VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Virsraksts Kaspars Groševs, mākslinieks | |
| Rakstot šīs rindas, mākslinieka Čārlza demuta (Charles Demuth) vārdi pinas manos teikumos kā mazi bērni, kas nebēdnīgi traucē skaitīt: there is no stopping, most stop... there is no stopping... dzejas rindas, ko pirms gandrīz simt gadiem demuts veltīja ričardam mutam (richard Mutt), sitas pret baltajām sienām, kļūstot par burbuļojošu skaņu celiņu izstādei Farewell2, ar ko aprīļa nogalē tika atklāta galerija Four To Seven3 jeb “427”. Šeit, elijas ielā 20, es pēdējā laikā mēdzu dažkārt sēdēt – kā vēsta nosaukums – no četriem līdz septiņiem un, klausoties lietuviešu mākslinieka augusta serapina (augustas Serapinas) atsūtītajā balsī, vērties ārā pa logu, kam brīžam žigli garām paskrien tumši pelēki, sagumzīti silueti un meiteņu bizes. Elijas ielā var nonākt nejauši, piemēram, sekojot upes vizuļošanai siltā vasaras dienā vai noklīstot no maskavas forštates satiksmes dzīslām – maskavas un gogoļa ielas. lielākoties cilvēki šeit ir nesteidzīgi, bet, jo laiks kļūst patīkamāks, jo biežāk tie piesēž uz jēzus baznīcas trepēm. retumis ļaudis ar izbrīnītiem skatieniem un piepūstām mugursomām atgādina par jēzus baznīcu kā tūrisma objektu – 17. gadsimtā uzslietais nams ir viena no lielākajām koka baznīcām eiropā. tieši te, vietā, kur daudzu rīdzinieku domas ieklīst vien retumis, bet tumšie logi un ieplaisājušās sienas nodevīgi vēsta par zemākām īres cenām, kādu mirkli mājos galerijas “427” darba laiks. Dienu, kad ieva (ieva kraule – māksliniece un galerijas līdzdibinātāja – red.) atrada sludinājumu ar piekrautu telpu aiz vai pirms diviem apkaimes kolosiem – jēzus baznīcas un zinātņu akadēmijas –, es, taisnību sakot, neatceros. arī doma par telpu, kas mākslinieku darbībām būtu jāpadara par pieturpunktu rīgas pastaigā, šķiet, plīvoja bez piederības. kā vārds mēles galā tā joprojām gaida nākamo zilbi. | |
 Galerijas “427” atklāšana 25.04.2014 | |
| Un tā, iekams uz īsu laiku pārtapt par restorānu4, kas veltīts tikai vienam ēdienam un tā variācijām, “427” nolēma kļūt par mākslas galeriju. lai par tādu kļūtu, vispirms bija nepieciešamas durvis, un tās atradās veselas trīs: vienas paslēptas (gluži kā eiroremonta versija dišāna Étant donnés – koka durvīm ar lūramcaurumu!), otras allaž aizslēgtas un trešās dažkārt atvērtas. bet aiz vienām no durvīm atrodamies mēs, kas sakām un vienlaikus saņemam caurspīdīgu Farewell. tā apaļie patskaņi kādam, iespējams, varētu izklausīties pēc spiegu operācijas nosaukuma vai nomales krodziņa izkārtnes. kā atvadu sveiciens vēl pirms pazīšanās Farewell novēlēja veiksmīgu ceļu vai apliecināja tā sekmību, jebkurā gadījumā mudinot doties tālāk. bet nejaušība vēl pirms notikuma kļuva par pirmās izstādes veidošanās ceļvedi. Sekojot neskaidrām gaidām, Farewell vispirms devās pie deviņiem māksliniekiem – augusta serapina, līvas rutmanes, OaOa, Ļeva kazačenko (Лев Казаченко), linarda kullesa, marijas olšauskaites (Marija Olšauskaitė), vivjenas grifinas (Vivienne Griffin), johana martina kristiansena (Jóhan Martin Christiansen) un jāņa avotiņa – un aicināja atbildēt ar piemērotu darbu izstādei. līdz ar atvadām un sveicienu mākslinieki saņēma norādes – trīs jautājumus, vienu dzejoļa fragmentu, nelielu grafikas reprodukciju, grafisku līkni, kas šķietami virpuļo, kā arī naudu atpakaļceļam Dirol Senses košļājamās gumijas paciņā. iespējams, mākslinieki apgalvos ko citu par pasta