VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Uz dienvidiem no Rīgas Dita Birkenšteina, mākslas kritiķe Par aktuālo Viļņā un Darjus Žūras izstādi SWIM | |
| Gada gaidītākā sezona ir klāt. pilsētas pelēcību nedaudz atmodinājis parku zaļums, šur tur smaržo puķes, saule silda, un laiks ir pateicīgs ceļošanai. mans piedāvājums ir doties pastaigā – un doties ārpus rīgas, uz dienvidiem. pat tad, ja pavisam netālu, un pat tad, ja tikai uz papīra. pastaigāsim pa viļņu! Pirmā atzīme kartē ir viļņas ziemeļos, valakampjos, labu gabalu no pilsētas un kultūras dzīves epicentra, kur otro izstāžu cēlienu piedzīvojis mākslas un izglītības centrs rupert. ruperts aicina uz lias peržovskas (Lia Perjovschi) Knowledge Museum Kit un dana peržovska (Dan Perjovschi) Time Specific, kurā peržovska flomāsters nav žēlojis nevienu, ņirdzīgi un ar dzēlīgu precizitāti komentējot tiklab lietuvas vietējās aktualitātes, globālo facebook kultu un iPhonizāciju ar visām no tā izrietošajām sabiedrību trulinošajām sekām, kā arī saspīlētās pasaules politiskās aktualitātes. tajā pašā laikā ruperts nereti ir sastopams arī šur tur pilsētas centrā, kur uz tikšanos ar kādu no viņa profesionālā draugu loka pievienoties ir gaidīts ikviens. tā, piemēram, maija sākumā nacionālās mākslas galerijas auditorijā viesojās varšavas kurators un rakstnieks sebastiāns cihockis (Sebastian Cichocki) un savā prezentācijā Nothing is New, Neither is anything Old dalījās nesenākajās idejās un darbos par mākslas kritiku kā fikciju (The Future of art Critique as Pure Fiction). kā piemēru viņš izmantoja 20. gadsimta avangarda mitoloģizāciju un uzskatāmībai demonstrēja agņeškas polskas (agnieszka Polska) fantasmagorisko filmu Future Days (2013), kuras tapšanā, starp citu, līdzdarbojies arī cihockis. Turpat netālu no nacionālās mākslas galerijas ir nākamais pieturas punkts – mākslas telpa The Gardens, kuras komanda, rezidējot art in General kuratoru rezidencē, uz ņujorku aizsūtījusi ceturto projektu – marijas un petra olšausku (Marija, Petras Olšauskai) izstādi Miss Bird, bet pa to laiku “dārzu” mājvietā, viļņas planetārijā, pēc kuratoru aleksas deividsones (alex Davidson) un dženas blisas (Jenna Bliss) iniciatīvas ir iespēja redzēt loretas fārenholcas (Loretta Fahrenholz) filmu Ditch Plains (2013), kas filmēta bruklinā pēc viesuļvētras “sendijas” postījumiem, kuri pilsētai liek izskatīties ne mazāk iespaidīgi kā holivudas katastrofu filmās, un vienā solī ar šausmām, kuras izdejo filmas tēli, robeža starp realitāti un fikciju izplūst. efekts līdzīgs, kā skatoties ziņas: kamēr aiz loga viss kluss un mierīgs, sprāgstošas bumbas un šāvieni izskatās tikpat reāli kā jebkurā bojevikā. ejam tālāk – uz laikmetīgās mākslas centru. | |
 Darjus Žūra. No sērijas “Aizliegtie augļi”. Skats no izstādes SWIM Foto: Marta Ivanova and artnews.lt Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam un CaC | |
| Kamēr apaļu gadu pirms 56. venēcijas biennāles atklāšanas pie mums pat par konkursa uzsaukumu nacionālās ekspozīcijas atlasei vēl neko nedzird, lietuvas paviljonam projekts ir izvēlēts. uz biennāli dosies daiņus liškeviča (Dainius Liškevičius) “muzejs” (Museum), kas pirms pāris gadiem tika atrādīts nacionālajā mākslas galerijā. projekta īstenošana venēcijā ir uzticēta viļņas mākslas akadēmijas nidas mākslas kolonijas komandai – vītautam mihelkevičam (Vytautas Michelkevičius), rasai antanavičūtei (rasa antanavičiūtė) un dainai pupkevičūtei (Daina Pupkevičiūtė). katram kārtīgam