VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Fragmentāras informācijas interpretācija Santa Mičule, mākslas kritiķe Recenzija par izstādi “Vairāk, vairāk” “Tabakas fabrikā” 09.06.–17.06.2014. | |
| Šķiet, ar katru gadu pastiprinās tendence mākslas studiju nobeiguma darbus eksponēt ārpus mākslas akadēmijas sienām un ātrāk apdzīvot publiskās mākslas telpas, it kā cenšoties apliecināt piederību pie lielās mākslas dzīves un nopurināt no sevis skolnieciskuma auru. tendences pozitīvā puse ir iespēja plašākai publikai iepazīties ar jaunpienācēju veikumu, taču vienlaikus šis apstāklis uzliek augstāku latiņu un pienākumus, kas neiekļaujas tiešajos mācību iestādes absolvēšanas uzdevumos. par tiem vienkāršs izstādes apmeklētājs visdrīzāk neko nenojauš, un tie netiek uzsvērti arī izstādes informatīvajos materiālos. tomēr “vairāk, vairāk” gadījumā no asociācijām ar diplomdarbiem bija grūti distancēties, jo bakalaura / maģistra sniegumam raksturīgā izteiksme caurvija gan kopējās ekspozīcijas, gan individuālo darbu struktūru. viskonsekventāk tas bija manāms darbu aprakstos, kur dominēja formāla, stereotipiska frāžainība, kas nedz paskaidroja, nedz manifestēja autora ieceri. drīzāk bija nojaušami centieni leģitimēt radīto kā piederīgu pie šobrīd aktuāliem kultūras kontekstiem, virzieniem, izteiksmes līdzekļiem utt., par ko liecināja jauno mākslinieku izmantotā terminoloģija, mēģinot ar neveiklām svešvārdu konstrukcijām artikulēt “jautājumus” un “mērķus”, kas viņu darbos aktualizēti. Autoru vēlme eksponēto pozicionēt kā konkrētu uzdevumu risinājumus ievija izstādē didaktiskumu un, jā, to pašu skolnieciskumu, kas ierobežo interpretācijas iespējas. zinot, ka apskatāmi dažādu akadēmijas nodaļu un kursu absolventu darbi, sākumā ļoti pietrūka detalizētākas faktoloģiskās informācijas par to, kādu nodaļu autors pārstāv, kurā gadā dzimis, kas vadījis diplomdarbu utt. Ar laiku uztvere pierada pie nekonkrētības un minimālajām norādēm, taču kopumā plašāka savu māksliniecisko interešu atklāšana (bez tā var iztikt atpazīstamību ieguvuši mākslinieki) daudzu autoru gadījumā ļautu precīzāk uztvert viņu nodomus un faktorus, kas ietekmējuši darbu tapšanu. Izstādes māksliniekus vienoja daudzveidīgi hibrīds mediju lietojums, kas arvien biežāk sastopams arī citās tā saukto jauno paaudžu darbu skatēs: fotogrāfijas, video, instalāciju, zīmējumu un objektu mākslas visdažādākās kombinācijas. lielākoties tie ir mediji, kas autoriem ļauj manipulēt ar jau gataviem tēliem un priekšmetiem, kā arī uzsvērt katra individuāli subjektīvo lietu redzējumu, nevis pašas “lietas”. uz šo paņēmienu popularitāti norādīja arī darbu aprakstos sastopamie apzīmējumi: “versiju komplekts”, “subjektīvās struktūras” “fragmentāras informācijas interpretācija”, “jauns redzējums, citāda sajūtu forma” utt. Šādi formulējumi it kā apšauba realitāti un noliedz jebkādas a priori tipa pašsaprotamības – apkārtējā pasaule tiek dekonstruēta caur šaubām un alternatīvām, sadalot realitāti fragmentos, kas pat īsti nav saistīti, lai gan skatītājiem rada mānīgu iespaidu, ka starp tiem pastāv kāda loģiska sasaiste. formālā līmenī fragmentārisms caurauda arī darbu materiālo uzbūvi – tie nereti bija sadalīti atsevišķās daļās vai posmos. zīmīgi, ka izstādē nebija skatāmi fiziski viengabalaini objekti, pie kādiem esam pieraduši tradicionālo mediju mākslai veltītās izstādēs. Strikti definējamu objektu fizisko robežu vietā “vairāk, vairāk” skatītājam piedāvāja multimediālas instalācijas ar vairākiem videoekrāniem, motīvu atkārtojumus, variētas attēlu un telpisku objektu sērijas. manuprāt, izstādes nosaukums pamatojumu guva tieši šajos mēģinājumos izvērsties; koncentrētu mākslas tēlu vietā priekšroka bija dota sadrumstalotībai, darba ideju cenšoties materializēt pēc iespējas vairākās un dažādākās divdimensionālās vai trīsdimensionālās vienībās. tieksme uz fragmentāciju izpaudās gandrīz ikviena izstādes dalībnieka darbā, kļūstot (visdrīzāk nejauši) par būtisku vienojošo aspektu kopējā daudzbalsībā. ne velti pie “tabakas fabrikas” ieejas bija eksponēts indriķa Ģelža uz pusēm pārgrieztais jeb sadalītais auto, ko var uztvert arī kā tiešāko un vizuāli jaudīgāko šī paņēmiena manifestāciju (pat ja nejaušu). | |
