VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Altārgleznas vai aizkostas vistas gabals Jana Kukaine, mākslas kritiķe | |
| Stūra māja... Uzrakstu šos vārdus un noskurinos. es, šķiet, piederu pie tiem, kurus sauc par “jūtīgiem”, katrā ziņā diez vai varētu salīdzināt ar latvijas okupācijas muzeja ekspozīcijas dežurantu un “Čekas pagrabu” ekskursijas vadītāju, kas mūsu sarunas otrajā minūtē gluži aukstasinīgi paziņo, ka tepat aiz stūra atrodas šautuve, jo šajā mājā “cilvēki tika šauti”, un aicina noskatīties arī andžeja vajdas filmas “katiņa” fragmentu. tūlīt aiz manis nāk jaunu meiteņu grupa, kas saņem tādu pašu informāciju, un mēs satiekamies tumšajā telpā. sāk raisīties sarunas, viena no meitenēm pastāsta, ka viņiem skolā šī filma bija jāskatās obligātā kārtā 2010. gadā pēc smoļenskas aviokatastrofas. viņa nāk no rēzeknes poļu skolas. un, raugoties, kā filmas kadri spokaini atspīd uz stikliem, kas norobežo šautuves telpu, man prātā pavīd divas domas. pirmā, ka mūsu centieni sniegt liecības par necilvēcīgi pastrādātajiem noziegumiem reizēm mēdz iegūt diezgan cietsirdīgu izteiksmi (vismaz bērniem līdz septiņu gadu vecumam nav ieteicams), otrā – raugoties uz stikla šķembām, kuru malas iekrāsotas sarkanas, – ka uzspēlētais ekspozīcijas dramatisms pretēji gaidītajam rada komisku efektu, kas varbūt arī ir vienīgais veids, kā... vai teikt “nesajukt prātā” būtu pārspīlējums? Es nebrīnos, ka visas sagatavotās stūra mājas izstādes ir ar vienādu tematisku ievirzi: intuitīvi, loģiski un vēsturiski tas liekas pašsaprotami. katrs autoru kolektīvs, kas šeit strādājis, piedāvā nevis atšķirīgu skatījumu uz notikumiem – jo vēsturiskā patiesība šeit it kā ir viena un neviens to neapšauba –, bet drīzāk dažādu skatīšanās optiku. līdztekus lieliem naratīviem un oficiālām hronoloģijām (kas izmantotas galvenokārt okupācijas muzeja ekspozīcijā un ieraugāmas arī citviet) šeit sastopami subjektīvi minivēstījumi, bērnu zīmējumi, fragmenti, atmiņas un to zudumi (piemēram, izstādēs “par spīti visam” un “latvieša koferis”). zīmīgi arī, ka vairākums izstāžu rīkotāju, lai izvairītos no autoritāra vēstītāja pozīcijas vai varbūt lai, dažādojot apmeklētāja pieredzi, izkāptu no ierastā “vēstures vitrīnas” rāmja, par stāstniekiem izvēlējušies dažādus tālaika priekšmetus. tie, no vienas puses, skatītājam atvēl brīvu iztēles lidojumu, iedomājoties, ka, lūk, šo akordeonu patiešām turēja rokā tāda un tāda persona tādā un tādā gadā, bet šīs rakstāmmašīnas dziļumos varbūt kaut kur aizkritis tās kādreizējā īpašnieka mats. no otras puses, stāsti, kas pavada eksponātus, saliek visu pa plauktiņiem, un te parādās īpatnēja tendence – vieni “plauktiņi” ir pārpildīti, bet citi tajā pašā laikā atstāti gandrīz tukši. proti, latvijas iedzīvotāji – konkrēti cilvēki – galvenokārt parādīti kā kādas bezpersoniskas “svešas varas” upuri, kas gan varonīgi mēģināja “netaisnībai” pretoties, taču diemžēl ne vienmēr ar panākumiem. es nebūt negrasos noliegt represiju upurus un viņu zaudējumu apmēru, tomēr