VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ietīties kafejnīcā Maija Rudovska, mākslas kritiķe, kuratore Izstāžu sērija “Virsbūve. Kafejnīcas lieta trīs turpinājumos”. Evitas Vasiļjevas, Ievas Kraules un Darjas Meļņikovas personālizstādes galerijā Vita Kuben, Norrlands Operan, Ūmeo | |
| Kafejnīca ir labs iemesls attiecību sākumam. Sarunai. domām. jaunajam. Šim brīdim. iepazīšanās. Atkalredzēšanās. iespējams, tā ir netveramākā un gaistošākā vieta, kur tapt “šeit un tagad”. pēc gada kafejnīca būs jau pagātne, tur būs cita vieta. Sienas tiks aizkrāsotas, lampas noņemtas, galdi aizvesti. paliek tikai atmiņas un nostāsti. vai nospiedumi uz sienām. Kad galerija Vita Kuben mūs aicināja veidot izstāžu sēriju 2014. gada pavasarim, sākām ar domu par kafejnīcu kā vilinošu telpu, kur satiekas aizgājušais un esošais. tā ir pietiekami neitrāla un vienlaikus aktīva vieta, kurā līdzdarbojas dažreiz tik iespējami neiespējamais. Mēs sākām ar šo citātu, kura sākotni vairs nespējam sadzīt: “kaut kur aiz rīģipša plāksnēm atklātos slavenā padomju mākslinieka sienu gleznojums. tajā atveidotās lauku daiļavas veikliem krāsu triepieniem darinātās acis būs redzējušas rīgas naktsdzīves sulīgākās epizodes. pazīstamais dzejnieks šeit, dēmonu vajāts, reiz saplēsis savu pirmo dzejoli sīkās driskās, kas kā pirmais sniegs sasnidzis pie viņa kājām. kāds vienmēr cienījams politiķis te draudējis nogalināt sāncensi cīņā par efektīgās krodzinieces sirdi. un tautā mīlētais mākslinieks še, savulaik klusi nolīdis stūrī un apkārtējās uzdzīves netraucēts, radījis skici šedevram, kas tagad karājas pie muzeja sienas. paslēpta no acīm, šī aina atklājusies, vien pateicoties kāda nevīžībai vai slinkumam.”1 Un turpinājām ar trim epizodēm latviešu mākslinieču evitas vasiļjevas, ievas kraules un darjas meļņikovas izpildījumā. Vita Kuben galerijas baltais kubs, kas atrodas ūmeo operteātra Norrlands Operan telpās un “karājas” virs tur esošās kafejnīcas, rosināja aktivizēt kafejnīcas klātbūtni visu iecerēto izstāžu tapšanā. baltais kubs kā tīra, auksta, bezpersoniska, mākslas izstādīšanai ideāla vide pretstatā kafejnīcai, kas ir dažādu sajaukumu pieblīvēta, enerģijas, skaņu un smaržu pilna. Evitas vasiļjevas izstādes Monograms (24. janvāris – 22. februāris) daļa bija virtuāls telpas modelis, skice, kas ievadīja telpas – galerijas Vita Kuben un tai pieguļošās kafejnīcas – dimensijās. trīsdimensionāli slīdoša pastaiga, aplūkojot operteātra telpas un galerijas kubu no visām pusēm, lēnām sagatavoja skatītāju domām par izmēriem, proporcijām, mērogiem un formu, kas tālāk pārceļoja uz mākslinieces darinātajiem objektiem – audekliem. telpiskās kvalitātes, to attiecības ar skulptūru ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, ar ko nodarbojas evita. videofragmenta izspēle ar telpu kļuva par atskaites punktu visai izstādei, ievadot skatītāju domās par vietas klātesamību un mijiedarbību attiecībā pret tajā esošajiem objektiem. galerijas telpās bija izkārtoti audekli ar skulptūru attēliem, kas, pozējot mākslinieces kamerai uz viņas darbnīcas fona, vienlaikus ir gan fotogrāfiski (plakani), gan telpiski, atrodoties kaut kur pa vidu starp dažādām dimensijām. Šāds iespaids radās arī tādēļ, ka audekli, uz kuriem attēli eksistē, paši kļūst par skulptūrām telpā. Savā ziņā šeit ir klātesošs tāds kā matrjoškas princips – telpa (reālā, fiziskā galerija), kurā atrodas telpiski objekti, kas savukārt attēlo telpu ar objektiem. viena iekļaušana citā un tā tālāka atkārtošana vai interpretācija. kaut gan evitas darbi tieši nereflektē par bezgalīgā t krekla ideju, tomēr tie noteikti pietuvojas un iespaidojas no šobrīd tik aktuālās interneta mākslas un mēmiem2. | |
 Skats no Evitas Vasiļjevas izstādes Monograms. 2014 Foto: Vita Kuben Gallery Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei un “kim?“ laikmetīgās mākslas centram | |