 Māra Drozdova. Uznāk un nepāriet. Instalācija. 2014 Foto: Vents Āboltiņš Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Pirmais, kas nāk prātā, ieraugot jaunās paaudzes mākslinieku veikumu, – atgriešanās pie postmodernas fragmentācijas. tā ne vien funkcionē kā formāls paņēmiens, bet lielā mērā izkliedē arī darba jēgu, sadalot to atsevišķos posmos. dažos gadījumos šīs detaļas veiksmīgi saplūst vienotā tēlu straumē, nezaudējot pašvērtību arī kā atsevišķi objekti. pārliecinošs izkliedētās instalācijas izpildījums šķiet līgas Spundes “debesīs, cerams, nebesīs”, kur, tāpat kā lielā daļā “vairāk, vairāk” darbu, realitātes impulsi deformēti un aizšifrēti mazliet absurdā, komiskā stilā. pagātnes situācijas, ko autore piesauc aprakstā, nav iespējams “nolasīt”, taču tās acīmredzami ietekmējušas instalācijas ikonogrāfiju. lai arī izteikti abstrakta, līgas Spundes vizualizētā informācija ir asociatīvi spēcīga, kaut kādā mērā ironizējot par dokumentālisma praksi laikmetīgajā mākslā un apšaubot centienus loģiska stāstījuma veidā reflektēt par pagātni no tagadnes pozīcijām. Interese par laika atstātiem nospiedumiem, pagātnes, tagadnes un nākotnes saskares punktiem asprātīgos veidos bija vērojama arī iepriekšējos līgas Spundes projektos1, kuros ikdienas situācijas padarītas par spēles laukumu. piemēram, 2013. gadā, veidojot darbu “Cyber bum”, māksliniece apmeklēja dažādās publiskajās vietās pieejamus datorus un apkopoja to miskastēs atstātos failus, kas bija paredzēti izdzēšanai. nedaudz trešīga kiča estētika raksturo veidu, kā māksliniece dokumentē viņai apkārt esošās norises un pārrada tās mākslinieciskās struktūrās: darbos manāmi gan modernās patērētājsabiedrības simboli, gan dažādi ikdienas situāciju paradoksi. īpaši priecē asprātība un pašironija, kas kļūst par galveno intonāciju, – rotaļība šķiet līgas Spundes instalāciju emocionālais pamatstāvoklis. Šo mūsu mākslā tik akūti trūkstošo īpašību dēļ rūpīgi iegaumēju jaunās mākslinieces vārdu un ieteiktu to darīt arī citiem. Līdzīgi motīvi (laika nogriežņu deformācija, telpā izkliedēti objekti) parādījās arī blakus eksponētajā ievas kaulas instalācijā “Atmiņas par nākotni”. tās pamatā – mēģinājums notvert pasaules plūdumu meditatīvā, gausinātā skatījumā. (“es sēdēju uz krēsla un domāju par rītdienu, kā es sēdēšu uz šī paša krēsla un domāšu par vakardienu.”) par galveno pārlaicīguma atribūtu padarīts māls, kas mākslinieci saista gan kā fizisks, gan metafizisks materiāls, radot un ap krēsliem eksponējot dažādas no tā izvirpotas figūras. jāuzsver, ka keramikas motīvi atkārtojas arī citos ievas kaulas darbos. māla objektu formās parādās atsauces uz spēcīgiem simboliem (piemēram, bābeles tornis vai smilšu pulkstenis), kas piešķir darbam pretenzijas uz garīguma klātbūtni. nojaušama autores vēlme pietuvoties neikdienišķiem pieredzes apvāršņiem, izprast un ieraudzīt apkārtni (šajā gadījumā lauku vidi) kā jēgpilnu visuma uzbūves “skrūvīti”. tas vizuāli sasaucas ar pārējo izstādes darbu fragmentāro uzbūvi, multimediālismu un subjektīvismu, taču ievas kaulas centieni aptvert komplicētas nemateriālās struktūras un meklējošā tēlainība būtiski atšķiras no citu izstādes dalībnieku piezemētības un patveršanās tuvākajā apkārtnē. | |
