VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Saglabāt kā? Raitis šmits, mākslinieks un kurators Rasa šmite, māksliniece un kuratore Mediju māksla – no pirmkoda līdz skatuves uzvedumam | |
| “Es domāju, ka patiesi atspoguļot mūsu laiku var tad, kad tiek izmantoti mūsu laika līdzekļi.” (Žoržs Serā) Iztēlojieties 21. gadsimta beigas! Jūs tikko esat atgriezies no londonas, kur Tate galerijā aplūkojāt kādu pirms simt gadiem tapušu nam džun Paika videoinstalāciju, un tagad lidosiet uz Ņujorku, lai redzētu, kā šī slavenā 20. gadsimta mediju mākslinieka darbi ir izstādīti Vitnijas muzejā un gugenheimā. Pa ceļam jūs izlemjat iegriezties ZKM mākslas un mediju centra muzejā karlsrūē, Vācijā, jo nupat sāk palikt interesanti... Pirmajā vietā ekspozīcija vairāk atgādina arheoloģijas muzeju – vitrīnās izliktas vecu televizoru lampas, zīmējumi un apraksti, un vien neliels fragments – televizora kineskops ar magnēta atstāto varavīksnes krāsu laukumu – ir liecība reiz funkcionējušai videoinstalācijai. iespaidīga ir arī skulptūra no gadsimtu vecu televizoru krāvuma, no kuriem vairs tik retais darbojas. toties nākamajā vietā sagaida pārsteigums – hologrāfiskās projekcijās jūs varat apskatīt darbojošos tV budu, mazliet gan par daudz spilgtās krāsās. un, visbeidzot, pulksten astoņos vakarā jūs apmeklējat izrādi, kurā tiek inscenēta reiz notikusī Paika satelītu performance... Ko tas nozīmē? to, ka mediju mākslas darbi var tikt interpretēti izstādīšanai atšķirīgi un mākslas darba autentiskuma jautājums mediju mākslā un tradicionālajos medijos, ņemot vērā digitālo tehnoloģiju nemitīgo attīstību, iespēju kopēt un pavairot, jāskata atšķirīgi. nākotnes kuratori kļuvuši par izstādes režisoriem. mediju mākslas darbi tiek inscenēti pēc muzeja kuratoru scenārija. ZKM mākslas un mediju centra vadītājs Pēters Veibels, pazīstams mediju mākslinieks un kurators, skaidro, ka atšķirībā no glezniecības, kur vienmēr tiek uzsvērts aplūkojamā darba īstums, “mēs varētu apgalvot pretējo, ka nav vienas īstās “monas lizas”, jo pastāv dažādas interpretācijas. nam džun Paika gadījumā tātad varētu būt darbs, kas sastāvēs vienīgi no aparatūras un nedarbosies. divdesmit citās vietās jūs šo mākslas darbu varēsiet aplūkot darbībā. man patīk šāda nākotne (..) mediju māksla atšķiras no glezniecības, tā ir diezgan lielā mērā pat pretēja. tā sniedz brīvību, kāda teātrim vai operai piemīt jau tagad.”1 Jautājums par mākslas darba autentiskumu skatuves mākslā tiek risināts atšķirīgi no glezniecības. autentisks Šekspīrs šodien varētu pat izskatīties nedaudz ekscentriski, kaut gan, protams, būtu interesenti, kas to vēlētos noskatīties. Vai, kā saka Veibels, “teātrim izdodas radīt gandrīz burvju mākslas cienīgu ilūziju, liekot cilvēkiem noticēt, ka tas ir Šekspīrs, pat ja tikai sešdesmit procentu teksta ir oriģināls”. arī tad, ja izmanto oriģinālo Šekspīra scenāriju, katram iestudējumam tiek veidots jauns tēls, citi kostīmi, atšķirīga scenogrāfija, tomēr “cilvēki to joprojām atpazīst kā Šekspīru, pateicoties tekstam un idejai”2. Katrā ziņā teātris un opera mums atklāj, ka jebko iespējams atkārtoti izspēlēt un iestudēt. saīsinot piecu stundu “rienci” līdz divām stundām, tik un tā varam pazīt Vāgneru. mēs nekad neredzēsim “rienci”, kādu to uzveda eiropas opernamos 19. gadsimta beigās. stāsts, librets un pati mūzika gan nemainās, bet līdz ar laikmetu mainās iestudējuma izteiksmes līdzekļi. Šogad rīgā jaunajā iestudējumā izmantotie lāzera zīmējumi, no jauna sakomponētās elektroniskās mūzikas pavadījums ainai ar balerīnām ir ļoti radošs pārinterpretēšanas piemērs. Pie interpretācijām, pat tik radikālām, mēs jau