VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Skatu meklētāju atradumi Stella Pelše, mākslas zinātniece Recenzija par izstādi “Viewfinders: Laikmetīgā Baltijas un Ziemeļvalstu fotogrāfija” “Rīgas mākslas telpā” 08.05.–05.06.2014. | |
| Savā ziņā turpinot laikmetīgās mākslas izstādes re:visited centienus reprezentēt ārvalstu sniegumu, “rīgas mākslas telpā” bija sarīkota jau cita starptautiska skate, kas iekļāvās gan rīgas kā kultūras galvaspilsētas spektrā, gan arī vēl vienā pavisam jaunas tradīcijas “rāmītī” – rīgas fotomēneša programmā. kā izstādes anotācijā rakstīja aiga dzalbe, “Viewfinders fokusējas uz cilvēku sevis meklējumiem šodien, viņu privāto telpu un jautājumiem sev pašiem. (..) līdzīgi, kā latvieši saskaņā ar savu mentalitāti tiecas būt romantiķi un viensētnieki, arī ziemeļnieki visdrīzāk būs savrupa ceļa gājēji.”1 ziemeļnieku vidū ir zviedri, norvēģi, dāņi, islandieši, somi, igauņi un arī lietuvieši, kas gan paši mēdz vairāk pozicionēties viduseiropas virzienā. protams, arī latvieši. vai šāda reģionālā mentalitāte varētu un tai vajadzētu līdzsvarot tematiski neizbēgamus, vairāk kolektīvi aktuālus laikmetīgās mākslas atribūtus? patiesi, ekoloģiskas rūpes, sievišķās identitātes kartējumi un sociālpolitiski akcenti sastopami arī šeit. taču nav neiespējams, ka romantiķu un viensētnieku daba tiešām liek pievērst lielāku uzmanību mākslas darbu jutekliski emocionālajai, tēlainajai pusei. Vispirms gan jāpiebilst, ka izstādē fotogrāfija ietvēra arī videodarbus, un atliek pieņemt, ka filma savā dziļākajā būtībā arī ir kustīgs fotokadru savirknējums. fotogrāfija, protams, kļuvusi par instrumentu konkrēta vēstījuma (kas gan noteikti nav tikai vārdos izsakāms) paušanai, tā var tikt dažādi transformēta, apstrādāta, pārvērsta instalācijas elementā, un tai pat nav jābūt paša darba autora uzņemtai, kas laikmetīgās mākslas kontekstā jau ir pašsaprotami. kāda cita iezīme, kas arī raksturo vairumu eksponātu, ir pētnieciska serialitāte – darbu veidošana ciklos, kuros izvēršama kāda ideja vai problēma. Daļa eksponātu savā uztveramībā ir visai atkarīgi no paskaidrojumiem, lai gan nevar apgalvot, ka bez tiem nebūtu iespējamas nekādas interpretācijas. tā sāras geratsas (Sarah Gerats, norvēģija) filma Svalbard no sērijas “viesis” rāda nebeidzamu ceļojumu – kastes nešanu pāri laukiem, cauri mežiem, pilsētām u. c. vietām –, kas izrādās esam mākslas ceļš uz apskatāmo izstādi. gluži vai attiecību estētikas garā process ne tikai kļūst svarīgāks par rezultātu, bet pats pārtop rezultātā – eksponētajā objektā. bez komentāra darbu var raksturot ar nedaudz banālo, tomēr gana noderīgo atziņu, ka dzīves mērķis ir pati dzīve, nevis kaut kas nesasniedzams un tai pāri stāvošs. arī indres Šerpītītes (Indrė Šerpytytė, lietuva) sērija “(1944–1991). bijušās NKVD–MVD–MGB–KGB ēkas”, saturiski ir visai politisks darbs, bez skaidrojuma ir tikai dīvainu, senlaicīgi butaforisku namiņu portreti. izolēti uz pilnīgi neitrāla fona, tie šķiet pilnībā atrauti no jebkādas realitātes (tāpat kā to saimnieku režīma mērķi), un katram ļauts iztēloties, kas šajās daudzajās lietuviešu “stūra mājās” varētu būt noticis. | |
 Marija Šēvolda. Fotogrāfija no sērijas “Pusnakts piens”. 2011 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Savukārt igaunietes marges monko (Marge Monko) videoinstalācija Punane Koit (“sarkanā ausma”), kurā poētiskas tallinas panorāmas mijas ar padomju laika uzraksta atjaunošanu uz bijušās zeķu fabrikas ēkas, pašreizējā krievijas impērisko tīkojumu situācijā iegūst arī mēreni dramatisku pieskaņu. var jau minēto sarkanumu saistīt tikai ar rītausmas debesu toni, bet jautājums rodas par zināmu nostalģiju un padomju pagātnes reanimēšanas centieniem. no vienas puses, iespējams sevi mierināt ar pieņēmumu, ka pēcpadomju telpā pret to ir lielāka imunitāte nekā rietumu naivi kreisajiem ideālistiem, bet, no otras, – šeit nākas sadzīvot arī ar tādiem, kam šīs imunitātes nav