projektam līdzi nāk grāmata, un tāda ir arī “muzejs”, kas savu atklāšanu laikmetīgās mākslas centra lasītavā piedzīvoja maija sākumā. izdevuma autori apgalvo, ka 1,4 kg papīra ir sakompresēta 400 kilogramiem līdzvērtīga “muzeja” nasta: liškeviča iekrāta padomju lietuvas revolucionārās mākslas dokumentāciju izlase, ar ko mākslinieks dekonstruē mītus par mākslu šajā periodā. Kamēr lasītavā drūzmējās biennāles interesenti, otrajā stāvā varēja netraucēti izstaigāt trīs izstādes: arūna gudaiša (arūnas Gudaitis) “daļas un gabali” (Pieces and Parts), vlada urbanaviča (Vladas Urbanavičius) “standarta rezervuāri” (Standard reservoirs) un darjus Žūras (Darius Žiūra) SWIM, no kurām pēdējo gribas apskatīt nedaudz sīkāk. piestāsim. Izstādei ar peldēšanu saistības nav nekādas, kā varbūt varētu šķist no pirmā acu uzmetiena nosaukumam: SWIM ir internetā zināms akronīms no Someone Who Isn’t Me, ko lieto, izvairoties atklāt savu līdzdalību kādās, iespējams, inkriminējošās darbībās. forumos, kuros lietotāji apmainās ar zināšanām par nelegālu psihoaktīvu substanču tirdzniecību, lietošanas instrukcijām, iedarbības efektiem un citu noderīgu informāciju, šādu Someone Who Isn’t Me netrūkst, jo, kamēr nevienu aiz rokas nenoķer, vainīgo nav. SWIM ir trešā Žūras personālizstāde laikmetīgās mākslas centrā, kurā ar kuratoru virginijas januškevičūtes (Virginija Januškevičiūtė) un andersa kreigera (anders Kreuger) līdzdalību zem viena nosaukuma apvienoti pāris Žūras pēdējo piecu sešu gadu laikā tapuši projekti – “aizliegtie augļi” (Forbidden Fruit) un “sejas un ķermeņi” (Faces and Figures). Psilocybe cubensis, pholiota squarrosa, panaeolus sphinctrinus un vēl kāda neidentificēta šīs pašas sugas pārstāve – šie ir Žūras piedāvātie aizliegtie augļi. precīzāk – sēnes, parazīti, kuru dzīves cikls ir dokumentēts un redzams video un fotogrāfijās, kas vizuālo kvalitāšu dēļ varētu pretendēt uz portreta apzīmējumu. tiem, kuriem nav pārliecības, ka šīs sēnes arī dzīvē aug tieši tikpat skaisti, kā tas redzams video, ir sagādāti īsti pierādījumi – turpat zāles vidū ir četras stikla kastes, kurās visu izstādes mēnesi iespējams sekot līdzi sēņu attīstībai. visas šīs sēnes ir vairāk vai mazāk indīgas, tomēr tikai viena ir arī halucinogēna, tāpēc aizliegta ar likumu (paradoksāli, ka likums vēršas pret sēni, par kuru ir zināms teju viss – kā sagatavot, cik daudz patērēt, kā un cik ilgi tā iedarbosies utt. –, nevis tās neidentificēto radinieci, kuru apēdot noindēties var ievērojami ātrāk). likums gan neaizliedz fotografēt un rādīt nelegālus sēņu attēlus, taču, lai pie tādiem tiktu, sēnes vispirms jāatrod. tas prasa šādas tādas priekšzināšanas, īpaši, ja noteiktā sēņu suga konkrētajos platuma grādos nav sastopama. nav jau teikts, ka izstādē tik tiešām aug arī aizliegtās “maģiskās sēnes”, bet drošības pēc labāk norādīt, ka te piedalījies someone who isn’t me. lai nu kā, kāds sēnes ir atradis, kāds mēģenēs audzējis un kāds ir fotografējis. Tieši tāpat kāds ir fotografējis arī otru izstādes daļu – kādus ķermeņus un sejas, kas no gaismas kastēm truli noraugās uz kārtējo skatītāju. indīgas sēnes nav vienīgie aizliegtie augļi, par kuru eksistenci Žūra ir interesējies. vairākus gadus mākslinieks strādā pie projekta, portretējot viļņas prostitūtas. Par to, kā tas sācies, var palasīt izstādes teksta izdevumā ar īsu kreigera komentāru un Žūras vēstuli, kurā, iedvesmojies no sarunas ar mākslas kritiķi ramintu jurenaiti (raminta Jurėnaitė), viņš izklāsta, kā gadījies, ka