esam pieraduši, un mums tas šķiet pieņemami, bet kādēļ gan šī pieeja nevarētu tikt izmantota arī laikmetīgajā mediju mākslā? Veibels to skaidro gan ar mākslas tirgu, kur neapšaubāmi lielāka cena ir, ja pastāv tikai unikāls un vienīgs oriģināls, pat ja nereti tā ir ilūzija, gan ar mākslas nozares konservatīvismu, kas rodas tādēļ, ka mākslas institūcijās ir ierasts, ka vadītāji visbiežāk nav mākslinieki – tie parasti ir mākslas zinātnieki, kamēr citās nozarēs tas tā nav: matemātikas institūtu visticamāk vadīs matemātiķis, nevis matemātikas vēstures pētnieks. “mākslas nozare (nevis mākslinieks) līdz ar muzejiem un kolekcionāriem kļūst ļoti konservatīva, jo mēs pieturamies pie oriģināldarba idejas. mākslas pasaulē valda zināma ontoloģiska konspirācija līdz ar vēlmi pieturēties pie viena singulāra objekta, taču mediju gadījumā tas nebūs iespējams.”3 | |
 Benžamēns Golons, Karls Klomps, Geiss Gīskess, Toms Ferbrigens. Refunct Media. 2010 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekiem un RiXC | |
| Tātad, iespējams, mediju mākslas gadījumā pēc nākotnes scenārija nebūs viens vienīgs oriģināldarbs, bet pastāvēs darba vairākas interpretācijas, kas atkarībā no interpretētāja būs vairāk vai mazāk veiksmīgas. tas, protams, varētu pamatīgi ietekmēt pašreizējo mākslas tirgu, kas vēl joprojām ir rezervēts attieksmē pret mediju mākslas darbu iepirkšanu. un tomēr art Basel Miami jau sākusi deklarēt ideju par New Media – New Market. neraugoties uz šādām tendencēm, mēs tomēr nevaram zināt, kāda būs mākslas darbu saglabāšanas un izstādīšanas stratēģija pēc 50 vai 100 gadiem. kas tieši mums būtu jāsaglabā no jauno mediju mākslas? apraksts par mākslas darba ideju? izstādes scenogrāfijas plāns? Visas detaļas, veca tehnika – pat tad, ja tā pēc laika vairs nedarbosies? Jauno mediju mākslas darbus var raksturot kā programmēšanas kodu kopumu apvienojumā ar konkrētu aparatūru. Piemēram, mediju arheologs erki huhtamo (erkki Huhtamo) uzskata, ka mākslas darbam noteikti ir jādarbojas4, – pretstatā jau minētajai Veibela idejai, ka var tikt izstādīts arī darbs, kas nedarbojas. abos gadījumos mākslas darbu saglabāšanā būtisku lomu ieņem strukturētas dokumentācijas saglabāšana. mūsuprāt (ir arī citi mākslinieki, kas tā uzskata), mediju mākslas darbam nereti svarīgs ir sociālais konteksts, bet kā to var saglabāt? Piemēram, tīkla māksla, kura sākotnēji radīta apskatīšanai tikai internetā un kurā nereti tiek izmantoti internetā esoši dinamiski mainīgi dati, ir jāsaglabā atbilstoši jauno mediju mākslas specifikai, mainot tradicionālo saglabāšanas pieeju. Pēc Veibela domām, muzejs ir kā noasa šķirsts, kurā statiski tiek uzkrātas mākslas vērtības pretstatā idejai par muzeju kā atvērtu, dinamiski mainīgu struktūru.5 savukārt jauno mediju māksla visuzskatāmākā veidā ir piemērs malro metaforai par “muzeju bez sienām”6. kaut vai auditorijas jautājums. kolekcionāri un muzeji jau nevar nopirkt skatītāju, kas jauno mediju mākslā nereti ir līdzdalīgs atšķirībā no laikmetīgās abstraktās, konceptuālās un objektu mākslas. Veibels skaidro, ka “tas ir iemesls, kāpēc tik daudzi kritiķi un mākslas restauratori un pat mākslinieki noliedz līdzdalības mākslu, kas ir viens no pamatelementiem mediju mākslā. Jūs nevarat būt līdzdalības tēlnieks vai gleznotājs. Vienīgi ar digitālo mākslu un jo īpaši mediju mākslu rodas iespēja kļūt par aktīvu, līdzdalīgu publiku.”7 cik distancēts ir skatītājs no tradicionālās mākslas, varam redzēt kaut vai “monas lizas” gadījumā luvrā, kur skatītājs arvien tiek atstādināts tālāk no stiklā ieslēgtā un ar sētiņu norobežotā oriģināldarba, ko viņš / viņa drīkst vienīgi