VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Atzīmēt uz nogriežņa punktu V Jana Kukaine, mākslas kritiķe Recenzija par Saņas Kantarovska un Ellas Krugļanskas izstādi “Mazā Vera” “kim?” laikmetīgās mākslas centrā 13.07.–27.07.2014. | |
| “Atzīmējot jubileju” un “rīgā dzimusī māksliniece” ir mazi, didaktiski grēciņi, kuriem šoreiz nespēja turēties pretī arī “kim?” centrs, kas citkārt taču klaiņo diezgan tālos estētiskos nogabalos, neizrādīdams interesi par izglītojošu intonāciju un jubilejas galdiem, ko rotā siļķe kažokā, viltotais zaķis un kūka “napoleons”. protams, veras muhinas veikums nav kļuvis nozīmīgāks tāpēc, ka kopš tēlnieces dzimšanas apritējuši 125 gadi, bet šis gadskaitlis ir svarīgs leģendai, un verai muhinai jeb, precīzāk, lielajai muhinai šāds statuss nepārprotami piemīt. vai izstāde “mazā vera” tiecās šo leģendu dekonstruēt vai – drīzāk – konstruēt no jauna, izmantojot laikmetīgus izteiksmes līdzekļus? Šķiet, jau pats par sevi “kim?” centrs ir kā dzīvs veras muhinas biogrāfijas turpinātājs – šodienas mākslas rezidencē Spīķeros viņas ģimenei kādreiz piederējuši īpašumi. vera muhina dzimusi rīgā pārtikušā tirgotāju ģimenē, pašlaik viņas dzimtajā mājā turgeņeva ielā 23/25 iekārtota tēlnieces memoriālā istaba. zīmīgi, ka vēlāk, 1937. gadā, drošības apsvērumu dēļ viņa no visiem īpašumiem atteikusies, tomēr šī dzīvesstāsta daļas romantiskā gaisotne paliek. otrs nozīmīgs, lai arī līdz galam nepierādāms viņas biogrāfijas elements – 1945. gadā lpSr tautas komisāru padomē vera muhina esot aizstāvējusi kārļa zāles brīvības pieminekli, to pasargājot no nojaukšanas. Šī notikuma interpretācijai mobilizējot vismaz daļu no patriotisma smagās artilērijas, iegūstam nedaudz patētisku, kādas mazas baltijas valsts iedzīvotājiem labi saprotamu veras muhinas tēlu. Skatoties no parīzes puses, drīzāk jāatceras (vārds “atcerēties” šeit lietots pārnestā nozīmē, jo raksta autore un visticamāk arī tā iespējamais lasītājs šo notikumu nav pieredzējuši) 1937. gada pasaules izstāde, kurā viņas pazīstamākais darbs “Strādnieks un kolhozniece” ar lieliem panākumiem vainagoja padomju Savienības paviljonu. jā, parīzē togad mēs neesam bijuši, toties kinostudijas “mosfiļm” filmas redzējuši esam un zinām, ka šis padomju ideoloģijas monuments kopš 1947. gada ticis izmantots kā savdabīga studijas emblēma. tiesa, tā tumšās krāsas varbūt gluži labi nederēja kopā ar gaišo nākotni, ko komunisms solīja, bet, iespējams, varbūt tā bija mazākā no pretrunām, kas tolaik valdīja sabiedrībā... | |
 Skats no Saņas Kantarovska un Ellas Krugļanskas izstādes “Mazā Vera“. 2014 Foto: Ansis Starks Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekiem un “kim?“ laikmetīgās mākslas centram | |
| Skulptūras ideja nāca no padomju paviljona autora arhitekta borisa jofana. Saskaņā ar viņa ieceri paviljona galā vairāk nekā trīsdesmit metru augstumā bija jābūt attēlotām sievietes un vīrieša figūrām, kas svinīgā gaitā ceļ augšup sirpi un āmuru. veras muhinas piedāvātais realizācijas variants konkursa kārtībā tika atzīts par labāko, bet pati savu redzējumu viņa raksturojusi šādi: “[figūru] svinīgo gaitu es pārvērtu par visu graujošu tieksmi.”1 Gan tieksme, gan atstātais iespaids patiešām bija “visu graujošs”, savukārt skulpturālās grupas tapšanas aizkulises pirms izstādes “mazā vera” atklāšanas iezīmēja mākslas vēsturnieces Alise tīfentāle un kristīna kjaere (Christina Kiaer), uzstājoties ar priekšlasījumiem mākslas muzejā “rīgas birža”. viņu pētījumos veras muhinas tēls skatīts ne tikai no vēsturiskās, bet arī no feministiskās problemātikas viedokļa, uzsverot tēlnieces tam laikam netipisko stāvokli: viņa padomju Savienībā spēja veidot karjeru, vismaz šķietami nebūdama saistīta ar daudzajiem ierobežojumiem, tostarp “sieviešu tematiku”, kas vairumā gadījumu bija mākslinieču radošie “griesti”. turpretī veras muhinas kontā ir tēli, par kuriem vēl vīrišķīgākus grūti iedomāties. 