VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Industriālā smeldze Santa Mičule, mākslas kritiķe Recenzija par Andra Eglīša izstādi “Netīrais modernisms” galerijā “Alma” 06.05.–06.06.2014. | |
| Sagadīšanās un savstarpēji nesaistītu apstākļu rezultātā gandrīz vienlaicīgi maija sākumā rīgā tika atklātas divas izstādes, kas tematiski saistītas ar remontdarbiem: māras brašmanes fotogrāfiju izstāde “Pārmaiņu laiks” izstāžu zāles “Arsenāls” radošajā darbnīcā un andra eglīša “netīrais modernisms” galerijā “alma”. māras brašmanes izstāde, dokumentējot neparasto brīdi pirms un pēc pārmaiņām, piedāvāja skatītājiem ekskursiju uz latvijas nacionālo mākslas muzeju – vietu, kas lielākajai daļai sabiedrības rekonstrukcijas laikā nav pieejama. andra eglīša “remonts” bija sadzīviskāks, ne tik ekskluzīvs, taču arī uzjundīja laika netveramības un neapstādināmības noskaņas – remonts simbolizē savādu starp-brīdi, kas neizbēgami izjauc ierasto lietu kārtību, lai radītu jaunu. Andris Eglītis pagriezis otrādi pēdējo sazin cik gadu tendenci rīkot mākslas izstādes pamestās, nefunkcionējošās telpās: iepriekšējās izstāžu zālēs viņš ienesa lauku zemi un dubļus, savukārt tagad galerijas “alma” baltajās un sarkanajās sienās bija iemājojuši remonta putekļi un pamesti krāmi. tiesa, šo procesu iespējams vērot tikai no malas – saviem darbiem raksturīgo juteklisko vieliskumu Eglītis nomainījis pret intelektuālām shēmām un konstrukcijām, kas ieslēgtas (varētu pat teikt – glīti iesaiņotas) gleznas plaknē. tajās valda pamestība un melanholiska sadzīves piezemētība, kas caur triviāliem priekšmetiem uzbur eksistenciālu smeldzi par materiālās pasaules zūdamību, visa esošā nepastāvību. vēstījums ļoti precīzi atbilst klasiskajiem klusās dabas žanra uzdevumiem, uz ko norāda arī darbu autors, radītās interjera mizanscēnas nodēvējot par industriālajām klusajām dabām. | |
 Skats no Andra Eglīša izstādes “Netīrais modernisms". 2014 Foto: Ansis Starks Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Andris Eglītis pamatoti tiek uzskatīts par nozīmīgāko latviešu neoreālisma strāvojuma pārstāvi, kas tradicionālās glezniecības kodus transformē mūsu laikmeta noskaņās – mazliet atturīgi, distancēti un lakoniski apslāpējot sentimentālu emocionalitāti. viņa mākslas “tradicionālā” puse bieži tiek novesta līdz tādām galējībām, kurās konvencionālie paņēmieni parādās jaunā gaismā: piemēram, reālismam raksturīgā koncentrēšanās uz apkārtējās vides fiksēšanu Eglīša daiļradē kļūst par personīgās telpas dokumentēšanu, “zemes toņu” kolorīta ideja tiek attīstīta līdz burtiskam ģeoloģisko materiālu izmantojumam gleznošanas procesā. vienlaikus netiek pārkāpta trauslā konceptuālās glezniecības robeža, pēc kuras darba ideja uzkundzējas izpildījumam. pirmais, ko pamanām viņa darbos, ir līdz virtuozitātei novesti tonālās glezniecības principi. eglīša reālisms ir meditatīvs “pēc satura” un izsmalcināti dabisks “pēc formas”, tas valdzina ar īstumu un apvaldīto vitalitāti. Izstāde “Netīrais modernisms” bija veidota pēc tāda paša principa, kādu atminamies