apbrīnot no liela attāluma. modernā māksla, kas pati radīja gan savu realitāti, gan arī skatītāju kā reālu personu un iesaistīja to, piemēram, akcijās un performancēs, mākslas tirgus spiediena rezultātā tomēr atteicās skatītāju uztvert nopietni. Jauno mediju māksla turpretī uzskata, ka mākslas darbs neeksistē, ja nenotiek mijiedarbība ar skatītāju. “Šis bija pārāk drosmīgs solis, lai ar to samierinātos modernā māksla ar tajā valdošo ontoloģisko konspirāciju. tā varēja pieņemt, ka skatītājs mākslas darbu aplūko un ar to kaut ko izdara, taču nevarēja pieņemt, ka skatītājs kļūst ļoti nozīmīgs pašam mākslas darbam un ka uzmanība no mākslas darba pēkšņi pārslēdzas uz skatītāju.”8 tādēļ auditorijas jautājums jauno mediju mākslas saglabāšanā tiek uztverts nopietni. Izstāde Save As jeb “saglabāt kā” tika veidota, lai praksē pētītu, atklātu un analizētu jauno mediju mākslas saglabāšanas jautājumus. tas bija izaicinājums ne tikai tādēļ, ka viens no šī raksta autoriem (raitis Šmits) to izmantoja kā novatorisku – praksē balstītu – pētīšanas metodi savā latvijas mākslas akadēmijas (lma) doktorantūras pētījumā, bet arī tādēļ, ka tā tika producēta sakarā ar vērienīgo mākslas zinātnes konferenci Media art Histories 2013: ReNeW, ko organizēja mūsu jauno mediju kultūras centrs RiXC sadarbībā ar rīgas ekonomikas augstskolu, lma, liepājas universitātes mākslas pētījumu laboratoriju un kremsas universitātes attēlu zinātnes institūtu (austrija). Save As atklāšanu apmeklēja gandrīz vai visi 200 dalībnieki – mākslas zinātnieki, teorētiķi, vēsturnieki, kuratori, konservatori (saglabātāji), akadēmiskie pētnieki no daudzām ietekmīgām mākslas institūcijām, tostarp no gugenheima, Vitnijas muzeja, teita, zagrebas muzeja, Goldsmiths un neskaitāmām citām universitātēm, mākslas centriem un muzejiem no visas pasaules. Save As (“kim?” laikmetīgās mākslas centrs, 2013. gada 9. oktobris – 17. novembris) galvenā ideja bija parādīt dažādās pie ejas jauno mediju mākslas darbu saglabāšanā un izstādīšanā, nevis lai sniegtu gatavas atbildes, bet lai uzdotu jautājumus. izstādē tika eksponēti 16 mākslas darbi, kuru autori ir gan interneta mākslas (net.art) pionieri jODi, oļa Ļaļina (Оля Лялина), hīss bantings (Heath Bunting), aleksejs Šuļgins (Алексей Шульгин), e-lab / RiXC, gan nedaudz jaunākas paaudzes, bet jau plašu starptautisku atzinību ieguvušie mākslinieki evans rots (evan Roth) un arams barthols (aram Bartholl), gan jaunie topošie mākslinieki artis kuprišs un andris Vētra, gan mediju mākslinieku kolektīvi, kā Refunct Media un net.artdatabase, kam rūp jauno mediju mākslas darbu saglabāšana. Šodien, saglabājot jauno mediju mākslu, tiek izmantotas vairākas galvenās stratēģijas. Pirmā no tām ir laika kapsula, kad mākslas darbs tiek saglabāts kopā ar tā oriģinālo tehnoloģiju. otrā ir migrācijas stratēģija, kas paredz mākslas darba regulāru pielāgošanu jaunajam laikam atbilstošām tehnoloģijām. trešā – emulācijas stratēģija – ir pārņemta no datorindustrijas un domāta, lai nodrošinātu mākslas darba autentiskumu, izmantojot speciālas emulācijas programmatūras novecojušā koda darbināšanai uz jaunākām platformām. un, visbeidzot, ceturtā un visradikālākā no stratēģijām – darba pārinterpretēšanas stratēģija, kas līdzīgi kā skatuves mākslā ik reizi, izstādot darbu, paredz to interpretēt no jauna. izstādē Save As tika izmantotas visas minētās stratēģijas – gan katra atsevišķi, gan miksētā veidā. Save As darbus vēlamies aplūkot no trim dažādām perspektīvām. Pirmajā grupā ir darbi, kas tieši parāda jauno mediju mākslas saglabāšanas aktuālākos aspektus. otrajā – darbi, kas referencē sociālo kontekstu un