimene devās uz toronto, kas 1907. gadā bija viens no visātrāk augošajiem kultūras centriem kanādā: šeit bija atklāta ontārio mākslas galerija (Art Gallery of Ontario), dibināta kanādas grafikas mākslas asociācija (Canadian Society of Graphic Art), karaliskais arhitektūras institūts (Royal Architectural Institute), kanādas mākslas klubs (Canadian Art Club) un citas organizācijas. Andrejam lapiņam izdevās iegūt darbu Brigden’s uzņēmumā, kas veidoja ilustrācijas plaši pazīstamiem Simpson’s un Eaton’s katalogiem, viņš iepazinās ar vietējiem māksliniekiem un sāka piedalīties mākslas izstādēs, kur viņu ievēroja mākslas kritiķi. līdz 1934. gadam viņš jau bija piedalījies tādās prestižās izstādēs kā Canadian National Exhibition, un viņa glezna La Noni 40. kanādas mākslas akadēmijas izstādē tika nominēta kā labākais darbs portreta žanrā. darba aprakstu var atrast londonā izdotajā mākslas žurnālā The Studio: “uz dzeltenpelēkā fona bez jebkādiem citiem priekšmetiem vai ēnām ir pusēnā uzgleznota jaunas sievietes pilna auguma figūra. darbā ir lieliski izstrādātas samta un zīda detaļas, taču labākais La Noni portretā ir sievietes acis, kas izraisa skatītājā tūlītēju līdzjūtību.”4 1909. gadā Andrejs lapiņš kļūst par ontārio mākslas biedrības (Ontario Society of Arts) biedru. 1915. gadā kanādas nacionālā mākslas galerija (National Art Gallery of Canada) pasūtīja viņam gleznu “komanda” (The Team), kam 1918. gadā sekoja “vējdzirnavas” (The Windmill) un 1923. gadā – La Partida. 1919. gadā lapiņu ievēlēja par kanādas karaliskās mākslas akadēmijas (Royal Canadian Academy of Arts) asociēto biedru. Viena no lapiņa iecienītākajām tēmām bija zirgi, ko viņš atveidoja dažādās tehnikās un manierēs – no pilnībā reālistiskas līdz gandrīz impresionistiskai. viņu pat uzskatīja par vislabāko zirgu attēlotāju ziemeļamerikā. Lapiņš daudz strādāja un darbos izmantoja dažādas tehnikas: zīmuli, ogli, pasteli, eļļu un akvareļkrāsas. viņa darbus iegādājās vairāki privātkolekcionāri, un laikraksti rakstīja par “Lapiņa kultu” toronto un ontārio kolekcionāru vidū. mākslinieka stāvoklis sabiedrībā, kā arī ienākumi nekad iepriekš karjeras laikā nebija bijuši tik stabili. desmitiem gadu dzīvodams īrētās istabās vai dzīvokļos un strādādams īrētās studijās, viņš beidzot pēc daudziem gadiem atļāvās uzbūvēt savu sapņu māju etobikokā (Etobicoke) – tolaik prestižā toronto piepilsētā (mūsdienās etobikoka pievienota toronto pilsētai – Red.). likteņa ironijas dēļ pēc lapiņa nepilna gadsimta laikā mājas īpašnieki nomainījušies tikai divreiz, un tagad tā pieder atvaļinātam zobārstam un mākslas mīļotājam donaldam tērneram (Donald Turner), kura sievai arī bijusi latviska izcelsme. Diemžēl Lapiņš ar sievu šajā mājā nedzīvoja ilgi. 1934. gada 5. jūlijā dažus metrus no mājas viņu notrieca mašīna. Sv. Džozefa slimnīcas (St. Joseph hospital) ārsti bija pārliecināti, ka ar tik nopietnām traumām viņa vecumā lapiņš vairs nekad nestaigās. visām nepieciešamajām operācijām un rehabilitācijai nepietika naudas, jo tajā laikā hērtrauda jau bija sasirgusi ar Alcheimera slimību un tās ārstēšanai aizgāja lielākā daļa ģimenes iztikas līdzekļu. lai palīdzētu Lapiņam, viņa draugi – mākslinieki un kolekcionāri – paši ziedoja, kā arī lūdza savus kolēģus ziedot darbus (atsaucās daudzi, un dažs pat atdeva savus labākos darbus) un