studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 2014 Nr.6 (99) Nr.5 (98) Nr.4 (97) Nr.3 (96) Nr.2 (95) Nr.1 (94) 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Smalka demarkācijas līnija Barbara Feslere, māksliniece

Jaunā latviešu māksliniece Dārta Sidere studē Arts Plastiques Rennā, bet patlaban erasmus apmaiņas programmā ir devusies papildināties uz milānas Accademia di Brera. viņas videodarbi balansē uz smalkas robežas starp attēlojumu un abstrakciju. Attēli oscilē starp pamatīgu iedziļināšanos matērijā un analītisku distanci, it kā māksliniece vienlaikus baidītos pārāk ļauties tam, ko sastop savā ceļā. ziņkāres mākta, viņa pēta to, kas ir tuvumā, un nemaz nesteidz doties prom, drīzāk kavējas, cik vien tīk, gluži kā gribēdama pārliecināties, ka ir labi sapratusi novēroto. Dārtas Sideres objektīvs ir acs, kas pēta virsmu ar neizsīkstošu neatlaidību, bet nekad nepielīp tai. Konceptuālākā skatījumā māksliniece iziet no abstraktā ekspresionisma, minimālisma priekšteča, premisām, proti, runa ir par virzienu, kura pārstāvētā glezniecība atteicās no sākotnējā uzstādījuma – reālu priekšmetu attēlošanas divdimensionālā telpā. glezniecība ielaidās nepieredzētā dēkā, kur krāsa tika traktēta kā materiāls – uztriepts, uzkleksēts, pāri klāts, strukturēts kā forma, resp., kaut kas kvadrātains, četrstūrains, apaļš, ovāls vai arī bezformīgs, nedefinējams. tā atvadījās no vēstoša satura, notikumu pārstāsta un pēkšņi pievērsās pašrefleksijai. glezna – logs kļuva par krāsu laukumu, kas piepeši pārcēlās uz nezināmu vietu, patiesībā pavisam nejaušu, varbūt vienkārši tur, kur atrodas audekla mala...

Dārta Sidere. 2014 Foto: Magda Sawicka Foto no Dārtas Sideres personiskā arhīva

Dārta Sidere mēģina izdarīt līdzīgu eksperimentu ar videoinstalācijām, bet viņas krāsu laukumi īstenībā dzimst tad, kad viņa “pārstartējas” uz cilvēka ādas, filmējot ar makroobjektīvu. tomēr Dārtas Sideres virsmas ir zaudējušas ādai raksturīgo krāsu – rozā ar pavisam viegli zaļganu toni – un kļuvušas pelēkas, lai attālinātu pārāk spēcīgas asociācijas ar juteklisko, kā skaidro pati māksliniece. Abstraktā glezniecība mums vēsta par pašas krāsas vieliskumu, bet Dārtas Sideres videomāksla drīzāk parāda tā trūkumu. Neraugoties uz to, abās ir augsts abstrakcijas līmenis un distance, taču arī pavērts ceļš spēcīgām emocijām. iekšpusei un ārpusei. tuvajam un tālajam. iespēja zaudēt distanci un uzreiz atkāpties sānis, doties prom – drosme rada bailes, bet intensīva tuvība izraisa nepārvaramu vēlmi bēgt. jaunās latviešu mākslinieces darbi atsauc atmiņā avangardu pēc pirmā pasaules kara ne tikai apskatāmā materiāla aspektā, bet arī kompozīcijas ziņā. vertikālā centra līnija, visu attēlu kopsaucējs, spēcīgi atgādina rāvējslēdzi Bārneta Ņūmena darbos, proti, statenisko līniju, kas šķērso amerikāņu mākslinieka krāsu laukumu – reizēm centrā, bet palaikam vairāk uz malu. tomēr nemaz nav tālu jāmeklē – atcerēsimies 50. gadus Skaistajā zemē (Bel Paese), proti, itālijā, un mums acu priekšā uzreiz atausīs lučo fontanas griezums savā vissmalkākajā formā, kad viņš pāršķeļ audumu tieši centrā ar precīzu un koordinētu kustību, kas nevilšus atgādina karatē sitienu. vienlaikus ar glezniecības analītiskajiem virzieniem, piemēram, francijā – Kloda vjallā (Claude Viallat) un Noēla Dollā (noël dolla) support / surface eksperimentiem – fontana itālijā nododas meklējumiem glezniecībā, uzlūkojot rāmi kā trīsdimensionālu telpu, bet gleznu – kā dažādu spēku mijiedarbes augli, kas sadala attēloto priekšmetu sastāvdaļās, saprotot vārdu “analīze”1 pavisam burtiski. tomēr nevar izlaist no redzeslauka arī citu Dārtas Sideres daiļrades aspektu, proti, fotogrāfiju. itin kā paplašinādama konceptuālos virzienus, kas pēta mākslas realitāti caur attēlotā priekšmeta un tā vieliskuma prizmu, viņa pārnes tos uz fotogrāfijas žanru. Arī šeit varam vilkt daudzas paralēles, atskatoties fotogrāfijas vēsturē. Ne viens vien fotogrāfijas lielmeistars ir eksperimentējis ar objektīva novietojumu attiecībā pret uzņemto priekšmetu, līdz iegūtais attēls pārmainījies teju līdz nepazīšanai. taču, kultūrai ejot uz priekšu, arī cilvēka acs pamazām mācās, tā spēj sazīmēt to, kas ir atradies objektīva priekšā, bet sadrumstalots aizvien sīkākās druskās. fotogrāfijas vēstures celmlauži ir eksperimentējuši ar cilvēka prāta spēju atpazīt abstraktu priekšmetu pēc pavisam niecīgas skatienam atklātas detaļas. padomāsim par formu abstrakcijas spēku edvarda vestona vai Alfrēda Štīglica plikņos pagājušā gadusimteņa 20. gados vai Džona Koplensa (John Coplans) kailfoto 80. gados, neaizmirstot arī par nesenākajām Karlas Čerati (Carla Cerati) ģeometriskajām kompozīcijām. fotoaparāta objektīvs burtiski “apošņā“ ādu, pētot ķermeņu kustības un pievēršoties katram sīkumam. tā acs vairs nespēj aptvert ārējās kontūras, toties pievēršas līnijai, kas sadala attēla laukumu. Nudien, pirmais darbs, kas man iekrita prātā, skatoties Dārtas Sideres video, bija joko ono Four, kad Fluxus māksliniece nofilmēja četrus kailus cilvēkus soļojam diezgan oriģinālā kadrējumā – ar tuvplānā filmētu sēžamvietu, kur dibena viduslīnija atrodas attēla centrā.