interneta laikmeta “klišejas” jeb to masveida vizuālo kultūru internetā, ko varētu dēvēt par “digitālo folkloru”. trešajā grupā ir darbi, kas pašreferencē mediju laikmetu un tā problēmas. Pirmais, ar ko gribētu sākt, ir interneta avangarda jeb interneta mākslas aizsācēju jODi darbs, kas izvēlēts kā piemērs radikālai saglabāšanas nostājai, uzskatot, ka galvenais ir saglabāt vienīgi darba būtiskākās daļas, proti – kā šajā gadījumā – pirmkodu. Darba nosaukums OSS/**** (1999) ir saīsinājums no jēdziena “operētājsistēma”, kas raksturo vienu no būtiskākajām jauno mediju mākslas darbu īpašībām: pats darbs pamatā var būt kods. kodu kā tādu nav grūti saglabāt. bet problēmu rada tas, ka šis kods darbojas tikai attiecīgajā vidē – 90. gadu beigu operētājsistēmās Windows 95 vai Windows 98 un Mac OS9. subversīvo operētājsistēmu OSS radījuši nīderlandiešu un beļģu mākslinieku pāris Joana hēmskerka (joan Heemskerk) un dirks Pāsmanss (Dirk Paesmans). dēvēti par jODi, viņi ir vieni no pazīstamākajiem agrīnās interneta paaudzes māksliniekiem, kas savulaik mācījušies arī pie nam džun Paika. jODi mākslinieciskā misija ir radīt jauna veida informācijas tehnoloģiju estētiku, apgāžot vispārpieņemtos priekšstatus par datoriem, datorsistēmām un datorprogrammatūrām, datortīkliem un pat datorspēlēm. to jūs varat pieredzēt mākslinieku mājaslapā jodi.org, kas katru reizi atvērsies ar kādu citu šo autoru mākslas darbu. ievietojot jODi radīto OSS CD-rom jūsu datorā, ar to sāk notikt neparastas lietas. rīklogi veras vaļā cits pēc cita, pieblīvējot jūsu ekrānu un izjaucot sākotnējo nodomu. Pele, līdzko jūs to sākat kustināt, sāk zīmēt melnas, pelēkas un baltas savienotas līnijas. Vēl vairāk jūs visu sarežģīsiet, ja sāksiet darboties ar klaviatūru, – mainīsies arī jūsu datora darbvirsmas vizuālais izskats, parādīsies dažādas skaņas un mainīga lieluma teksti, kas kopā ar neskaitāmajiem iepriekš atvērtajiem logiem kustēsies stroboskopiskā ritmā, radot pilnīgi jaunu priekšstatu par to, kā spēj uzvesties jūsu dators. izstādē rīgā tika izmantoti oriģinālie CD-ROM, bet, tā kā tie jaunākās vidēs nedarbojas, kā galveno izmantojām emulācijas stratēģiju – vecās operētājsistēmas Windows 95 / 98 tika uzinstalētas uz jaunās mūsdienu platformas Windows 7. Cita rakstura darbam “Xchange, interneta radio tīkls” (1997) tika lietota arī cita izstādīšanas stratēģija – pārinterpretēšana. atceroties interneta ienākšanu latvijā pirms vairāk nekā 15 gadiem, darbs Xchange manifestē raksta autoru – latviešu interneta mākslas pionieru e-lab un RiXC dibinātāju – radošos meklējumus laikā, kad pēc Padomju savienības sabrukšanas mums, jaunajiem māksliniekiem, beidzot pavērās brīvas izpausmes iespējas un brīva jauna telpa, proti, internets, kur izpausties. izstādē tika inscenēts, kā darbojās viena no pirmajām interneta radio studijām, kas 90. gadu beigās raidīja no rīgas, ar savu iniciatīvu veidojot centru un galveno savienojumu kreatīvajā interneta radio tīklā Xchange. ar šī tīkla dalībniekiem regulāri tikāmies kibertelpas plašumos, lai kopā eksperimentētu ar tiešraides iespējām, veidojot ceļojošas skaņu cilpas. dalībnieki bija no visdažādākajām zemeslodes vietām ar dažādām laika zonām, kā eiropa, kanāda un austrālija, un saskaņot šādas tikšanās gan laikā, gan tehniski bija liels izaicinājums. improvizētajā Xchange studijā izstādes apmeklētāji varēja paši pārliecināties, kā veidojās šīs slavenās Xchange cilpas, ierunājot tekstu mikrofonā un noklausoties, kā tas pēc kādas minūtes, izceļojies pa interneta serveriem un savienojumiem, apaudzis ar elektronisko tehnoloģiju trokšņu un skaņu uzslāņojumiem, atgriežas studijā. | |