ontārio mākslas galerijā sarīkoja izstādi, ar kuras palīdzību tika vākti līdzekļi Lapiņa ārstēšanai. lai piesaistītu pircējus, darbus pārdeva par ļoti zemām cenām (varēja dabūt pat lorena herisa (Lawren Harris) gleznu par 40 dolāriem!). tālaika prese centās piesaistīt uzmanību pasākumam, rakstot: “palīdzēsim brālim māksliniekam”, “slavenam māksliniekam nepatikšanas” u. tml. Šajā vienas nakts izstādē bez maksas uzstājās toronto simfoniskais orķestris, un to apmeklēja daudzas toronto slavenības, ieskaitot ontārio gubernatoru. pēc pasākuma divas mākslas galerijas atvēlēja telpas, lai būtu iespējams turpināt darbu pārdošanu, un tā īsā laika periodā kopumā tika pārdoti vairāk nekā 100 mākslas darbi, kas ieņēmumu ziņā bija pietiekami, lai segtu lapiņa ārstēšanās un atveseļošanās izdevumus. nevajadzētu aizmirst, ka tas viss notika ziemeļamerikā lielās depresijas pašā karstumā! Neraugoties uz ārstu sākotnējām prognozēm, Andrejs lapiņš pēc kāda laika braši staigāja, un, kā tas aprakstīts tālaika laikrakstos, Sv. džozefa slimnīcas ārsti viņa atlabšanu dēvēja par “Svētā Džozefa brīnumu”. Pēc šī nelaimes gadījuma lapiņš bija spiests pārdot māju un pārcelties ar sievu uz viljamam hamiltonam piederošu lauku saimniecību netālu no mindenas pilsētiņas.

Andrejs Lapiņš. Slēpošana Santagatā. Audekls, eļļa. 63.5 x 76.2 cm. 1949 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība: Agnes Etherrington Art Centre, Kingston. Canada

1939. gadā liktenis viņam piespēlēja nākamo pārsteigumu, par ko laikraksta virsraksts vēstīja: “padzīvojis krievu mākslinieks teju izrok sev kapu netālu no mindenas.”5 Andrejs lapiņš, būdams 73 gadus vecs, ierosināja vietējam zemniekam izrakt bedri blakus milzīgam (aptuveni 2 x 1,5 m lielam) laukakmenim un ievelt akmeni izraktajā bedrē. viņš vēl nebija izkāpis no bedres, kad akmens sāka velties, un atkal tikai brīnums viņu izglāba. lapiņš bija rāpies pakaļ garai ieža atlūzai, kas bija palikusi bedrē, un, akmenim krītot, tā viņu paglāba. Indra Gubiņa vēlāk par to rakstīs: “es gribētu uzsvērt lapiņa ļoti tipisko latviešu tikumu – mīlestību uz darbu. nebija nozīmes, kāds šis darbs bija. ja viņš izlēma, ka tas ir jādara, tad viņš to izdarīja. viņš palīdzēja zemniekiem un mežstrādniekiem ne jau peļņas, bet darba mīlestības dēļ.”6 divus gadus vēlāk hērtrauda aizgāja mūžībā... lai arī Andrejam lapiņam dzīve bija uzlikusi dažādus pārbaudījumus, viņš nekad nepadevās. 1938. gadā viņa glezna “prombraukšana” (The Departure) tika eksponēta izstādē “kanādas mākslas gadsimts” (The Century of Canadian Art) teita galerijā londonā. tās atklāšanas ceremonijā piedalījās karaliskā ģimene, un izstāde piesaistīja lielu publikas uzmanību. Dzīves beigās lapiņš atjaunoja kontaktus ar Aneti brunellu, kuru bija saticis, strādājot Brigden’s, un ar kuru viņu vienoja ilggadēja draudzība. mākslinieks bieži apciemoja Aneti viņas mājā, kas atradās mazā pilsētiņā stundas brauciena attālumā no viņa lauku mājas. iepazīstot Anetes ģimeni, var saprast, kāpēc lapiņš 20. gs. 40. gados to apciemojis, kāpēc viņš zīmējis visus viņas ģimenes locekļus (saglabājušies daudzi zīmējumi). Ģimene joprojām glabā labas atmiņas par Andreju lapiņu un viņa zīmējumiem, no kuriem daļa ir uzdāvināta Agnes Jamieson Gallery mindenā. 