VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Skaņu dārzs Rihards Bražinskis, dīdžejs, publicists Recenzija par skaņu mākslas izstādi “SKAN II” Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā, Kalnciema kvartālā, Pārdaugavas koka muižās 30.05.–24.08.2014. | |
| Ir pagājuši septiņi gadi, kopš kādreizējā cigoriņu un makaronu fabrikā pie Arkādijas parka notika pirmā “Skaņu meža” organizētā izstāde “SkAn”. tolaik, “treknajos gados”, tai tika uzstādīta gana augsta satura latiņa kā baltijā pirmajai skaņu mākslas izstādei. “SkAn ii” gaidīt tik ilgi bijis tā vērts – visas vasaras garumā ir izvērsts vērienīgs, trīsdaļīgs notikums, ko varētu pat dēvēt par skaņu mākslas festivālu. tikusi ieņemta latvijas universitātes botāniskā dārza teritorija, izvietojot darbus visdažādākajos tā nostūros. botāniskais dārzs ir izstādes centrālā lokācija, bet atsevišķi darbi eksponēti arī tuvējā pārdaugavas apkaimē. Pirmajā “SKAN” par brīvu dalīja pabiezas brošūras, šajā nav pat skrejlapu, ko paķert līdzi kā suvenīru. turklāt “SKAN II” akūti nepieciešami ir gida pakalpojumi. dārza sākumā ir vienīgi ekspozīcijas karte, ko vislabāk pašam nobildēt, lai pēcāk zinātu, kur katru darbu meklēt. Izstādes pirmais posms sastāvēja no darbiem, kas kuratoriski pilnībā pieder eiropas skaņu mākslas asociācijai Resonance: prasmīgi nokomplektēta ekspozīcija atrāda Resonance rezidenču audzēkņu darbus un jaunākās kontinenta skaņu mākslas vēsmas. iepriekšējo Resonance ceļojošo grupas izstādi “Skaņu mežs” uzņēma 2011. gada rudenī “tabakas fabrikā”. “SKAN II” tematiskais uzstādījums, ja tā varētu teikt, ir gan tieši, gan netieši pievērst uzmanību rīgas vecajai koka arhitektūrai āgenskalna apkārtnē. Šis rajons nenoliedzami glabā būtisku rīgas kultūrvēsturisko mantojumu, kas ikdienā netiek pienācīgi godināts, taču skaņu māksla kā akcents šai vietai ir tikpat atbilstoša kā šaha turnīrs vai vasaras nometne pārdaugavā. protams, izņemot to, ka skaņu mākslas izstādes kā kultūras pasākuma mērķauditorija ir intelektuāli un sociāli perspektīva publika. cerams, ka šī kultūrpolitiskā pilsētplānošanas doma vainagosies ar panākumiem un āgenskalns jau pavisam drīz kļūs tikpat pieprasīts kā miera iela, rezultātā arī “pasildot” tautsaimniecību ar spekulatīvām īres cenām. Tātad – kas ir skaņu māksla? definīcija līdz galam nav skaidra. par skaņu mākslu var domāt kā par darbu telpā – nevis laikā, kā tas ir mūzikas gadījumā, – bez īpašas dramaturģiskas dinamikas un izteikta sākuma un beigām, respektīvi, darbs, kas ir izstādīts, nevis performēts. | |
 Evelīna Deičmane. Stāsts par Volfšmita muižu. Instalācija. 2014 Foto: Ansis Starks Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Nereti skaņu mākslas darbi radīti konkrētai vietai, mijiedarbojoties, interpretējot vai pārveidojot noteiktu telpu, tādējādi, lietojot metaforu, dēvējami par skaņas skulptūrām. Lielākoties skaņu mākslas darbi nesastāv no skaņas vien – vizuālais ietvars tiem ir vai nu neizbēgams, vai arī kalpo par aptverošu līdzizteicēju. un šeit, lūk, rodas problēma, jo kā gan atšķirt skaņu mākslu