kļuvis par mākslinieku. Žūra stāsta, kā radusies interese par mākslu, studijām, par idejām, ar kurām strādājis, un pēdējās lappusēs atzīstas arī radošajā krīzē pirms gadiem desmit, kura galu galā izrādījusies būtiska ceļā uz SWIM. mākslinieks raksta, ka 2008. gada pavasara pašā sākumā mēģinājis rast palīdzīgu padomu psihologa kabinetā, taču, ātri vien sapratis, ka tas tāds teātris vien ir, no turpmākajiem seansiem aizlaidies. klīdis pa pilsētu, domājis, līdz attapies stacijā, no kuras pērkamas sievietes tālu nav jāmeklē. vārds pa vārdam, un viena no viņām piekritusi par samaksu māksliniekam papozēt. tā Žūra iepazinies ar natašu jeb peldētāju, kuras sporta karjera, ģimene un radošie talanti ap to laiku jau bija tālā pagātnē, un vienīgais, kam tika piešķirta vēl kāda vērtība, bija heroīns. satikšanās ar natašu bijis ilgtermiņa projekta aizsākums.1 Līdz šim Žūra fotografējis aptuveni četrdesmit sieviešu, taču pēc garām pārdomām un šaubām izstādē nolemts izlikt nelielu daļu – vien dažus anonīmus fotoportretus un nedaudzus uzņēmumus ar puskailiem ķermeņiem. izstādē nonākušas tikai tās fotogrāfijas, kuru attēlotie vairs nav starp mums. tiem, kas aktīvi seko līdzi jaunumiem laikmetīgās mākslas centra mājaslapā, bija iespēja kinozālē noskatīties izvērstāku projekta video, kas bez skaļas afišēšanas publiski tika demonstrēts vien pāris reižu. domājams, ka lielākā daļa sieviešu, kuras piekritušas sadarboties, joprojām atrodamas turpat pie stacijas, tādēļ šāds lēmums ir gluži cilvēcīgs – lai gadījumā, ja kāda no viņām mēģinātu mainīt dzīvesveidu, zem visa iepriekš piedzīvotā varētu parakstīties ar SWIM. aptuveni pusstundu garajā darbā “sejas” no lielā ekrāna klusi pretim veras virkne seju. portreti nebūt nav tik pievilcīgi kā tie ar sēnēm. emocijas nolasīt grūti – visām tādas stiklainas acis, kurās ilgstoši skatīties ir ļoti nogurdinoši. likās, tas varbūt tādēļ, ka filmēšana bijusi ilga vai neērta, taču vēlāk Žūras tekstā izlasīju, ka ne tikai nataša, bet gandrīz visas viņa modeles bijušas narkomānes. SWIM nav viegls materiāls ne skatītājam, ne autoram. visas sievietes labprātīgi piekritušas piedalīties projektā, tomēr, zinot par viņu atkarību, grūti spriest par lēmuma adekvātumu. narkotikas, ar kurām mēģināts kompensēt ķermeņa zaudējumu, strauji un nenovēršami to iznīcina, līdzi paņemot saprātu. fotogrāfijās attēlotais satur pietiekami daudz ētisku apsvērumu un dilemmu, kuru dēļ izstāde varētu būt palikusi neīstenota. turklāt to darīt nelielā pilsētā ir gana provokatīvs žests, lai varētu teikt, ka izstāde prasījusi uzdrīkstēšanos gan no mākslinieka, gan kuratoriem. viens ir noknipsēt un bildi paglabāt, bet publiski tajā dalīties – pavisam kas cits. tāpat kā ar tām sēnēm, kuras kādam ir jāaudzē. kā sazīmēt paralēles starp abām fotosērijām: vai indīgās sēnes ilustrē apreibušās sievietes vai sievietes – sēnes? un kā ar SWIM: kas tas ir – idejas autors, no apziņas atdalīts ķermenis fotogrāfijā, skatītājs vai visi kopā. abreviatūra ir tik viltīga, ka tikpat labi var izrādīties, ka viss ir otrādi un tas ir Someone Who Is Me, neviens neslapstās un tā ir vaļsirdīga atzīšanās, dots pret dotu. gluži tāpat kā stacijas meitenes Žūram atzinušās un atklājušas daudz vairāk nekā tikai to, kas tiek izpausts izstādē, un tad es iedomājos, ka varbūt tāpēc izstāžu zālē aug tā aizliegtā sēne. 1 Žiūra d. Nuo ko viskas prasidėjo/Leidinys skirtas Darius Žiūros parodai “SWIM”. vilnius: Šiuolaikinio meno centras, 2014, p. 65. | |
| Atgriezties | |