 Irīna Špičaka, Krišjānis Rijnieks, Platons Buravickis. Metasphere. Performance. 2013 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekiem un RiXC | |
| Tā kā Xchange pamatā nav kods, bet improvizēts skaņu materiāls un cilvēki, kas to raida, tad tas ir piemērs otrai radikālākajai saglabāšanas nostājai, kas aicina saglabāt visu, cik vien tas iespējams, ieskaitot darba dokumentēšanu. Ja šāda dokumentācija netika veikta reālajā norises laikā, tad pieļaujamas ir arī dažādu vēlāku laiku interpretāciju un inscenējumu dokumentācijas. Šādi tīkla mākslas darbi, kur izpausmes forma ir kods vai līdzdalības tiešraide, turklāt tie ir pieejami vien sava laika vidēs, ir patiešām trausli. kā tos padarīt ilgtspējīgus? Vai vismaz pieejamus šodien un tuvākajā nākotnē? Šo jautājumu šodien risina vien nedaudzi muzeji, tādēļ arī paši mākslinieki mēģina novērst agrīnās tīkla mākslas izzušanu. mākslinieki no Vācijas roberts sakrovskis (Robert Sakrowski) unkonstantsdullārts(ConstantDullaart)iriniciatoriprojektamnet. artdatabase.org – kopš 2011. gada tiek uzkrāti un dokumentēti tīkla mākslas darbi. mākslinieku metodoloģija balstīta uz subjektīvu interpretāciju un pieeju. atsaucoties uz Veibelu, šeit tiešām tiek saglabāts maksimāli daudz iespējamo datu. darbu dokumentēšanā līdzās tam, kā tiek demonstrēts konkrētais tīkla mākslas darbs, tiek ierakstīti dažādi konteksta elementi: elektrības dūkoņa, cieto disku izdotās skaņas, monitoru klikšķi, nopūtas, kuras parasti dzirdamas gaidīšanas brīžos, iešana pēc kafijas utt., kas, pēc projekta autoru domām, ir tikpat svarīgi kā kodu arhivēšana un “metadatu” (apraksti par darbiem) veidošana. darbu dokumentācijas tūlīt tiek ievietotas YouTube, lai padarītu pieejamas ikvienam internetā. Savukārt pazīstamais vācu mākslinieks arams barthols aktualizējis tīkla mākslas darbu saglabāšanu no izstādīšanas aspekta. barthols izstādē bija izveidojis “tiešsaistes galerijas rotaļu komplektu” (2012) un aicināja apmeklētājus pašiem izgriezt no papīra nelielas galerijas telpas maketu un paspēlēties ar to, aizliekot priekšā datorekrānam, kurā interneta pārlūkprogrammas logā redzamas dažādas tīkla vietnes. darbs guva lielu atsaucību – ātri vien no papīra tika izgrieztas un izlocītas neskaitāmas “galerijas”. izstādes nobeigumā, pateicoties skatītāju līdzdalībai, mākslas darbs ieguva pavisam citu veidolu, nekā tas bija sākumā. un tā mēs atkal nonākam pie skatītāja, kurš šodien, iespējams, ir atsaucīgāks un līdzdarboties gatavs nekā jebkad agrāk. Pie nākamās grupas pieder darbi, kas referencē masveida vizuālās kultūras attīstību internetā, ko izstādes mākslinieki oļa Ļaļina un dragans espenšīds (Dragan espenschied) dēvē par digitālo folkloru. Šodienas sociālo mediju platformas ar neskaitāmajiem lietotāju ik dienas no jauna ievietotajiem attēliem, kuru aizsākums meklējams kino un reklāmu industrijās, ir absolūts vizuālās kultūras triumfs. un atkal – kā ne vienreiz vien jau iepriekšējā gadsimtā – māksla tiek gāzta no pjedestāla, jo kādreiz radošums un vizuālie izteiksmes līdzekļi bija tikai tēlotājas mākslas privilēģija. Šodien tādi moderni vizuālie attēlošanas un izteiksmes līdzekļi kā fotografēšana vai filmēšana ir padarīti pieejami ikvienam – kopš tie nonākuši jūsu mobilajā telefonā. internetā ir desmitiem miljardu visdažādāko vizuālo objektu. mediju mākslinieki jau kopš 20. gadsimta 60. gadiem, kad attīstījās portatīvās videotehnoloģijas, izmanto patērētājtehniku. kopš 90. gadiem, kad ienāca internets un personālie datori, vēlāk – “gudrie” telefoni, vairs nepastāv atšķirības vizuālo objektu producēšanas līdzekļu ziņā: tie vienlīdz ir pieejami kā