no mākslas ar skaņu? vai jebkurš audiovizuāls, konceptuāls, laikmetīgs mediju mākslas darbs ir potenciāls skaņu mākslas darbs atkarībā no pasniegšanas un uztveres veida? vai pietiek ar to, ka skaņu māksla ir starpdisciplināra prakse, kurā skaņai ir vadošā loma un skaņa ir tās centrālais “priekšmets” jeb tēma? “SKAN II” piedāvā gana plašu estētisko spektru, lai apmeklētājs pats sev atbildētu uz šiem jautājumiem, balstoties vai nu uz racionāliem, vai intuitīviem apsvērumiem. Esmu nodalījis četras kategorijas, kādās grupēšu un apskatīšu darbus no pirmā un otrā izstādes posma: skaņas darbi, skaniski vizuāli darbi, vizuāli darbi ar skaņu un vietai pieskaņoti darbi. Pie skaņas darbiem minams austrieša heimo latnera (Heimo Lattner) un vācietes judītes laubas (Judith Laub) kopdarbs Silbadores, kas veltīts uz izmiršanas sliekšņa esošai kanāriju salu aborigēnu svilpienu “valodai” el silbo, kura savulaik paredzēta, lai sazinātos lielos attālumos. darbs, kas, vienā vārdā sakot, ir fantoms, tika atskaņots no botāniskā dārza palmu mājas balkona, un tajā tika izsvilpots teksts latviešu valodā. Svilpieni izskanēja katras piecpadsmit minūtes pāri visam dārzam kā mistiska putna saucieni. izstādes otrās daļas atklāšanā svilpienu saziņas mākslu dzīvajā priekšnesumā performēja el silbo meistars kiko korrea (Kiko Correa). Otrs šāds audioveikums bija somu dueta tommi grenlunda (Tommi Grönlund) un peteri nisunena (Petteri Nisunen) darbs bez nosaukuma botāniskā dārza vīna pagrabā. duets bija pārstāvēts arī pirmajā “SkAn” izstādē un izceļas ar iespaidīgiem mākslas, dizaina un arhitektūras savijuma darbiem. Šoreiz gan viņus bija iedvesmojusi pagraba sfēriskās telpas īpašā atmosfēra un specifiskā akustika. pagraba ķieģeļu kupols atstaro skaņu tā, ka nav iespējams pateikt, no kuras puses tā nāk. vairāku kanālu skaņas sistēma atskaņoja dažādas abstraktas skaņas, dezorientējot uztveri, tiesa, līdz brīdim, kad redze pilnībā pielāgojās absolūtās tumsas apstākļiem. pēc tam varēja baudīt viņu veikuma miermīlīgo mistisko noskaņu. instalācijas visdezorientējošākā daļa bija vairāki pakāpieni lejup uz pagrabu, nudien sagādājot visas iespējas nolauzt kaklu. Viens no darbiem, kam vizuālais ietvars, lai arī uztverams pats par sevi, ir tikai loģisks, bija holandieša pētera bogersa (Peter Bogers) “nepieradinātais koris” botāniskā dārza koka ēkā – volfšmita muižā. tas paredzēts 40 griestos iekārtiem skaļruņiem, no kuriem rīgā visi nebija izvietoti, jo telpa bija par mazu (patiesībā šī bija vismazākā telpa, kādā darbs jelkad izstādīts), taču tas īpaši netraumēja darbu kopumā. “Nepieradinātais koris” sastāv gan no aplī izvietotiem, gan brīvi izkārtotiem skaļruņiem. Skaņas amplitūda pāraug no kora dziedājumiem draudīgā rīkles gārgšanā jeb sound poetry stila vokālā improvizācijā. darbs ir nepārtrauktas, pakāpeniskas skaņas pārmaiņas, ko pavada vizuālais komponents – divas projekcijas uz sienas. tās atgādina gaismas atspīdumu no logiem, kur redzamie “skrienošie” baltie cipariņi ar mīnusa zīmi uz melna fona un melnie cipariņi ar plusa zīmi uz balta fona