 Vents Āboltiņš. Pirmā rinda. Instalācija. Fragments. 2014 Foto: Vents Āboltiņš Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Konceptuāla izpratne par mākslas formālajiem izteiksmes līdzekļiem raksturo ingas Ģibietes darbu “komplekts”, kas skaidrots kā trīsdimensionāls zīmējums. uz grīdas izklātās priekšmetiskās formas veidotas no “nemākslinieciskiem” rūpnieciskajiem materiāliem (ģipsis, sanitārais silikons, pu putas) un ikdienā plaši lietotiem priekšmetiem (kaprona zeķes, balons, iepirkuma maisiņi), caur kuriem mākslas telpā tiek ienests sadzīviskais un triviālais. Šādas redīmeidu reminiscences, kas samērā regulāri novērojamas jaunās paaudzes mākslinieku izstādēs, šķiet šarmantas tādēļ, ka ievieš jaunu dimensiju “dzīves” un “mākslas” attiecībās, kuru formulēšanai atkal jāņem palīgā latviešu valodā vēl nepieradinātie recycled vai trash art termini. par mākslas izejmateriālu kalpo vistriviālākie cilvēku ikdienas dzīves atribūti, kas vienlaikus ir tieši patērētājsabiedrības dzīvesveida simboli, kuru pārnesumi tēlainās formās būtu samāksloti un ne tik efektīgi. Ingas Ģibietes darbu valoda ir konceptuāli lakoniska, mērķtiecīga un precīza, kaut arī viņas metode šķiet izteikti eksperimentāla, nejaušības apspēlējoša. Salīdzinājumā ar pārējiem izstādes dalībniekiem ingas Ģibietes ilgā mākslas pieredze ļāvusi radīt pārliecinošu sniegumu. tas īsti neiederas to “jauno” mākslinieku līmenī, kuri vēl tikai meklē savu rokrakstu un izvairās no konkrētām estētiskajām pozīcijām, tā vietā ar vizuālu zīmju palīdzību uzdodot retoriskus jautājumus, kas neparedz atbildes (spilgts piemērs šādai izvairībai šķiet Annas vanagas audiovizuālā instalācija “Saruna”). | |
 Ieva Kaula. Atmiņas par nākotni. Instalācija. Fragments. 2014 Foto: Vents Āboltiņš Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| “Vairāk, vairāk” tiecās apvienot akadēmijas beidzēju eksperimentus ar tehniku un mediju saplūdināšanas iespējām, dominējot tehnoloģiju estetizēšanai un antinaratīvai, subjektīvi daudznozīmīgai izteiksmei. Šo apstākļu dēļ nedaudz savrupi uz pārējo fona izskatījās tie autori, kuru darbos izmantotie paņēmieni bija atšķirīgi no dominējošās tendences, piemēram, Artūra lāča un lizetes murovskas animācijas vai renātes miļūnes fotogrāfiju sērija “urbānā vientulība”. miļūnes darbā jūtamas no pārējiem atšķirīgas eksistenciālas noskaņas un centieni caur poētiskiem, vizuāli estetizētiem fotokadriem ienest plašākus izjūtu vispārinājumus. urbānās romantikas apdvestās fotogrāfijas kalpo kā viegli uztverams saziņas kanāls starp autores ieceri un skatītāja pieredzi, proti, ar sērijā fiksētajām noskaņām ir viegli identificēties, taču šie pārlieku skaidrie komunikācijas kodi, kā jau minēju, uz citu izstādes darbu fona šķita pārāk vienkāršoti un vecmodīgi. Arī māras drozdovas darbu sērijā “uznāk un nepāriet” vērojama drīzāk metaforiskā domāšanā balstīta pieeja: tehnoloģiskos eksperimentus māksliniece pamato ar vajadzību izteikt emocionālus stāvokļus un pakļaut māksliniecisko materiālu veidolu psiholoģisku norišu loģikai. Nevar noliegt ikviena mākslinieka individuālo tēmu un tās risinājumu loku, kam pateicoties izstāde bija izdevusies daudzbalsīga un daudzveidīga. tomēr saskatāmi vairāki saskares punkti, caur kuriem var definēt kopīgās īpašības. neskaitot fragmentārismu, par ko minēts raksta sākumā, uzkrītoša šķiet mākslas darbu introvertā, no skatītājiem atsvešinātā pasaule, kurā gandrīz nemaz neparādās refleksijas par ārpasaules notikumiem vai jebkāda cita saskarsme ar sociālo dzīvi. lielākā daļa darbu izstādē “vairāk, vairāk” apliecināja, ka realitāte ir jauno autoru galvenais iedvesmas materiāls, kas bija uzsvērts arī ekspozīcijas pieteikuma tekstā: “izstādē mākslinieki ar “vairāk” apzīmē paši savus centienus izprast indivīda attiecības ar pasauli.” eksponētie darbi vizualizēja šo attiecību saskares punktus, reizē kalpojot kā trausla robeža starp iekšējo un ārējo pasauli. mākslinieki konsekventi palika privātajā zonā, gandrīz nemaz nepārkāpjot emocionālās dzīves robežas. par galveno attēlojuma objektu kalpoja nevis lietas vai procesi, bet veids, kādā tie top skatīti mākslas darbos: spēja ieraudzīt bija kļuvusi par galveno “produktu”, ko mākslinieks spēj piedāvāt izstādes apmeklētājam. 1 Sk.: www.ligaspunde.lv/. | |
| Atgriezties | |