1943. gadā īsajā autobiogrāfijā, kas bija paredzēta izstādei tretjakova galerijā, vera muhina rakstīja: “Ar neredzētu vilni no tautas dzīlēm karš izskalojis varoņus, kuru attēlošanu mākslinieks var uzskatīt par pagodinājumu.”2 lieki teikt, ka šo pagodinājumu viņa bija visnotaļ baudījusi, veidojot neskaitāmus pieminekļus un portretus.3 Šo dižo sievu un vīru vidū tāpēc jo īpaši manu uzmanību saistīja kāds negaidīts 1932. gadā tapis bareljefs no “femīno” tēmu loka. tā nosaukums “pelde bērnudārzā” precīzi apraksta darbā redzamo, taču ar vienu izņēmumu – sieviete audzinātāja plikos bērneļus, kas sastājušies viņai apkārt, aplej ar parastāko lejkannu (darbs diemžēl nav saglabājies). ko lai saka – urrā kolektīvisma garam! Vēl vienu stāstu par veru muhinu izstādē atklāja jānis borgs, uzsverot citu aspektu. viņa teiktais centrējās ap intrigu – kā gan verai muhinai bija izdevies izsprukt no Staļina “mušu ķeramā trauka”? proti, viņas “buržuāziskā” izcelsme, materiālais nodrošinājums un rietumnieciskā izglītība būtu pietiekams iegansts totalitārā režīma represijām. un tomēr tā nenotika. pat apsūdzības (safabricētās?) pret vīru tika atceltas. var teikt, ka vera muhina baudīja partijas labvēlību – vairākkārt bija saņēmusi Staļina prēmiju, kas tajos apstākļos bija visaugstākā ranga apbalvojums. Jāņa Borga stāstījumu varēja klausīties, pamīšus aplūkojot izstādes performances dokumentāciju. tajā deviņi latvijas mākslas akadēmijas jaunie un topošie tēlnieki veidojuši kopijas veras muhinas darbam “partizāne”, kas atrodas mākslas muzeja “rīgas birža” krājumā. video uzskatāmi parāda, kā, kombinējot vizuālus un lingvistiskus līdzekļus, tiek radīts jeb no bezveidīgas faktu un mītu masas izvilināts noteikts tēls, turklāt šajā kontekstā abas sievietes – partizāne un vera muhina – it kā saplūst vienā veselumā. taču – un te atklājas mākslinieka Saņas kantarovska (Саня Кантаровский) lieliskā iecere – kopiju īpatnība ir tāda, ka tās rāda tikai vienu skulptūras rakursu, ko konkrētais tēlnieks konkrētajā brīdī redzējis no sava skatpunkta. tādējādi darbs ģenerē fragmentāras, plurālas zināšanas, ko pretstatīt universālam, dominējošam spriedumam. tomēr – jauši vai nejauši – ar šo postmoderno retoriku vēl nav gana, jo liekas (šīs aizdomas neesmu gan vēl pārbaudījusi), ka neapdedzinātie māla veidojumi, kas bija apskatāmi “kim?” telpās, nebūs īpaši ilglaicīgi – jau dažas dienas pēc izstādes atklāšanas to galvās bija parādījušās ievērojamas plaisas. mākslas vēstures pretenzijas, protams, ir gluži pretējas – tā tiecas sasniegt skaidrību, gūt visaptverošu priekšstatu un atstāt kaut ko paliekošu. tas attiecas tiklab uz biogrāfiem, kā noteiktu mākslas periodu pētniekiem un zinātniekiem, tostarp ironiskā kārtā arī uz tiem, kas tā vai citādi ņēmuši dalību “mazās veras” izstādes tapšanā. | |
 Skats no Saņas Kantarovska un Ellas Krugļanskas izstādes “Mazā Vera“. 2014 Foto: Ansis Starks Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekiem un “kim?“ laikmetīgās mākslas centram | |