gan neko nenozīmē, jo šie cipariņi neatbilst mikrotonālajām skaņas gradācijām. projekcijas ir kā pozitīvā un negatīvā atveidojums, piemēram, kliegšana domāta kā dziedāšanas negatīvs. Skaņa brīžiem pārvietojas pa visu telpu, brīžiem tikai skaļruņu aplī, burtiski joņojot apkārt pa riņķi. instalācija ir īsts daudzkanālu skaņas baudījums ar mākslīgu kora efektu. darbs ļauj tvert visu kopumā, kā arī, sniedzot delikātu ikvienas balss kanāla portretējumu, pievērsties konkrēti katram skaļrunim, tāpēc “nepieradinātais koris” būtu jāeksponē telpā ar maksimāli mazu reverberāciju, lai apmeklētājs iespējami tīrāk sadzirdētu vissmalkākās nianses. Vēl viens darbs, kam vizualitāte ir kā skaņas iemiesojums, – beļģu mākslinieka ārnauta jākobsa (Aernoudt Jacobs) delikātā, laboratoriskā un zinātniskā veidola darbs “fotofons #1”, kas bija izstādīts vīna pagrabā izstādes pirmajā daļā. tas atspoguļo autora pēdējā laika impresijas par 19. gs. zinātniskajiem aparātiem. būtībā tā ir slavenā izgudrotāja Aleksandra bella (Alexander Bell) atklājuma reinterpretācija, kas balstās uz fotoakustisku fenomenu, proti, pateicoties absorbcijai, temperatūras svārstībām un gaisa spiediena izmaiņām, spēcīgu gaismas avotu iespējams pārvērst par skaņas vilni. “fotofonā” toņus rada lāzerstari, kas projicēti caur rotējošiem diskiem, kuri saskalda staru kūļus nelielos fragmentos. pēc tiem lodveida rezonators pastiprina skaņu, tālāk to novadot uz glītajām, ar rokām darinātajām stikla taurēm. rezultātā iegūta smalka, “šaura” skaņa, ko vislabāk saklausīt, pieliecoties instalācijai tuvu klāt. instalācijas tonalitāte noteiktā laikā mainās, apliecinot latentu muzikalitāti. pagraba mikroklimats bija īpatnēji kontrastējošs ietvars darba trauslumam, taču tajā pašā laikā tumsa izcēla “fotofona” neona spilgtumu un radīja iespaidu, ka tas būtu kāda valdības slepenībā turēta citplanētiešu ierīce. darbs bija īpaši piemīlīgs ar to, ka skaņa bija pilnībā akustiska un nebija elektriski pastiprināta. Pašmāju brigādes RIXC (raitis Šmits, rasa Šmite) 2012. gada darbs par baktēriju pārvēršanu elektroenerģijā, kas izstādīts jau vairākkārt, turklāt arī ārzemēs – ietekmīgajā Austrijas elektroniskās mākslas centrā Ars Electronica, beidzot ieņēma sev vispiemērotāko formu un iemājoja botāniskā dārza dīķī. darba pamatā ir zaļās enerģijas ieguves eksperiments – tiek testēta elektrības ražošana ar baktēriju palīdzību. izmantotas baktērijas, kas mīt netīros ūdeņos – dīķos, ezeros, notekūdeņos vai dubļos. instalācija fiksē elektrības ražošanas procesa svārstības ūdenī esošajās “baktēriju baterijās”, un šīs svārstības savukārt tiek izmantotas kā “kontrolieris” voldemāra johansona patvaļīgi izvēlētai skaņai, proti, baltā trokšņa šņākoņai. tikai dieva dēļ nevajag domāt, ka skan baktērijas. darbā nekas netiek konvertēts skaņā vai sonificēts jeb padarīts dzirdams. baktērijas drīzāk dīdžejo skaņu, ja tā varētu izteikties. darbs arī neko neakcentē vai neapspēlē pašā botāniskajā dārzā, izņemot sagadīšanos, ka te ir dīķis un RIXC veikums irpiemērots eksponēšanai dīķī. tomēr ir jauki, ka gar