māksliniekiem, tā jebkuram cilvēkam. kas tad atšķir mākslas darbu internetā no vienkāršas digitālas fotogrāfijas? kas ir tā dēvētais mākslinieka pieskāriens tehnoloģiskajā medijā? Pirmām kārtām neapšaubāmi tā ir ideja – mākslas darba koncepts, arī konteksts – kur mākslas darbs tiek izlikts, kur un kā demonstrēts, kā dokumentēts, visbeidzot – tas varbūt ir vissvarīgāk – kur un kā par to tiek runāts, līdzīgi kā ar citu 20. gadsimta procesuālo mākslu – hepeningiem vai akcijām. tai pašā laikā, kā norādīja erki huhtamo lekcijā Media art Histories: ReNeW konferencē rīgā 2013. gada rudenī, mēs nevaram noliegt jauno situāciju, kad cilvēku masas grib būt radošas. mēs nevaram izlikties, ka neesam pamanījuši visus šos miljardus fotogrāfiju, video un animāciju, kas ir internetā un kas kļūst par tādu kā 21. gadsimta laikmeta digitālo folkloru. huhtamo uzsver, ka “šīs klišejas mēs nedrīkstam noliegt, ar tām ir jārēķinās arī mākslas zinātniekiem, turklāt vairāk nekā jebkad agrāk”9. Pazīstamā interneta mākslas pioniere un tīkla māksliniece oļa Ļaļina spēlējas ar šiem “folkloras” datiem. Viņa kopā ar draganu espenšīdu, kas sevi dēvē par digitālās folkloras pētnieku, bija lejuplādējuši visu agrīnā sociālā medija Geocities saturu, kad servisa īpašnieki paziņoja, ka slēgs to, dodot vien dažas nedēļas tā lietotājiem savākt savus datus. Varam vien aizdomāties, ko mēs darītu, ja kādu dienu tā notiktu ar draugiem.lv vai facebook, – droši vien vēlētos saglabāt savu profila saturu, bildes un tekstus. tas ir tieši tas, ko oļa un dragans izdarīja – izmantoja iespēju iekļūt Geocities serverī un lejuplādēt visas agrīnā perioda šī brīvā servisa lietotāju mājaslapas. Viņiem tas aizņēma vairākas nedēļas. bet, tā kā viņi ir mākslinieki un to darīja mākslas vārdā, tad, no vienas puses, tagad ir saglabāts liels periods (90. gadi), kas ir laiks, kad radās visavangardiskākās mediju mākslas izpausmes – māksla internetā. no otras puses, tik vērienīga akcija pati par sevi jau ir kļuvusi par mākslas darbu, pateicoties tam, kā projekta autori to pasniedz – stāstot, rakstot un publicējot šo veikumu kā mākslas aktu. Savukārt izstādē Save As bija izstādīts cits abu autoru digitālās folkloras darbs “reiz bija” (2011–2012). tā ir oļas un dragana interpretācija par mūsdienu sociālajiem medijiem un interneta servisiem, kas pārnesti 90. gadu interneta estētikā un garā. lai aplūkotu to, kā darbs funkcionē pilnībā, apmeklējiet 1xupon.com/, un jūs varēsiet redzēt, kādi izskatītos Google, facebook un Youtube, ja tie būtu radušies vēl tik nesenajā 1997. gadā. īsti 90. gadu estētikas garā bija izstādē izliktais oļas Ļaļinas jaunākais darbs “Vasara” (2013), kas tapis pavisam nesen, kad māksliniece, sērfojot internetā, bija pamanījusi, ka viņas mākslas darbi ir krietni mainījušies, uzlabojoties interneta ātrumam. Pazīstamais Parīzē dzīvojošais amerikāņu mākslinieks evans rots, kas pārstāv nedaudz jaunāku tīkla mākslinieku paaudzi, darbā “Veltījums hetērai” (2013) izmantoja animācijas no nekomerciālā interneta arhīva “hetēras animācijas” (Heather’s animations). Šis arhīvs ir privāta iniciatīva, tajā ir pieejami dažādi agrīnie 90. gadu Gif attēli, un bezpersoniskā nosaukuma dēļ tas darbojas joprojām. “hetēras animācijas” līdzīgi kā korporatīvais Geocities pastāv kopš 90. gadiem un ir saglabājis agrīnajām interneta lapām raksturīgās iezīmes. arhīvam ir izdevies izvairīties no autorības un autortiesību problēmām – tas ikvienam apmeklētājam piedāvā bez maksas lejupielādēt tūkstošiem attēlu. daļu no interesantākajām kustīgajām Gif animācijām rots bija atlasījis un pārinterpretējis savā mākslas darbā. Vēl viens interneta