ciešamās kārtas piesaukšana, kad runa ir par nodevību, spīdzināšanu, izsūtīšanu un citu līdzīgu darbību veikšanu, parādās uzkrītoši bieži. izņēmums ir augusta kirhenšteina, padomju varas ielikteņa, uzvalks (izstādē “10 lietu stāsti par cilvēku un varu”), kas dod mājienu, ka šī “svešā vara” nebija anonīma un bezpersoniska, tas nebija vulkāna izvirdums vai salna pavasarī, bet gan konkrētu cilvēku, tostarp arī latvijas iedzīvotāju, roku darbs. Šajā sakarā interesanti lasīt stūra mājas avīzē iekļautās liānas langas atmiņas par veikaliņu, kas atradās pretim minētajai iestādei. tur esot tirgota augstas kvalitātes kafija, kas vilināja arī stūra mājas “aparāta” pārstāvjus – “vīriešus labos uzvalkos un ar atmiņā nepaliekošām sejām”. labas kafijas garša izrādījusies noturīgāka par to cilvēku vaibstiem, kuri īstenoja režīma politiku. vai tas nav pārsteidzoši? vai arī te būtu vietā piesaukt “ļaunuma banalitāti” – hannas ārentes ideju, ka par cietsirdīgas un nežēlīgas varas mehānisma svirām kļūst gluži pelēkas un ikdienišķas personības? | |
 Kultūras projekts “Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014” Foto no publicitātes materiāliem / Pateicība māksliniekiem un nodibinājumam “Rīga 2014” | |
| Arī mākslinieki izstādē “draudzības (re)konstrukcija” atrodas izvēles priekšā, ko varētu nodēvēt par izvēli starp altārgleznu un aizkostu vistas gabalu1, proti – ko un kā atcerēties? varbūt šī vēsturiskā ievirze daudzus māksliniekus skubinājusi izmantot tās pašas metodes – fotogrāfijas, dokumentācijas, intervijas un citas “vēstures vitrīnas” stratēģijas –, kā tas plaši darīts pārējās stūra mājas izstādēs. taču, nebūdami piesaistīti vienam konkrētam “refleksijas objektam”, mākslinieki sāk līdzināties ceļotājiem un dārgumu meklētājiem. “dārgumi” šajā gadījumā ir vēsturiskas pārmērības, retumi un eksotiski krāmi, kas raisa publikas ziņkārību. Tāda ir daniela un geo fuksu (Daniel, Geo Fuchs) instalācija “Stasi – slepenās telpas”, kas dokumentē kādreizējās vācijas demokrātiskās republikas (vdr) valsts drošības ministrijas pakļautībā esošās institūcijas – to interjerus un atsevišķus priekšmetus, vai helēnas vikstremas (Helena Wikström) darbs “iestāde d-0”, kas sniedz fotogrāfiskas liecības par tito slepeno bunkuru, ko pabeidza būvēt 1979. gadā, lai kodolkara gadījumā tito pietuvinātās personas tur varētu patverties. tiesa, telpā, kur atrodas vikstremas darbs, uz sienām nav tapešu, skatam tiek atklātas plaisas – uz mata tādas pašas, kādas redzamas uz sienas kādā bunkura fotogrāfijā. Šāds negaidīts “pārklāšanās” efekts manāmi atdzīvina kopējo darba iespaidu. arī lietuviešu nomedas un Ģedimina urbonu instalācija Družba veidota pēc tā paša scenārija: ir atrasts materiāls, ir ceļojums uz izvēlēto galamērķi, ir izdarīti pieraksti mākslinieku dienasgrāmatā (tās fragmentus var lasīt uz sienas), ir “autentiskie materiāli” – padomju laika kinožurnāli, kas veltīti šim gigantiskajam naftas cauruļvadam, kurš krieviju savienoja ar baltijas un citām austrumeiropas valstīm. domāju, ka