ūdenstilpi izvietoti balti skaļruņi un to izdotās skaņas tā vien ved ārā no pacietības strādniekus, kam nākas turpat būvēt laipu. Līdzās dīķim pie koka redzamas nostieptas baltas auklas un elastīgas lentes koka lapu stiegrojuma formā. tas ir skaņu mākslas veterāna maksa īstlija (Max Eastly) darbs “vēja instalācija rīgai”. viens no īstlija darbiem rīdziniekiem jau bijis pieejams 2005. gada “Skaņu meža” festivālā reformātu baznīcā. īstlijs ir kinētisko skaņas skulptūru meistars. daba viņam ir atskaites punkts. īstlija darbi bieži vien ir inscenēts lauka ierakstu materiāls dzīvajā izteiksmē. īpaši nozīmīga loma ir vējam. mākslinieku fascinē, ka vējš, lai arī sajūtams tāpat kā skaņas vibrācijas, tiek uztverts vizuāli – ūdens rakstos, koku kustībās utt. vējš arī netieši ģenerē skaņas, kaut gan pats par sevi nemaz neskan. “vēja instalācijā rīgai” elastīgās lentes, kuru sastāvā ir koku šķiedras, vējā vibrē un rada smalkas skaņas. darbs ir simpātisks tieši ar vienkāršumu, gaisīgumu un nejaušumu. instalācija izstādīta arī citu pilsētu botāniskajos dārzos. | |
 Paskāls Brokoliki. Table d’harmonie. Instalācija. 2013 Foto: Ansis Starks Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Pievēršoties darbiem, kas ir vizuāli ar klāt piekabinātu skaņu, kā pirmā noteikti jāmin evelīna deičmane, kuras latvijas mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas nodaļas iestatītā mākslas veidošanas maniere botāniskajā dārzā uzzied pilnā krāšņumā. instalācija “Stāsts par volfšmita muižu” imitē nodegušu, sagāzušos māju, kuras drupas jeb pārogļojušies koka dēļi uzstādīti ļoti estētiski. Starp dēļiem ievītas metāla konstrukcijas, no kuru dobjajiem vidiem atskan dažādi trokšņi un sievietes balss, kura klāsta botāniskā dārza mūsdienu teritorijas vēsturi mazliet veclaicīgā dzejprozas tekstā, kas turklāt lasāms darba aprakstā turpat blakus pie koka. iespaids tāds, ka evelīnai palūgts veidot instalāciju šai izstādei un viņa arī kaut ko ir ņēmusi un uztaisījusi. Mākslinieks, kas uz rīgu atvedis darbu ar vizuāli nevainojamu preces izskatu, ir francūzis paskāls brokoliki (Pascal Broccolichi). Table d’harmonie, kas bija izstādīts kalnciema kvartāla galerijā – vietā, kura nevarētu sūdzēties par uzmanības trūkumu pārdaugavas kultūrvēsturiskā mantojuma kontekstā, – ir nevainojamas formas, precīzu, regulāru, uz zemes novietotu vairāku krāteru skulptūra, kas veidota no melnā korunda putekļiem – abrazīva materiāla, kuru izmanto smilšpapīra ražošanā. objekts nepārprotami ir mākslas darbs. instalācija izskatās kā svešas planētas tuksneša kāpas vai velveta samtainuma tiramisu virspuse. dažos no krāteru konusiem ievietoti melni skaļruņi, kas rada asociāciju, ka šis ir Aniša kapūra un rolfa jūliusa (Rolf Julius) darbu sapotējums. Skaļruņi atskaņoja hidrofona ierakstus no daugavas un rīgas līča, kas bija vienīgā darba piesaiste rīgai, taču tajā nemaz nav paredzēts, lai skaņa sakristu ar redzamo. darbs nešaubīgi ir par perfekciju – tas katru reizi tiek veidots no noteikta smilšu daudzuma. turklāt autors izbauda objekta atkārtotu izveidi. būtiska