Andra Eglīša kulta izstādēs, piemēram, “lietu kārtība” (2009) vai “zemes darbi” (2011): glezniecību papildināja tēlniecības formas, savstarpēji turpinot katra medija pausto un sakausējot tos vienā kopainā. gleznotajam tiek piešķirta miesa, savukārt telpiskais turpinās attēlos. Šo koncepciju ir iespējams interpretēt kā rezultātu ļoti intensīvai interesei par reālismu, vēlmei sasniegt jaunas tās robežas – reālismu pārākajā pakāpē, kas nebūtu tik vienkāršs kā hiperreālisms. izstādē bija eksponēti daži priekšmeti no gleznotās vides, kas kontrastēja un acīmredzami neiederējās mākslas galerijas telpās, tomēr šī netīrība neatdzīvojās, netapa īsta un eglīša formula šoreiz līdz galam nenostrādāja. Gleznās attēloto “dabisko” remonta vidi papildināja ģeometriskas konfigurācijas objekti un to salikumi, atrasti tajās pašās telpās un pārveidoti savdabīgās instalācijās. mākslinieks iejaucās novērotajā vidē, ienesot tajā privātas asociācijas. tas liek retoriski vaicāt – vai realitāte kā objektīva, no mums neatkarīga ārpasaules kategorija eglītim kļuvusi pārāk garlaicīga? taču tās pārveides rezultāts līdz galam nepārliecināja un eksponēto darbu veidolā šāda mākslinieciskā žesta motivācijas skaidrojumus nesniedza. modernisms kā utopiska jaunas pasaules modelēšanas sistēma un remonts kā triviālākā pasaules uzlabošanas forma ir vienīgā trauslā sasaiste, ko iespējams asociatīvi attīstīt, mēģinot saprast, kāpēc tieši abstrakcija un kāpēc tieši pamestas telpas. Konstruktīvisma reminiscences šķiet manierīga fikcija, kas agresīvi ielauzusies svešā teritorijā. iespējams, tā ir mākslinieka pašironija un provokācija vienlaikus, skatītāja prātā radot konfliktu starp vēlamo (priekšstatiem par eglīša glezniecību) un esošo. gleznas kļūst par konstruktīvu instalāciju dokumentācijas veidu, vienlaikus mēģinot fiksēt dziļāku laika un telpas atmosfēru, tās neparastību. “netīrais modernisms” izvērtās par formālu eksperimentu, kurā meklēti jauni veidi, kā subjektivizēt attēlojamo realitāti, bet rezultāts aptvēra tikai tehniskus kompozīciju saceres paņēmienus. ar laiku skatiens pierada pie gleznās redzamajām dīvainajām instalācijām un fokusējās uz sekundāro – smalkajām toņu niansēm, precīzi tvertajām detaļām, kurās atklājās telpas noskaņa. tas viss radīja mazliet naivu prieku par to, cik virtuozi un joprojām pārsteidzoši iespējams pārnest realitātes impulsus un laika zīmes glezniecības valodā. Šīs zīmes un īstās abstrakcijas ir krāsu nospiedumi, nobružājumi, uz sienas atstātas vecu priekšmetu pēdas, tapešu raksti un gružu kaudzes, kas veido sajūtu līmenī ikvienam atpazīstamu telpas tēlu. uz šī romantiskā vispārinājuma fona pievienotais modernisms šķita lieks uzmanības novirzītājs no raksta sākumā minētajām vanitas noskaņām, ko tik precīzi, nepastarpināti iemiesoja remonta process un nevajadzīgo priekšmetu motīvi. aizmirstības ikonogrāfija ļāva uztvert izstādi kā skaistu, bet skumju stāstu par cilvēka attiecībām ar priekšmetu pasauli un ikdienā nepamanāmajām laika plūsmām, kas rit starp mums un lietām. Eglīša māksla vērsta