| Izstādē bija eksponēti seši plakāti, kuru veidošana atradusies mākslinieces ellas krugļanskas (Элла Круглянская) pārziņā. tajos ietverti seši citāti no dažādiem veras muhinas rakstiem (tas pats 1960. gada izdevums!), kurus papildina zīmējumi, kas stilistiski atsaucas uz 50. un 60. gadu grafikas dizainu (šāda ievirze, kā atzīmē ella krugļanska, ir raksturīga viņas daiļradei). tas ir laiks, kad veras muhinas mūžs jau bija noslēdzies, taču atmiņas par šiem gadiem vēl glabājas daudzu cilvēku atmiņā kā autentiska padomju laiku pieredze. un te sākas ja ne gluži brīnumi, tad zināms pārsteiguma moments gan – izvēlētajos citātos ir pavisam cita vera muhina! Ar dzirkstošu humora izjūtu, rotaļīga, pat nebēdnīga. viņa runā par Aladina lampu un nepieciešamību pievērst uzmanību apģērba krokām – tas palīdzēšot precīzāk atveidot cilvēka raksturu. Šķiet diezgan dīvaini pieņemt, ka tas ir tas pats cilvēks, kurš rakstījis šeit jau citētās rindas par karu, kas ”ar neredzētu vilni no tautas dzīlēm (..)” utt. katrā ziņā spožs atlases piemērs! līdzīgi kā Alise tīfentāle, kristīna kjaere un jānis borgs konstruēja veru muhinu, izmantojot mākslas vēstures un teorijas instrumentus, kā padevīgajā mālā viņu modelēja akadēmijas tēlnieki, tā ella krugļanska to pašu izdara, izjaucot un saliekot no jauna muhinas tekstus. Kā pēdējais postmodernais žests un veikls kombinatorikas vingrinājums ir izstādes nosaukums – atsauce uz režisora vasilija pičula 1988. gada filmu “mazā vera”. to uzskata par perestroikas gara paudēju un padomju Savienības norieta pareģotāju, turklāt filma ietver atklātas seksa ainas, kas līdz tam padomju kinematogrāfā bija kaut kas neiedomājams. pēc filmas iznākšanas tās galvenās lomas atveidotāja aktrise natālija ņegoda kļuva par seksa simbolu, viņa arī bija pirmā padomju aktrise, kas fotografējusies žurnālam Playboy. un te var ļauties fantāzijām par to, kas abām verām – tēlniecei ar diezgan bargu sejas izteiksmi un monumentālu stāju (šo iespaidu pastiprina tālaika militārā mode) un jaunai sievietei ar spurainiem matiem un koši nokrāsotām lūpām – varētu būt kopīgs, kas – atšķirīgs... būtisks droši vien ir tas, ka viņas saista (un reizē šķir) viena laikmeta un ideoloģijas nogriežņa pretējie punkti: veras muhinas “Strādnieks un kolhozniece” iezīmēja padomju propagandas kulmināciju, savukārt filma “mazā vera” – šīs pašas propagandas norietu. un tas jau ir laiks, par kuru var lietot vārdu “atcerēties” burtiskā nozīmē. turklāt stikla glāzes – graņonkas – arvien bez grūtībām ir iegādājamas daudzos rīgas antikvariātos. 1 Мухина, Вера. Письмо в редакцию. В кн.: Мухина. Т. 1: Литературно-критическое наследие. Подбор текстов Р. Я. Аболиной. Москва: Искусство, 1960, с. 112. vēstule, no kuras ņemts šis raksturojums, publicēta 1938. gadā (Архитектурная газета, No 12). 2 Мухина, Вера. Автобиография. В кн.: Мухина, т. 1, с. 9. 3 tiesa, jāņem vērā, ka veras muhinas daiļradei veltītais albums, kas pašlaik atrodas manā rīcībā, iznācis 1960. gadā, un es pieļauju, ka tā sastādītājiem bijušas savas intereses. piemēram, šajā pārskatā nav iekļauti 20. gadi, kad vera muhina parīzē darbojās modes dizainā. izlaists ir arī fakts par 1943. gadā tapušo leģendāro stikla glāzi ar 16 slīpētām šķautnēm, iespējams, tāpēc, ka šis priekšmets netika uztverts kā īpašas ievērības cienīgs dizaina objekts, turpretī izsmalcinātās stikla vāzes un servīzes atbilda “augstajiem” kritērijiem un izdevumā iekļautas sadaļā “lietišķā māksla”. | |
| Atgriezties | |