darba īpašība ir tā apjomīgums. rīgas ekspozīcijā pietrūka iespēja apiet darbam apkārt – tas bija iespiests garenajā taisnstūra telpā un aplūkojams tikai no viena gala. Vēl viens mākslinieks, kura darbi ir izteikti vizuāli, ir berlīnietis Štefans roigs (Stefan Roigk). viņš rada skulptūru, instalāciju, scenogrāfijas un skaņu kolāžu apvienojumus. volfšmita muižā izstādītā “eksplodējošā pārliecība” izskatījās izcili – kā iepauzēts sprādziens, kur šķembas sastingušas gaisā. darbs veidots papjēmašē tehnikā (apmetumam līdzīgs līmē mērcēts papīrs), apstrādājot dažādus plastikāta iepakojumu atkritumus, kas vākti divu gadu laikā. Štefans no plastikātiem radījis formas (formu veidošana viņam atgādina skaņu deformēšanu) un iekāris tās makšķerauklās, izkārtojot noteiktā secībā. Skaļrunīši ir daļa no visas šīs struktūras un atskaņo materiāliem “atbilstošas” vieglas skaņas, kas daļēji iegūtas no pašiem plastmasas izejmateriāliem. “eksplodējošā pārliecība” ir kā trīsdimensionāls scenārijs – tajā pārvietoties ir kā staigāt pa vidu skaņu celiņu izklājumam audioapstrādes programmā ar iespēju saskatīt visdažādākās elementu attiecības atkarībā no skatpunkta. Starp citu, Štefana instalāciju skaņas izdotas kā mūzikas ieraksti tādās cienījamās eksperimentālās mūzikas izdevniecībās kā itāļa džuzepes jelazi (Giuseppe Ielasi) vadītā Senufo Editions vai avangardiskā Tochnit Aleph, ko vada Štefana tautietis daniels lēvenbriks (Daniel Löwenbrück), kuram bijusi sadarbība ar “SkAn ii” dalībnieku leifu elgrēnu (Leif Elggren) no zviedrijas. Esam nonākuši līdz skaņu mākslas darbiem, kas radīti, veltīti vai pieskaņoti konkrētai vietai. vienu no tādiem izveidojuši divi leģendārie zviedru mākslinieki karls mihaels fon hausvolfs (Carl Michael fon Hausswolff) un leifs elgrēns, kuri abi līdzšinējās “Skaņu meža” aktivitātēs ir pārstāvēti vairākkārt, arī pirmajā “SkAn” izstādē. hausvolfs un elgrēns šoreiz pievērsušies t. s. botāniskā dārza observatorijai jeb latvijas universitātes Astronomijas institūta satelītu lāzeru novērošanas stacijai, kas atrodas dārza nomalē. observatorija ir valstiski stratēģiski nozīmīgs objekts, kurā, piemēram, tiek sinhronizēts pareizs laiks. nekas gan par šīs būves svarīgumu neliecina, un tā arī ir tās daile. dueta darbs “lejup, lejup, lejup, lejup” izpaudās tā, ka katrs observatorijas pazemes stāvs bija nokrāsots savā krāsā un katrā no stāviem skanēja atšķirīga, kosmiskas asociācijas rosinoša skaņa, padarot šo būvi par savveida visuma signālu uztvērējstaciju, ļaujot apmeklētājam sajust citpasaulīgu strāvojumu. hausvolfs un elgrēns sev raksturīgā humorā apspēlēja šo vietu kā kaut ko okultu. katrā stāvā pie sienām bija piestiprinātas industriāla dizaina pagāniskas rūnu zīmes no aprūsējuša metāla stieņiem. Savukārt visu triju “SkAn ii” posmu laikā pieejams briselē strādājošā vācu mākslinieka dāvida helbiha (David Helbich) t. s. audiogids Riga Tracks – asprātīga skaņu atrakcija, kam nodoties veselas dienas garumā. darbs īpaši piemērots apmeklētājiem, kas apveltīti gan ar lielu pacietību, gan entuziasmu, – tādiem, kam