VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pie mākslas galda Jana Kukaine, mākslas kritiķe | |
 Eva Kotatkova. No sērijas “Āfrikas piezīmes”. Jaukta tehnika. 2013 Foto: Didzis Grodzs Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei un Latvijas Laikmetīgās mākslas centram | |
| Lasu kataloga Re:visited ievadu un nevaru tikt gudra, kas gan licis tā veidotājiem teksta fonā salikt tik daudz punktiņu un strīpiņu, it kā būtu vēlēšanās pārbaudīt, vai lasītājs patiešām ir cilvēks (līdzīgi kā to pārbauda dažas mājaslapas, prasot ievadīt sašķobītu burtu kombinācijas). vai es esmu cilvēks? vai māksla man ir svarīga? vai man ir drosme runāt par nepatīkamām lietām? Ar ko tas man draud? vai mani atlaidīs no darba? vai mans feisbuka konts tiks bloķēts? vai tad, ja sasitīšu plaukstas, mani ieliks cietumā? vai mani izraidīs tikai tāpēc, ka esmu sieviete? vai būtu drošāk nodarboties ar podniecību vai kādu līdzīgu amatu, tāpat kā marokā sievietes veido kooperatīvus, kur ražo argāna eļļu, tādējādi nodrošinot sev jelkādu “godīgu” iztiku? vai mēs varam saprasties? No vienas puses, tas var likties kaitinoši – šīs tik plašās problēmas (sociālās, politiskās, estētiskās, ekoloģiskās, koloniālās...), un visas sabāztas vienā maisā. vai izstāde Re:visited tiešām ļauj par tām domāt bez virspusējības un steigas? piedāvājums man šķita kā bagātīgi klāts galds, kur no katra ēdiena ļauj nobaudīt vien nelielu kumosu. vai daži apgalvojumi – tas jau ir pietiekami? “Norvēģija ir pārtikusi valsts, kurai rūp drošība.” – “1993. gadā tā garantēja miera līgumu starp palestīnu un izraēlu.” (Džumana manna (Jumana Manna) un Sille Stūrīle (sille storihle), “labestības režīms”.) izklausās pazīstami – valstis cita citai kaut ko garantē. Nupat piedzīvojām arī to, ka šādas garantijas nedarbojas. mākslai tas ir jāatspoguļo, un droši vien tā arī atspoguļos, kamēr māksliniekam nedraudēs izsūtīšana, cietums vai vēl kas ļaunāks. Katrā ziņā pašreizējā politiskā situācija it kā no jauna liek palūkoties ne tikai uz mākslas iespēju brīvi paust kritisku viedokli, bet arī uz nosacījumiem (institucionāliem, tiesiskiem, politiskiem), kas šādus mākslinieciskus žestus var apgrūtināt vai pat darīt neiespējamus. Droši vien vistiešāk par to runā pavela Althamera videodokumentācija “Saulstars” – “zelta cilvēku” gājiens autoritāra režīma apstākļos pretī “labākai nākotnei” vai vienkārši lai sagaidītu sauli. Dārdošā, nemieru sējošā muzikālā kompozīcija, kas veido filmas skaņu celiņu, raisa veiksmīgas asociācijas ar nepakļaušanās un dumpja ideju, turklāt skaņa acīmredzot bija noregulēta uz pilnu jaudu, jo uzlikt austiņas vismaz man nebija iespējams. tiesa, tas nebija arī vajadzīgs, jo austiņu saturs tāpat piepildīja vismaz trešo daļu no visas izstādes telpas. grūti teikt, cik tieši reizes es noklausījos šo dziesmu, bet tās ne pārāk sarežģīto melodiju esmu iemācījusies no galvas. Rodas visai smieklīgs darba blakusefekts, jo neviļus sanāk tāda pati zombēšana kā oficiālās ideoloģijas gadījumos, kad ikvakara ziņās un “ekspertu” viedokļos bezgalīgi tiek spēlēts viens un tas pats meldiņš. Vēl viens neliels pārsteigums – izstādes Re:visited anotācijā teikts, ka mūsdienās “mākslas izstādes ir kļuvušas par būtiskiem medijiem laikmetīgās mākslas artikulēšanai un pozicionēšanai”. Neesmu