šo un citu pēc līdzīga algoritma tapušu darbu vērtība pirmām kārtām ir dokumentāla un vēsturiska, nevis estētiska, un, vai (māksliniekam) tas ir vieglākais vai grūtākais ceļš, es neņemos spriest. taču arī šādu darbu vērtēšanā estētiskais un mākslinieciskais kritērijs nav atmetams, ciktāl tos skata mākslas kontekstā, no kura izkrītot darbi lemti neizbēgamai devalvācijai – jebkuras politiskas demonstrācijas vai ekonomisku pasākumu radītais iespaids vienmēr būs daudz spēcīgāks par to, ko spēj panākt dažādas mākslas akcijas un intervences, arī pārsimt dokumentālo fotogrāfiju nav salīdzināmas ar, piemēram, latvijas okupācijas muzeja krājumu. Starp citu, tieši urbonu pāra darbs acīmredzot ir devis impulsu izstādes nosaukumam (šo hipotēzi gan neesmu pārbaudījusi), ko par veiksmīgu tomēr nosaukt nevar. pirmkārt, tāpēc, ka jau no sākta gala ir skaidrs, ka par draudzību te var runāt tikai pārnestā nozīmē, turklāt stūra mājas kontekstā šādi maigi eifēmismi izklausās visai naivi. otrkārt, spēles ar iekavām, koliem un defisēm, kā arī mazais “re”, it īpaši vārdā “rekonstrukcija”, ir kā zobu sāpes skatītājam, kurš pret lingvistiskām izteiksmēm nav gluži vienaldzīgs. bet mierinājumam var teikt, ka salīdzinājumā ar pārējo stūra mājas izstāžu nosaukumiem šis vismaz izklausās kaut kā neparasti un intriģējoši (“liktens lietu muzejs” laikam ir pats vājākais variants). Notikumiem, kas vistiešāk saistīti ar stūra mājas pagātni, pievērsušies mākslinieki sandra krastiņa un kristaps epners, nosacīti arī grupa “orbīta”, kuras darbs “shēma a. shēma b” atsaucas uz valsts drošības komiteju visai abstrakti: slimnīcas gulta ar plānu sedziņu, poētisks sacerējums, zīmējumi pie sienas, kāds kaut ko runā (sacīto nevar uztvert). pateikt, par ko ir šis “orbītas” mākslas darbs, nav iespējams, un šī neskaidrība uz citu darbu tiešuma fona kļūst par ievērojamu priekšrocību. savukārt sandras krastiņas un kristapa epnera kopdarba pamatā ir fakts par kengiras nometnē notikušo sacelšanos 1954. gadā. mākslinieki gan nav aprobežojušies ar informācijas vākšanu, kā to darījuši citi izstādes dalībnieki, bet atļāvušies izšķērdību sniegt tai māksliniecisku interpretāciju, tas nozīmē, ka runa ir nevis par kādu vienu lietu, bet par daudzām. neslēpšu, ka šī semantiskā polisēmija – sauksim to tā – mākslas darbos man vienmēr šķitusi valdzinoša. lai arī kultūras institūciju apmeklējums parasti saistās ar pedagoģiskiem mērķiem, jāatzīst, ka uz mākslas izstādēm es neeju tikai tāpēc, lai kaut ko uzzinātu. patiesībā šis aspekts ir lielā mērā sekundārs, jo nevar noliegt, ka pastāv citi – ērtāki un turklāt bezmaksas veidi, kā iegūt interesējošu informāciju (internets un bibliotēka). pieņemu, ka laikmetīgās mākslas izstāžu lielākais vilinājums tomēr ir mākslinieciskā žesta klātbūtnes efekts, un, lai arī citu disciplīnu metožu un terminoloģijas pārņemšana ir izplatīta mūsdienu mākslas prakse, mākslinieka subjektivitātes uzplaiksnījumi lielajā mākslas arhīva kartotēkā ir kā negaidītas mīlestības vēstules atrašana dokumentu ķīpā, kas sastāv galvenokārt no pavadzīmēm un izrakstītiem rēķiniem. | |