kastītes saturu. galu galā marijai adresētais sūtījums vairākas nedēļas pēc izstādes atklāšanas atgriezās neatvērts un adresi nesasniedzis, bet jānis avotiņš tā arī nenosūtīja atbildi, vien solot domāt par to, ko kastītē varētu vai nevarētu ielikt. Dirol Senses vēl pirms atvēršanas sola Mega Mystery, bet, paciņu jau atverot, dažādās valodās aicina neatklāt noslēpumu. sekojot līvas rutmanes pēdās, kuras atbilde izstādei ir pavairoti, padzisuši pieraksti par košļeņu paciņā atrodamo, es pakāpeniski izkošļāju visas septiņas sajūtas, lai atzītu, ka noslēpumu, pat ja to gribētu, nevarēšu atklāt. linards kulless dzinās noslēpumam pa pēdām vairākas dienas no vietas, iegrimis pārpasaulīgos plašumos, līdz nolēma par atbildes saistvielu izmantot hologrāfisku papīru kā aicinājumu kļūt par ceļabiedru. Ļeva kazačenko sūtījums viegli grabēja, un īsi, vidēji īsi, vidēji un vidēji gari zariņi tajā lika sevi izkārtot heksagonālā ligzdā. iespējams, tie nojauta, ka elijas iela reiz daudzus desmitus gadu saukusies par odesas ielu, bet varbūt tie vēstīja par amsterdamas negaisu, caur kuru izlauzies pastnieks Ļevam atnesa gan Farewell, gan sniegputeni. daudz nav zināms par apstākļiem, kādos sev adresēto sūtījumu saņēma johans martins kristiansens, tomēr doma par ziemas atkāpšanos kļuva par viņa ceļvedi atbildei – ziemas kleitai, kas kā dagerotipija fiksējusi kādu mirkli “pēc” (un kādēļ gan ne “pirms”?). kā apmetnī ietinies sargs tā piesedz augusta serapina atsūtīto balsi, kas atkārto īsās teksta rindas vēl un vēl, kļūstot par daļu no telpas toņa (roomtone), kurš vienlaikus līdzdarbojas un dusot mīt pakšos. arī OaOa figūriņa uz zaļa samta reflektē telpu, ieaugot tajā, līdzīgi kā o un a pārtop par diviem atspīdumiem. spīdīgās krokas kādu var apžilbināt, bet citam čukstēt par mīklām un noslēpumainiem dialogiem otrpus okeāna. bet kādēļ gan atbilde nevarētu apsteigt jautājumu, sarunas beigām kļūstot par tās sākumu? marijas olšauskaites melnbaltā kolāža atbildēja tam, kas vēl sekos. bet vivjenas grifinas atbilde noklīda pa ceļam, nesot Farewell tālāk par cerēto, un mākslinieces piebilde kļuva par atbildi. tā karājās virs zemes kā nepateikts aizvainojums, mēmi ziņojot par ienācējiem un aizgājējiem. | |
 Skats no izstādes Farewell. 2014 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekiem un galerijai “427” | |
| Kas ir sliktāk – salauzts vai neērts krēsls? laikā, kad ierasti ir skaļi aicinājumi uzburt jaunas telpas, šķita svarīgi skaitīt ne vien kvadrātmetrus un kubikmetrus, bet arī idejas, kaut ačgārnas. tādēļ “427” visupirms ir ideja – vārdos ietērpta, tā var neveikli klumbačot vai lidināties gaisā, un tikai pēc tam tā ieņem dažus desmitus kvadrātmetru, ko sedz nodeldēti dēļi. arī Farewell visupirms vēlējās būt sacīts vārds, kas nepazūd izelpā, bet tiek atkārtots, līdz kļūst par notikumu. kur – tam nebija tik lielas nozīmes, un nejaušība turpināja savu gaitu, līdz tieši aprubinātais elijas ielas 20 stūris, kura slēģi biežāk ir ciet nekā vaļā, kļuva par pieturzīmi paragrāfā. 1 “dažs nekad neapstājas. / lielākā daļa rimstas vai nonāk pie stila. / reiz apstājušies, tie iegūst paražas. / tas ir viņu gals.” (angļu val.) 2 “ardievu” (angļu val.). 3 “no četriem līdz septiņiem” (angļu val.). 4 jūnija pirmajā pusē galerijā “427” bija apskatāma ievas kraules izstāde “tagad neviens tā vairs nedejo”, kas cita starpā viesiem piedāvāja arī uzkodas no īpaši sagatavotas ēdienkartes. | |
| Atgriezties | |