pārliecināta, ka pastāv liela atšķirība starp “artikulēt” un “pozicionēt”, izņemot to, ka pirmā ir runas darbības, otrā – telpas metafora, bet abas jau apzīmē vienu un to pašu. gribētos vaicāt – vai tad kādreiz ir bijis tā, ka izstādes nav artikulējušas mākslu? vai mākslai bijuši citi veidi, kā to darīt tikpat efektīgi? Biennāle, triennāle, kvadriennāle – tas jau ir tikai formas jautājums. tāpat kā visai formāls ir darbu atlases kritērijs – palikt divu pēdējo gadu ietvaros. vai tas būtu jāsaprot tā, ka tiek piedāvāts “svaigākais” no starptautiskās mākslas scēnas, proti, darbi, kam vēl nav beidzies divu gadu derīguma termiņš? izklausās pēc spēles, kur spēlētājs pats sev nedaudz sarežģī noteikumus, lai spēlēt būtu interesantāk. | |
 Kopa “Skate” (Ieva Kaula, Madara Dzintara, Konstantīns Višņevskis, Reinis Semēvics, Jānis Filipovičs, Lauris Kalniņš, Ojārs Pētersons). Nogrieznis. Dažādi mediji. 2014 Foto: Vents Āboltiņš Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekiem | |
| Iespējams, šādi orientēti darbi patiešām veido mūsdienu mākslas tendenci, lai gan, spriežot tikai pēc izstādes piedāvājuma, teiktais būtu jāprecizē – nevis tendenci, bet nomācošu vairākumu. proti, ja tiek izmantotas fotogrāfijas, tad tādas, kuru estētiskā vērtība ir to dokumentalitātē, nevis toņkārtā, kompozīcijā vai noskaņā. to pašu var teikt par daudzajiem izstādē ietvertajiem videodarbiem, visticamāk ar vienu drošu (Nikolā Kozakis (nicolas Kozakis) un Rauls vaneigems (Raoul Vaneigem), “mūžības mirklis uz laika ceļa”) un vienu nedrošu (Selma un Sofjans Uisī (selma, sofiane Ouissi), Laaroussa) izņēmumu – šeit darbu pašpietiekamā vizualitāte spēj konkurēt ar vēstījuma sociālajām konotācijām. Savukārt uz grīdas izkārtotie priekšmeti nav vienkārši ziepju gabaliņi, konservu kārbas vai pudeļu korķīši, bet gan postkoloniāla diskursa nesēji, lai skatītājam pavēstītu – saskaņā ar darba anotāciju – par tik daudzām lietām, ka pietiktu veselai bibliotēkai un vairākiem cilvēka mūžiem (paulu Nazarets, no sērijas “āfrikas piezīmes”). Starp citu, teorētiski pārspīlējumi ir darbu pavadošo tekstu vispārēja iezīme. Mēdz teikt – lai uztvertu mūsdienu mākslu, ir nepieciešams rūdījums, tas ir, noteiktas zināšanas par mākslas vēsturi, jēdzieniem, dažādām mākslas praksēm, virzieniem u. tml. Šoreiz droši vien būtu jāpapildina, ka izstāde Re:visited prasa arī visai plašas politiskās vēstures zināšanas. Ģeopolitisko karti, kas izstādē tiek zīmēta, patiešām par eirocentrisku nenosauksi. te būs gan uzbeku mātes ar vedeklām, gan peruāņu zemnieki, gan Dienvidslāvijas ogļrači, gan grieķu mūki, gan afrikāņu kāzu rituāla izpildītāji. vienubrīd man pat likās, ka ir pārāk daudz. citiem vārdiem, pat ēdot pa kumosiņam vien, iestājās sajūta, ka nevajadzēja ēst tik daudz. Domāju, izstādes veidotāji to var uztvert kā komplimentu, ja vēlas. galu galā – tiem, kuriem nav iespēja (nevaru saprast, vai šī iespēja ir vai nav “ekskluzīva”) pašiem braukāt pa biennālēm, šī izstāde ir saistoša un pārdomu vērta, un tāda tā bija arī šo rindu autorei. vienīgais, pret ko varu iebilst, ir tas, ka solītā refleksija par biennāļu fenomenu, proti, “to lomu un specifiku mūsdienu mākslas teritorijā” šādā darbu izlasē, protams, izpaliek un nav nemaz iespējama, vismaz saskaņā ar manu izpratni par to, ko nozīmē