| Arī ievas kraules personālizstādes ...if all you told was turned to gold (28. februāris – 5. aprīlis) svarīga daļa bija attēls, tā etimoloģija un tālāka izmantošana laikmetīgās mākslas kontekstā. iespaidojoties no padomju laika izdevumiem un tajos publicētajām sliktas kvalitātes melnbaltajām, graudainajām fotogrāfijām, ieva izstādes ietvaram tapināja publikāciju (mākslinieka grāmatu) un objektus. tie kļuva par fragmentiem, detaļām, kuras attīstīja noteiktu emocionālu noti – mēģinājumu uztvert kaut ko, kas lēnām un neizbēgami slīd projām pagātnē. kā minēts preses relīzē, attēli ir vienīgās “sejas”,3 kas uztver neizbēgamās laika pārmaiņas. tie ir sentimentālu un nostalģisku jūtu pilni, kaut visdrīzāk to tapšanas sākotnējais mērķis bijis pavisam cits. Vita Kuben telpās darbi komunicēja īpašā veidā – šķīvji no māla, kas darināti lietišķās mākslas iespaidā, un žalūzijas atgādinošās izkārtnes kontrastēja ar galerijas aukstajām, bezpersoniskajām sienām un baltā kuba aroganci tāpat kā ievas veidotajā videodarbā mīksti rotaļīgā poēzija – ar attēla sausumu un vēsumu, kurā tik ļoti iemīlējusies šābrīža māksla. | |
 Skats no Darjas Meļņikovas izstādes Brewing Harmony. 2014 Foto: Helena Wikström Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei un “kim?“ laikmetīgās mākslas centram | |
| Trīs izstāžu sēriju noslēdza darjas meļņikovas Brewing Harmony (11. aprīlis – 3. maijs). Šajā gadījumā nosaukums nav tikai vārdu spēle, jo vārds “harmonija” izstādē ieņēma svarīgu lomu. darja pievēršas lētajiem un vieglajiem biroju un ķēžu kafejnīcu interjeriem, kas kļuva populāri 90. gados un turpina dzīvot vēl šodien. viņa iespaidojas no to estētikas un krāsu salikumiem, materiāliem un klišejām, kas tiek izmantotas, lai radītu pievilcīgu un mājīgu atmosfēru. tomēr, kā zināms, šo interjeru copy un paste princips ir kā lamatas, kas pirmajā mirklī šķiet aicinošas, bet nākamajā jau ierauj standartizētas vides garlaicīgajās skavās. darja bija atlasījusi vairākus šai interjeru estētikai raksturīgus elementus un rotaļīgi tos izmantoja izstāžu zālē. tapa oāze no objektiem, kas, aizāķējušies aiz griestiem, virpinājās, atspērās, karājās un atbalstījās, spoguļojoties savās ēnās un asociatīvi radot spēļu laukuma efektu vai tādu kā “Alise brīnumzemē” sajūtu. tomēr izmantotie materiāli un krāsu palete (metāla spīdums, gaiši brūnie koka toņi, imitētais marmors utt.) atgādināja par izstādes iedvesmas avotu, vēl jo vairāk – par patērētājkultūras radītajiem monstriem, kas veido ikdienas realitāti un mums atpazīstamus paraugus, kuri ir tik viegli un ērti lietojami. darjas izstādē redzamie dīvainie, pat nedaudz spokainie objekti kļuva mazāk neparasti un vairs ne tik draudīgi, uz sienām ieraugot to ēnas ar kafijas pupiņu atveidiem – līdzīgi Costa Coffee zīmolā ietvertajiem. mums patīk būt ietītiem lietās, kas izstaro lētu mirdzumu, jo uz brīdi tās mums šķietami piedāvā visu, ko vēlamies. “Un kas notiktu, ja šo sienu nojauktu?”4 – mēs jautājām, uzsākot projektu. mēs no kafejnīcas gaidījām autentisko, pirmreizējo, nebijušo. mēģinājām ielūkoties aiz tās dubultajām sienām un aizmūrētajām durvīm, saskatīt pazudušo. taču ja nu, izrādās, sienas nav? tad ir jātiek galā ar esošo, šobrīd skatāmo un piedzīvojamo, ar “šeit un tagad”. 1 no izstādes preses relīzes. 2 mēms – kultūras daļa (ideja, nozīme, uzvedības sistēma utt.), kas imitācijas vai apropriācijas veidā tiek nodota no vienas paaudzes citai. 3 turpinot reflektēt par padomju laika kultūru un to komentējot, ievas izstādes atklāšanu papildināja kaspara groševa performance, kas tapusi filmas “Sejas” (1971) iespaidā. filma tolaik kalpojusi kā izglītojošs materiāls, kurā atainota 70. gadu padomju jaunatne – hipiji, dzejnieki, mūziķi un citi. Spēlējoties ar tās skaņu celiņu, kaspars pievienoja daļu no mūsdienu mash up kultūras, un vairs nešķita būtiski, kad un kur filma tapusi vai par ko tā vēsta: attēls un mūzika vislabāk iedarbojas konkrētajā mirklī un situācijā, kad tas tiek parādīts / atskaņots. 4 no izstādes preses relīzes. | |
| Atgriezties | |