vispār. pie sociāli politiskiem akcentiem pieskaitāms arī tobiasa felta un klāras kelstremas (Thobias Fäldt, Klara Källström, zviedrija) projekts Wikiland, atsaucot atmiņā tagad pieklusušo, bet pirms dažiem gadiem visus medijus pārplūdinājušo Wikileaks skandālu ar pietiekami strīdīgā atklātības guru džūljena asanža piedzīvojumiem. Šīs sērkociņkastītes izmēra fotogrāfijas ar dažādiem sadzīves elementiem un objektiem (nomesta šalle, grils dārzā vai aitu bariņš) tikušas uzņemtas asanža tiesas procesa laikā un saistībā ar to. bez šo darbu “relatīvā skaistuma” tieši šim aspektam būtu jākļūst par skatītāju pārdomu objektu2, bet jāteic, ka īpašu nozīmību tajā visā nedz saskatīt, nedz uzkonstruēt neizdevās. Ekoloģiskos piesitienus izstādē pārstāvēja islandieša pjetura tomsena (Pétur Thomsen) darbi no sērijas “importētā ainava”, kas tuvojas lidmašīnā vērojamo raibo zemes paklāju ornamentiem, dokumentējot hidroelektrostacijas celtniecību. autors komentārā atturas ieņemt striktu pozīciju, sakot: “labākais veids, kā varēju iesaistīties šajā diskusijā, bija sekot zemes transformācijai.” depresīvāki šķiet somietes sāras bjarlandas (Sara Bjarland) atkritumos izmesto augu portreti, kuros manāmajiem sīkajiem zaļajiem asniņiem vairs nav nekādu izredžu. arī zariņa laušana un lapas plēšana mākslinieces videoinstalācijā “salauzt / saplēst” norāda uz cilvēka instinktīvo, neapzināto agresiju pret dabu. savā tiešumā un viennozīmīgumā tā šķiet mazliet vienpusīga, bet reizē pārspīlējums ir noderīgs paņēmiens, kā vēstījumu vispār likt sadzirdēt. Vairāk antropocentrisku ievirzi demonstrē ievas epneres darbi. video “atteikšanās” krāšņi gleznieciskā veidā pasniedz meditatīvu stāstu par katoļu priesteri, kas mākslinieka ambīcijas esot nomainījis pret kalpošanu “dievam un cilvēkiem”. ko nozīmē atteikties no pasaulīgi urbānās vides, centrējoties uz provinces reliģisko dzīvi? māksla te nav inovatīva pašizpausme, bet normu un kanonu ievērošana uz iespaidīga dabas, arhitektūras, mirdzošu audumu, suitu dziedājumu un ģērbšanās rituālu fona. māksla savulaik daļēji uzņēmās reliģijas lomu sekularizētajā pasaulē, bet šis darbs eksponē individuāli pretēju pavērsienu, tiecoties atgūt sinkrētisko, vienoto pasaules ainu, pēc kuras vienlīdz ilgojušies gan modernisma adepti, gan noliedzēji. atteikšanās tēmu sievišķās identitātes griezumā aplūko otrs epneres darbs “mātes” – sērija ar sieviešu un viņu bērnu portretiem un refleksijām par spriedzi mākslinieces un mātes lomu starpā. atklātības līmenis patiešām pārliecina, jo nedemonstrē uzspēlētus supersieviešu stāstus par visa lielisko apvienošanu, kas nereti uzdzen skatītājām mazvērtības kompleksu. epnere šeit pilnā mērā realizē mākslas socioloģiski pētniecisko potenciālu, vēstot, ka spriedze starp šīm lomām ir realitāte, turklāt neatkarīga no personīgā lēmuma vai negaidītas nejaušības faktoriem. taču portretētās varones arī iezīmē ceļus, kā nejusties zaudētājām, kā iegūto pieredzi transformēt turpmākajā radošajā darbā (bērni kā “brilles” skatam uz pasauli utt.). savienošana nekad nav ideāla, tomēr pieredzes paplašinājums dažādos eksistences laukos ir pozitīvās bilances pamatā (tas gan neizslēdz arī padziļinājuma iespēju, koncentrējoties tikai uz vienu no tiem). marijas Šēvoldas (Marie Sjøvold, Norvēģija) sērija “pusnakts piens” lielā mērā ir par to pašu: “Šī fotoeseja ir fotogrāfisks ceļojums caur manu dzīvi un maniem centieniem saprast, kas notiek ar mūsu identitāti un paštēlu pēc bērnu piedzimšanas” (no izstādes anotācijas). Šeit verbālo refleksiju vietā ir tikai attēli – it kā sadzīviski, fragmentāri kopābūšanas mirkļi, kas mijas ar poētiski miglainiem ainavu un priekšmetu motīviem, mazliet atgādinot pasakaini interpretētu piktoriālisma tradīciju. tie gan nesniedz konkrētu atbildi uz jautājumu, kas tieši ar identitāti un paštēlu notiek, bet nevienam nav liegts minēt. varbūt notiek tikai tas, ka izdevies sevi un bērnu ieraudzīt kā pasaules skaistumā integrētas sastāvdaļas. | |