uz harmoniju un meditatīva miera stāvokli, tas ir tāds reālisms, kas atdarina nevis dabu kā tēlus un priekšmetus, bet pašu dabiskuma principu. viņa glezniecībā valda tāda formu valoda, pie kādas esam pieraduši, piemēram, vērojot brīvo dabu un izbaudot to kā pašsaprotamu, absolūtu skaistumu. gleznoto objektu papildināšana ar instalācijām Eglīša izstādēs ļāvusi ienākt tādai jaudai, ko arī gribas salīdzināt ar dabas spēkiem – kaut ko pamatīgu un zemnieciski vitālu šo vārdu labākajā nozīmē. Šis jaudīgais stihiskums “netīrajā modernismā” bija noplacis līdz formālo izteiksmes līdzekļu ekspresijai, radot vizuāli interesantus un glītus gleznieciskos efektus, taču nesasniedzot to vērienu, ar ko skatītājs tika izlutināts iepriekšējās izstādēs. līdz šim andra eglīša izstādes notika plašākās telpās, kas mēroga ziņā bija atbilstošākas viņa mākslinieciskajai jaudai. skatot fotoreportāžu no darbu sērijas “iespējamā vieta”1, kas bija izstādīta beļģijā, gūstu apstiprinājumu, ka ar mākslinieka vērienu viss ir kārtībā; atliek cerēt, ka tam būs iespēja realizēties arī pieticīgajās latvijas mākslas telpās. Post scriptum Nesenā sarunā ar mākslas zinātnieci Kristīni Ogli jautāju, kādi, viņasprāt, ir iemesli latviešu mākslas atturībai: tai nav raksturīgi skaļi manifesti, provokācijas, eksperimenti, arī klasiskā modernisma mākslā iztrūkst radikālu noliegumu vai avangardisku destrukcijas motīvu. viens no dominējošajiem šī fenomena skaidrojumiem ir visnotaļ psiholoģisks, proti – māksliniecisko mērenību nosaka latviešu atturīgā mentalitāte. ar šādu pieņēmumu iespējams sastapties ne vien burziņu sarunās, bet arī mākslas vēstures izdevumos, kuros kā tipiska aprakstīta latviešu mākslinieku vēlme “turēties pie zemes, kaut kā īsta, pamatīga”. Kristīne Ogle norādīja uz kādu interesantu paradoksu – nepieciešamība pēc kaut kā vieliska, reāla un pamatīga atšķir mūsu skolas modernizēšanās centienus no citām; piemēram, latvijas reālistiski ievirzītajā impresionismā kafejnīcu, bulvāru un ziedošo dārzu vietā attēlots smags darbs lauku vidē. taču ārpus dzimtenes mūsu mākslinieki mēdz negaidīti atraisīties. aizceļojot uz parīzi, janis rozentāls, piemēram, pēkšņi sāka gleznot kafejnīcas, itālijā – parkus, un šajos darbos vairs nav jaušams “zemnieciskais smagums”. Šie psihoģeogrāfiskie paradoksi nāk prātā, domājot par “Netīro modernismu” un izstādes nozīmi Eglīša radošajā gājumā. līdz šim mākslinieks ieturējis visai samērīgu proporciju starp rokraksta saglabāšanu un spēju pārsteigt ar kaut ko jaunu katrā nākamajā izstādē. mūsdienas no impresionistu laikmeta atšķiras ar daudz plašākām mobilitātes iespējām, tādēļ ārzemju iespaidi un saskare ar citas kultūrvides pieredzi vairs neatstāj tik acīmredzamu iespaidu un atšķirības. pagaidām atliek tikai minēt, vai studijas beļģijā, augstākajā mākslu institūtā HISK gentē, ir vainojamas pie andra eglīša novirzīšanās no latviešu glezniecības arhetipiem un kur šīs izmaiņas neatkarīgi no izcelsmes novedīs ilgtermiņā. 1 pieejams andra eglīša mājaslapā: www.aeglitis.lv/. | |
| Atgriezties | |