patiesi patīk no malas izskatīties muļķīgiem (lasi: radoši atšķirīgiem) un no A līdz z iesaistīties tādās panaivās izdarībās kā, piemēram, hardija lediņa binokulārās dejas. Riga Tracks ietver kā visdažādākās ķermeņa kustības, tā dungošanu un dīvainu izturēšanos – un to visu svešā publiskajā telpā. Riga Tracks skaists ar to, ka tā saturs lielā mērā ir imaginārs un satur ļoti daudz saistošas informācijas ar fokusēšanos uz skaņu un dzirdi visšarmantākajā veidā. kultūrreferenciālais spēles veida darbs paredzēts atvērtā tipa austiņām (pretēji dīdžejaustiņām, ar kurām iespējams visu ļoti labi dzirdēt pilnīgā troksnī), lai ieraksts austiņās sajauktos ar apkārtnes skaņām. Austiņas jālieto pusuzliktas vai skanoša jānes rokā vai pat jānoliek tās sev priekšā uz zemes. Riga Tracks caurvij arī tādi dzirdes eksperimenti, ko noteikti katrs pats ar sevi esam veikuši bērnībā, piemēram, koncentrēšanās uz skaņas izmaiņām, lēnām tuvinot plaukstas ausīm, vai klausīšanās apkārtējās skaņās ar aizspiestām ausīm. Apmeklētājs aicināts arī iztēloties, ka viņam pēkšņi “atnāk vaļā” aizkritušas ausis. tie visi ir elementi, kas nekad nevar kļūt intersubjektīvi, respektīvi, tos neviens nekad nedzirdēs tā, kā tos dzirdam un izjūtam mēs paši. Autors aicina fokusēt klausīšanos vienā vai otrā pusē, aiz muguras vai virs galvas – tas atgādina dzirdes parādību, ka ausi ir iespējams centrēt uz konkrētu skaņu, it kā atdalot to no pārejām skaņām, kas paliek fonā. mikrofons savukārt to nespēj – ieraksts atšķirībā no šādas dzirdes “piezūmēšanas” ir līdzens, bez vēlamā akcenta. liela daļa darba balstīta uz seno patiesību, ka daudz ko iespējams baudīt kā mākslu ar estētiskās distancētības palīdzību, proti, iztēlojoties (šajā gadījumā) ikdienišķi pašsaprotamo kā iestudētu. Riga Tracks laikā apkārtējais top par teātri un apmeklētāji – par aktieriem: viņu dalība kļūst performatīva, citiem par to pat nenojaušot. darbs gan neizceļ pārdaugavas seno koka arhitektūru, drīzāk padomju laika apbūvi. nepamet vēlme, lai mākslinieks ne tikai būtu paviesojies šajā ierobežotajā arealā, bet interpretējis arī daudzas citas rīgas vietas. Izstādes trešajā daļā īpaša vērība jāvelta tādiem autoriem kā leģendārais amerikāņu komponists un instalāciju mākslinieks mihaels j. Šūmahers (Michael J. Schumacher), voldemārs johansons un bundzinieks eli keslers (Eli Keszler), kurš rīgā jau ir viesojies – 2013. gada baltajā naktī “Skaņu meža” pasākumā Anglikāņu baznīcā. “SKAN II” ir tonizējošs notikums pilsētvidē. konkrētajai apkārtnei piešķirtas papildinošas un bagātinošas estētiskās šķautnes. botāniskais dārzs padarīts par fantastisku pastaigu vietu, kur beidzot ir iemesls iegriezties pēc vairākiem gadiem kopš skolas laika mācību ekskursijas. Sinerģija ar senajām koka ēkām ir īstenojusies, un izstāde nenoliedzami ir īpašs piedzīvojums, par ko jūsmot vēl ilgi. turklāt darbu klātbūtne liek nešaubīgi apjēgt un kaislīgi izjust vēlmi pēc re gulāras šādas mākslas pieredzes. “SkAn ii” ir kultūras notikums, kas tuvina rīgu eiropai. vismaz morāli. vismaz individuāli. | |
| Atgriezties | |