 Ieva Epnere. Kristīne. Fotogrāfija no sērijas “Māte”. 2011–2012 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Joahima fleinerta (Joachim Fleinert, dānija) videoinstalācija “atstarojošas atmiņas (to portrets, kuri bija)” pirmajā mirklī šķiet vienkārša senlaicīgu fotoportretu sērija, ko par tādu arī gadījās uztvert atklāšanas burzmā. pārsteigums rodas ieskatoties – tēli mirkšķina acis, turklāt radot iespaidu, ka pamirkšķina tieši tas personāžs, pie kura apstājies apmeklētāja skatiens. fleinerts strādā ar savveida fotogrāfiskajiem redīmeidiem – gatavām senlaiku fotogrāfijām, šai gadījumā ar mērķi rekonstruēt fotografēšanas mirkli, nostādot skatītāju fotogrāfa lomā un it kā nodibinot kontaktu ar cilvēkiem, ko nekad neesam satikuši un arī nevarējām satikt. vēl sirreālāka sapņu atmosfēra dominē astridas krūses jensenas (astrid Kruse Jensen, dānija) tumšajās fotogrāfijās ar spilgti izgaismotajiem objektiem, un līdzīga toņkārta raksturo igauņa paula kuimeta (Paul Kuimet) darbus – fotoinstalāciju “horizonts”, kurā skatītājs tiek brīdināts pareizi orientēties tumšajā telpā, kā arī filmu Viewfinder, no kuras aizgūts izstādes nosaukums. kā teikts anotācijā, materiāls uzfilmēts austrijas paraugmāju ciematā, kurā pēc būtības nevarot pastāvēt “nostalģiska atmosfēra”. vizuālo pusi pavada amerikāņu rakstnieka reimonda kārvera (raymond Carver) īsā stāstā Viewfinder lasījums; anglosakšu literatūras faniem varbūt būs lielāka skaidrība, pārējie var censties saprast stāsta fabulu austiņās vai iepazīties ar to citur. ““skatu meklētājs” met, iespējams, vislielāko izaicinājumu strukturētā un jēgpilnā simbolisma koncepcijai kārvera darbos. katrā ziņā tā sižeta detaļas – fotogrāfs bez rokām, stāstītājs, kas nonāk uz jumta un sāk mest akmeņus uz nenosauktiem mērķiem bez kāda acīmredzama iemesla, – ir piederīgas sirreālismam.”3 tomēr domājamais kontrasts starp attēlu un neatšifrētās atmiņās balstīto stāsta jēgu šķiet pārāk hipotētisks un netverams. Savukārt labi apgaismoti, pārredzami un uzskatāmi procesi valda izstādes “fotohumora” segmentā, kur, izrādās, birojā var sēdēt arī zem galda un uz galda un ieņemt vēl dažādas dīvainas pozas, kā to demonstrē lāšs tunbjerks (Lars Tunbjörk) no zviedrijas. pie jokiem pieskaitāmi arī lietuvieša mindauga ažušiļa (Mindaugas ažušilis) darbi no cikla “laime lietuvā” – kičīgi ūdensprieki un citas pēcpadomju hibrīdās zonas ērmības; absolūts favorīts te šķiet malkas kravai piekabinātais baseins uz riteņiem ar nepārprotami laimīgajiem leišu jaunekļiem iekšā. pie humoristiski redīmeidiskiem gājieniem nenoliedzami jāmin ivara grāvleja amizantā karaokes slaidrāde ar dažādu latviešu fotogrāfu darbu apropriācijām, kam piekombinēta populāra dziesmiņa ar nedaudz mainītiem vārdiem. Šis darbs šķiet provokatīvi mērķēts fotogrāfu un fotoekspertu auditorijai, jo mazāk informēts skatītājs neatpazīs autorību un varēs izklaidēties, vien vērojot dažādus (pārsvarā lauku un mazpilsētu) skatus jestri muzikālā pavadījumā. Kopumā nav pārsteidzoši, ka daudzie “skatu meklētāji” ir saskatījuši ļoti atšķirīgus pasaules segmentus, un izstādes mērķis arī acīmredzami nav bijis visus vēstījumus fokusēt kādā konkrētā virzienā. drīzāk tā demonstrēja saturiski, formāli un emocionāli daudzšķautņainus atradumus kā fragmentus no kādas lielākas kopainas puzles, kuras aprises pagaidām ir pietiekami neskaidras un provizoriskas. 1 Dzalbe, Aiga. viewfinders: laikmetīgā baltijas un ziemeļvalstu fotogrāfija. no: rīgas Fotomēnesis: [katalogs]. rīga: kultkom, 2014, 7. lpp. 2 Abbe, Dan. photographing another side of assange, and the things he touched. pieejams tiešsaistē: www.americanphotomag.com/photo-gallery/2012/09/julian-assan-ge-viewed-side. 3 Lehman, Daniel w. symbolic significance in the stories of raymond carver. Journal of the Short Story in english, no. 46, spring, 2006. pieejams tiešsaistē: jsse.revues.org/493. | |
| Atgriezties | |