1946. gada novembrī Malloney’s Art Gallery toronto notika mākslinieka ceturtā personālizstāde, kuras brošūrā rakstīts: “kanādieši visās valsts daļās zina un mīl Andreju lapiņu un atzīst viņu par vienu no dažiem tiešām dižajiem kanādiešu māksliniekiem. (..) īstu prieku viņam sagādā draudzība, un viņa laipnais, maigais raksturs un empātijas spējas piesaista viņam daudz, daudz draugu...” izstādē bija apskatāmi lapiņa pēdējo gadu darbi – lielākoties ontārio mazo ciematiņu ainavas, gleznotas klusinātos toņos, ar rāmu triepienu, un, kā lasāms vietējā laikrakstā, autors “patiešām spējis atklāt vietas noskaņu”. Lai arī Lapiņš bija 80 gadus vecs, viņš turpināja strādāt, turpināja būt romantiķis un ik dienas nostaigāja (burtiski) vairākus kilometrus, meklēdams jaunus motīvus nākamajiem darbiem. Pēc sievas nāves mākslinieks vienojās ar pilsētas pašvaldībā strādājošu draugu mākslas kolekcionāru frenku velču (Frank Welch), pie kura agrāk bija pārlaidis naktis pēc ainavu meklēšanas ceļojumiem, ka viņš var palikt velča mājā mindenā līdz mūža beigām, savukārt lapiņš, līdzīgi kā pirms 60 gadiem parīzē, norēķināsies par pajumti ar savu radošo mantojumu. nav gan zināms, kurš bija šīs idejas iniciators. iespējams, lapiņam nebija citas izvēles. katrā ziņā šajā gētes cienīgajā stāstā ir “sudraba maliņa” – Frenks Velčs visas 45 Lapiņa atstātās gleznas uzdāvināja mindenas pašvaldībai. pēc Agneses džeimesones pūliņiem pilsētiņā 1981. gadā tika atvērta viņas vārdā nosaukta galerija – Agnes Jamieson Gallery, kurā patlaban mājvietu atradusi Andreja lapiņa lielākā apzinātā darbu kolekcija ar aptuveni 150 darbiem. Andrejs lapiņš aizgāja mūžībā 1952. gadā 86 gadu vecumā. viņa un hērtraudas atdusas vieta atrodas mindenas pilsētas mazā kapsētā. pēc raksta autores rīcībā esošās informācijas, viņa vārds joprojām dzimtajā pusē Skujenē ir nezināms. Par palīdzību raksta tapšanā autore izsaka pateicību Agnes Jamieson Gallery kuratorei lorijai karmountai (Laurie Carmount), Etherington Art Centre kolekcijas glabātājai dženiferai nikolai (Jennifer Nicoll), Mendel Art Gallery sakaru koordinatorei Šeilai robertsonei (Sheila Robertson) un arhivāram donaldam roham (Donald Roch), latvijas nacionālā arhīva galvenajai arhivārei baibai pazānei, cēsu centrālās bibliotēkas bibliotekārei elīnai riemerei, Alūksnes muzeja kuratorei ilzei miķelsonei, National Gallery of Canada autortiesību speciālistam reivenam Amiro (Raven Amiro) un arhivārei džesikai Stjuartei (Jessica Stewart), Anetes brunellas radiniekiem kārenai un brainam herisiem (Karen & Brine Harris) un mēriannai maiersai (MaryAnne Myers), māksliniekam džonam desročersam (John DesRochers), Sint Lucus Archives (holande) arhīvistam janam Sneidersam (Jan Snijders) un latviešu nacionālās apvienības kanādā (Latvian National Federation in Canada) prezidentam Andrim Ķesterim. raksts ar dažām izmaiņām un papildinājumiem tapis pēc pirmpublicējuma krievijas mākslas žurnālā Золотая палитра (2014, No1 (10), c. 20–27). No angļu valodas tulkojusi Elīna Dūce 1 viena no tām: gubiņa i. Andrejs lapins. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1966, nr. 6, 19.–27. lpp. 2 no Andreja lapiņa vēstules kanādas nacionālās galerijas direktoram ērikam braunam (Eric Brown) 1916. gada 15. jūlijā. 3 turpat. 4 The Studio, 1919, no. 76. 5 Watchman Warder, 1939, november 23. 6 gubiņa i. Andrejs lapins, 27. lpp.

Atgriezties