mākslas pionieris – aleksejs Šuļgins, mākslinieks no maskavas, kurš kļuva pazīstams ar 1994. gadā izveidoto krievijas mākslinieku fotogaleriju, ar ko viņš protestēja pret laikmetīgās mākslas kūrēšanas praksi, kurai nav neviena objektīva kritērija, izvēloties vai noraidot māksliniekus. Šuļgins ar vizuālās kultūras dominanti strādā daudz ironiskāk. kopā ar aristarhu Černiševu (Аристарх Чернышев) izstādē Save As viņi izstādīja mākslas radīšanas automātu. darbs “artomāts” (2011) piedāvā automatizētu sistēmu, kurā jūs varat izvēlēties objektu, izmantot noteiktas metodes, savienot to ar citu objektu, novietot piemērotā vietā, un jūsu unikālais mākslas darbs ir gatavs! “artomāts” darbojas, balstoties uz iepriekš noteiktiem algoritmiem, kas ģenerē mākslu automātiskā vai pusautomātiskā veidā. ikviens skatītājs var izveidot mākslas darbus, kas atbilst viņa gaumei un vēlmēm. savienojumā ar 2d vai 3d printeri “artomāts” ļauj veidot bildes un skulptūras, tādējādi automatizējot visu mākslas darba radīšanas procesu – no koncepcijas līdz realizācijai. Šāds mākslas darbs ir īsteni noderīgs arī, saglabājot mākslu, ejot to ceļu, kur darba autentiskums zaudējis nozīmi, attīstoties pārinterpretēšanas praksei. Visbeidzot – trešā grupa, kas ilustrē un pašreferencē mediju, ar kuru tiek strādāts. tas visvairāk izpaudās franču mākslinieka benžamēna golona (Benjamin Gaulon) un nīderlandiešu mākslinieku karla klompa (Karl Klomp), geisa gīskesa (Gijs Gieskes) un toma ferbrigena (Tom Verbruggen) kopīgajā darbā Refunct Media (2010). Refunct Media ir multimediju instalācija, kurā otrreiz izmantoti novecojuši digitālo un analogo mediju atskaņotāji un uztvērēji. darba tapšanai rīgā tika izmantoti iedzīvotāju ziedotie vecie televizori, ko mākslinieki izjauca un pārveidoja, savienojot tos lielā un sarežģītā elementu sistēmā. instalācijas autorus vieno pētnieciska interese par novecojušām mediju tehnoloģijām un to attiecībām ar bioloģiskajām sistēmām dabā. autoru kolektīvs parādīja, ka arī tehnikai līdzīgi kā bioloģiskajiem organismiem ir savs mūža garums un tā nav mūžīgi funkcionējoša. katram motoriņam ir noteikts skaits apgriezienu, pēc kuriem tas apstāsies. izstādē izliktā iespaidīgā instalācija, kas sākotnēji rūca un dūca, maz pamazām pārstāja darboties, tādējādi rosinot uz ekoloģiska rakstura pārdomām par līdzībām un atšķirībām bioloģijā un tehnoloģijās. Tehnoloģiju “uzvedību” atspoguļojoši ir arī amerikāņu digitālā mākslinieka Paraga kumara mitala (Parag Kumar Mital) darbi, kuros pētīti cilvēka audiovizuālās uztveres modeļi. darbā “YouTube sagraušana” (2012) mākslinieks miksēja un sintezēja iknedēļas YouTube TOP 10 video, lai radītu jaunu video. Pirmo vietu ieguvušais video tika miksēts ar pārējiem deviņiem labākajiem. mērķis bija darīt to ik nedēļu tik ilgi, līdz kāds no šiem video nokļūtu YouTube TOP 10 sarakstā. tomēr pēc piecām nedēļām mitals saņēma sūdzību par autortiesību pārkāpumiem, kas balstījās uz faktu, ka viņš izmanto TOP 10 pirmās vietas video saturu. mākslinieka videoklipiem tika liegta pieeja. lai atjaunotu savu kontu, viņam bija jānoskatās animācijas klips par autortiesību likumu un jānoliek tests par autortiesību zināšanām. Vēlāk mitals izveidoja sintēzi arī par šo video animāciju. Ļoti iespējams, ka sūdzību ziņojumi automātiski nāca no YouTube servisa, kas ir atbildīgs par saturu un autortiesību aizsardzību. mākslinieks apstrīdēja YouTube pieņemto lēmumu, pierādot, ka viņš nav pārkāpis autortiesības, un viņa darbi atkal tika atjaunoti YouTube vidē. Autortiesību jautājums interneta vidē līdz galam nav atrisināts, jo jauno mediju mākslinieki nereti vēlas, lai viņu