izstādē atklāt kādu tēmu. Savukārt izstāde “Sveika, galva!” Daugavas kreisajā krastā “kreisuma” ziņā ir krietni mērenāka, atskaitot varbūt lēmumu “stimulēt” pašmāju mākslas vidi, nevis pārtikt no “importētiem labumiem”. izstādes kopīgais tonis (domāju, tas nav nejauši) ir iezīmīgs ar tādu mākslas valodas lietojumu, kura nozīme ir poētiski variējama: šo variāciju galējos punktus nosprauž nevis aktuāli politiskie procesi, bet vispārcilvēciskas, pat arhetipiskas kategorijas, kas katrā konkrētā gadījumā, protams, tiek piepildītas ar lokāli noteiktu saturu. citiem vārdiem, izstāde “Sveika, galva!” tiecas atklāt nevis atšķirīgo (svešo, marginālo, citādo), kā to dara Re:visited, bet gan meklē kopīga pamata un pieredzes nosacījumus. izstādes kuratore darbus tā arī vērtē – kā komentārus, kas veltīti “mūsu konkrētajai zemei”. tiesa, šī reference nav izteikta un nekādā gadījumā nav dominējoša. | |
 Indriķis Ģelzis. Blue–Blue. Instalācija. 2014 Ieva Rubeze, Kaspars Rolšteins. Degošas mājas meditācija. Video, skaņa. 2014 Foto: Vents Āboltiņš Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekiem | |
| Es teiktu, ka izstāde sniedz tēlus un mājienus, kas paredzēti nevis publiskai, bet drīzāk privātai lietošanai. tā ir iespēja pārdomāt lietas, kas skatītājam ir individuāli svarīgas, piemēram, attiecības ar Dievu, māti, latvijas rupjmaizi vai resno pārdevēju no tuvējā veikala. varbūt atmiņā atausīs kāda bērnības trauma vai sena fotogrāfija. Šī procesa neatņemama sastāvdaļa ir melanholisks skaistums, trāpīgs tēla risinājums un asprātīgi žesti, kā arī dzeja, mūzika un gaisma. patiešām, ļoti poētiska izstāde, kaut kādā ziņā – veldzējoša un pārlaicīga. tā ir kā paplāte ar delikatesēm, no kurām ir grūti paēst, taču pats process sagādā lielāku baudu. jāatzīmē arī, ka izstāde “Sveika, galva!” falsificē iepriekš izteikto minējumu par mūsdienu mākslai “nomācošajā vairākumā” raksturīgo izteiksmes un domāšanas veidu, kā tas izriet no Re:visited uzstādījuma. vai varbūt abas izstādes vienkārši parāda kuratoru dažādās gaumes un intereses un aiz kokiem nekāda meža nemaz nav? Tāpēc vēl jo vairāk es brīnos par to, ka izstādes “Sveika, galva!” pieteikumā kā īpaša un ievērojama tās iezīme minēts, ka šī ir “iespējams, vienīgā visu laiku latvijas mākslas skate, kura apvieno visus laikmetīgās mākslas medijus”. Kāda tam nozīme, atļaujiet vaicāt. vai mēs no šīs atziņas iegūstam kādu vērtīgu pavedienu izstādes saprašanai? Domāju, šāds skatījums var izrādīties maldinošs, jo mākslas darbus tiecas reducēt uz formu. Arī tas, ka daudzi no tiem pārkāpj viena žanra robežas, manuprāt, nav nekāds sasniegums. mēs taču gribam domāt par darba nozīmi, nevis uztvert to kā dekoratīvu objektu? turpinot domu, ko sava darba komentārā izteikusi viena no izstādes māksliniecēm, – svarīgi atklāt slēpto “nē”, kas atrodas katrā nevainīgajā “jā”. Šie “jā” un “nē” paši par sevi nav nedz figuratīvi, nedz abstrakti, nedz “instalācija”, nedz “tēlniecība”. Ne dzeltenā, ne zilā krāsa, lai gan abas kopā veido Ukrainas karogu, un tas jau kaut ko nozīmē. tas būtu viens no veidiem, kā sasniegt tik vēlamo reflektējošas mākslas stāvokli, lai arī tiklab māksliniekam, kā skatītājam tas draudētu ar galvas apjoma neproporcionālu palielināšanos attiecībā pret pārējo ķermeņa masu. | |
| Atgriezties | |