 Sandra Krastiņa, Kristaps Epners. Sacelšanās. Instalācija. 2014 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekiem un nodibinājumam “Rīga 2014” | |
| Kristapa Epnera darbs “satikšanās” vienkopus saplūdina gan vēsturisku notikumu (četru gulbju nosēšanās nometnē), gan poētisku tēlu (gulbis kā kaut kas tīrs un cēls), gan uzraudzības un kontroles tēmu, kas saistās ar planējošo lidaparātu virs stūra mājas pagalma. robeža starp bērnu spēļmantiņu un cietumsarga darbarīku reizēm ir visai nemanāma. istabas augšējā stūrī, kurā atrodas epnera instalācija, izvietots ekrāns, kas sastāv no četru novērošanas kameru datiem. vai tā ir sagadīšanās, ka istabā logs ir necaurspīdīgs, tā ka nav iespējams acumirklī palūkoties pagalmā, lai mēģinātu noskaidrot, kur šīs kameras – gulbji ir novietoti? līdzīgi plašu tematu loku piesaka sandras krastiņas gleznojums uz sienas “krājuma vienība”, kas rūsas krāsā vairākās epizodēs ataino vienu un to pašu situāciju. tomēr ik reizi attēls parāda kaut ko citu, tā liekot apjaust, ka katras situācijas izpratne ir relatīva un atkarīga no attāluma, izvietojuma un citiem mainīgiem lielumiem. pārāk liels tuvplāns ir tikpat neuztverams kā pārāk samazināts attēls, kad varam redzēt vienīgi mazu punktiņu (māksliniece šo iespēju ir parādījusi tikai loģiski, un es to uzburu savā iztēlē). kā lai zina, kurš būtu īstais “patiesības” brīdis? pēdējo jautājumu var attiecināt arī uz pašu stūra mājas atvēršanas faktu, jautājot par nosacījumiem, kas mūsu šābrīža skatienu ievirza noteiktās sliedēs. eiropas kultūras galvaspilsētas gads rīgā, ukrainas lēnā okupācija un manipulācijas ar informatīvo telpu, sapņotājiem berlīnes mūra krišanas un aukstā kara beigu 25. gadadiena, ko par savu vadmotīvu izvēlējusies Manifesta, kura šovasar par spīti kritikai tiks atklāta sanktpēterburgā, – tie būtu tikai daži atskaites punkti. “patiesība ir viena,” man apgalvo ukrainas nacionālā radio žurnāliste, ko nejauši satieku stūra mājā. “bet jūs latvijā man sakāt, ka patiesības ir divas,” viņa turpina brīnīties. es arī brīnos, un tad saku, ka mana patiesība ir ainas rozes, grāmatizdevēja jāņa rozes meitas, zīmējums, kas tapis izsūtījumā, atvadoties no draudzenes. pavisam maza formāta, bet vienlaikus neaptverami liels un neaizsniedzami tāls. tikpat neaizsniedzams kā cipari, gadskaitļi, vārdi, dokumenti, priekšmeti un jēdzieni, no kuriem sanāk glīta “vēstures vitrīna”, katram gadījumam aizstiklota, lai nodrošinātos pret nekulturāliem izstāžu apmeklētājiem vai stipra caurvēja. un, jāsaka, auksts gan tur ir nejēgā. 1 “altārgleznas? aizkostais vistas gabals? bērnu rotaļlietas? jaunā kleita? tas, kas ir pašu rokām darināts? dators? puķupodi? manuskripts? govs?” – šīs ir iespējamās atbildes uz jautājumu, ko paņemt līdzi, glābjoties no vulkāna izvirduma, kuras sūzena sontāga uzskaita romānā “vulkāna mīļākā”. Šo pašu jautājumu formulēja arī izstādes “latviešu koferis” rīkotāji. | |
| Atgriezties | |