radītais darbs un tā saturs ir brīvi no autortiesību ierobežojumiem. Šis jautājums kļūs vēl sarežģītāks līdz ar mediju mākslas pārinterpretēšanu. Jaunie mākslinieki andris Vētra un artis kuprišs izstādē piedalījās ar projektu “lāčplēsis Technology” (2012), kas piedāvāja divus mākslinieku radītus produktus. Viens no tiem bija ltml002 – pirātiskas mūzikas legalizācijas datorprogramma. tā sāk darboties automātiski, kolīdz datu nesējs tiek pievienots datoram. Programma saskalda datu nesējā esošos mP3 failus smalkās daļās un, sarindojot tos nejaušā secībā, veido jaunus – unikālus skaņdarbus ar jūsu iemīļotajām skaņām. savukārt lt-gr002 ir alternatīvs medija atskaņotājs, ko jūs droši varat ņemt līdzi un publiskās vietās atskaņot pat vispazīstamāko mūziku, neiedzīvojoties autortiesību problēmās. atskaņotāja pamatā ir mehāniski radīts tarkšķis, kam ir maināms atskaņošanas temps un amplitūda (skaļums). Noslēgumā jāpiebilst, ka izstādē līdzās tīkla mākslas darbiem bija izstādītas arī fotogrāfijas. tā nebija nejauša izvēle. itāļu mākslinieka lamberto teotīno (lamberto Teotino) “Viendimensiju koordinātu sistēma” (2011) bija izstādes idejas par saglabāšanu laikā un telpā metaforisks atspoguļojums. darbu veidoja attēlu sērija – senas arhīvu fotogrāfijas, kurās redzamas dažādu laiku tehnoloģijas un to izgudrotāji (edisons un citi). konceptuāli fotogrāfijas apstrādātas, izmantojot atsauci uz viendimensijas koordinātu sistēmas teorēmu, ko 17. gadsimtā izstrādāja franču filozofs un matemātiķis renē dekarts. mākslinieks izmantojis dekarta teoriju, lai jaunā veidā formulētu antitēzi starp zinātni un pārdabisko. ar kartēziskās ass palīdzību tika radīta digitāla datu noplūde fotoattēlos. Vizuāli tas izskatījās tā, it kā kāda noteikta attēla daļa pazūd, kamēr viss pārējais nemainās, – līdzīgi kā objektīvā realitātē nezināmais slēpjas aiz smalkām, neskaidrām variācijām. ceram, ka mākslas darbu pārinterpretēšanas gadījumā izstādē SaVe aS mums izdevās atrast un parādīt kādas jaunas izstādīto mākslas darbu šķautnes, nianses, kas sākotnēji, kamēr šie darbi tikai vēl radās, nebija uztveramas. Pašlaik turpinām praksē risināt mediju mākslas saglabāšanas un izstādīšanas jautājumus, kopā ar mediju mākslinieku, rakstnieku un kuratoru armīnu medošu (armin Medosch) no austrijas veidojot liela mēroga starptautisku izstādi “lauki” (fields). tā tiks atklāta 15. maijā lnmm izstāžu zālē “arsenāls” kā viens no programmas “rīga 2014” pasākumiem. izstādē saglabāšanas, atjaunošanas, pārinterpretēšanas un citi aktuāli jautājumi saistībā ar ilgtspējību vairs netiks reducēti tikai uz digitālo mākslu un tās arhivēšanu. “lauki” apskatīs laikmetīgās mākslas ilgtspējību daudz plašākā spektrā, kur māksla kļuvusi par radošo praksi, kas apvieno jaunu domāšanu, zinātnisku pieeju, estētiku, tehnoloģiju un sociālās prakses. 1 Šmits, raitis. muzejs nevar iegādāties skatītāju: saruna ar mākslas un mediju centra ZKM vadītāju Pēteru Veibelu. Studija, 2013, nr. 91, 68. lpp. 2 turpat. 3 turpat, 69. lpp. 4 Šmits, raitis. kas ir mediju arheoloģija: intervija ar ēriku huhtamo (eric Huhtamo). 10.12.2011. Promocijas darba pielikums (nepublicēts). 5 weibel, Peter. web 2.0 and the museum.in: grau, oliver (ed.). imagery in the 21st Century. cambridge; london: the mit Press, 2011, p. 235–244. 6 malraux, andré. the museum without walls. Psychology of art, 1947, Vol. 3. 7 Šmits, raitis. muzejs nevar iegādāties skatītāju, 70. lpp. 8 turpat. 9 huhtamo, eric. hey you, get off of my cloud: media archaeology as topos study. lekcija konferencē Media art Histories 2013: ReNeW rīgā 2013. gada 8.–11. oktobrī. | |
| Atgriezties | |