Dārta Sidere. Tuvināšanās. Video kadrs. 2’25’’. 2013 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei

Vertikālā līnija, kas ir Dārtas Sideres darbu pamatprincips un ko veido dažādu ķermeņa daļu satikšanās, ir savveida paradokss – tā rāda gan savienošanos, gan šķiršanos, ir beigas, ir sākumu. Robežas, malas jēdziens tomēr ir atrodams pašā epidermā, kas pēc definīcijas ir vieta, kur beidzas mūsu ķermenis un sākas kontakts ar ārpasauli. pirmā saskarsme ar lietām nudien notiek ar taustes starpniecību, kad ādai, kas ierobežo mūsu patību / sevi, skar kaut ko ārpus patības / sevis. Lai arī Dārtas Sideres videoinstalācijas pēta mākslas formālos principus, tas nenozīmē, ka viņas māksla būtu bezsaturīga. gluži otrādi, tik tikko kustīgie attēli, kas parādās ģeometriskā kompozīcijā, patiesībā mums vēsta arī par notikumiem, kurus es gribētu saukt par intīmiem, jo māksliniece ar videokameru tuvplānā aplūko pašas ķermeni. līdz ar to bez jebkādām šaubām – ģeometriskā kompozīcija vai vienkrāsainība neko nemaina – mēs atrodamies videomākslinieces pašportreta priekšā. tam, ka viņa pievēršas sev, ir daudz iemeslu – šāds cita cilvēka portretējums varētu viņu ietekmēt, viņš to varētu pārdzīvot kā iejaukšanos intīmajā sfērā. īsi sakot, šāda tuvportreta priekšnoteikums ir ļoti tuvas attiecības. Šeit vērojams nevis dialogs ar ārpus patības / sevis esošo pasauli, bet gan mākslinieces pašizpēte, jautājumi sev, cenšoties noskaidrot savas robežas un ierobežojumus attiecībā uz pasauli un lietām tajā: tas ir dialogs ar pašas ādu. objektīvu formu un subjektīvi konkrētu saturu, distanci un tuvību, racionālo un emocionālo te šķir smalka demarkācijas līnija, un šie pretmeti būtībā sadzīvo un pastāv līdzās vienā mierā kā vienas medaļas divas puses. Video nosaukumi, kas apzināti atstāti melnbalti, lai šos darbus “atvēsinātu”, atņemot tiem tēlotājas mākslas aspektu, ielaižas smalkās vārdu spēlēs (franču valodā), variējot galveno tēmu, proti, divu ķermeņa fragmentu satikšanos. tā mēs atrodam Appuiement, proti, viena elementa atbalstīšanos pret otru, bet Battement (sišanās, puksti) ir tad, kad daļas tiešā sadursmē ietriecas viena otrā. dégagement ir nolasāms kā atsvabināšanās, Rapprochement ir abu pušu tuvināšanās, bet Prolongement rada viena fragmenta pāreju jeb tiekšanos uz otru. Šādā ceļā Dārtai izdodas atgriezties pie ikdienišķas valodas un neiet tādu principu pavadā, kuri apraksta viena ķermeņa divu elementu tikšanās iespēju; ikviena šāda tikšanās lietu dabas dēļ vienlaikus un vienmēr nozīmē arī ieplaisāšanu vai, precīzāk izsakoties, pārrāvumu, nelielu bezdibeni. Rīdzinieces – latviešu mākslinieces – videodarbu fragmenti izstaro dzenbudisku mieru, kas liecina par lielu pacietību, parādot, ka cilvēks prot gaidīt. tie apliecina nobriedušu domu, kas raksturo ārkārtīgi lielu un asu vērību pret to, ko dzīve mums sniedz, un māksliniece labāk grib vērot nekā būt par soģi. No itāļu valodas tulkojis Dens Dimiņš 1 No grieķu analysis ‘atraisīšana, sadalīšana’. – Tulk. piez.

Atgriezties